Mobijs Diks jeb Baltais valis

28. nodala ahĀbs

Vēl vairākas dienas pēc izbraukšanas no Nantaketas no kapteiņa Ahāba uz klāja nebija ne ziņas, ne miņas. Palīgi kārtīgi nomainīja cits citu, stādamies sardzē, un, uzticoties tikai acīm redzamajam, varēja nodomāt, ka viņi ir vienīgie kuģa pavēlnieki, ja vien tie laiku pa laikam nebūtu iznākuši no kapteiņa kajītes ar tik negaidī­tām, bet noteiktām pavēlēm, ka tūlīt atklājās viņu varas nosacītība. Jā gan, viņu augstais kungs un pavēlnieks bija tepat, kaut gan līdz šai dienai neredzams nevienai acij, ja neņem vērā tos, kam bija ļauts ieiet kapteiņa kajītes svētajā patvērumā.

Katru reizi, atgriezdamies uz augšklāja pēc sardzes lejā, es steigšus uzmetu acis kapteiņa tiltiņam, lūkodamies, vai neierau- dzīšu neredzētu seju, jo agrākais nomācošais nemiers, kas man uzmācās, iedomājoties nezināmo kapteini, tagadējā jūras nošķirtībā bija kļuvis par tādu kā apsēstību. Tā vēl pieauga brīžos, kad man atmiņā atausa skrandainā Elijas velnišķīgi nesakarīgā gvelšana; netīši es atminējos to aizvien biežāk un skaidrāk. Visai vārgi es jaudāju šīm atmiņām pretoties -, ja daudz, tad priecīgākā garastā­voklī būdams, biju gatavs pasmaidīt par savādi svinīgo piestātnes pravieša muldēšanu. Taču, lai kā to nosauktu - par bažām vai nelāgām nojautām, tas nemiers, ko jutu, likās nepamatots, kad pametu skatienu apkārt un nopētīju klāju - nešķita prātīgi ļauties tādām iedomām. Tiesa gan, harpunētājus ieskaitot, komanda, izvei­dota lielākoties no mežoņiem un pagāniem, bija daudz raibāka par miermīlīgajām tirdzniecības kuģu apkalpēm, kādas man iepriekšējā pieredzē bija gadījies iepazīt, taču es to piedēvēju - un taisnīgi vien - tās negantās skandināvu nodarbošanās īpatnībām, kurai jau biju pilnīgi nodevies. Visu triju kapteiņa palīgu izskats likās gluži vai tīši piemeklēts, lai novērstu šādas neskaidras raizes par turpmāko, bet iedvestu uzticību vai možumu. Trīs vēl labākus vīrus - gan kā virsniekus, gan kā cilvēkus - katru savā veidā - būtu grūti sameklēt; viņi visi bija amerikāņi - nantaketietis, vainjardietis, keipkodietis. Tagad mūsu kuģis bija izgājis jūrā, tieši Ziemsvētkos, un kādu laiku mēs bijām svelošā polārā aukstuma varā, kaut gan visu laiku bēgām no tā uz dienvidpusi, ar katru platuma grādu un minūti, ko noskrējām, attālinoties no nežēlīgās ziemas un atstādami neciešamo salu aizmugurē. Kādā ne vairs tik neizturami saltā, taču joprojām pelēcīgā un mākoņainā rītā, kad laba ceļavēja dzītais kuģis apņēmīgi drūmiem lēcieniem triecās caur ūdeņiem, es pēc sardzes vīra sau­ciena uzkāpu uz klāja un, pacēlis skatienu pret treliņiem kuģa pakaļgalā, nodrebēju. Īstenība pārspēja nojausmas - kuģa pakaļ­galā stāvēja kapteinis Ahābs.

Neredzēja nekādu pēdu, kuras pēc nesenās izveseļošanās būtu varējis atstāt visparastākais mirstīgā savārgums. Viņš izskatījās kā cilvēks, kuram piespriests nāvessods, to dzīvu sadedzinot, bet kurš nocelts no sārta, kad uguns jau apsvilinājusi viņa locekļus, vēl nepaspēdama pārvērst tos pelnos, nedz arī pārogļot kādu daļu gadiem vienkop vāktā spēka. Viss kapteiņa staltais, varenais augums likās nekļūdīgi atliets tīrā bronzā, tādējādi iegūdams nemainīgu

…NOMĀCOŠO IESPAIDU LIELĀ MĒRĀ PASTIPRINĀJA BRIESMĪGĀ BALTĀ KĀJA. UZ KURAS VIŅŠ DAĻĒJI BALSTĪJĀS.

