Mobijs Diks jeb Baltais valis

29. nodaļa UZNĀK AHĀBS, PĒC VIŅA STABSS

Pagāja dažas dienas, ledi un leduskalni palika aiz muguras, "Pekvodam" ieslīdot spilgtā Kito pavasarī, kurš te, jūrā, mūžam un nepārtraukti valdīja uz tropu nebeidzamā augusta sliekšņa. Tveicīgas un dzestrākas, skaidras, skanīgas, smaržīgas, dāsnas, bagātīgas dienas bija kā kristāla glāzes ar persiešu šerbetu[18], līdz malām pilnas ar vieglītiņām rožūdens sniega pārslām. Zvaigžņainās, svētsvinīgās naktis atgādināja augstmanīgas dāmas samtā un briljantos lepnā vientulībā lolojam atmiņas par saviem promesošajiem bruņinie­kiem, iekarotājiem - spožajām saulēm zelta ķiverēs! Cilvēkam, kam gribējās gulēt, tā nebija viegla izvēle - starp tik valdzinošām dienām un vilinošām naktīm. Taču visas šā nevīstošā laika burves­tības no jauna darīja skaistu un visspēcīgu ne tikai apkārtējo pasauli. Tās iekļuva arī cilvēka dvēselē, jo sevišķi klusām un maigām vakarstundām tuvojoties; tad atmiņas apauga ar kristāliem kā skaidras leduslāstekas - beztrokšņa krēslas bērni. Un visi šie apslēptie spēki aizvien vairāk un vairāk ietekmēja Ahābu.

Vecums allaž mēdz būt nomodā, itin kā garāku dzīves ceļu nogājušais aizvien mazāk vēlētos saskarties ar kaut ko tādu, kas atgādina nāvi. No kuģu kapteiņiem sirmbārdainie vecie vīri biežāk par citiem ceļas no guļamvietas, lai uzmestu aci tumsā grimsto­šajam klajam. Tā bija arī ar Ahābu, vienīgi tagad, kad kapteinis tik daudz laika pavadīja svaigā gaisā, būtu pareizāk sacīt, ka viņš uz neilgu laiciņu pameta klāju, lai apmeklētu kajīti, nevis otrādi.

- Tāda sajūta, kā nokāpjot kapā, - viņš pusbalsī sacīja pats sev,

- kad tāds vecs kapteinis kā es kāpj lejā pa šauro trapu, lai liktos savās nāves cisās.

Un, lūk, gandrīz ikreiz pēc divdesmit četrām stundām, kad sākās nakts sardze un vīri uz klāja bija nomodā, sargādami lejā guļošos; kad, vilkdami tauvu uz baku'', puiši nemeta to uz dēļiem kā dienā, bet uzmanīgi nolaida vajadzīgajā vietā, bīdamies iztraucēt gulētājus - kad iestājās šis miers un klusums, mēmi stāvošais sardzesvīrs parasti pievērsās kajītes durvīm; drīz vien vecais nemai­nīgi parādījās lūkā, turēdamies pie dzelzs margām, lai atvieglotu sev uzklibošanu pa kāpnītēm. Kāda cilvēcīga uzmanība kapteinim nebija sveša: šajās stundās viņš parasti atturējās no soļošanas pa klāju, jo piekusušo palīgu ausīs, kuri centās atpūsties tepat, sešas collas zemāk, zem viņa kaula papēža tādi krakšķoši soļi, atbalso­damies visapkārt, liktu sapņot par haizivīm, kas šņirkstina zobus. Taču kādā reizē kapteinis bija tik dziļi iegrimis domās, ka piemirsa šādus sīkumus, smagajā un neveiklajā gaitā mērodams klāju no grotmasta līdz borta reliņam, kad Stabss - kapteiņa otrais palīgs, uzkāpa uz klāja un pa pusei nedroši, pa pusei pārmetoši tādā jokainā balsī ierunājās, ka nevienam neesot nekas iebilstams, ja kapteinim Ahābam griboties pastaigāt pa klāju, bet varbūt varot kaut kā apslāpēt troksni; šaubīgi un neskaidri murmulēdams, viņš ieteica kaula stumbeni ievīstīt kādā pakulu vīkšķi. Ak Stabs, tu toreiz vēl nepazini Ahābu!

- Vai es kāds lielgaballādiņš, ka tu ierosini vīstīt mani pakulās, Stabs? - Ahābs noprasīja. - Ej savu ceļu, es aizmirsos! Zūdi lejā savā iknakts kapā, kur tādi kā tu sūt zem līķautiem, savlaicīgi pie tiem pieradinādamies. Prom, suns! Būdā!

