Mobijs Diks jeb Baltais valis

133. nodaļa PAKAĻDZĪŠANĀS - PIRMĀ DIENA

Tajā naktī - otrās sardzes laikā, kad vecais vīrs - kā jau reizumis pasācis - iznāca no kajītes, kur mēdza uzturēties, un devās pie sava cauruma klājā, viņš satraukumā pēkšņi pacēla galvu, ieelpodams jūras gaisu kā gudrs kuģa sargsuns, saostījis kādas mežoņu apdzī­votas salas tuvumu. Viņš paziņoja, ka tepat jābūt valim. Drīz vien īpatnējo smaku - tā reizēm sajūtama ap dzīvu kašalotu arī lielākā attālumā - saoda visa apkalpe; neviens no jūrniekiem nejutās pārsteigts, ka Ahābs, pārbaudījis kompasu, bet pēc tam vējrādi, cik vien iespējams precīzi noteikdams virzienu, no kura jūtams smārds, steigšus pavēlēja mainīt kursu un satīt buras.

Šī tālredzīgā rīcība, kā rīta pusē izrādījās, bija nesusi augļus, jo tieši kuģim priekšā jūrā parādījās gara, gludena, eļļaina, mirdzoša sliede ar sīkiem vilnīšiem gar malām, atgādinot to pulēto, metālisko spīdumu, kas rodas, sastopoties tecējumiem vietā, kur ietek jūrā ātra un dziļa upe.

- Vīri, mastos! Sauciet visus šurp!

Dārdinot bakā ar trim kāšiem, Degū pamodināja gulētājus kā pastarā bazūne, un tie vienā mirklī parādījās uz klāja ar drēbēm rokās.

- Ko tur redz? - uzsauca Ahābs, pacēlis galvu pret debesīm.

- Neko, ser, neko! - no augšas skanēja atbilde.

- Uzvilkt bramburu un mazās buras! Augšā, apakšā un pa abi roki!

Kad bija uzvilktas visas buras, Ahābs atraisīja tauvas galu, kura bija paredzēta viņa uzvilkšanai grotmasta galā, pēc mirkļa viņu jau vilka augšā, bet tad, veicis tik tikko divas trešdaļas augšupceļa un palūkojies spraugā starp grotmastburu un bram­buru, viņš spalgi iekliedzās, līdzīgi kaijai lielā augstumā:

- Strūkla! Tur pūš! Kupris kā sniega kalns! Tas ir Mobijs Diks!

Visu triju mastuvīru vienlaicīgi pārtvertā sauciena iekarsēti,

viri uz klāja metās pie vantīm, lai savām acīm redzētu slaveno

vali, ko tik ilgi bija vajājuši. Ahābs jau bija sasniedzis savu parasto vietu - dažas pēdas augstāk par vērotājiem; Teštigo stāvēja tieši zem viņa bramstengas galā, tā ka indiāņa galva atradās turpat vai vienā līmenī ar Ahāba papēžiem. No šāda augstuma vali varēja redzēt peldam kādu jūdzi attālu no kuģa priekšgala, ik vilnī, kad tas izcēla no ūdens augsto, spīdīgo kupri un ik pa laikam bez trokšņa izgrūda gaisā ūdens strūklu. Māņticīgajiem jūrniekiem likās, ka šī ir tā pati klusā ūdens strūkla, ko viņi tik sen jau bija vērojuši mēness gaismā - Atlantijas un Indijas okeānos.

- Vai tiešām neviens no jums šo agrāk neredzēja? - Ahābs uzsauca vīriem, kas karājās tauvās viņam visapkārt.

- Es ieraudzīju - gandrīz topašbrīd, ser, kad kapteinis Ahābs, - un uzsaucu! - sacīja Teštigo.

- Nebūt ne topašbrīd, nebūt ne topašbrīd, nē, dublons ir mans, Liktenis paglabāja dublonu man! Tikai es - neviens no jums nevarēja pirmais ieraudzīt Balto Vali.

