Mobijs Diks jeb Baltais valis

48. nodaļa PIRMĀ LAIVU NOLAIŠANA

Rēgi, jo viņi pēc tādiem izskatījās, virzījās pa klāja otru pusi un bez trokšņa veicīgi noņēma takelāžu un virves no laivas, kas tur karājās. Šī laiva vienmēr tika uzskatīta par rezerves laivu, kaut gan to dēvēja par kapteiņlaivu tādēļ, ka tā karājās kuģa pakaļgalā, pie labā borta. Tās priekšgalā tagad nostājās garš, melnīgsnējs stāvs, ar vienu vienīgu baltu zobu, kas velnišķīgi spīdēja starp metālis­kajām lūpām. Vīrs, kas bija tērpies saburzītā ķīniešu jakā no melna kokvilnas auduma un tāda paša auduma tumšās biksēs. Dīvainā kārtā šīs melnkoka krāsas sērudrānas kronēja saviņķelēts spīdīgi balts turbāns; viņa mati bija sapīti bizēs un apvīti ap galvu. Viņa līdzgaitnieki likās mazāk melnīgsnēji, drīzāk koši tīģerdzelteni — tāda sejaskrāsa raksturīga dažiem senseniem Filipīnu iedzimtajiem no Manilas - ciltij, kas slavena ar savu velnišķīgo viltību, kuras dēļ daži vientiesīgi baltie matroži uzlūko šos cilvēkus par algotiem spiegiem un paša nelabā slepenajiem aģentiem uz jūras, lai gan viņu pavēlnieka norēķinu kantoris, matrožuprāt, atrodas citur.

Kamēr kuģa komanda izbrīnījusies joprojām blenza uz svešajiem, Ahābs uzkliedza vecajam vīram ar balto turbānu, kas likās bija viņu virsvadonis:

- Vai viss gatavs, Fēdallāh?

- Gatavs! - sekoja šņācoša atbilde.

- Laist laivas ūdenī! - tapa nokliegts pa visu klāju. - Vat' dzirdējāt? Nolaist laivas, es teicu!

Viņa balss noskanēja tik pērkonīgi, ka, neraugoties uz vispārējo apjukumu, matroži metās pāri treliņiem; čīkstēdamas sāka griezties vinčas, trīs laivas veicīgi nolaidās ūdenī; tajā pašā brīdī vīri tik veikli un bezbailīgi, kā neprot neviens cits, tikai jūrnieki, līdzīgi kalnu kazām salēca no borta laivās, kas šūpojās viļņos tālu lejā.

Bet viņi tikko bija paguvuši izairēties no kuģa aizvēja, kad gar tā pakaļgalu, pa vējam irdamās, parādījās ceturtā laiva ar pieciem svešiniekiem un Ahābu, kas, izslējies stāvus visā augumā laivas pakaļgalā, skaļi uzsauca Starbekam, Stabsam un Flaskam - turēties izklaidus patālāk citam no cita, lai aptvertu pēc iespējas lielāku apgabalu. Taču visu acu skatieni bija kā piekalti melnūksnējam Fēdallāham un viņa vīriem, tāpēc palīgi citās laivās nesaklausīja rīkojumu.

- Kaptein Ahāb, kā jūs teicāt? - Starbeks pārvaicāja.

- Patālāk, - Ahābs kliedza, - visas četras laivas izklaidus! Ei, Flask, griez lejāk pa vējam!

- Nūjā, nūjā, ser, - atsaucīgi atbildēja strupais Viļņlauzis, plati vēzēdams savu milzīgo stūres airi. - Aiziet, puiši! - viņš izrīkoja savējos. - Tā! Tā! Vēl, vēl! Puikiņas, tur šie ir, taisni priekšā! Aiz-iet!

- Vat' nekad neesi redzējis dzeltenģīmjus, Ārč', - ko tā blenz?

