Mobijs Diks jeb Baltais valis

134. nodaļa PAKAĻDZĪŠANĀS - OTRĀ DIENA

Rītausmā trīs vērotāji no jauna savlaicīgi ieņēma savas vietas mastu galos.

- Vai jūs šo redzat? - uzsauca Ahābs, tikko pār viļņiem atspīdēja kāds nieks gaismas.

- Neko neredz, ser.

- Sauciet visus augšā un uzvelciet buras! Sis iet ātrāk, nekā biju domājis. Buras topmastā! Ak vai, tām vajadzēja būt augšā visu nakti. Bet tas nekas - tagad, kad esam atvilkuši elpu, mēs šo ātri vien panāksim.

Te jāteic, ka līdzīgu neatlaidīgu pakaļdzīšanos kādam noteiktam valim - tai turpinoties dienu un nakti, un vēl nākamo dienu - dienvidjūru zvejā nekādi nevar uzskatīt par ārkārtēju parādību. Jo tāds ir šis apbrīnojamais amats, kuru radījusi pieredze, paredzē­šana un neuzvaramā pārliecība, kas raksturīga dažiem Nantaketas kuģošanas ģēnijiem no dzimšanas; viņiem pietiek ar dažiem pama­nītiem apstākļiem, uzmetot vienu skatienu peldošam valim, lai precīzi pareģotu gan virzienu, kurā tas peldēs noteiktā laika sprīdī, gan ātrumu, ar kādu tas kustēsies uz priekšu. Un šajos gadījumos, līdzīgi locim, kas izvada kuģi, paturot kādu sēkli redzeslokā, lai izietu jūrā un izlaistu no acīm krastu, kura aprises tik labi pazīst un kurp nodomājis drīzumā atgriezties, tikai piestājot kādā citā vietā: līdzīgi šim locim, kas stāv pie kompasa un noteic precīzu tikko saskatāma sēkļa atrašanās vietu, lai ar lielāku pārliecību vēlāk uzmeklētu neredzamo zemesragu, pie kura būtu jāpiestāj; tāpat rīkojas vaļu mednieks, pie kompasa nolūkodams vali, jo pēc vairākām pakaļdzīšanās stundām dienas gaismā, uzmanīgi sekojot ari tad, kad iestājas tumsa un apslēpj vali skatienam, šā radījuma ceļš tumsā vērīgam mednieka prātam ir tikpat skaidrs, cik piere­dzējušam locim - krasta līnija. Tādā kārtā veiksmīga mednieka acīs pat bez pēdām izzūdošā sliede ūdenī, kā saka, ir tikpat pārlie­cinoša kā pēdas uz cietzemes. Un - tāpat kā varenā čuguna Leviatāna parādīšanās uz mūsdienu dzelzceļiem kļuvusi par tik parastu parādību ikvienā punktā, ka cilvēki ar pulksteni rokā spēj izskaitļot tā ātrumu, tāpat kā ārsti izskaitīt bērna pulsu, un pār­liecināti saka cits citam, ka tāds un tāds vilciens pienāks tur un tur noteiktā laikā - gluži tāpat šie nantaketieši aplēš dziļumu, Leviatāna peldēšanas laiku atkarībā no ātruma - un saka cits citam, ka pēc tik un tik stundām šis valis būs nopeldējis divsimt jūdzes, sasniedzot to un to platuma vai garuma grādu. Taču, lai līdzīga paredzēšana beigās izrādītos veiksmīga, vējam un straumei jābūt jūrnieka sabiedrotajiem, jo kāds gan labums nekustīgam, bezvējā dreifējošam kuģim no tā, ka tas zinās, kur atrodas, teiksim, tieši deviņdesmit trīs jūras jūdzes no savas ostas? No tā izriet daudzi jo daudzi smalki apsvērumi, kas attiecas uz vaļu medībām.

Kuģis skrēja aizvien uz priekšu, atstājot aiz sevis jūrā dziļu vagu - līdzīgi lielgaballodei, kas netrāpa mērķī, - kā lemesis, uzardams līdzenu lauku.

- Zvēru pie kaņepājiem un sāls! - iesaucās Stabss. - Ātra klāja kustība zem kājām sadrebina cilvēku līdz pašai sirdij! Šis kuģis un es - mēs abi esam braši zēni! Ha, hā! Lai kāds mani paceļ un nomet uz muguras jūrā, zvēru pie korķozola, mans mugur­kauls ir ķīlis! Ha, hā! Mēs abi traucam uz priekšu, nesaceļot putekļus!

