Mobijs Diks jeb Baltais valis

55. nodaļa PAR BIEDĒJOŠIEM VAĻU ATTĒLIEM

Es lielos vilcienos attēlošu, ciktāl to iespejams izdarīt bez audekla, ko līdzīgu vaļa īstenajam atveidam, kāds tas visā savā veidola parādās līdzās vaļu medību kuģim, tik cieši piespiedies pie borta, ka varētu gluži vai kājām iet tam pa muguru. Šādā sakarā var būt ir vērts iepriekš pievērsties tiem pārsteidzošajiem iedomu tēliem, kādi pat vēl mūsu dienās sekmīgi iedarbojas uz sauszemes ļautiņu iztēli. Ir pienācis laiks ieviest pasaulē skaidrību šajā lietā, pierādot attiecīgo vaļu attēlu neatbilstību.

Iespējams, ka šo murgu tēlu pirmavots varētu būt atrodams seno indiešu, ēģiptiešu un grieķu skulptūrās. Kopš tiem laikiem, kad netrūka izdomas spējas un kad neaizrāvās ar iedziļināšanos sīkumos, kad uz tempļu marmora plāksnēm, statuju pjedestāliem, vairogiem, medaljoniem, kausiem un monētām delfīnu attēloja bruņās līdzīgi Saladinam'67 un ar ķiveri galvā, līdzīgu Svētajam Jurim, kopš tiem laikiem šāda veida vaļības bija parastas ne tikai tautā izplatītos vaļu attēlos, bet daudzkārt pat zinātniskajos.

Citu starpā vissenākais no pastāvošajiem attēliem, kas parāda kaut ko līdzīgu valim, atrodams slavenajā Elefantalā - pagodā Indijā. Bramini apgalvo, ka šajās aizlaiku pagodas neskaitāmajās statujās atrodami visi amati un nodarbošanās, katra cilvēka aicinā­jums, kādu vien var iedomāties, un profesijas tikušas tur iemiesotas daudzus gadsimtus pirms tam, kad kāda no tām patiesībā radās. Tādēļ nav ko brīnīties, ka tur kaut kādā veidā varētu būt attēlota arī mūsu - vaļu mednieku cildenā nodarbošanās.

Indijas valis, par kuru te runāts, tur sastopams uz atsevišķa sienas posma, kur parādīta Višnu iemiesošanās Leviatāna veidolā, kas mācītiem vīriem pazīstams kā Matse Avatārs. Taču, kaut arī šī skulptūra ir puscilvēks-pusvalis, turklāt no pēdējā redzama tikai aste, tomēr pat šī niecīgā ķermeņa daļa parādīta pilnīgi nepareizi. Tā drīzāk izskatās pēc smailas anakondas astes, nevis platajām īsta vaļa majestātisko peldspuru airlāpstām.

Bet tagad pastaigājiet pa vecām galerijām un aplūkojiet, kā šo zivi tēlo dižs kristiešu gleznotājs; viņš nav pietuvojies lielākai ticamības pakāpei kā pirmsdilūvija indietis. Tā ir Gvido16* glezna, kas attēlo Perseju glābjam Andromedu no jūras briesmoņa - vaļa. Kur gan Gvido sadabūjis modeli tik dīvainam radījumam kā šis? Un arī Hogārts169, gleznodams to pašu ainu savā "Perseja nokāpšanā", nav necik tālu ticis. Hogārta briesmoņa uzpūstais ķermenis izniris virspusē, labi ja ar collas iegrimi. Tam uz muguras ir kaut kas ziloņseglu baldahīnam līdzīgs, un plati atplesto ilkņoto muti, kurā veļas bangotnes, varētu noturēt par Nodevēju Vārtiem, kas ved no Temzas uz Taueru. Bez tam vēl ir vecā skota Sibalda

16 Salah ed Dins, Saladīns (1138-1193) - Ēģiptes valdnieks, karavadonis, cīnījies pret krustnešiem (1187-1192). (Tulk. piezīme.)

prodromu170 vaļi un Jonas valis, kādu to attēlo gravīrās vecās Bībelēs un lasāmgrāmatās. Ko jūs teiksiet par tām? Vai arī grāmatsējēju vaļi, kas līdzīgi vīnājiem apvij jūrā nolaižamos enkurus, kādi zeltījumos rotā daudzu vecu un jaunu sējumu muguriņas un titullapas - tie ir varen mākslinieciski, taču pilnīgi safantazēti radījumi, aizgūti, es teiktu, no veidojumiem uz antīkām vāzēm; kaut gan viscaur tie top dēvēti par delfīniem, tomēr es uzdrošinos apgalvot, ka tie ir grāmatsējēju pūliņi attēlot valzivis; jo tā bija domāts sākumā, kad šī zīme tika ieviesta. To izdarīja kāds vecs itāļu grāmatizdevējs kaut kad ap 15. gadu simteni, zinību atdzimšanas laikos, un pat vēl samērā nesen bija pieņemts delfīnus uzskatīt par Leviatāna paveidu.