formu uz visiem laikiem kā Čellīni izlietais Persejs. Sākdamās pelēcīgajos matos, turpinādamās pāri vienai tumsnējās, vēju appūs­tās sejas pusei un pāri kaklam, tur nozuzdama zem drēbēm, acis krita šaura, zilganbāla svēdra. Šī rēta atgādināja tās vertikālās zīmes, kas redzamas lielu koku mizā pēc tam, kad postošs zibens pārstaigājis stumbru no augšas līdz lejai: nenoraujot ne zariņu, tas pāršķeļ tumšo mizu, norauj sloksni, pirms aiziet zemē un atstāj veco koku joprojām dzīvu un zaļojošu, taču iezīmētu. Vai viņš nesa šo zīmi jau no dzimšanas, vai tā bija kāda briesmīga ievainojuma rēta, to, protams, neviens nezinātu teikt. Pēc klusas vienošanās visa brauciena laikā par to gandrīz nerunāja, un kur nu vēl virsnieki. Tikai reizi vecs Geihedas indiānis, Teštigo novadnieks, ņēmās māņti­cīgi apgalvot, ka Ahābs izskatoties tāds iezīmēts kopš četrdesmit gadu vecuma, un šo rētu viņš ieguvis nevis kādā mirstīgo cīniņā, bet jūrā, dabas spēkiem trakojot. Taču šo mežonīgo apgalvojumu, kā šķita, atspēkoja sirms Menas salas jūrnieks, vecs vīrs, kas izska- tijas ka no kapa uzcēlies - viņš nekad agrāk nebija braucis uz Nantaketas kuģiem un arī briesmīgo kapteini Ahābu netika ne acīs redzējis, tomēr senseni jūrnieku paradumi, mūžam gudrie ticējumi, kurus bez skaita atminējās šis vecais no Menas, apkārtējo acīs apveltīja viņu ar pārdabisku gaišredzību. Tāpēc neviens no baltajiem kuģa ļaudīm neko neiebilda, viņam apgalvojot, ka gadī­jumā, ja kapteinim Ahābam būtu lemts tikt mierīgi apglabātam - kas gan ir maz ticams -, vecais nomurmināja, tie, kam vajadzēs izpildīt pēdējo pienākunrtu pret nelaiķi un viņu apmazgāt, pārlie­cināšoties, ka tā ir dzimumzīme, kas stiepjas no galvas līdz kājām.

Ahāba izskats un zilganbaltā josla, kas šķērsoja viņa seju, mani jūtami ietekmēja, un sākumā es tikai ar pūlēm aptvēru, ka nomācošo iespaidu lielā mērā pastiprina briesmīgā, baltā kāja, uz kuras viņš daļēji balstījās. Jau iepriekš tiku dzirdējis par to, kā šo kaula kaju viņam jūrā sameistarojuši no pulēta kašalota žokļa. - Tā ir, - viņš pazaudēja kāju pie japāņu krastiem, - vecais Geihedas indiānis apstiprināja, - bet viņa kuģis tur atstāja visus mastus, taču viņš sameistaroja sev gan mastus, gan kāju, nebraucot pēc tiem uz mājām. Viņam ir visa diezgan.

Mani pārsteidza poza, kādā šis virs stāvēja "Pekvoda" pakaļgalā. Katrā pusē klājam, pie vantīm[17]" grīdas segumā bija izurbti caurumi kādas puscollas dziļumā. Savu kaula kāju viņš bija iebāzis šajā caurumā un, pacēlis vienu roku, turējās pie vantīm; kapteinis Ahābs stāvēja, taisni izslējies, lūkodamies tikai uz priekšu, kur cēlās un grima asais kuģa snīpis. Šajā ciešajā, bezbailīgajā skatienā, kas neatlaidīgi bija vērsts uz priekšu vien, jautās neizsīkstoša, neiedra- gājama stingrība, neuzvarama un stūrgalvīga mērķtiecība. Kapteinis netika izteicis ne vārda, nedz ari palīgi kaut ko sacīja viņam, taču katra kustība un žests pilnā mērā atklāja, cik nepatīkami, pat sāpīgi viņiem ir darboties saimnieka caururbjošā acu skatiena dēļ. Vēl trakāk - drūmās domās nogrimušais Ahābs stāvēja viņu priekšā kā krustā sistais, tas bija rakstīts viņa sejā līdz ar bezgalīgām skumjām un neaprakstāmu, valdonīgu pašcieņu.

Drīz vien kapteinis pēc pirmās uzturēšanās svaigā gaisā atgrie­zās savā kajītē. Un kopš tā rīta kuģa ļaudis viņu redzēja katru dienu - vai nu stāvam, ierīkojušos ar kāju atbalsta caurumā, vai sēžam uz īpaša vaļa kaulu soliņa, vai arī smagi klibojam pa klāju. Jo debess tapa laipnīgāka un mazāk drūma, jo mazāk laika viņš pavadīja savā noslēgtībā, it kā kopš tā laika, kad kuģis izgāja jūrā, tikai nedzīvais ziemīgās jūras saltums būtu spiedis viņu pavadīt laiku vientulībā, un mazpamazām mēs pieradām, ka viņš gandrīz visu laiku uzturas svaigā gaisā; taču līdz šim viss, ko viņš varētu pasacīt vai izdarīt uz tagad jau saules pielietā klāja, likās tikpat nevajadzīgs kā lieks masts.

lāču "Pekvods" tikai devās ceļā uz medību vietām; īstais brauciens vēl bija priekšā, gandrīz visus sagatavošanās darbus spēja veikt palīgi, un nebija gandrīz nekā tāda, kur šobrid Ahābam vajadzētu iejaukties vai pielikt roku, lai izgaiņātu kaut vai uz bridi tumšos mākoņus, kas grēdu grēdām drūzmējās viņa pierē - kā daždien, izvēlēdamies augstākās virsotnes, ko aizsegt.

Tomēr driz vien siltā, skanīgā un tīkamā laika pārliecinošā tuvošanās šķita pamazītēm kapteini apburam un kliedējam slikto garastāvokli. Līdzīgi tam, kā sārtvaidži Aprīlis ar Maiju diedami pārnāk sastingušajos, drūmajos mežos un pat viskailākais, rēpuļai- nākais, zibens saspertais ozola vecis beidzot izdzen pārīti zaļu atvasīšu, lai apsveiktu tādus negaidītus ciemiņus - tā ari Ahābs beigu beigās tomēr padevās rotaļīgo, meitenīgo vēsmu vilināju­mam. Ne reizi vien viņa skatienā uzplauka tie vārie pumpuriņi, kas katrā citā cilvēkā drīz vien būtu uzziedinājuši smaidu.