- Tur pūš! Tur pūš! Tur tas ir! Un vēl, un vēl! - viņš iesaucas ik pa laiciņam, nesteidzīgi pieskaņodamies labi saredzamās vaļa strūklas lēnajiem grūdieniem.

- Tūlīt ienirs! Satīt mazās buras! Bramburas nost! Stājieties pie trim laivām! Mister Starbek, ielāgo: tu paliec uz klāja un vadi kuģi! Stūresvīr, uzmanies! Rumbu pret vēju! Tā, mieru, cilvēk, mieru! Re, kur astesspura! Nē, nē, tikai melns ūdens! Vai visas laivas ir gatavas? Pie laivām, pie laivām! Laidiet mani lejā, mister Starbek, laidiet, laidiet - veicīgāk, veicīgāk! - Un viņš pa gaisu traucās lejā uz klāju.

- Šis dodas taisni pa vējam, ser! - iesaucās Stabss. - Taisni prom no mums. Kuģi vēl nevarēja pamanīt!

- Klusu, cilvēk! Pie brasēm! Stūri pie borta! Brasē, brasē! Apturēt kuģi! Tā! Labs ir. Laivas. Laivas!

Drīz visas laivas - vienīgi Starbeka laiva ne - bija nolaistas, buras uzvilktas, visiem airiem airējot, laivas traucās pa vējam, šķel­damas ūdeni; Ahābs vadīja uzbrukumu.

Blāvs, mironlgs spīdums bija iededzies Fēdallāha dziļi iegrimu­šajās acīs, atbaidoša grimase sašķobīja muti.

Kā beztrokšņa gliemji galvkāji vieglās laivas slīdēja pa jūru, tomēr pavisam lēni tuvodamās ienaidniekam. Jo tuvāk tās pienāca, jo gludāks tapa okeāns, it kā būtu pār viļņiem noklājies paklājs; okeāns izskatījās kā pļava dienvidū - tik mierpilns tas bija. Visbei­dzot mednieks, elpu aizturējis, bija tik tuvu savam upurim, kas šķietami neko nejuta, jo bija saredzams viss spīdīgais kupris, kas slīdēja pa viļņiem it kā pats par sevi joprojām virmuļojošā ūdens gredzenā no sīkām, mīkstām, zaļganām putām. Bet cauri tām viņš redzēja dziļas, savītas vagas - milzīgos vaibstus tur, lejā. Tālu mīkstajā okeāna turku paklājā no platās, sniegbaltās pieres krita mirdzoša, balta ēna, un to pavadīja rotaļīga, melodiska ūdens čalo­šana; aizmugurē zilie ūdeņi pārtapa kustīgā līdzena ūdens vagā; abpus peldētājam bez rimas uzpeldēja un dejoja dzirkstīgi burbulīši. Tiem nemitīgi cauri sitās vieglas neskaitāmu putneļu kājiņas, kuri priecīgi spurdza virs jūras un lidojumā skāra caurspīdīgo ūdeni; taču, līdzīgi karoga kātam, kas slejas virs izkrāsota karakuģa kor­pusa, no Baltā Vaļa muguras rēgojās garš, bet sadragāts žebērkļa kāts; laiku pa laikam vairāki tievkājaini putni, kas bariem lidinā­jās virs vaļa, plivinoties šurpu turpu, klusām nolaidās un šūpojās uz šā kāta, nokāruši garās astes spalvas kā krāsainus karodziņus.

Priekpilnā vieglumā - slinki un varenā mierā - valis zibenīgi slīdēja uz priekšu. Tas nebija baltais vērsis Jupiters, kas peldēja prom ar nolaupīto Eiropu, kura turējās viņa izlocītajos ragos; vērsis, kas šķielēja uz skaistuli ar tvīksmīgi maigām acīm un steidzās, ūdenim vienmērīgi čalojot, tieši uz Krētas laulībkūti, - tas nebija Jupiters, pat ne visaugstākais no dieviem! Neviens no tiem nespētu lieliskumā pārspēt dievišķīgo Balto Vali.