- Es jau neko, ser, - atteica Ārčijs, - es jau agrāk to zināju. Vat' netiku dzirdējis šos kūņojamies rūmē? Vat' netiku teicis Kabako par šito? Ko t' tagad teiksi, Kabako? Tie ir bezbiļetnieki, mister Flask.

- Piespiediet, piespiediet, mani zibeņzeļļi, piespiediet, zēniņi mīļie! - mierinoši vārdus stiepdams, vienā elpas vilcienā novilka Stabss, pievērsies apkalpei, no kuras viens otrs joprojām izrādīja manāma satraukuma pazīmes.

- Vat' jums vilkakauls mugurā, vai, elles kruķi? Ko blenžat? Uz tiem tur, kapteiņa laivā? Phē! Mums tikai būs par pieciem pāriem darbaroku vairāk, vai nav vienalga, no kurienes? Jo vairāk, jo labāk. Piespiediet, spiediet taču, piķis rāvis sēru, velli mēdz būt lāga zeļļi! Šitā, šitā, tā vajag — tas tik ir grūdiens par tūkstoš mārciņām, gatavās zirgu sacīkstes uz derībām! Urā, uz priekšu par vaļa tauku zelta kausu, mani dūšīgie! Trīsreiz urā, viri, sirds uztaisīšanai! Ei, vieglāk, vieglāk, nav ko steigt! Lauziet kopā airus, diedelnieki! lekodieties, suņi! Šitā, šitā - labs ir, mierīgāk, līdzenāk! Šitā gan, šitā gan! Dariet, ko varat. Atlaidiet, atlaidiet! Velis jūs rāvis, slaisti un lupatlaši, jūs tur guļat, vai? Beidziet krākt, slīmesti, un pievelciet! Piespiediet, es teicu! Piespiedīsiet, vai ne? Kam nekustat, grunduļgrauži, piparkūkrīļas? Piespiediet, lai kauli krakšķ! Spiediet, ka acis lien no pieres laukā! Ši-tā! - Un viņš izrāva asu dūci, kas rēgojās, aizbāzts aiz jostas. - Jūs, memmesdēliņi, velciet ārā dūčus un airējiet ar asmeņiem zobos! Šitā, rau, šitā! Beidzot jūs sākat kaut ko darīt, tā rādās, kopš sakodāt laužņus. Aiziet, aiziet, sudrabkarotīši! Saraujiet, elles kāši!

Stabsa uzruna viņa ekipāžai šeit atstāstīta visā pilnībā, jo viņam vispār bija raksturīgs stipri vien īpatnējs runasveids, kad viņš vērsās pie matrožiem, it īpaši, atkārtojot viņiem airēšanas baušļus. Taču, iepazīstoties ar viņa sprediķošanas paraugu, jums nevajag domāt, ka viņš laiku pa laikam ļāvās taisnām dusmām uz savu draudzi. Nepavisam, un tieši te slēpās šī savdabība. Viņš varētu teikt saviem vīriem briesmu lietas šādā zobgalīgā tonī, un dusmas liktos esam tikai asāka piedeva pie joku plēšanas; neviens no airuvīriem nespēja klausīties tādos izsaucienos, neairēdams uz priekšu, cik spēka, itin kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums, tajā pašā laikā to uztverdams tikai kā joku. Bez tam Stabss visu laiku uzvedās tik nepiespiesti, rādīdams bezrūpīgu ģīmi, tik lais­ki vēzēdams stūresairi un plati žāvādamies visā galvā, ka tāda žāvu mākta komandiera izskats vien pretstata dēļ iedarbojās uz apkalpi, to gluži kā apmājot. Turklāt viņš bija viens no vecajiem zēniem joku dzinējiem, kam joki pa reizei izdevās tik divdomīgi, ka vaja­dzēja ausis pastāvīgi turēt vaļā, lai nekļūdīgi izpildītu rīkojumus.