- Tur šis pūš! Šis pūš! Strūkla! Taisni priekšā! - pēkšņi atskanēja kliedziens no masta augšas.

- Jā, jā! - iesaucās Stabss. - Es jau tā domāju, šis nekur nespruks… Pūt un spļauj, cik gribi, ak, vali! Tev pakaļ dzenas pats sātans! Pūt savā stabulē, kamēr plaušas plīsīs! Ahābs aizdambēs tavas asinis - kā dzirnavnieks ar slūžām noslēdz straumi!

Tā Stabss izteica visas komandas jūtas. Pa šo laiku pakaļ­dzīšanās kaisme bija pacilājusi ļaudis - kā putojošs, vecs vīns. Lai kādas bija jau pabalējušās šausmas un nojautas, kuras vēl nesen izjuta daudzi no viņiem, tagad tās tika slēptas ne tikai bailēs no Ahāba dusmām - tās pajuka uz visām pusēm kā tramīgi zaķi prērijā, bēgdami no skrejoša bizoņa. Viņu dvēseles savā rokā turēja Liktenis; iepriekšējās dienas bīstamo notikumu skubināti, pagājušās nakts mokošo gaidu nomākti, viņi ļāvās noteiktajam, bezbailīgajam, neprātīgajam skrējienam bez atskatīšanās atpakaļ, kuģim lidojot kā spārnos - pakaļ mērķim, kas aizslīd; visu sirdis traucās uz priekšu tam līdzi. Vējš pamatīgi iegūla burās, dzenot kuģi kā ar neredzamām, neatvairāmām rokām - tas likās kļuvis par šā noslēpumainā spēka simbolu, pakļaujot viņus šai sekošanas dziņai.

Tagad viņi bija kā viens cilvēks, nevis trīsdesmit vīri. Viņus visus bija uzņēmis viens vienīgs kuģis, lai gan tas tika būvēts no dažādiem materiāliem - ozola, kļavas, priedes koka, dzelzs, kaņe­pājiem un darvas - taču tie savienojās vienotā kuģa korpusā, kurš tagad traucās uz priekšu pa izvēlēto ceļu, garā vidusķīļa virzīts un līdzsvarots: gluži tā, kā šajā komandā apvienojās dažādi cilvēki un viņu īpašības - šā vira drošsirdība, tā vīra bailīgums, tīra sirds­apziņa un vainas sajūta, visa šī dažādība veidoja vienu veselumu un tika virzīta uz liktenīgo mērķi, kam pretī tiecās Ahābs - viņu vienīgais ķīlis un pavēlnieks.

Kuģa aprīkojums šķita atdzīvojies. Mastu gali, gluži kā augstu palmu kroņi, bija pilni ar cilvēku roku un kāju dzinumiem. Kāds, pieķēries ar vienu roku pie stagas, nepacietīgi māja ar otru, citi, aizsedzot ar plaukstu acis no kvēlās saules, sēdēja pašā līganā masta galā; masti locījās, pilni mirstīgajiem, kas bija nobrieduši liktenī­gajai pļaujai. Ak, vai! Cik vērīgi viņi lūkojās bezgalīgajā zilgmē, meklēdami to, kas viņus iznīcinātu!

- Kāpēc jūs neko nesakāt, vai tad jūs šo neredzat? - uzsauca Ahābs, kad pēc pirmā iekliedziena kādu brīdi vairs neatskanēja ne skaņa. - Celiet mani augšā, vīri, jūs kļūdījāties - tas nav

Mobijs Diks, ja izpūta tikai vienu nejaušu strūklu un pēc tam nozuda.

Tā ari bija: dedzīgajā nepacietībā viri maldījās, saskatīdami vaļa strūklu kādā nejaušā ūdens uzšļācienā, taču pārpratums drīz vien tika noskaidrots, kolīdz Ahābs nokļuva savā novērošanas vietā; tikko viņi bija paspējuši ar tapu nostiprināt uz klāja brīvo virves galu, Ahābs uzdeva toni veselam orķestrim, kas sāka drebināt apkār­tējo gaisu. Atskanēja uzvarošs bļāviens no visām trīsdesmit rīklēm, ievelkot plaušās gaisu kā plēšās, jo tagad jau daudz tuvāk kuģim par iedomu strūklu - tikai kādu jūdzi priekšā - iznira Mobija Dika miesas! Taču ne jau ar nesteidzīgi un bezrūpīgi izpūstu ūdens- strūklu - šo mierīgo un noslēpumaino strūklaku virs galvas Baltais Valis tagad paziņoja cilvēkiem par savu klātbūtni; šajā reizē viņš - skatītājiem par brīnumu - izlēca no ūdens. Ārkārtīgā ātrumā laužoties ārā no dziļumiem, kašalots palaikam izšaujas no ūdens ar visu augumu un, uzsitot veselu kalnu žilbinošu putu, parāda savu atrašanās vietu pat septiņu un vairāku jūdžu attālumā. Šādos brīžos satrakotie, negantie viļņi izskatās pēc krēpēm, ko tas krata; dažkārt šādi lēcieni liecina par kašalotu pārņēmušo cīņassparu.