Vinjetēs un citos senos grāmatu rotājumos jums reizi pa reizei izdosies atrast visai pārsteidzošus mēģinājumus attēlot vaļus, no kuru neiztukšojamajiem galvaskausiem burzguļodamas šaujas augšup visas iespējamās šļakatu strūklas, strūklakas, karsti un auksti geizeri, Saratogas1'1 un Bādenbādenes172 avoti. Arī "Lielās zinātņu restaurācijas"17' oriģinālizdevuma titullapā jūs atradīsiet dažus neiedomājamus vaļus.

Taču atliksim malā visus šos neprofesionālos mēģinājumus un pievērsīsim skatienus tiem Leviatānu attēliem, kuri varētu būt patiesi, zinātniski pamatoti, lietpratēju darināti. Vecā Herisa ceļo­jumu aprakstu krājumā ir atrodami vairāki vaļu attēli, kas ņemti no holandiešu ceļojumu apraksta, kurš izdots mūsu ēras 1671. gadā un saucas: "Vaļu medību brauciens uz Špicbergenu kuģī "Jona Val­zivs Vēderā", ar Frīzijas Pēteri Pētersonu par šķiperi". Vienā no šīm gravīrām vaļi kā lieli baļķu plosti attēloti peldam starp ledus kal­niem, kamēr pa vaļu dzīvības pilnajām mugurām skraidelē baltie lāči. Otrajā gravīrā ārkārtīgi kļūdaini valis attēlots ar perpendi­kulāru astes spuru.

Vai atkal - ir tāds iespaidīgs iespieddarbs - kvarta1'4, kura autors, kāds Kolnets, angļu flotes augsta ranga kapteinis, to nosaucis "Kuģojums ap Hornas ragu dienvidu jūrās, spermaceta vaļu medību paplašināšanas nolūkā". Šajā grāmatā ir ieskicējums, kas liekas esam "Fizetera vai kašalota attēls, kam izmēri ņemti no vaļa, kas nogalēts pie Meksikas krastiem tā 1793. gada augustā un uzvilkts uz klāja". Es nešaubos, ka šis kapteinis, sagādādams tādu patiesīgu attēlu, ir cerējis gūt labumu savai flotei; ar jūsu atļauju piebildīšu tikai tik daudz, ka, bijusi valim tāda acs, tad, piemērojot to pēc attiecīgajiem mērogiem pieaugušam kašalotam, acs vietā sanāktu velvēts logs kādu piecu pēdu garumā. Ak vai, mans drosmīgais kapteini, - kam neliki vēl Jonam lūkoties laukā pa šo logu?

Pat visgodprātīgākā aizgūšana dabaszinātņu vēsturē, kas īstenota kuslās jaunības labad, nav brīva no šādām atbaidošām kļūdām. Ielūkosimies tādā izdaudzinātā darbā kā Goldsmita "Apdvēseļotā daba". Saīsinātā 1807. gada Londonas izdevumā atro­damas ilustrācijas, kas attēlo it kā "vali" un "narvali". Es negribētu kļūt rupjš, taču šis neizskatīgais valis izskatās visdrīzāk pēc sivēn- mātes, kam apcirstas kājas; kas attiecas uz narvali, tad pietiek tam uzmest vienu skatienu, lai izbrīnītos, kā šajā 19. apgaismības gadsimtā varēja gadīties, ka tādu hipokrifu175 mēģināts uzdot par neviltotu inteliģentai skolēnu auditorijai.

Tālāk atkal: 1825. gadā Bernārs Žermēns, grāfs de Lasepēds, pazīstams dabaszinātnieks, publicēja zinātniski sistematizētu rokas­grāmatu par vaļiem, ar vairākām ilustrācijām, kas attēlo dažādus Leviatānu paveidus. Tie visi ir kļūdaini, bet, ja runājam par Balaena Mysticetus jeb Grenlandes vaļa paveidu, tad pat Skorsbijs - cilvēks ar lielu pieredzi šā vaļa paveida pētīšanā - liedzas, ka dabā būtu redzējis šādam radījumam līdzinieku.

Taču kroni visam šajās samudžinātajās būšanās uzlicis mācīts vīrs Frederiks Kivjē, slavenā barona brālis. 1836. gadā viņš publi­cēja savu "Vaļu dabaszinātnisko vēsturi", kurā atrodams kaut kas, ko viņš pats dēvē par kašalota attēlu. Pirms parādāt tādu attēlu kādam nantaketietim, jums labāk būtu jau iepriekš parūpēties, kā ar godu atkāpties no Nantaketas. Vārdu sakot, Frederika Kivjē kašalots nav nekāds kašalots, bet gan ķirbis. Protams, autoram nav bijusi tā laimīgā iespēja piedalīties vaļu medību braucienā (tādiem vīriem šāda izdevība bieži negadās), bet kas pateiks, kur viņš ņēmis tamlīdzīgu attēlu? Varbūt viņš darījis tāpat kā viņa zinātniskais priekštecis šajā pašā darbības laukā - Dernarē'76 , kas aizguvis savus neatkārtojamos izdzimteņus no ķīniešu zīmējumiem? Un kas par dzīvespriecīgiem ļautiņiem ir šie ar zīmuļiem bruņojušies ķīnieši, par to mēs varam pārlieci­nāties, aplūkojot lielus daudzumus visneiedomājamāko šķīvīšu un tasīšu.