Paklausīdams Ahāba norādījumam, Starbeks lika airēt šķērsām pretī Stabsa laivai; un, kad uz īsu mirkli laivas pietuvinājās viena otrai, Stabss uzbilda vecāko kapteiņa palīgu:

- Mister Starbek! Hei, aiz kreisā borta! Gribu pārmīt ar jums kādu vārdiņu, ser, ja atļaujat!

- Klausos! - atsaucās Starbeks, nepagriezdamies ne par sprīdi un turpinādams klusītēm, taču neatlaidīgi mudināt savu apkalpi; viņa seja šķita cieta kā krams.

- Ko jūs domājat par tiem dzeltenajiem brašuļiem, ser?

- Kaut kā uzlavījušies uz borta pirms kuģa atiešanas (Piespie­diet, piespiediet, veči!), - viņš čukstēja saviem vīriem. Un atkal pilnā balsī: - Nelāga lieta, mister Stabs (Kulieties, kulieties, vecīši!), bet nav ko uztraukties, mister Stabs, tas var būt uz labu. Lai visi jūsu laivā airē, ko māk, lai nāk kas nākdams! (Rauj, vēl, vēlreiz!)

Mūs gaida mucas ar vaļa taukiem, mister Stabs, tādēļ mēs esam šite (Airējiet, vecie zēni!), tikai tauki ir no svara! Tas ir mūsu pienā­kums un peļņa, plecu pie pleca.

- Ak jā, ak jā, es ari tā domāju, - sāka valodot Stabss, kad laivas izšķīrās. - Kā uzmetu šim aci, tā ari nodomāju. Nūjā, tad tāpēc šis tik bieži kāpa lejā kravas telpās, kā Rausītim gadījās ievērot. Šitie bija tur paslēpti. Tas viss Baltā Vaļa dēļ. Lai jau, lai būtu! Neko darīt. Labs ir! Aiziet, puiši! Šodien tas vēl nav Baltais Valis! Aiziet!

Šo savādo svešinieku parādīšanās tik kritiskā mirklī kā laivu nolaišana ūdenī, gluži saprotami, bija modinājusi daudzos apkalpes vīros māņticīgu izbrīnu, taču Ārčija dīvainie atklājumi, par kuriem, izrādījās, visi iepriekš jau dzirdējuši, bet neviens nav ticējis, kaut kādā mērā viņus tomēr bija sagatavojuši notiekošajam. Tādēļ viņu izbrīns nelikās nekas īpašs; un tad vēl Stabss, sev raksturīgi mierīgi un pārliecinoši izskaidrodams viņu parādīšanos, uz laiku atbrīvoja matrožus no māņticīgām aizdomām; kaut gan joprojām pietika iemeslu vismežonīgākajiem minējumiem, cik lielā mērā no paša sākuma šajā lietā iejaukts pats tumsnējais Ahābs. Es toties cietu klusu, atsaucot atmiņā noslēpumainās ēnas, kuras manīju uzlavāinies uz "Pekvoda" klāja tajā miglainajā rītsvīdā Nantaketā, tāpat kā mīklainos mājienus, ko tika izteicis ārprātīgais Elija.

Tajā laikā Ahābs, kura balss vairs nespēja sasniegt viņa palīgu ausis, auazdamies vistālāk pa kreisi, turpināja irties uz priekšu, apsteidzot pārējās laivas - šis apstāklis norādīja uz viņa airētāju izveicību. Šie tīģerdzeltenie izdzimteņi likās viscaur no dzelzs un vaļukaula; kā pieci mehāniski veseri tie vienmērīgi cēlās un gūlās, vēzēdami airus un rāvieniem dzīdami laivu uz priekšu kā tvaika dzinējs Misisipi velkoni. Fēdallāhs, kas sēdēja pie harpunētāja aira, nometa savu melno jaku, un kļuva redzamas viņa neapsegtās krūtis - visa ķermeņa augšdaļa virs laivas malas, skaidri iezīmējās pret apvārsni uz ņirbošā ūdens fona; laivas otrā galā Ahābs, kā paukotājs atstiepis vienu roku, cenzdamies noturēt līdzsvaru, rīko­jās ar stūresairi tikpat pārliecinoši kā tūkstošiem reižu pirms tam, kad Baltais Valis bija viņu sakropļojis. Tad pēkšņi viņa atliektā roka krampjaini sakustējās un sastinga, bet visi airi reizē palika gaisā pacelti. Laiva ar viņa apkalpi nekustīgi šūpojās uz vietas. Tajā pašā mirklī apstājās arī trīs pārējās laivas. Vaļi atkal aizgāja zilgajā dziļumā - tā, ka no attāluma neizdevās saskatīt pat ieniršanas virzienu; taču, būdams tiem vistuvāk, Ahābs bija paspējis to noteikt.