- Tur šis lec! Tur šis laksti! - atskanēja kliedziens, kad Baltais Valis lēca debesis lielīgi kā milzu lasis. Uzšļāktais šļakatu kalns, kas tik pēkšņi izauga no zilās jūras klajuma pret joprojām zilgojošajām debesīm, kādu mirkli neizturami žilbi laistījās kā ledusklints, pēc tam pakāpeniski izbālēdams, zaudējot sākotnējo spožumu un izlistot tuvāk nākošā lietutiņa migliņā.

- Tā, tā, palēcies pēdējo reizi pretī saulei, Mobij Dik! - iesaucās Ahābs. - Tava stunda ir klāt, un tava harpūna man rokā! Lejā, ei, visi lejā, lai paliek tikai viens virs fokmastā. Laivas! Pie laivām!

Nelikdamies ne zinis par apnicīgajām virvju kāpnēm, viri kā krītošas zvaigznes sāka birt uz klāja, slīdot pa stagām un tauvām, bet Ahābs - gan ne tik strauji, tomēr pietiekami ātri tika nolaists lejā savā grozā.

- Aiziet! - viņš uzkliedza, tikko bija sasniedzis savu laivu - vienu no rezerves laivām, kas tika aprīkota iepriekšējā vakarā.

…BALTAIS VALIS TRAKĀ ĀTRUMĀ BRĀZĀS STARP LAIVĀM AR ATPLESTU RĪKLI

UN ZVĒLA UZ VISĀM PUSĒM.

- Mister Starbek, kuģis paliek tavā rīcībā - turies tālāk no laivām, tomēr pietiekami tuvu. Aiziet, jūs visi!

It kā tāpēc, lai ātrāk iedzītu cilvēkiem bailes, šajā reizē Mobijs Diks bija nolēmis uzbrukt viņiem pirmais un tagad apgriezies peldēja pretī visām trim laivām. Ahāba laiva bija vidū, un viņš uzmundrināja savus ļaudis, paziņodams par nodomu sagaidīt vali ar pieri pret pieri - tas ir, virzīt laivu tieši pretī valim; šāds paņēmiens nemaz nebija tik neparasts — ja to uzsāka no neliela attāluma, tas nepieļāva atbildes uzbrukumu, ņemot vērā vaļa sānisko redzi. Taču pagaidām vēl viņi nebija tikuši valim tuvumā, tāpēc tas varēja pārskatīt visas trīs laivas tikpat labi kā trīs "Pekvoda" mastus; te Baltais Valis, nikni kustinot asti, trakā ātrumā iebrāzās starp laivām ar atplestu rīkli un zvēla uz visām pusēm - neievērodams harpūnas, kas lidoja no katras laivas; tas likās nodevies vienam vienīgam mērķim - sadragāt uzbāzīgās laivas šķēpelēs. Bet tās, veikli izgro­zīdamās, nepārtraukti riņķoja kā pieredzējuši kara zirgi kaujas laukā - tā laivas pagaidām izvairījās no vaļa uzbrukumiem, kaut gan reizumis tikai par mata tiesu izspruka sveikā, un visu šo laiku Ahāba necilvēcīgais cīņas kliedziens pārmāca visu pārējo saucienus.

Bet beigu beigās Baltais Valis, mētājoties te šurp, te turp, bija samudžinājis trīs savu mērķi sasniegušo harpūnu virves, tās savilkās pašas no sevis un sāka pievilkt laivas tuvāk, lai gan valis uz mirkli aizpeldēja nedaudz nostāk - it kā gatavodamies vēl graujošākam uzbrukumam. Izmantodams izdevību, Ahābs vispirms palaida virvi garaku, pēc tam sāka to ievilkt; viņš ātri ritināja virvi, cerot, ka tādā kārtā to atmudžinās, te pēkšņi skatienam pavērās aina, kas biedēja vairāk par haizivs zobiem!

