Mobijs Diks jeb Baltais valis

53. nodaļa SADRŪZMA

Droši vien iemesls, kāpēc Ahābs netika uzkāpis uz jau minētā kuģa klāja, bija šāds: vējš un ūdeņi vēstīja vētru. Bet, ja arī tā nebūtu bijis, viņš, iespējams, tāpat nebūtu turp devies. Kā var spriest pēc viņa vēlākās uzvedības līdzīgos gadījumos - ja sasauk­šanās laikā būtu atskanējusi noliedzoša atbilde uz viņa uzdoto jautājumu. Jo, kā vēlāk noskaidrojās, viņš nejuta ne mazāko vaja­dzību tikties, pat ne uz piecām minūtēm, ar citu kuģu kapteiņiem, ja tie nevarētu sniegt nekādas ziņas viņu interesējošā jautājumā. Taču, lai viss te minētais tiktu attiecīgi novērtēts, ir nepieciešams mazliet pastāstīt par to, kā parasts uzvesties uz vaļu mednieku kuģiem, kad tie sastopas tālās jūrās, it īpaši - medību apgabalos.

Ja divi svešinieki šķērso Poinberensas tīreli Ņujorkas štatā vai tikpat tuksnesīgo Solsberi līdzenumu Anglijā un nejauši sastopas tādos neviesmīlīgos klajumos, tie abi nekādi nespēj izbēgt no sa­sveicināšanās un piestāšanas uz mirklīti, lai apspriestu jaunākās ziņas vai pat uz brītiņu kopā piesēstu atvilkt elpu; jo dabiskāk būtu, diviem vaļu medību kuģiem sastopoties nebeidzamajos jūras tīreļklajos, otrā pasaules galā pamanot vienam otru pie vientulī­gās Fanninga salas vai tālajās Ķēniņa Millsa (Gilberta) salās - vēl dabiskāk, es saku, ka šādos apstākļos abi kuģi ne tikai apmainās sveicieniem, bet stājas vēl ciešākos, draudzīgākos un laipnākos sakaros. It īpaši tajā gadījumā, ja kuģi nāk no vienas un tās pašas ostas, tātad viņu kapteiņi, kapteiņu palīgi un daudzi apkalpes locekļi ir savstarpēji pazīstami un tiem ir pārrunājams daudz dažādu lietu par mājām.

Kuģis, kas nesen izgājis jūrā, iespējams, ved vēstules tiem, kas atrodas uz otra, sen jūrā izgājušā kuģa borta; katrā ziņā uz tā varēs atrast dažas avīzes, par gadu vai diviem jaunākas, nekā visjaunā­kais izdevums pašu nosmulētajā un notašķītajā laikrakstu kaudzītē. Atbildot uz šo laipnību, nule medībās izgājušais kuģis saņems vajadzīgās norādes par medību apgabaliem, kurp nolēmis doties, un tās ir ļoti svarīgas ziņas. Kaut kādā mērā tas attiecas arī uz tiem vaļu medību kuģiem, kuru ceļi krustojas jau medību apgabalos, pat tad, ja tie aptuveni vienā laikā pametuši mājas. Jo viens kuģis varbūt ved vēstules no kāda trešā, kas tagad jau tālu, un dažas no tām var būt adresētas kādam uz sastaptā kuģa klāja. Turklāt vīri var apmainīties pieredzē par vaļu medībām un patīkami parunāties. Ne tikai tāpēc, ka viņus saista jūrnieku savstarpējas simpātijas, bet arī vieno tā savdabīgā radniecība, kas vieno amatbrāļus, vienādas briesmas un rūpestus pārcietušos.