- Lai katrs uzmana savus airus! - Starbeks uzsauca. - Celies, Kvīkeg!

Veikli uzlēcis uz trīsstūrainā laukumiņa laivas priekšgalā, mežonis tur izslējās visā augumā un ar kāru skatienu ieurbās vietā, kur nupat vēl bija iezīmējies medījums. Gluži tāpat viņam pretī laivas priekšgalā, kur arī bija trīsstūraina platforma vienā augstumā ar apmali, stāvēja Starbeks, nosvērti un izveicīgi balansēdams līdzi sava skaidiņai līdzīgā kuģa šūpām, un klusējot lūkodamies milzī­gajā, zilajā okeāna acī.

Ne visai tālu tāpat bez dzīvības līgoja Flaska laiva; pats dros­mīgais komandieris stāvēja uz īpaša baļķēna, kurš ar apakšgalu balstās pie ķīļa, bet kura augšgals paceļas kādas divas pēdas virs laivas pakaļējā galdiņa. To lieto, lai aizturētu harpūnauklas attī- šanos. Baļķēna gals nav diezcik platāks par cilvēka plaukstu, un, stāvēdams uz šāda pamata, Flasks, šķita, ir paglābies uz grimstoša kuģa mastagala, kad pats kuģis jau pilnīgi nozudis zem ūdens.

Taču druknais Viļņlauzis gan bija augumā mazs un strups, tomēr tajā pašā laikā Viļņlauža godkāre bija liela un slējās augstu, tādēļ redzeslauks, kāds pavērās no šā paaugstinājuma, nelikās Viļņ- lauzi apmierinām.

- Nevar redzēt tālāk par trešo vilni, do'šur' airi, raudzīšu rāpties uz tā!

To dzirdējis, Degū, ar abām rokām ieķēries laivas malā, lai nezaudētu līdzsvaru, veikli pārsviedās uz laivas pakaļgalu un, tur izslējies visā augumā, piedāvāja pjedestāla vietā savus cēlos plecus.

- Te jums masts, ser, kas ne ar ko nav sliktāks par citiem. Rāpsieties augšā?

- Protams, un paldies tev daudzkārt, draudziņ; es vienīgi vēlētos, lai tu būtu vēl piecdesmit pēdu garāks.

Atspiedies ar plati ieplestajām kājām pretējos laivas sānos, milzīgais nēģeris mazliet pieliecās un pasniedza Flaskam par kāpsli savu lēzeno plaukstu; pēc tam, uzlicis Flaska roku uz savas sēru spalvām rotātās galvas un pieteicis palēkties, lai pats varētu pamest viņu gaisā, ar vienu sparīgu grūdienu uzsvieda strupulīti Flasku dzīvu un veselu sev uz pleciem. Kad nu Flasks tur tā stāvēja, Degū pacēla roku par balstu, kur viņam atspiesties.