Un ko tad lai saka par vaļiem, kādi redzami uz izkārtnēm karājamies ielās virs eļļas tirgoņu bodīšu durvīm? Lielākoties tie ir vaļu Ričardi III'77 , ar dromedāru kupriem un izskatā neganti, brokastīs ieturēdamies ar trim vai četrām matrožmaizītēm, tas ir, vaļu medību laivām, kas pilnas matrožiem; to izspīlētās vaļa tauku miesas plunčājas asiņu un zilas krāsas jūrā.

Taču šīs neskaitāmās kļūdas vaļu portretējumos galu galā nav nekas īpaši pārsteidzošs. Apdomājiet! Pa lielākai daļai zinātniskos zīmējumos redzami beigti sprāgoņi, un tie ir apmēram tikpat ticami, cik nogrimuša kuģa attēlojums ar ielauztiem sāniem spēj pareizi attēlot tā cēlo iznešanos pilnā godībā ar visu korpusu un klāju. Ziloņiem ir gadījies stāvēt par modeļiem portretētajiem pilnā augumā, taču dzīvi Leviatāni nekad nav vēlīgi pozējuši saviem portretējumiem. Dzīvs valis visā savā majestātiskumā un nozī­mīgumā ieraugāms tikai jūrā, bezgaldziļos ūdeņos; tā lieliskās peldošās miesas nozūd skatienam kā ātrgaitas līnijkuģis; mirstī­gam cilvēkam nemūžam nav iespējams šo ķermeni izcelt no viņa stihijas, nesavainojot tā uzkalnus un nelīdzenumus. Nemaz nerunājot par ļoti nozīmīgu starpību aprisēs starp vaļu zīdaini un pilnīgi pieaugušu platonisku Leviatānu; pat ja vienu no šiem jau- nuļiem valēniem izdotos izvilkt uz kuģa klāja, tad viņa pārdabisko, zušveidīgo, izlocīto, mainīgo apveidu un izteiksmi pats velns nespētu aptvert.

Varētu domāt, ka no beigta vaļa kaula skeleta iespējams smelties precīzus norādījumus par radījuma īsteno apveidu. Nebūt ne. Tā ir viena no visdīvainākajām Leviatāna īpašībām, ka skelets spēj sniegt tikai ļoti niecīgu priekšstatu par viņa vispārējo izskatu. Ja Džeremija Bentema178 skelets, karādamies par lustru bibliotēkā kādam viņa pēdējās gribas izpildītājam, gluži pareizi atveido veco utilitārieti - cietpauraino džentlmeni ar visām citām viņa personai piemītošajām pazīmēm, tad itin neko tādu nebūs iespējams izsecināt no sadalītiem Leviatāna kauliem. Patiesi, kā saka lielais Hanters, tīram vaļa skeletam pret dzīvnieku pilnā ietērpā ar visu oderējumu ir tāda pati attiecība kā kukainim pret to kūniņu, kas viņu ietīņājusi. Šī īpatnība vispārlieci­nošāk izteikta galvas uzbūvē - to tālāk apstiprinās šis stāstījums. Tā visai pārsteidzošā veidā parādās arī sānspurā, kuras kauli gandrīz pilnīgi atbilst cilvēka rokas kauliem, tikai bez īkšķa. Šī spura sastāv no četriem kaula pirkstiem: rādītājpirksta, vidējā pirksta, zeltneša un mazā pirkstiņa. Taču tie uz visu mūžu paslēpti cimdā, kas veidots no miesas - tāpat kā cilvēka pirksti mākslīgi darinātā dūrainī. "Lai cik neuzmanīgi valis reizēm ar mums izrīkojas," kādudien iebildīs uz jokiem noskaņotais Stabss, "nekad nevar sacīt, ka viņš ķertos mums klāt plikām rokām."

Visu šo iemeslu dēļ, lai kā uz to skatītos, jāsecina, ka milzu Leviatāns ir vienīgais radījums zemes virsū, kas paliks neattēlots. Tiesa gan, dažs portrets var izrādīties vairāk izdevies par kādu citu, taču neviens no tiem nesasniegs vērā ņemamu ticamības pakāpi. Tādā kārtā nav pasaulīgas iespējas precīzi uzzināt, kāds īsti izskatās valis. Vienī­gais veids, kas sniegtu jums izdevību kaut cik tuvu aplūkot to dzīvā apveidā, ir doties vaļu medībās, taču, tā darīdami, jūs dodaties lielās briesmās, jebkurā bridi riskēdami dabūt sūci un noiet dibenā. Lūk, tāpēc man šķiet, ka attiecībā uz I^viatānu jums pašiem būs labāk, ja nebūsiet pārāk ziņkārīgs.