Mobijs Diks jeb Baltais valis

31. nodaļa KARALIENE MEBA

Nākamajā rītā Stabss stāstīja Flaskam: - Nemūžam nav gadījies redzēt tik dīvainu sapni, Viļņlauzēj. Vai zini, es sapņoju, ka vecais iespēra man ar savu kaula kāju, un, kad es savukārt mēģināju viņam iespert, vecīt - zvēru pie savas dvēseles, es aizspēru projām paša kaju! Un pēc tam - kaut kas traks! Ahābs stāvēja kā tāda piramīda, kam es kā muļķis pūlējos iespert. Bet, kas ir visdīvainā­kais, Elask, iedomājies tik, kādus brīnumus reizēm var nosapņot - ar visām savām dusmām es sāku klusībā apsvērt, ka tas nav nekāds smagais apvainojums, šis Ahāba spēriens. "Kāpēc tāds troksnis," prātoju, "tā nemaz nav īsta kāja, bet pielikta." Ir taču starpība starp dzīvu un nedzīvu kāju. Tādēļ pļauka, Flask, ir daudz lielāks apvai­nojums par belzienu ar nūju. Dzīvs pieskāriens dedzina, manu zēn. Un visu laiku es pie sevis gudroju, padomā tik, apdauzīdams kājas pirkstus pret to vella piramīdu - viens vienīgs juceklis - es tik apceru, ka tā nav nekāda kāja, bet kauls. Vaļa kauls; viņš man iesita tāpat pa jokam, ar kaula nūjiņu, nevis pa īstam. Un vēl, domāju, tā viņa kāja taču tik smaila; ja kāds fermeris būtu spēris ar lielu, basu pēdu, tad gan būtu ko apvainoties. Bet šite tikai tāds nieks, kaula smaile. Un tad nāca pats jocīgākais, Flask. Es vēl turpināju dauzīties ap to piramīdu, kad no aizmugures pienāk viens sirms vecis ar kupri, tāds kā ūdensvīrs, sagrābj mani aiz pleciem un pagriež, noprasīdams: "Ko tu dari?" Nudien, vecais, es traki nobijos. Tādu viepli! Tomēr kaut kā savācos un saku: "Kā - ko daru? Un kas tev tur par daļu, godājamais mister Līkmuguri? Vai arī tu ilgojies pēc spēriena?" Dievs mans liecinieks, Flask, tiklīdz es to pateicu, šis pagriež man muguru, pieliecas un parauj uz augšu ūdenszāles, - kā tu domā, ko es ieraugu? Vecais, kā es te stāvu, viņam visa pakaļa bija piedzīta īleniem, ar smailēm uz augšu. Es padomāju, padomāju un saku: "Nudien, es nesperšu tev pa dibenu, veco zēn." "Tas prātīgi, Stabs," šis atteic, "prāta darbs!" un ņēmās tā purpināt bez kāda gala, bet pats čāpstina kā riebēja skurstenī. Redzēdams, ka šis nekādi nevar beigt savu "Prāta darbs, prāta darbs", es nolemju, ka mierīgi varu atsākt spārdīt piramīdu. Tikko pacēlu kāju, šis auro: "Beidz spārdīties!" - "Ei tu," es saku, "ko tev vajag, kuprīt?" - "Skat šur," šis pretī. "Aprunāsimies. Kapteinis Ahābs tev iespēra, vai ne?" - "Nūjā," saku es, "kas tiesa, tas tiesa, šite." — "Lieliski," šis atbild, "ar kaula stumbeni, vai ne tā?" - "Tak jau," saku. "Tādā gadījumā," šis prašņā, "par ko tu sūdzies? Vai viņš neiespēra, labu gribēdams? Tā tev nebi­ja kaut kāda prasta priežkoka kāja, nebūt! Tev iebelza liels cilvēks, ar lielisku vaļakaula kāju, Stabs. Tevi pagodināja. Es saku, tev parādīja godu! Paklausies, esi prātīgs, Stabs! Vecajā, labajā Anglijā visaugstākie lordi uzskatīja par godu un slavu, ja karaliene viņus iekaustīja, lai ieceltu par bikšu lences ordeņa[19] kavalieriem; tu vari lepoties ar to, Stabs, ka esi saņēmis spērienu no vecā Ahāba, viņš tevi iecēlis prātīgu ļaužu kārtā! Atceries, ko tev teicu, lai viņš tevi iedunkā - tā viņš tevi ceļ godā, un neuzdrošinies spert pretī, tas nav tavos spēkos, prātīgais Stabs! Vai redzi šito piramīdu?" to pateicis, viņš kaut kādā nesaprotamā kārtā pēkšņi sāka attālināties no manis, aizpeldēdams pa gaisu. Es iekrācos, sāku grozīties - un pamodos sava kojā! Teic, ko tu domā par tādu sapni, Flask?

- Nudien nezinu! Man domāt, tas sapnis ir tāds pamuļķigāks.

- Var jau būt, var jau būt. Bet tas mani padarīja par prātīgu cilvēku, Flask. Re, kur stāv Ahābs un raugās kaut kur sānis, uz kuģa pakaļgalu? Tas labākais, ko mēs varam darīt, ir likt veco mierā, nekad nerunāt pretī, lai ko viņš teiktu. Pag, ko viņš tur kliedz? Ieklausies!

- Veikli, mastos! Pielūkojiet uzmanīgi, visi! Šite vajag būt vaļiem! Kas ieraudzīs baltu vali, lai bļauj, cik plaušas tur!

- Un ko tu tagad teiksi, Flask? Vai te nav nekā dīvaina? Balts valis - vai dzirdēji, vecīt? Es tev saku, tas vējš piepūtis ko nelabu. Sagatavojies, Flask. Ahābam kas bīstams padomā. Bet klusu, viņš nāk šurp.