Jebkurā laikā iesācējam atliek ar izbrīnu nolūkoties, ar kādu pierasti neapzinātu veiklību vaļu mednieks saglabā līdzsvaru, stāvēdams laivā pat tad, kad to nevaldāmi mētā šurpu turpu visnegantākie viļņi. Vēl dīvaināka aina atklājas, noskatoties, kā viņš stāv galvu reibinošā stājā, balansēdams uz jau minētā baļķēngala. Taču strupulītis Flasks, stāvot uz milzīgā Degū pleciem, izskatījās pavisam savādi; turklāt vēl bija ko redzēt - cik vienaldzīgi, aukstasinīgi un bezrūpīgi, ar neapzinātu mežoņa valdnieciskumu cēlais nēģeris ritmā līgoja savu ķermeni, pieska­ņodams ik viļņu šūpai katru savu kustību. Viņam uz pleciem gaišmatainais Flasks izskatījās pēc sniegpārsliņas. Nesējs šķita diženāks par viņa pasažieri. Kaut gan dzīvīgais, nemierpilnais un bravūrīgais strupulītis Flasks šad un tad nepacietīgi piecirta kāju, ne reizi viņš nepiespieda nēģera vareno krūti izdvest lieku nopūtu. Man gadījies redzēt Kaislības un Godkāri spārdām ar kāju dzīvo, augstsirdīgo zemi, taču zeme tādēļ nemainīja gadalaiku miju, nedz savus paisumus un bēgumus.

Tajā brīdī kapteiņa otrais palīgs Stabss neizrādīja tādu tāl­redzīgu rūpību. Vaļi varēja būt ieniruši uz ilgu laiku, nevis tikai uz mirklīti nozuduši no ūdens virsas; ja būtu tā noticis, tad Stabss, kā vienmēr šādos gadījumos, likās noskaņots īsināt vienmuļo gaidu brīdi aizpīpēdams.

Viņš izvilka aiz cepures lentes aizbāzto pīpi, kur tā allaž rēgojās kā šķērsām iesprausta spalva. Piebāza to un visbeidzot piestampāja ar īkšķa galu; taču viņš tikko bija paguvis aizdedzināt sērkociņu, novilkdams ar to pa savu raupjo smilšpapīra plaukstu, kad viņa harpunētājs Teštigo, kura acis spīdēja vējā līdzīgi divām nekustīgām zvaigznēm, pēkšņi zibenīgi metās pie sava sēdekļa, trakā steigā neprātīgi brēkdams:

- Lejā, lejā airus, visi! Aiziet! Tur šie ir!

piespiediet, piespiediet, veči! starbeks izrīkoja savējos, KLUSĀM, bet saspringti čukstēdams.

Sauszemes cilvēks tobrīd nebūtu pamanījis nekādu vali, pat ne zīmes no nieka siļķes; vienīgi zaļganbaltu ūdeni vienās putās un vieglus, retus tvaika mākulīšus tam pāri, vēja aizrautus sānis, izgaistam līdzīgi izpluinītām vējdzītām šļakatu šķieznām no viļņu vāla. Pēkšņi gaiss visapkārt sadrebēja un uzvirmoja, kā mēdz garaiņot virs nokaitušas dzelzs plāksnes. Zem šiem virmuļiem un mutuļiem, plānā ūdensslāņa aizsegā gandrīz pilnīgi nosegti, peldēja vaļi. Ieraugāmi ātrāk par visām citām pazīmēm, vaļu izelpotie tvaika mākullši likās kalpojam par vēstnešiem un izziņojam to ierašanos.

Visas četras laivas tagad pilnā gaitā sekoja šai ūdens un gaisa virmai. Taču to panākt nebija viegli; tā trauca un trauca tālāk, kā putaina burzgu masa nevaldāmā straumē brāžas lejā no kalniem.

- Piespiediet, piespiediet, veči! - Starbeks izrīkoja savējos, klusām,-bet saspringti čukstēdams; viņa asais, ciešais skatiens urbās taisni uz priekšu, apsteidzot laivu, līdzinādamies divām nekļūdīgu kuģa kompasu adatām. Viņš neko daudz neteica savai apkalpei; taču arī apkalpe neko daudz nesacīja viņam.

