Mobijs Diks jeb Baltais valis

26. nodala BRUŅINIEKI UN IEROČNESĒJI

Kapteiņa pirmais palīgs uz "Pekvoda" bija Starbeks, Nanta- ketas iedzimtais, pēc izcelsmes kvēkers. Viņš bija augumā liels, nopietns vīrs un, kaut gan piedzimis ledū kaltā krastā, tomēr paguvis pieradināties arī pie karstākiem platuma grādiem un bija izkaltis kā sausiņš. Arī aizvestas uz Indiju, viņa dzīvīgās asinis dzīslās nebojājās no karstuma, kā mēdz notikt ar alu pudelēs.

Viņš varētu būt nācis pasaulē liela sausuma un bada laikos vai varbūt vienā no gavēņiem, ar ko tapusi slavena viņa dzimtā vieta. Viņš bija piedzīvojis tikai kādas trīsdesmit sausas vasaras, kam izde­vies izžāvēt visu lieko šķidrumu no viņa ķermeņa. Taču šis tievums, ja tā atļauts izteikties, nelikās cēlies no spiedīgām rūpēm un raizēm, nedz ari norādīja uz kādu miesas vainu. Viņš gluži vienkārši bija blīvi veidots un nepavisam nelikās slimīgs, drīzāk otrādi. Viņa āda bija tīra un giuda, tā spraigi apņēma muskuļus. Viņš likās iebalza­mēts tādā veselībā un spēka pārpilnībā kā atdzīvojusies ēģiptieša mūmija; šis Starbeks bija gatavs pārlaist daudzus gadsimtus un izturēt ka allaž, vai lie būtu polārie sniegi vai dedzinoša saule, kā patenttermometrs viņa iekšējais dzīvības spēks nerimtīgi darbojās jebkādos laika apstākļos. Ielūkojoties viņa acīs, jums šķita, ka vēl redzat aizkavējušās ēnas no tūkstoš briesmām, kādas viņš neno­drebēdams savā mūžā pārlaidis. Viņš bija nosvērts, nelokāms cilvēks, kura dzīve pa lielākai daļai izskatījās kā daiļrunīga rīcība, nevis garlaicīgi vārdu plūdi. Un tomēr ar visu viņa nepakļāvīgo izturētību un rakstura stingrību viņam piemita arī dažas īpašības, kas laiku pa laikam izpaudās, bet dažos gadījumos likās atsveram visu citu.

Parasti apzinīgais jūrnieks, apveltīts ar dziļu un dabas dotu godbijību, ūdeņu pirmatnējā noslēgtībā nosliecās uz māņticības pusi, turklāt uz īpašu māņticību, kas cēlās, kā dažkārt mēdz gadī­ties, no^aprāta, nevis no nezināšanas. Viņš ticēja pareģojumiem un priekšnojautām. Un, ja reižu reizēm kādas zīmes spēja locīt viņa dzelžaino, rūdīto dvēseli, tad vēl jo vairāk to sekmēja tālīnas atmiņas par mājām, jauniņo sievu no zemesraga un bērnu - mīkstinot viņa iedabas sākotnējo bardzību un darot viņu pieejamu slepenajām ietekmēm, kas godprātīgā cilvēkā dažkārt apspiež to pārdrošības uzplūdu, kādu bieži vien izrāda citi bīstamajos nega­dījumos, kādi mēdz atgadīties zvejā. "Es neņemu savā laivā tādu viru," Siarbeks mēdza teikt, "kam nav bail no vaļiem." Viņš droši vien gribēja teikt ne tikai to, ka visnoderīgākā drosme, uz ko var paļauties, ir tā, kas dzimst no pienācīgas cieņas pret draudošajām briesmām, bet arī, ka pilnīgi bezbailīgs cilvēks ir daudz bīstamāks ceļabiedrs nekā gļēvulis.

- Nuja, nuja, - sacīja Stabss - kapteiņa otrais palīgs, - Starbeks ir visuzmanīgākais vīrs visās vaļu medībās. Taču drīz mēs uzzinā­sim, ko īsti nozīmē vārds "uzmanīgs". Ja šo vārdu lieto tāds vīrs kā Stabss vai jebkurš cits vaļu mednieks.