Nav lielas starpības - pat tad, ja kuģi ir no dažādām valstīm, ja vien U7. klāja runā vienā valodā, kā, piemēram, angļi un amerikāņi. Kaut gan, protams, tādas tikšanās negadās bieži, jo angļiem nav daudz vaļu medību kuģu, taču tās tomēr notiek, un tad abi izturas visnotaļ piesardzīgi, jo angļu kuģinieks ir visai ieturēts, kamēr jeņķis ko tādu necieš ne acu galā, ja runa nav par viņu pašu. Bez tam angļu vaļu mednieki reižu reizēm mēdz izrādīt gluži vai valdniecisku pārākumu pār amerikāņiem, uzlūkodami augumā padevušos, izdēdējušo nantaketieti ar viņa neaprakstāmajām provin­ciāla ieražām par savdabīgu lauķi jūrnieku vidū. Kur slēpjas īstais iemesls šādai angļu vaļu mednieku pārākuma apziņai, grūti pateikt, ņemot vērā, ka jenkiji vienā dienā nobeidz vairāk vaļu, nekā visi angļi kopā desmit gados. Taču tā ir tikai maza, nekaitīga angļu vaļu mednieku vājibiņa, ko nantaketietis necik nopietni neņem pie sirds; varbūt tādēļ, ka viņam zināmas arī šādas tādas paša vājībiņas.

Te nu redzam, ka no visiem kuģiem, kas vienatnē peld pa jūrām, vaļu medniekiem ir visvairāk iemeslu biedroties, un viņi tā arī dara.

Tirdzniecības kuģis, šķērsodams otra ceļu Atlantijas vidū, reizumis aizslīd garām bez neviena sveiciena vārda, tiem aizgrie­žoties vienam no otra jūras vidū kā diviem švītiem Brodvejā, tajā pašā laikā, iespējams, atļaudamies smalki nopelt otra ietērpu. Ja runājam par karakuģiem, kam uzsmaidījusi laime jūrā sastapties, tie vispirmām kārtām uzsāk tik garas ceremonijas ar muļķīgu klanīšanos un apsveicināšanos, nolaižot flagas, ka neatliek vairs vietas īsteni sirsnīgai labvēlībai un brālīgai mīlestībai. Kas attiecas uz vergu tirgotāju kuģiem, tie vienmēr brāžas tādā neticamā steigā, ka, tikko satikušies, uz karstām pēdām skrien viens no otra projām, cik ātri vien iespējams. Toties jūraslaupītāji, kad tiem ir tā laime samest kopā savus sakrustotos kaulus, vispirms sauc: "Cik galvaskausu?" - tādā pašā veidā kā vaļu mednieki vaicā: "Cik mucu?" Un, kad uz šo jautājumu ir atbildēts, jūraslaupītāji tūlīt pat stūrē dažādos virzienos, būdami visi vienlīdz velnišķīgi rīkļurāvēji, tāpēc tiem nesagādā patikšanu ilgstoši aplūkot savus ļaundarīgos līdziniekus.

Bet paverieties uz labsirdīgo, godprātīgo, vienkāršo, viesmīlīgo un nepiespiesti brālīgo vaļu mednieku! Ko dara vaļu mednieks, kad viņš sastop otru vaļu mednieku jebkuros daudzmaz ciešamos laika apstākļos? Tas rīko "sadrūzmu" - kaut ko tik pilnīgi nepazīs­tamu visiem citiem kuģiem, ka tie pat tādu vārdu nav dzirdējuši; ja arī gadījumā padzirdētu, tad tikai pasmīkņājuši un ņemtos atkār­toti murmulēt kādas blēņas par "strūkllējējiem", "trāntoveriem" un citas tamlīdzīgas asprātības. Kāpēc notiek tā, ka visi tirdznie­cības kuģi, tāpat kā jūraslaupītāju, vergtirgotāju kuģi un karakuģi, izjūt pret vaļu medniekiem tādu nicinājumu? Tas ir jautājums, uz ko pagrūti atbildēt. Jo, piemēram, gadījumā ar jūraslaupītājiem, gribētos gan zināt, vai patiesi ar šādu profesiju būtu jālepojas. Dažkārt tā tik tiešām ved līdz paaugstinājumam, taču - tikai pie karātavām. Bet tur, ja cilvēks ticis uz augšu tādā dīvainā veidā, viņam šajos augstumos izsit atbalstu zem kājām. Tātad, es domāju, laupītājam nav pietiekama pamata, lai dižotos ar savu augsto stāvokli vaļu mednieku priekšā.