Klusumu laivā palaikam pārtrauca tikai viņa griezīgie čuksti, te skarbi pavēlēdami, te laipnīgi lūgdamies.

Pavisam citādi izskatījās pie jokupētera mazā Viļņlauža.

- Nobrēc kādu nieku, puikiņi! Spied un dzied, zibeņzeļļi! Sarauj, mēs uzraus laivu uz šitiem melliem kamiešiem, puikas, dabūjiet to gatavu priekš manis, un es atdošu jums savu plantā­ciju Martas Vainjardā, ar visu sievuku un knauķiem! Velciet tak, velciet! Ak Dieviņ, tētiņ! Es te noiešu no prāta! Paskat, paskat, kāds balts ūdens! — tā bļaudams, viņš norāva cepuri no galvas, uzspēra tai ar kāju, pēc tam to pacēla un ielidināja tālu jūrā, beigu beigās sākdams mētāties un šaudīties pa laivas pakaļgalu kā apvaldu zaudējis kumeļš prērijā.

- Palūk tik šito zelli, - apcerīgi norūca Stabss, kas ar visu savu neiedegto pīpi zobos viņu vēroja. - Vat' šim trakuma lēkme, vai, piesitusies, tam Flaskam?

- Trakums? Nūja, ka trakums, mēs šiem rādīsim! Labi rūkts - traki sadosim šiem pa purslām. Brašāk, brašāk, drošuļi, vakariņās būs pudiņš, to tak visi zina, sparīgāk, es teicu! Piespiediet, bērniņi, piespiediet, memmīši - spie-diet, rei-zē! Kāds velis dzen tā steigt? Līdzenāk, mierīgāk un saskanīgāk, zēniņi! l īkai piespiediet, kā nākas, neko vairāk. Lauziet kaklus un grauziet nažus, tas viss. Slaidāk un maigāk, teicu, lai aknas un plaušas jūt!

Bet ko neizprotamais Ahābs sacīja savai tīģerdzelteno apkalpei, to mēs labāk te neminēsim; jo jūs taču dzīvojat evaņģēliskās pasau­les svētītajā gaismā. Tikai nešķīstās haizivis negantās jūrās varētu uzklausīt tādus vārdus, kādus ar satumsušu pieri, asiņu pieplū­dušām, slepkavīgām acīm un putām apkaltušām lūpām viņš teica, dzīdams pēdas savam laupījumam.

Tikmēr visas laivas traucās uz priekšu. Flasks atkārtoti piesauca "to vali", pieminēdams iedomātu briesmoni, kas, kā viņš apgalvoja, peldot taisni laivai degungalā, kaitinādams to ar savu asti - viņa runas reizumis skanēja tik pārliecinoši un ticami, ka viens otrs no apkalpes vīriem pasāka tramīgi lūkoties apkārt. Taču tas vairs neatbilda noteikumiem, jo airētājiem jāaizbāž acis un jāiedur iesms skaustā, noteikts, ka īrējam kritiskos brīžos nedrīkst būt citu maņu orgānu, tikai ausis, un citu locekļu, vienīgi rokas.