Abpus mīkstumiem - pāršķeltajā vilnī, kas pletās kā plati spārni, - abpus spīdīgajiem sāniem virmoja burvju spēks. Vai gan jābrīnās, ka starp medniekiem atradās tādi, kurus apbūra un pievilināja šis mānīgais miers - tie sasparojās, lai mestos cīņā, un tikai tad atklājās, ka zem klusuma auta slēpjas liktenīga auka. Cik tomēr kluss, cik apburoši mierīgs tu peldi uz priekšu, ak vali! Tu slīdi uz priekšu pie tiem, kas pirmoreiz skatīs tevi, un nav nozīmes tam, cik daudzus tu jau esi paspējis aizvilt un pazudināt.

Un tā, pa klusu un mierīgu tropisko jūru starp viļņiem, kas plaukšķēdami rima piepešā satraukumā, peldēja uz priekšu Mobijs Diks, vēl apslēpjot skatienam savu šausmīgāko ieroci - nikni atšiepto briesmīgo apakšžokli. Bet drīz vien vaļa ķermeņa priekšdaļa sāka lēnām iznirt no ūdens; kādu mirkli milzīgais marmora augums izlocījās virs viļņiem kā liela arka, gluži kā Virdžlnijas tilts; brīdinoši novicinājis gaisā asti kā karogu, varenais dieveklis parādījās visā savā lieliskumā, bet tūlīt pat ienira un nozuda skatienam. Baltie jūras putni vēl ilgi lidinājās gaisā, ar spārniem skarot ūdeni un trīsuļojot virs putām klātās piltuves, kas izveidojās vietā, kur nozuda valis.

Vīriem noliekot airus un mitējoties airēt, trīs laivas ar izplestām burām klusi slīdēja pa viļņiem, gaidīdamas Mobija Dika atgriešanos.

- Stundu, - noteica Ahābs, kas stāvēja kā ieaudzis savas laivas pakaļgalā un lūkojās pa vējam, kur nozuda valis - turp, miglainajos un zilgajos plašumos un vilinošajās tālēs. Tas viss ilga tikai mirkli, viņa acis atkal sāka valbīties - viņš nepacietīgi pētī­ja ūdens klaju. Vējš pieņēmās spēkā, jūra sāka bangot.

- Putni! Putni! - iesaucās Teštigo.

Kā dzērves pārlidojuma laikā uz Indiju, kad tās kārtojas kāsī, baltie putni cits pēc cita laidās tieši uz Ahāba laivu; dažus jardus no tās putni sāka riņķot virs ūdens, priecīgi un nepacietīgi brēkādami. Tiem bija asāka redze nekā cilvēkam; Ahābs vēl jūrā neredzēja neko. Bet tad pēkšņi, ciešāk veroties lejup, dziļumā, viņš saskatīja baltu, dzīvu plankumu - ne lielāku par balto zebieksti - uznir- stam apbrīnojamā ātrumā un dīvainā kārtā augam augumā, līdz tas pagriezās, un tad varēja saskatīt divas garas, līkas baltu, spīdīgu zobu rindas, kas cēlās augšup no neizmērojamajiem dziļumiem. Tā bija Mobija Dika pavērtā mute un saliektais žoklis; vaļa mil­zīgais, aizēnotais ķermenis vēl puslīdz saplūda ar jūras zilgmi. Spīdīgā rīkle rēgojās tieši zem laivas dibena, gluži kā atvērta mar­mora kapene; Ahābs, spēji pagriezdams stūres airi, pagrieza laivu prom no šausmīgās parādības. Pēc tam viņš uzsauca Fēdallāham - deva zīmi viņiem apmainīties vietām, aizgāja līdz laivas priekšgalam, izrāva Pērta harpūnu un pavēlēja komandai ķerties pie airiem, lai būtu gatavībā.