Juku jukām - ieviņķelēti virvju mezglojumos, gaisā slējās duramie - harpūnas un žebērkļi; asmeņiem un atskabargām spīdot, tie neatvairāmi tuvojās Ahāba laivas priekšgalam. Glābiņš bija tikai viens. Paķēris lielu tuteni, Ahābs izmisīgi pastiepa roku, pārbaudīdams nostiepto tauvu, pārķēra to otrpus draudīgajiem tērauda rīkiem, parāva virvi, pievilcis to pie sevis laivā, nodeva priekšējam airētājam, bet pēc tam ar diviem naža cirtieniem pār­grieza virvi divās vietās pie pašas priekšgala renes; tērauda asmeņu saišķis iekrita jūrā, un laiva atkal atguva līdzeno gaitu. Topašbrid Baltais Valis pēkšņi metās uz priekšu pārējo, nepārcirsto virvju mudžeklī, ar šo kustību nenovēršami tuvinādams Stabsa un Flaska laivas savai astes spurai, trieca tās vienu pret otru kā divas čaumalas bangas galotnē, bet pats ienira un pazuda verdošajā atvarā, kurā vēl ilgi riņķoja salauztie smaržīgie ciedru dēļi - kā rīvēta muskat­rieksta graudiņi putojoša punša kausā.

Kamēr abu sašķaidīto laivu airētāji turējās virs ūdens, ķerdamies pie peldošiem airiem, virvju kubliem, dēļiem un cita aprīkojuma, kas kopā ar viņiem riņķoja virpulī, mazais Flasks palēcās virs ūdens kā tukša pudele, celdams augšup kājas, lai izbēgtu no haizivju šausmīgajiem zobiem, bet Stabss bļāva, cik jaudas, saukdams palīgā, un vecais kapteinis, pārcirtis virvi, guva iespēju piekļūt putojošajai piltuvei, lai izvilktu slīkstošos, - šajā brīdī, tūkstoš briesmām apvienojoties vienkop, Ahāba no virvēm atbrīvotā laiva uzlidoja gaisā, kā uzrauta debesīs ar neredzamām trosēm, - tas bija Baltais Valis, kas kā bulta izšāvās no jūras un deva triecienu ar plato pieri pa laivas dibenu, uzsviežot to augstu gaisā, un tā, vairākas reizes apgriezušies, no jauna iekrita ūdenī, tikai šoreiz ar dibenu uz augšu, un Ahābam kopā ar saviem vīriem vajadzēja ķepuroties ārā no laivas apakšas, gluži kā roņiem, kas izlien no klinšu alas.

Bet valis, uzsitis pa laivas dibenu, atkāpās un nelielā attālumā no sava uzbrukuma upuriem pagrieza tiem muguru; kādu brīdi tas gulēja ūdens virspusē, lēnām kustinādams astes spuras no vienas puses uz otru; katrreiz, kad pagadījās peldošs airis, dēļa atlūza un ādai pieskārās kaut vai sīkākā laivas skaida, aste tūlīt atvēzējās un belza, saviļņojot jūru. Taču drīz vien, it kā valis būtu pārliecinājies, ka šoreiz darbiņš padarīts, kā vajag, tas sagrumboja gludo okeāna virsmu ar savu krunkaino galvu un, vilkdams līdzi samudžinātās virves, no jauna devās ceļā pa vējam savā vienmē­rīgajā pieredzējuša ceļotāja gaitā.

Un atkal kuģis, no kura vīri uzmanīgi sekoja cīņas gaitai, steidzās palīgā cietušajiem - nolaiduši laivu, jūrnieki izvilka peldo­šos cilvēkus, kublus, airus un visu, ko bija iespējams salasīt, un novietoja drošībā uz klāja. Dažiem bija izmežģīti pleci, potītes un roku locītavas, asiņoja daži ievainojumi, atradās saliektas harpūnas un žebērkļi, neatraisāmi virvju mudžinājumi, salauzti airi un dēļi, tomēr nebija neviena nāvīga, pat ne nopietna ievainojuma. Ahābs, gluži tāpat kā iepriekšējā dienā Fēdallāhs, tika atrasts, drūmi turo­ties pie savas sadragātās laivas atliekām, kas uz ūdens viņam kalpoja par pietiekami drošu balstu; viņš nebija nomocījies tik smagi kā pagājušā reizē.

