Mobijs Diks jeb Baltais valis

52. nodaļa albatross

Uz dienvidaustrumiem no Labās Cerības raga, pie attālajām Krozē salām, kur atrodami bagātīgi vaļu medību lauki, tieši priekšā parādījās burinieks, saukts "Gounijs" (Albatross). Tas lēnām slīdēja mums pretī, un no savas augstās laktas grotmasta galā es varēju labi redzēt šo iesācēja acij tik lielisko skatu - vaļu medību kuģi atklātā jūrā, jau labu laiku prombūtnē no mājām.

Viļņi, veldamies kā veltņi vadmalas veltuvē, bija izbalinājuši šo kuģi kā sausumā izmestu valzirga kaulkambari. Visgarām spokai­nās parādības bortiem iezīmējās garas sarkanīgas rūsas svēdras, kamēr viss galvenais klājs ar takelāžu līdzinājās pūkainā sarmā tērptai biezai koka zarotnei. Bija uzvilktas tikai apakšējās buras. Garām bārdām apaugušie mastuvīri visos trijos mastos izskatījās gluži mežonīgi. Tie likās ietinušies zvēru ādās - tik sadriskātas un ielāpiem klātas bija viņu drēbes pēc kuģojuma turpat četru gadu garumā. Stāvot pie mastiem pienaglotos dzelzs gredzenos, tie līgojās un zvārojās virs bezdibenīgā dziļuma; un, kaut arī mēs, seši novērotāji augstu gaisā, kuģim lēni slīdot garām mūsējam, bijām tik tuvu cits citam, ka būtu varējuši pārvietoties no viena kuģa mastiem otra mastos, šie nelaimes putni, garām slīdot truli mūs aplūkodami, nepateica neviena vārda mūsu mastuvīriem, tikai no lejas, no mūsu kuģa pakaļgala, atskanēja sauciens.

- Ei, kuģinieki! Vai nemanījāt Balto Vali?

Taču, kad svešais kapteinis, pārliecies izbalējušiem treliņiem, lūkoja celt pie mutes runastauri, tā nezin kāpēc izšļuka viņam no rokām un iekrita jūrā; vējš atkal iesāka kaukt, un viņš velti mēģi­nāja pārkliegt vējoto gaudoņu. Pa to laiku viņa kuģis turpināja attālināties no mums. Tikmēr "Pekvoda" jūrnieki, klusu ciezdami, ielāgoja šo ļaunu vēstošo notikumu, kas gadījās, jau pirmoreiz pieminot Balto Vali cita kuģa jūrniekiem; Ahābs kādu mirkli cieta klusu; gandrīz vai likās, ka viņš būtu gatavs nolaist ūdenī laivu, lai pietauvotos svešā kuģa bortam, ja nebūtu šis vējš, kas pieņēmās spēkā. Taču, izmantodams to, ka atrodas vēja pusē, viņš paķēra tauri un, pēc svešā kuģa izskata nopratis, ka tas ir no Nantaketas un drīz vien tur atgriezīsies, skaļi uzsauca:

- Ei, jūs! Šitas ir "Pekvods", mēs braucam apkārt pasaulei! Vēliet, lai sūta vēstules uz Kluso okeānu! Un pēc trim gadiem, ja es vēl neesmu mājās, lai sūta uz…

Sajā mirklī, kad abu kuģu ceļi šķīrās, saskaņā ar sev vien zināmiem paradumiem bars mazu, nekaitīgu zivteļu, kas jau vairākas dienas mierīgi peldēja mums blakām, metās prom, skurinot peld- spuras, un ielenca svešinieka sānus - no priekšas un no aizmugures.

Kaut gan savos nebeidzamajos braucienos Ahābam vajadzēja būt bieži vien redzējušam ko tamlīdzīgu, tomēr vienas vienīgas domas apsēstajam vīram pat visnenozīmīgākie nieki varēja negaidīti izlikties nozīmīgi.

- Bēgat prom no manis, ko? - viņš nomurmulēja, blenzdams ūdenī. Šie vārdi nešķita neko lielu nozīmējam, taču balss skaņā paudās tāds dziļš un bezpalīdzīgs sarūgtinājums, kādu apmātais vecais vīrs nekad vēl nebija izrādījis. Taču, pagriezies pret stūres- vīru, kas nemitīgi turēja kuģi pret vēju, lai tas tik nevaldāmi netrauktos uz priekšu, viņš uzrēca savā veca jūraslauvas balsī:

- Stūri grie-iezt! Kurss - apkārt pasaulei!

Apkārt pasaulei! Tādi vārdi liek justies lepnam, bet, — kurp gan ved brauciens apkārt pasaulei? Tikai cauri neskaitāmām briesmām - turp, no kurienes sākām savu ceļu un kur visu laiku atradās tie, ko mēs atstājām drošībā.

Ja ši pasaule būtu bezgalīgs klajš līdzenums un ja, kuģodami uz austrumiem, mēs redzētu atklājamies aizvien jaunus plašumus, aizvien skaistākas vietas par Cikladu vai ķēniņa Zālamana salām, tad gan tādam braucienam būtu jēga. Taču, kad mēs dzenamies pakaļ savu sapņu tālām mistērijām vai metamies izmisīgi vajāt dēmoniskus garus, kas agri vai vēlu ņemas kārdināt katra mirstīgā dvēseli, kad mēs dzenam tiem pēdas apkart zemeslodei, tie vis­drīzāk mūs aizviļ sev līdzi neauglīgos labirintos, vai arī pamet puscēļā ar ielauztiem sāniem.