Tagad, savlaicīgi pagriezusies ap savu asi, laiva stāvēja ar priekšgalu pret vaļa galvu, kas vēl atradās zem ūdens. Bet, it kā uzminējis šo stratēģiju, Mobijs Diks savā izdaudzinātajā ļaunprā­tīgajā talredzībā pagriezās vienā acumirklī un iznira, krunkainajai galvai noslīdot gar pašu laivas bortu.

Tā notrīsēja caur un cauri, sadrebot katram dēlim, katrai ribai - tajā mirklī, kad valis, apgriezies uz muguras kā uzbrūkoša haizivs, slinki un jutekliski ievilka savā pavērtajā rīklē laivas priekšgalu, - tā, ka viņa garais, šaurais, saliektais žoklis pacēlās augstu gaisā, un viens no zobiem aizķērās aiz dulla. Zilganais perlamutra baltums žokļa iekšpusē spīdēja tikai kādas sešas collas no Ahāba galvas un cēlās vēl augstāk. Tad Baltais Valis sapurināja vieglo ciedra laiveli - kā cietsirdis kaķis savu medījumu - peli. Fēdallāhs, rokas sakrus­tojis, stāvēja nekustīgi, lūkodamies taisni uz priekšu; tīģerdzeltenie airētāji, klupdami un grūstīdamies, pa kaklu pa galvu metās uz laivas pakaļgalu.

Tagad, kad lokanie borti sāka locīties un liekties, valim tik velnišķīgi uzjautrinoties par bojāejai nolemto laivu, vali nebija iespējams ievainot ar žebērkli no laivas priekšgala, jo vaļa ķermenis atradās zem laivas, bet tās priekšgals, varētu sacīt, jau bija vaļa iekš­pusē; pārejās laivas negribot bija apstājušās, tās bija bezspēcīgas nenovēršamās traģēdijas priekšā - neprātīgais Ahābs, ķircinošā ienaidnieka tuvuma satracināts, attapās dzīvs, bet nevarīgs tajos pašos žokļos, kurus tā ienīda; zaudēdams vai prātu, viņš saķēra garo kaulu kailām rokām, no visa spēka mēģinādams atspiest vaļā dzelžainas spīles. Bet velti neprātis sasprindzināja visus spēkus, vaļa žoklis izslīdēja viņam no rokām, trauslie laivas borti padevās un ar brīkšķi ielūza; tad abi žokļi kā milzu šķēres pārgrieza laivu uz pusēm un no jauna sacirtās kopā - jūrā, tieši pa vidu starp abam peldošajām atlūzām. Tās viļņi nesa dažādos virzienos, šļācot pār abiem atlikušajiem galiem; komanda drūzmējās pakaļgalā un dru­džaini ķērās pie bortiem un airiem, pūlēdamās ātrāk attālināties.

Tajā mirklī, kad laiva gāja bojā, Ahābs pirmais uzminēja vaļa nodomu - ieraudzījis to, ka valis pēkšņi paceļ galvu, uz brīdi atslābinot žokļu spiedienu, Ahābs ar roku pēdējoreiz mēģināja atbrīvot laivu no tvēriena. Bet laiva tikai ieslīdēja vēl dziļāk vaļa mutē, slīdēdama tā sašķiebās uz viena sāna; kapteiņa rokas atrāvās no vaļa žokļa, un spējš trieciens viņu izmeta no laivas; viņš plaka­niski iekrita jūrā - ar seju ūdenī. Ar šļakstu aizslīdējis prom no saviem upuriem, Mobijs Diks apstājās netālu, vertikāli izcēlis no viļņiem savu gareno, balto galvu; turklāt vārpstveidīgais ķermenis lēni griezās ap savu asi; kad milzīgā, krunkainā piere izcēlās no ūdens - augstāk par divdesmit pēdām - uzbangojušie viļņi, apžilbi­noši uzplaiksnīdami, sašķīda sprikstis, atsizdamies pret to, niknumā uzšļācot vēl augstāk gaisā ņirbīgus putu skumšķus.323 Tā vētras laikā vēl nenoklusušie Lamanša viļņi atvirzās no Edistona kalna pakājes, lai uzvaras priekā sviestu tam pāri savas putainās galotnes.