Bet tad, kad kapteinim palīdzēja nokļūt uz klāja, visu acis pievērsās viņam, jo viņš nevis droši stāvēja uz kājām, bet smagi atbalstījās pret Starbeka plecu - palīgs pirmais piesteidzās viņu atbalstīt. Viņa kaula kāja bija pazudusi, tās vietā rēgojās tikai īsa, asa šķēpele.

- Tā, tā, Starbek, katram reiz ir patīkami pret kādu atbal­stīties - žēl tikai, ka vecais Ahābs līdz šim to tik reti darījis.

- Stīpa neizturēja,- ser, - teica pienākušais kuģa galdnieks. - Es pamatīgi piestrādāju pie šīs kājas.

- Es ceru, ka visi kauli veseli, ser? - patiesā līdzcietībā pavai­cāja Stabss.

- Ak vai! Tie ir salauzti, Stabs! Vat' neredzi? Bet arī ar satraišķī- tiem kauliem vecais Ahābs tik un tā ir neskarts, lai gan neviens dzīvs kauls ne par mata tiesu nav man tuvāks par šo kaula kāju, kuras vairs nav. Ne Baltajam Valim, ne cilvēkam, ne pašam velnam neizdosies skart vecā Ahāba īsto un nepieejamo būtību. Vai ir tāda lote, lai sasniegtu šos dziļumus, un tāds masts, lai aizsniegtu šo jumtu? Ei, tur augšā! Kāds ir kurss?

- Tieši pa vējam, ser.

- Stūrējiet taisni! Uzvelciet atkal visas buras, kuģinieki! Nocelt un aprīkot rezerves laivas - mister Starbek, aizej un savāc airētā­jus laivām!

- Vispirms atļaujiet man pievest jūs pie borta, ser.

- Ak, ak, ak! Kā mani dursta šī asā atlūza! Nolādēts liktenis! Un tādam dvēselē neuzvaramam kapteinim ir tik nožēlojams palīgs!

- Ser?

- Mans ķermenis, draugs, ne jau tu. Iedod man kaut ko spieķa vietā - tur, tas salauztais žebērklis derēs par nūju. Sarunā vīrus!

Bet es vēl neesmu šo redzējis. Debesu tēvs, tas nevar būt! Viņa nav? Ātrāk! Sauc visus šurp!

Vecā vīra bažas apstiprinājās. Sasauktā komanda nostājās uz klāja, bet parsa nekur nebija.

- Pars! - iesaucās Stabss. - Viņu būs aizrāvis…

- Nevem melnu! Visi mastos, tilpnē, kajītēs - meklējiet viņu! Viņam jābūt šeit - jābūt šeit!

Bet visi ātri atgriezās un ziņoja, ka parss nekur nav atrodams.

- Ak vai, ser, - sacīja Stabss, - viņu būs aizvilkuši jūsu virves gredzeni - man šķiet, ka es redzēju, kā viņu aizrāva dzelmē.

- Manas virves? Manas? Aizrāva? Aizrāva dzelmē? Ko nozīmē šie vārdi? Kas tie par bēru zvaniem, - kāpēc vecais Ahābs viss dreb, it kā viņš pats būtu saļodzījies zvanu tornis? Un harpūna arī! Pārmeklējiet visu šo drazu - vai atradāt to? Kalta dzelzs, vīri, rūdīts asmens Baltajam Valim - nē, nē, nē! Nožēlojamais neprātis! Šī roka taču to meta! Tad tā ir vaļa miesā! Ei, tur augšā! Neizlai­diet šo no acīm! Aši! Visi pie laivu aprīkošanas - savākt airus, harpunētāji, gatavojiet asmeņus, asmeņus! Augstāk lielās buras! Pievilkt visus galus! Stūrēt! Ciešāk, ciešāk, ja jums dzīvība dārga! Esmu gatavs desmitreiz apskriet neaptveramo zemeslodi, gatavs izskriet tai cauri, bet es šo noslaktēšu!

- Lielais Dievs! Parādies, kaut vienu vienīgu reizīti! - iesaucās Starbeks. - Nekad, nekad šo nenoķert, vecais - Jēzus vārdā, vairs nevajag, tas ir ļaunāk par Sātana apsēstību! Divas pakaļdzīšanās dienas, divas drazu kaudzes, un pašam kāja izrauta no apakšas; tā ļaunā ēna ir prom - visi labie eņģeļi pēc kārtas steidzās brīdināt tevi - kas vēl vajadzīgs? Vai tiešām mums joprojām jādzenas pakaļ tam slepkavīgajam valim - kamēr tas noslīcinās visus līdz pēdē­jam vīram? Vai mēs tam atļausim aizraut sevi jūras dibenā? Vai ievilkt mūs pašā peklē? Ak vai, ak vai - tā būtu Dieva zaimošana - turpināt šīs bezdievīgās medības!