SADRŪZMA (lietvārds) - biedriska divu vai vairāku vaļu mednieku kuģu sastapšanās, pa lielākai daļai medību apgabalos, kad pēc apmainīšanās ar sveicieniem arī apkalpes ciemojas viena pie otras; abi kapteiņi pa šo laiku saietas uz viena kuģa, bet kapteiņu palīgi - uz otra.

Ir vēl kāds sīkums, ko nevajadzētu aizmirst, runājot par sa- drūzmu. Katram amatam ir savas sīkas īpatnības - ari vaļu zvejai. Pirātu, vergu tirgotāju tupeles vai karakuģa kapteinis, airēdamies savā laivā, mēdz sēdēt laivas pakaļgalā, bieži vien ērtā tur ierīkotā sēdeklī, un reizumis pats modes pēc rīkojas ar mazu, jauku stūri, rotātu bezbēdīgi raibām aukliņām un lentītēm.

Bet vaļu medību laivai pakaļgalā nav nekāda sēdekļa, nedz atzveltņa un nekādas stūres. Tad gan būtu pienākuši vareni laiki, ja vaļu mednieku kapteiņus kā sagrabējušus domniekus vadātu apkārt pa ūdeņiem zvilnī uz ritentiņiem. Un, ja runājam par stūri, tad ne­viena vaļu medību laiva nepieļaus tamlīdzīgu mīkstčaulību, turklāt uz sadrūzmas laiku kuģi pamet visa nolaistās laivas apkalpe, arī harpu- nētājs vai laivas stūrmanis - padotais, kas šādos gadījumos pilda stūresvīra pienākumus, un kapteinis, kam laivā nav vietas, kur sēdēt, dodas vizītē, stāvēdams taisns kā priede. Jums bieži būs izdevība ievērot, ka, apzinādamies visas apkārt redzamās pasaules acis no abiem kuģiem sev pievērstas, stāvošais kapteinis sakopo visus spēkus, lai nezaudētu cieņu un noturētos kājās. Tas nudien nav nekāds vieglais uzdevums, jo aiz muguras novietots lielais stūres airis, kas brīdi pa brīdim belž kapteinim pa krustiem, bet priekšā sēdošā airē- taja airis dauzās gar viņa ceļgaliem. Viņš ir pilnīgi ieķīlēts no priekšas un no aizmugures, un var izvērsties tikai sāniski, izplešot kājas; taču pēkšņa, neganta laivas sasvēršanās varētu viņu viegli nogāzt no kājām, jo garums, kurā iespējams balstīties, bez attiecīga platuma nav nekas. Tikai pamēģiniet sastatīt leņķi no divām izvērstām kārtīm - jums neizdosies tās noturēt stāvus. Taču savukārt nekādi nav iespējams, lai visas pasaules pētošo acu priekšā, nudien nav iespējams, es saku, ka šis ar izplestām kājām stāvošais kapteinis tiktu redzēts kaut drusciņ turamies pie kaut kā ar rokām; jānudien, vēl uzsvērdams savu pilnīgo un nesatricināmo pašsavaldīšanos, viņš parasti mēdz turēt rokas bikšu kabatās; bet iespējams, ka gandrīz visos gadījumos, būdamas lielas un smagas, tās viņam tur kalpo par balastu. Un tomēr ir gadījies, kā zināms no drošām liecībām, ka briesmu brīdī - reizi, varbūt divas - teiksim, pēkšņas vejbrāzmas laikā, vētrā, kapteinis ieķēries tuvākajam airētājam matos un neatlaidīgi turējies, nepielūdzams kā pati nāve.