Bet drīz vien Mobijs Diks no jauna nogūlās līmeniski uz ūdens un sāka ātri riņķot ap airētājiem uz vraka; tas ar astes sitieniem atriebīgi sagrieza ūdens piltuves, it kā gatavotos jaunam, vēl bries­mīgākam uzbrukumam. Likās, ka sadauzītās laivas izskats vairoja viņa niknumu - kā Makabeju grāmatā tumšsārtā vīnogu vai zīdkoka augļu sula noveda līdz trakumam Antioha ziloņus. Pa to laiku Ahābs, pa pusei aizrijies putās, kuras uzsita nekaunīgā vaļa aste, un nespēdams peldēt sakropļotās kājas dēļ, tomēr turējās uz ūdens pašā virpuļa centrā; Ahāba bezpalīdzīgā galva bija redzama viļņos kā trausls burbulis, kas ik bridi var pārplīst no nejauša trieciena. Fēdallāhs no laivas atlūzas skatījās viņā nekustīgi un vienaldzīgi; bojā gājušās laivas komanda nekādā veidā nespēja viņam palīdzēt; vēl vairāk - viņiem pietika uztraukumu par savu izglābšanos. Jo tik briesmīgs bija Baltā Vaļa izskats, un tik galvu reibinoši aizvien šaurākie loki, kurus tas meta, ka likās: nezvērs kuru katru brīdi horizontāli trauksies viņiem pāri. Lai gan pārējās laivas neskartas peldēja tuvumā, tās neuzdrošinājās ielauzties šajā postošajā aplī un dot valim triecienu, baidoties, ka tas varētu tikai paātrināt neizbēgamo jūrā iekritušās apkalpes bojāeju - gan Ahāba, gan visu citu viru galu; arī viņi paši tādā gadījumā nevarēja cerēt

Šāda kustība ir raksturīga kašalotam. Tas uzņem virzienu, uzsizdams šļākas gaisā, kā iepriekš attēlotajās medību ainās. Šī kustība visnotaļ izsmeļoši ļauj iztēloties vaļa pārvietošanos augšup lejup medībās ar harpūnu. (Aut. piezīme.) uz glābiņu. Tāpēc, līdz pēdējai iespējai sasprindzinot redzi, viņi palika briesmīgā ūdens virpuļa ārmalā; tā centrā tagad atradās vecā vīra galva.

Pa šo laiku notikušais bija pamanīts no kuģa mastiem; kuģis pagriezās un devās uz notikuma vietu; tagad tas jau bija tik tuvu, ka Ahābs ūdenī uzsauca:

- Kurss uz… - taču tobrīd no Mobija Dika puses vēlās liels vilnis, uz kādu laiku nosegdams viņu. Taču, no jauna izniris ūdens virspusē, viņš pūlējās uzlidot viļņa galotnē un turpināja kliegt: - Kurss uz vali! Trieciet šo prom!

"Pekvodam" bija smails priekšgals - tas ielauzās apburtajā aplī un aizdzina Balto Vali no upuriem. Kad tas drūmi aizpeldēja, laivas piesteidzās cietušajiem palīgā.

Ievilkts Stabsa laivā, ar asinīm pieplūdušām, neredzīgām acīm un baltiem sāļiem dziļajās grumbās, Ahābs beidzot atslāba; ilgais visu spēku sasprindzinājums noplaka, un viņš bezspēcīgi sašļuka paša miesas nevarībā: kādu laiku Ahābs nevarīgi gulēja Stabsa laivā, kā ziloņu bara samīdīts. Slāpēti, nesakarīgi vaidi lauzās no viņa krūtīm, gluži kā neskaidras balsis, kas dzirdamas no aizas dibena.