Baks (hol.) - kaste augšklāja priekšgalā, virsbūve. (Tulk. piezīme.)

NEESMU RADIS KA AR MANI TĀ RUNĀ, SER!

Apstulbis no negaidītā beigu uzkliedziena un vecā vira pēkšņa­jām dusmām, Stabss uz kādu mirkli zaudēja runasspējas, bet pēc tam uztraukumā izdvesa:

- Neesmu radis, ka ar mani tā runā, ser! Tāda apiešanās man nav pa prātam, ser.

- Pazudi! - Ahābs nošņirkstināja zobus un aši paspēra soli sānis, itin kā atvairīdams kādu uzmācīgu kārdinājumu.

- Nē, ser, vēl ne! - sadūšojies turpināja Stabss. - Es netaisos mierīgi paciest, ka mani apsaukā par suni, ser.

- Tad tu esi desmitkārt ēzelis, mūlis un auns! Vācies prom! Vai es atbrīvošu šo pasauli no tevis!

To pateicis, Ahābs tuvojās viņam tik draudīgi, ka Stabss neviļus atkāpās.

- Nekad vēl neesmu piedzīvojis kaut ko tādu, neatmaksājot, kā nākas, - murmināja Stabss, kāpdams lejā pa trapu uz kajīti. - Cik dīvaini. Pag, Stabs, nudien nezinu, vai griezties atpakaļ un iekaustīt viņu, vai - ko tas nozīmē? Mesties tepat ceļos un lūgt par viņu? Nudien, taisni tā es nodomāju, bet tā tak būtu pirmā reize manā mūžā, kad es skaitītu lūgšanu. Dīvaini, pat ļoti dīvaini, nudien, skaties kā gribi, Stabs, tas ir visdīvainākais vecis, ar kādu tev gadījies kuģot! Un kā viņš metās man virsū! Acis kā pulver- mucas! Traks, vai? Katrā gadījumā, viņam kaut kas prātā, tas ir skaidrs. Tāpat ir skaidrs, ka uz klāja kaut kam jābūt, ja krakšķ. Viņš taču no divdesmit četrām stundām gultā pavada ne vairāk kā trīs, un arī tad neguļ. Tas Rausītis apkalpotājs man teica, ka no rītiem vecajam gulta esot sajaukta un savandīta, palagi aizspārdīti, sega gandrīz vai mezglā sasieta, bet spilvens tik karsts, it kā uz tā būtu gulējis sakarsēts ķieģelis. Kas par ugunīgu veci! Es varētu zvērēt, ka viņu moka tas, ko daži uz sauszemes sauc par sirds­apziņu - tāds sāpīgs krampis, kā dzird, līdzīgs zobu sāpēm. Nūjā, nūja; es nezinu, kā tas ir, bet lai Dies' sargā mani no tādas kaites! Viņš ir pilns mīklām, tu brīnums, ko viņš katru nakti meklē kravas telpā - vismaz tā licies Rausītim - ko viņš tur dara, es gribētu zināt! Kas ar viņu tur satiekas? Vai nav dīvaini? Neko teikt, ir nu gan spēlīte… Jāiet nosnaust. Pie vella, bija vērts nākt pasaulē kaut vai tāpēc vien, lai varētu brītiņu nosnaust. Kad tā padomā - paties', tas tak pats pirmais, ko dara jaundzimušie - dīvaini, nudien. Velis rāvis, pasaulē viss ir dīvaini, ja tā padomā. Tas gan neietilpst manos paradumos. "Nedomā!" - tas ir mans vienpadsmitais bauslis, un "Guli, kad vien vari," - divpadsmitais - tādēļ jāiet uz brītiņu vēl nolikties uz auss. Bet paga, paga! Vai viņš nenosauca mani par suni? Nolādēts! Viņš mani nosauca par desmitkārtīgu ēzeli un uzkrāva virsū vēl aunus ar mūļiem! Viņš taču tikpat labi varēja iespert man ar kāju, vienā mierā! Varbūt viņš pat to izdarīja, tikai es nemanīju - tā mani izsita no līdzsvara viņa paskats. Piere spīdēja kā vecs, nopulēts kauls. Kāds velns mani apsēdis? Es taču neturos uz kājām! It kā būtu sarāvies ar veco pa īstam, un tas man būtu novilcis ādu pār acīm. Dieviņ tētiņ, būšu sasapņojies! Tikai - kā tas var būt, kā? Atliek nobāzt to visu patālāk un likties slīpi, bet no rīta, dienas gaismā, mēs vēl paskatīsimies, kas tie par pesteļiem.