Starbeks nemeklēja briesmas līdzīgi krusta karotājam, viņa drosme nebija pacilājoša jušana, bet gan vienkārša nepieciešamība, kam jābūt pie rokas katrā nāves briesmu brīdī. Bez tam viņš laikam domāja, ka šajā vaļu medību būšanā drosmei ir jābūt pirmajā vietā galveno kuģa piederumu vidū, tāpat kā gaļai un maizei, ko neklājas izniekot bez vajadzības. Šā paša iemesla dēļ viņš nemēdza nolaist savu laivu ūdenī pēc saules rieta, nedz arī turpināt vaļa vajāšanu, ja tas pārāk neganti aizsargājās. "Jo," Starbeks domāja, "es esmu šeit, draudīgajā okeānā, lai pelnītu sev iztiku, nogalinot vaļus, nevis tāpēc, lai ļautu tiem nogalināt mani sev par iztiku." To, ka simtiem cilvēku tā gājuši bojā, Starbeks zināja ļoti labi. Kāds liktenis piemeklēja viņa paša tēvu? Kur, kādos nezināmos dziļumos, lai viņš meklētu sava brāļa saplosītos locekļus?

Tādu atmiņu varā būdams un, kas vēl dīvaināk, kā jau teicu, zināmai māņticībai paļāvies, šis Starbeks spēja saglabāt drosmi, kam vēl bija lemts plaukt pilnos ziedos, tātad patiesi viņš bija bezgala dūšīgs. Taču tas nelikās pašsaprotami šāda kaluma cilvē­kam ar tik briesmīgu dzīves pieredzi un atmiņām; nebija dabiski, ka, nevienam neredzams, viņā slēpās kāds spēks, kas zināmos apstākļos varētu izlauzties no slēpņa un izpostīt visu viņa saņemto dūšu. Lai cik pārgalvīgs viņš spētu būt, tā bija pārgalvība, kādu izrāda drosminieks, kas nenodrebēdams stājas pretī jūrai, vētrām, vaļiem un visām citām bezprātīgām pasaules šausmām, nespēdams pretoties daudz briesmīgākām, tas ir - garīgām šausmām, kādas varētu draudēt no saniknota, varena vīra sarauktās pieres.

Ja man turpmākajā stāstījumā vajadzētu aprakstīt nelaimīgā Starbeka vīrišķības pilnīgu pazemojumu, tad būtu grūti turpināt, jo nezinu neko nožēlojamāku un apkaunojošāku par cilvēka dvēseles cēluma bojāejas atsegšanu. Cilvēks var jums likties nicināms, kā dažas akciju sabiedrības vai nācijas, blēži, muļķi un slepkavas, viņš var būt sejā izkrities vai zemisks; taču cilvēks kā ideāls ir tik cēls un mirdzošs - tāda dižena un starojoša būtne, ka jebkuru apkaunojošu traipu viņa tuvākie metīsies aizsegt ar saviem dārgākajiem ģērbiem. Šo cilvēcisko, neaptraipīto vīrišķību mēs nesam sevī tik dziļi, ka tā paliek neskarta arī tad, kad ārējās pašcieņas izpausmes jau zudušas, - tā asiņo aiz vistīrākā izmisuma, redzot cilvēku, kuru pametusi drosme. Pati līdzcietība, skatot šo kaunpilno ainu, nespēj nesūtīt pārmetumus zvaigznēm, kas to pieļāvušas. Taču augstākais diženums, par ko es runāju, nav valdnieku un mantiju diženums, bet gan tā diženuma pilnība, kam nav vajadzīgi bagātīgi ietērpi. To var redzēt starojam no rokas, kura vēzē cērti vai dzen naglu; tas ir demokrātisks diženums, kas tiek visām delnām vienādi, bezgalīgi izstarodams no paša Dieva. Lielā, nemaldīgā Dieva! No katras vienlīdzības avota un vidus­punkta! Viņa visur klātesamība ir mūsu dievišķā vienlīdzība.

STABSS BIJA KAPTEIŅA OTRAIS PALĪGS.