Taču - jo dziļāks bija šis fiziskais pagurums, jo ātrāk tas beidzās. Dižas dvēseles reizēm vienā mirklī pārdzīvo visus sīkos sarūgtinā­jumus, kādi vien vāju cilvēku piemeklē viņa dzīves laikā. Tāpēc šīs sirdis uzkrāj sevī ciešanu ciešanas; lai gan Dievs liek tām atspirgt, dzīves laikā tās uzkrāj veselus ciešanu gadsimtus, kas veidojas no sāpīgiem mirkļiem; cēlām sirdīm pat sīks punktiņš, kas nemaz nav saskatāms to centrā, ir lielāks par apļiem zemiskās dvēselēs.

- Harpūna, - pajautāja Ahābs, paslējies uz elkoņa, - vai tā ir vesela?

- Jā gan, ser, tā taču netika mesta - te tā ir, - sacīja Stabss, parādīdams to.

- Nolieciet to man blakus, - vai neviena vira netrūkst?

- Viens, divi, trīs, četri, pieci - jums bija pieci airētāji, un visi pieci ir te.

- Tas labi. Palīdzi man, gribu tikt kājās. Tā, tā, es šo redzu! Tur! Tur! Šis joprojām peld pa vējam, un kāda lēkājoša strūkla!

Rokas nost no manis! Nemirstīgās sulas atkal ieplūst Ahāba kaulos! Paceliet buru! Pie airiem! Pie stūres!

Bieži vien gadās, ka tad, kad viena laiva tiek sadauzīta, tās komanda, ko pievāc cita laiva, palīdz šis komandas laivai; pakaļ­dzīšanās turpinās, tā sakot, airējot divkārši. Tā bija ari šoreiz. Taču dubultotais laivas ātrums neatbilda pieaugošajam vaļa ātrumam, jo tas peldēja projām, it kā tam peldspuras būtu trīskāršojušās; valis traucās tādā ātrumā; tas skaidri parādīja, ka jebkāda pakaļdzīšanās šādos apstākļos ievilksies bezgalīgi, ja nebūs galīgi bezcerīga; neviena komanda nebūtu spējīga uz tik traku nepārtrauktu airēšanu - to ir grūti izturēt pat nelielos attālumos. Reizēm gadās, ka pakaļdzīšanos turpina kuģis. Tāpēc abas laivas devās uz kuģa pusi un drīz vien šūpojās savās vietās; abas pār­lauztās laivas puses bija pievāktas jau agrāk, tagad tās atradās augšā, buras bija augstu paceltas, mazās buras ieplestas kā albatrosa spārni: "Pekvods" sāka skriet pa vējam - pakaļ Mobijam Dikam. Vērotāji mastos atkal ik pa laikam uzsauca, ziņodami par strūklu parādīšanos; kad tika paziņots par vaļa ieniršanu zem ūdens, Ahābs atzīmēja laiku un sāka staigāt pa klāju ar pulksteni rokās; kad atvēlētās stundas pēdējā minūte bija pagājusi, atska­nēja kapteiņa balss: - Kuram tagad tiks dublons? Vai jūs šo redzat? - Un, tā kā atbilde skanēja: - Nē, ser! - viņš tūlīt pavēlēja pacelt sevi mastā. Tā Ahābs pavadīja visu dienu - te nekustīgi sēdēja mastā, te nepaguris staigāja pa klāju.

Un tā klusēdams viņš kliboja un tikai reizumis uzsauca mastuvīriem vai matrožiem, pavēlot vēl augstāk pacelt buras un izvērst tās vēl platāk — un tā ikreiz, kad viņš soļoja uz priekšu un atpakaļ ar zemu uz pieres uzvilkto platmali galvā, ik pagriezienā, iedams garām savai satraišķītajai laivai, kas gulēja uz klāja, apvērsta otrādi, ar salauzto pakaļgalu pie sadragātā priekšgala. Beidzot viņš apstājās pie atlūzām: kā mākoņu klātās debesīs vēl un vēl kraujas mākoņvāli, tā vecā vīra sejā atspoguļojās jaunas melnas domas.