Tas bija brīnumains un šausminošs skats! Visvarenais okeāns vēla milzu viļņus; pieaugošā, dobjā rēkoņa, kādu tie sacēla, aizbango- dami zem astoņiem bortiem līdzīgi gigantiskām spēļu bumbām, tām aizripojot pa bezgalīgu mauru spēļlaukumā; īsā agonijas mirklī laiva pamira stāva naža asmenim līdzīga viļņa galotnē, kurš, kā likās, mēģināja pārgriezt to uz pusēm; pēkšņais kritiens ūdeņu ielejās un aizās, aizrautīga dzīšanās un traukšanās nākamajā uzkalnā, straujā slīdēšana kā kamanās pa nogāzi - tas viss, kopā ar stūrmaņa un harpunētāju kliedzieniem, airētāju sēcošo elpu un brīnumaino skatu uz vaļakaulu "Pekvodu", kas slīdēja taisni pie laivām ar nolaistām burām kā sabijusies perētāja, kura steidzas pakaļ savam čiepstošajam perējumam; tas bija saviļņojoši. Ne jauniesaukts rekrūtis, maršēdams no sievas apkampieniem taisni pirmās kaujas drudžaini kvēlajās ugunīs, ne aizgājēja dvēsele, sastapusi pirmo netveramo aizsaules iemītnieku - neviens no tiem nav spējīgāks uz dīvainākām un asākām izjūtām kā tas, kurš pirmoreiz attopas vaļu medību laivā, irdamies putās sakultajā burvju lokā, kas slēpj medījamo kašalotu.

Dejojošais baltais ūdens, ko bija uzvirmuļojusi pakaļdzīšanās, tapa arvien redzamāks, kļūstot aizvien melnākai tumsai no sabie­zējošām pelēkbrūnām mākoņu ēnām, kas klājās uz ūdens. Tvaiku mutulīši vairs nejaucās kopā, bet stīdzēja augšup visur, pa labi un pa kreisi roki; vaļi likās nolēmuši izklīst uz visām pusēm. Laivas attālinājās cita no citas, Starbekam dzenoties pakaļ trim vaļiem, kas peldēja pa vējam. Mēs uzvilkām buru un aizvien pieaugošā vējā traucāmies uz priekšu; laiva skrēja tik neprātīgā ātrumā, ka vēja pusē airētājiem vajadzēja ļoti veicīgi kustināt airus — tos gluži vai rāva no dulliem ārā.

Drīz vien mēs īrāmies caur plaši izplūdušu miglas plīvu - ne kuģis, ne kāda cita laiva nebija redzami.

- Mierīgāk, zēni, - čukstus izrīkoja Starbeks, pievilkdams buru vēl tālāk atpakaļ, - mums pietiks laika piebeigt valzivi, pirms sāks pūst. Redz, kur atkal balts ūdens! Pavisam tuvu! Atsper-ties!

Drīz pēc tam divi kliedzieni viens pēc otra pa abi roki no mums ziņoja, ka divas citas laivas ir jau cieši klāt, taču, tiklīdz tās bija saklausītas, zibenīgs un svilpjošs Starbeka čuksts pavēlēja:

- Stāvus! - Un Kvīkegs ar harpūnu rokā pielēca kājās.

Kaut gan neviens no airētājiem nevarēja saskatīt nāves briesmas,

kas atradās tik tuvu priekšā, tomēr, redzēdami vecākā kapteiņa palīga seju laivas pakaļgalā, viņi noprata, ka pienācis izšķirošais mirklis; bez tam viņi dzirdēja smagu plunkšķi, it kā pa pakaišiem ķepurotos pussimts ziloņu. Tikmēr laiva joprojām traucās caur miglu, viļņiem ritinoties un šņācot visapkārt ar izliektām mugurām kā satrakotu čūsku bars.

- Reku šā kupris! Tur, tur, cērt iekšā! - Starbeks nočukstēja, īsa, brāzmaina skaņa nošalca iz laivas - tā bija Kvīkega sviestā harpūna. Tobrīd spēcīga viļņošanās deva grūdienu no pakaļgala, kamēr laivas priekšgalu itin kā uzmeta zemūdens klintij; bura, ar troksni uzvilnījusi, saplaka; blakus šāvās augšup dedzinoša tvaika plūsma; zem mums kaut kas zvārojās un līgojās, it kā būtu sāku­sies zemestrīce. Aizelsusies apkalpe tika izmētāta uz visām pusēm baltajā sakupušajā putu krāvumā. Gāzma, valis, harpūna - viss sajuka kopā; un valis, tikai viegli harpūnas ieskrambāts, aizgāja.

