Mobijs Diks jeb Baltais valis

131. nodaļa "pekvods" sastop "LĪKSMI"

Nevaldāmais "Pekvods" peldēja arvien tālāk un tālāk, dienas un viļņi aizplūda, Kvīkega zārks joprojām šūpojās kuģa pakaļgalā kā glābšanas boja; un tad kādā jaukā dienā pie apvāršņa parādījās vēl viens kuģis, kura nosaukums - "Līksme" visnožēlojamākajā kārtā neatbilda tā ārējam izskatam. Kad kuģi bija tikuši tuvāk viens otram, visu acis no "Pekvoda" pievērsās šā kuģa klājam, kur stāvēja tā saucamās "šķēres" - resni, kādas astoņas vai deviņas pēdas virs klāja sakrustoti baļķi - uz vaļu medību kuģiem tādos parasti nostiprina rezerves, neaprīkotas vai bojātas laivas.

Uz nepazīstamā kuģa "šķērēm" varēja redzēt baltas salauztas laivas ribas un vairākus sašķeltus dēļus - reiz tā bijusi vaļu medību laiva, bet tagad šis grausts visur spīdēja cauri, gluži kā atkailināts, sadalīties sācis, izbalējis zirga skelets.

- Vai redzējāt Balto Vali?

- Palūk! - atsaucās izdilis kapteinis no tiltiņa un norādīja ar skaļruni uz laivas atliekām.

- Jūs to nogalinājāt?

- Vēl nav nokalta harpūna, ar ko to reiz nogalinās, - atbildēja otrā kuģa kapteinis, paskatījies uz sava kuģa klāju, kur daži klusē­joši jūrnieki cītīgi šuva ciet satīta guļammaisa malas.

- Nav nokalta? - iesaucās Ahābs un izrāva no statņa Pērta

>

darināto ieroci, kratīdams to gaisā. - Paskaties šurp, nantaketieti - šeit pat, savā rokā, es turu viņa nāvi! Šis asmens ir rūdīts asinīs, rūdīts zibeņu gaismā, un es zvēru, ka norūdīšu to trešo reizi tanī karstajā vietā aiz peldspuras, kur Baltais Valis slēpj savu nolādēto dzīvību!

- Lai Dievs tev palīdz, vecais - paveries, - "Līksmes" kap­teinis norādīja uz aizšūto guļammaisu, - es apbērēju tikai vienu no pieciem spēcīgiem puišiem, kas vēl vakar bija dzīvi un veseli, taču nomira, pirms iestājās nakts. Tikai šo vienu es glabāju, pārējie tika apglabāti, pat vēl īsti nepaspējuši nomirt; jūs tagad peldat virs viņu kapa. - Te viņš pievērsās savai komandai:

tomēr, lai cik lielas bija iekšējās pretrunas starp abām stihijām, no ārpuses šīs pretrunas izpaudās vienīgi gaismēnu spēlēs.

- Ei, vai jums viss gatavs? Tad nolieciet uz borta dēli un pace­liet uz tā mirušo, jā gan! Ak Dievs, - viņš tuvojās mirušajam, rokas augšup pacēlis, - lai notiek augšāmcelšanās un viņam mūžigā dzīvība…

- Brases! Stūrēt pa vējam! - pērkondimdošā balsi uzkliedza Ahābs saviem vīriem.

Tomēr uz priekšu traucošais "Pekvods" nepaspēja aizpeldēt tik tālu, lai nesadzirdētu ūdens šļakstu, ar kuru līķis iekrita ūdeni, un dažas augšup uzlidojušās šļakatas pat skāra bortu, apsla­kot to aizkapa kristībām.

Kad Ahābs, bēgot no bēdu pārņemtās "Līksmes", pagrieza pret to kuģa pakaļgalu, visu skatienam pavērās tur piekārtā savāda glābšanas boja.

- Hei! Paskatieties! Paverieties turp, puiši! - atskanēja gaišredzīga balss. - Velti, ak, velti jūs, svešie, steidzaties prom no mūsu skumjajām bērēm: jūs tikai pagriezāt mums pakaļgalu, lai parādītu paši savu zārku!