- Starbek, pēdējās dienās es jūtos savādi piesaistīts tev - kopš tās stundas, kad mēs ieraudzījām kaut ko viens otra acīs, tu zini, kas tas bija. Bet, ja runājam par vali, lai tava seja paliek manā priekšā kā plauksta — līdzens un gluds, blāvs plankums. Ahābs

…ABU SAŠĶAIDĪTO LAIVU AIRĒTĀJI TURĒJĀS VIRS ŪDENS. ĶERDAMIES PIE PELDOŠIEM AIRIEM, VIRVJU KUBLIEM, DĒĻIEM.

mūžīgi paliks Ahābs, cilvēk. Viss, kas notiek, noteikti ir iepriekš nolemts. Tu un es, mēs jau kādreiz esam nospēlējuši savas lomas šajā izrādē biljoniem gadu pirms tam, kad sāka velt viļņus šis okeāns. Neprāti! Es esmu tikai Likteņa padotais, es darbojos pēc pavēles. Skaties, mans palīg! Neiedomājies, ka vari nepildīt manu pavēli! Nostājieties man apkārt, vīri! Jūs redzat vecu, apgrauztu vīru, kas balstās uz salauzta žebērkļa un savas vienīgās kājas. Tas ir Ahābs - viņa ķermeniskā daļa, bet Ahāba dvēsele ir simtkājis, tā balstās uz simt kājām. Es jūtos saspringts, puspārrauts, manī cita pēc citas trūkst dzīslas kā troses šķiedras - tāds es varētu izskatīties. Bet pirms lūšanas jūs dzirdēsiet krakšķēšanu; kamēr neesat to dzirdējuši - zināt, ka trose vēl velk Ahābu pretī iecerētajam mērķim. Vai jūs, vīri, ticat tā sauktajām zīmēm? Tad smejieties skaļāk un sauciet - atkārtot! Jo slīkstoši priekšmeti divreiz uzpeld virspusē, bet pēc tam ceļas pēdējoreiz, lai nogrimtu uz visiem laikiem. Tā būs arī ar Mobiju Diku - divas dienas šis uzpeldēja, rīt būs trešā. Tā ja, vīri, šis uznirs vēl vienu reizi, bet tikai tādēļ, lai izpūstu savu pēdējo strūklu! Vai jūs esat braši puiši, ko?

- Kā bezbaiļu uguns! - iesaucās Stabss.

—Un tikpat bezdvēseliski, - nomurmināja Ahābs. Pēc tam, kad cilvēki izklīda, viņš turpināja: - Tā sauktās zīmes! Un vēl vakar es šepat runāju ar Starbeku par savu sadauzīto laivu. Ak! Cik droši es izdzenu no citu sirdīm to, kas žņaudz manu paša sirdi! Tas parss - tas parss! Prom - prom? Viņam bija jāaiziet papriekš, bet man vēlreiz jāierauga viņš, pirms iešu bojā pats, - ko tas varētu nozīmēt? Šī mīkla varētu iedzīt strupceļā visus advokātus kopā ar spokainu tiesnešu biedrību; tā plosa manas smadzenes kā vanaga knābis. Bet es tomēr - tomēr to atrisināšu!

Kad sāka krēslot, valis joprojām bija redzams priekšā - taisni pa vējam.

Un atkal buras tika nolaistas, viss norisinājās gandrīz tāpat kā iepriekšējā naktī - turpat līdz pašai rīta ausmai bija dzirdami āmura klaudzieni un tecilu švīkoņa, jo vīri lukturu gaismā strādāja, pilnīgi un rūpīgi aprīkodami rezerves laivas un asinādami jaunos ieročus, tā gatavojoties rītdienai. Pa to laiku galdnieks meistaroja no salauztā Ahāba laivas ķīļa viņam jaunu kāju, bet kapteinis pats nekustīgi stāvēja uz savas kajītes sliekšņa; viņa skatiens, kas slēpās zem cepures malām, atgādināja saulespuķi, kura nepacietīgi raugās uz austrumiem, pretī pirmajiem saules stariem.