Stabss redzēja kapteini apstājamies; laikam cenšoties - ne bez nodoma - pierādīt viņam savu neapšaubāmo vīrišķību un ra apliecināt savas tiesības uz izcilu vietu kapteiņa prātā; viņš tuvojās, un, skatoties uz sašķaidīto laivu, iesaucās:

- Tas ēzelis atteicās no šitā gremokļa - būs pārāk sāpīgi sadūris rīkli, ser? Ha, hā!

- Cik bezsirdīgam radījumam vajag būt, lai smietos par vraku? Ak, cilvēk, cilvēk! Ja es nezinātu, ka tu esi bezbailīgs kā uguns (un tikpat bezdvēselisks), es varētu zvērēt, ka esi gļēvulis. Pie vraka nedrīkst atskanēt ne vaidi, ne smiekli.

- Ak jā, ser, - piebilda klāt pienākušais Starbeks, - tas ir dižens skats un brīdinājuma zīme, ļoti nopietns brīdinājums.

- Brīdinājuma zīme? Brīdinājums? Iedodiet man vārdnīcu! Ja dievi uzskatīs par vajadzīgu runāt ar cilvēku, lai runā tieši un atklāti, nevis purina galvas un izteic mājienus kā vecas sievas. Ejiet! Jūs abi esat kā viena vesela divi poli - Starbeks ir Stabsa pretstats, bet Stabss - Starbeka; jūs abi pārstāvat visu cilvēku dzimumu, bet Ahābs ir viens pārapdzīvotās pasaules miljonu vidū, un ne dievu, ne cilvēku nav viņam blakus! Auksti, auksti - es drebu! Kā tad būs? Ei, tur augšā! Redziet šo? Bļaujiet par katru strūklu, pat ja šis to izspļautu desmitreiz sekundē!

Diena dzisa, tikko dzirdami švīkstēja vienīgi tās zelta tērpa mala. Drīz iestājās pilnīga tumsa, taču mastuvirus kapteinis vēl aizvien nelaida lejā no mastu augšām.

- Strūklas vairs nav redzamas, ser, pārāk tumšs! - atskanēja sauciens no gaisiem.

- Kurā pusē jūs šo pēdējoreiz redzējāt?

- Turpat, kur agrāk, ser - tieši pa vējam.

- Labi! Naktī viņš peldēs lēnāk. Nolaist lielās buras, mister Starbek! Mums nav līdz rītam šis jāapdzen, pārgājienā šis var arī apstāties, lai atpūstos. Ei, pie stūres! Visu laiku turēt pa vējam! Ei, jūs tur, mastos! Kāpiet lejā! Mister Stabs, sūtiet maiņu fokmastā, lai tur līdz ausmai stāv vērotājs!

Pēc tam kapteinis spēra soli uz priekšu un apstājās pie grot- mastam pienaglotā zelta dublona.

- Vīri, šis zelts pieder man, jo pats to nopelnīju, bet es to atstāju šeit līdz tam laikam, kamēr Baltais Valis būs miris, un tad

«VĪRlJlS ZELTS PIEDER MAN. JO PATS TO NOPELNĪJU…»

šo zeltu dabūs virs, kas pirmais šo ieraudzīs - tanī dienā, kad šis tiks nogalēts; ja arī tajā dienā es pirmais šo ieraudzīšu, starp jums visiem tiks sadalīta desmitkārtīga šā zelta gabala vērtība! Izklīst! Klājs paliek tavā rīcībā, ser.

Pateicis šos vārdus, viņš šķērsoja ldāju, nostājās uz savas kajītes sliekšņa, uzmauca platmali līdz acīm un nekustīgi nostāvēja tur līdz pašam rītam, tikai retumis paceldams galvu, lai ielūkotos naktī.