Mobijs Diks jeb Baltais valis

50. nodaļa AHĀBA LAIVA UN APKALPE. FĒDALIĀHS

- Kas to būtu domājis, Flask! - iesaucās Stabss. - Ja man būtu tikai viena kāja, mani laivā pat ar koku neiedzītu, ja nu vienīgi aizbāzt dibenā izsistu caurumu ar kaula pēdu. Uh, tas ir viens apbrīnojams vecis!

-Es tur neka apbrīnojama neredzu, — atteica Flasks, — ja viņam kāja būtu nograuzta ar visu gurnu, tad cita lieta. Tad tas nebūtu viņa spēkos, bet viņam viens celis ir vesels un ari no otra, kā tev zināms, laba daļa ir atlikusi.

- Par tiem es neko nezinu, draudziņ, - nekad neesmu redzējis viņu metamies ceļos.

* * *

Vaļu mednieku starpā nereti radušās domstarpības, vai kap­teinim, kura dzīvība ir gluži vai neaizstājama, jo no tās atkarīgs veiksmīgs brauciena iznākums, ir vēlams likt savu dzīvību uz spēles, pakļaujot to visām pakaļdzīšanās briesmām. Tā Tamerlana[63]kareivji strīdējās līdz asarām, vai viņa neizsakāmi vērtīgo dzīvību drīkst sūtīt briesmās pašā kaujas mutuli.

Taču gadījumā ar Ahābu šis jautājums ieguva nedaudz citu jēgu. Ja atcerēsimies, ka cilvēkam briesmās pat uz divām kājām nav viegli noturēties stāvus; liekot vērā, ka vaļu vajāšana vienmēr saistīta ar ārkārtīgām grūtībām, kad katru mirkli, jānudien, var draudēt bojā­eja, - vai tādos apstākļos sakropļotam vīram ir prātīgi kāpt laivā, lai dzītos pakaļ valim? Pats par sevi saprotams, ka "Pekvoda" līdz­īpašnieki atbildētu noraidoši.

Ahābs labi saprata, ka viņa draugi mājās necik neuztrauktos, ja viņi uzzinātu, ka viņš laivā iras uz medību vietu, turēdamies drošā atstatumā, lai būtu klāt un pats visu izrīkotu; taču domas par to, ka Ahābam varētu būt pašam sava laiva, ar kuru viņš stūrētu medībās, un ka turklāt vēl viņa rīcībā varētu būt pieci lieki cilvēki - vesela laivas apkalpe viņš lieliski zināja, ka tik visaptverošas domas "Pekvoda" īpašniekiem nenāk ne prātā. Tāpēc viņš pat nemēģināja izkaulēt no viņiem laivas apkalpi, nedz arī kaut kādā veidā darīja tiem zināmas savas vēlēšanās šai jomā. Nē, viņš pats parūpējās par visu. Līdz Kabako atklājumiem jūrnieki neko neno­jauta, kaut arī droši vien kādu laiciņu pēc izbraukšanas jūrā, kad visi bija nodarbināti laivu gatavošanas darbos un Ahābs tika manīts šad tad pašrocīgi darbojamies ap dulliem laivai, kas karājās labajā pusē bortam un tika uzskatīta par rezerves laivu, pat rūpīgi grebjam mazas koka renites, ko iestiprināt gropēs laivas priekšgalā, lai pa tām varētu slidināt virvi, - to visu redzot, un it īpaši tālredzīgo rūpību, ar kādu viņš saridāja biezu pārsegu laivas dibenam, it kā tādēļ, lai tas drošāk izturētu viņa kaula kājas spie­dienu; ari bažas, kādas viņš izrādīja, pielāgojot dēli, kur atspiest kāju laivas priekšgaldiņā, kā reizēm top dēvēts līmeniskais ierīko­jums laivas priekšgalā, kur atspiest celi, metot harpūnu vai durot žebērkli; kad pamanījām viņu jo bieži šajā laivā atbalstām vienīgo celi pusapaļajā padziļinājumā un ar galdniekkaltu paurbinām un pieslīpējam šur un tur, - tas viss, es saku, izraisīja lielu ziņkāri un satraukumu reizē. Taču turpat vai katrs nosprieda, ka viņš tik rūpīgi vlkšas un seko laivas saridāšanai, domājot tikai par pēdējo cīniņu ar Mobiju Diku, jo vecais taču tika iepriekš paziņojis par savu apņemšanos nobeigt mirstīgo briesmoni pašrocīgi. Taču šie pieņēmumi nekādā veidā nesaistījās pat ar visniecīgākajām aiz­domām par kādu īpaši šai laivai nolīgtu apkalpi.

Turpretī tagad, parādoties spokainajai apkalpei, jebkāds izbrīns pagaisa, jo uz vaļu medību kuģiem tas vienmēr ātri izgaist. Turklāt reizumis mēdz gadīties, ka vaļu mednieku - šo peldošo klaidoņu vidū ir tādi neiedomājami salašņas un neiespējami nāciju atkritumi, izlīduši no nezināmiem nostūriem un šīspasaules tumšākajiem caurumiem; bez tam kuģi reizēm uzlasa tādus šaubīgus tipus, kādus nēsā pa jūrām uz dēļu galiem, kuģu skambām, airiem, apgāztām laivām, smailītēm, japāņu džonkām un tamlīdzīgi; ja pats Belcebuls uzrāptos uz vaļu medību kuģa borta un ieietu kajītē aprunāties ar kapteini, tas uz klāja neradītu nekādu īpašu satraukumu.

Lai būtu kā būdams, ir skaidrs, ka tajā laikā, kamēr rēgu apkalpe drīz vien sarada ar kuģa komandu, kaut gan joprojām turējās savrup, Fēdallāhs ar matu turbānu uz galvas bija un palika neatminēta mīkla. Kur tāds radās šajā uzvedīgajā pasaulē, kādām neizprotamām saitēm viņš bija saistīts ar Ahāba neparasto likteni, pat likās viņu kaut kādi iespaidojam - Dievs vien zina, varbūt šim ērmam bija pat kāda vara pār kapteini - to nevarēja uzzināt. Taču neviens nespēja uzlūkot Fēdallāhu vienaldzīgi. Tāds radījums civilizētam, mājās uzaugušam cilvēkam mērena klimata joslā varētu rādīties vienīgi sapņos un arī visai miglaini; bet tamlī­dzīgas būtnes laiku pa laikam pavīd nemainīgi sastingušajās Āzijas kultūrās, jo sevišķi austrumu salās uz rietiem no konti­nenta - tajās savrupajās, aizmūžigajās bezpārmaiņu zemēs, kuras pat šajos jaunajos laikos saglabā daudz ko no agrīno tautu garīgās pirmatnības, kad vēl dzīvas un nesenas bija atmiņas par pirmo cilvēku, bet visi viņa pēcteči, nezinādami, no kurienes viņš uzra­dies, patiesi domāja cits citu esam pārdabisku būtni, vaicādami saulei un mēnesim, kam un kāpēc viņi radīti, kad - pēc Firmās Mozus grāmatas - eņģeļi ņēma par sievām cilvēku meitas, un arī velni, kā apgalvo nekanoniski rabīni, nodevušies pasaulīgai mīlestībai.