Laiva bija pamatīgi piesmēlusies ar ūdeni, tomēr gandrīz neskarta. Peldēdami ap to, mēs uzlasījām peldošos airus, piesējām tos pie malas un ierausāmies atpakaļ savās vietās. Tur mēs atra­dāmies līdz ceļiem ūdeni, tam pārklājot visas brangas un grīdu, tā ka mūsu uz leju nodurtajām acīm apstādinātā laiva izlikās koraļļu kuģis, kas izaudzis līdz mums no okeāna dibena.

Vējš pieauga līdz kaukoņai; viļņi sitās ar vairogiem kopā; brāzmas rēca, sazaroja, sprēgāja ap mums kā balta uguns prērijā, kurā mēs degām nesadegdami, nemirstīgi šajos nāves žokļos! Velti mēs saucām pēc citām laivām; tādā vētrā tikpat labi varētu saukt pēc oglēm no degoša pavarda, aurojot nokaitušas krāsns dūmvadā. Tikmēr putu šķieznas, lidojošās mākoņšķēles un migla aizvien vairāk satumsa, pievienojoties nakts ēnām; no kuģa nebija ne ziņas, ne miņas. Jūras viļņošanās pārtrauca jebkādus mēģinājumus izsmelt no laivas ūdeni. Airi vairs nederēja mums par dzinējspēku, tos varēja izlietot vienīgi glābšanas riņķu vietā. Pārcirtis siksnu, ar ko bija cieši notīta ūdensizturīga mučele ar sērkociņiem, Starbeks pēc daudzkārtīgiem neveiksmīgiem mēģinājumiem beigu beigās iededza lukturi; tad, uzkabinājis to kādas kārts galā, pasniedza kārti Kvīkegam kā vientulīgas cerības karognesējam. Tas apsēdās, pacēlis bezspēcīgo gaismas avotu visvarenās pamestības sirdī. Tā viņš tur sēdēja kā paļāvību zaudējuša cilvēka simbols, arī izmisumā bezcerīgi turēdamies pie cerības.

Slapji, viscaur izmirkuši un aukstumā drebēdami, vairs necerot ieraudzīt kuģi vai laivu, mēs pacēlām skatienus. Kad uzausa gaisma, migla joprojām klājās pār jūru, izdegušais lukturis sasists mētājās laivas dibenā. Pēkšņi Kvīkegs pielēca kājās, pielicis roku pie auss. Mēs visi izdzirdējām vāju troksni - itin kā mastu un take­lāžas krakstēšanu, ko līdz tam bija pārmākusi vētra. Troksnis nāca tuvāk un tuvāk, bieza migla plājās priekšā neskaidrajai, izplū­dušajai milzu kontūrai. Pārbijušies mēs visi salēcām ūdenī, kad beidzot visā godībā saredzamais kuģis nāca tieši mums virsū - tik tuvu, ka šis attālums nepārsniedza tā garumu.

Šūpodamies viļņos, mēs redzējām, kā mūsu pamestā laiva vēl mirkli svaidījās un rēgojās kuģa ķīļa priekšā kā skaida

…starbeks pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem beigu beigās iededza lukturi.

ūdenskrituma piekājē; pēc tam milzīgais ķīlis pargāja tai pāri, un tā nozuda skatienam, lai pēc tam parādītos kā lausku jūklis kuģim aizmugurē. Mēs atkal piepeldējām tai klāt, viļņu dauzīti pret šīm drazām, un beigu beigās tikām izķeksēti un uzvilkti uz klāja. Brāzienam tuvojoties, pārējo laivu apkalpes bija paguvušas pār­cirst harpūnu tauvas, atlaižot savu medījumu, un laivas atgriezās uz kuģa. Tur jau bija zaudējuši cerību mūs atrast, taču kuģis joprojām grozījās tepat, lai meklētu, līdz uzdurtos kādai mūsu bojāejas zīmei - airim vai žebērkļa kātam.