Mobijs Diks jeb Baltais valis

68. nodaļa DEKIS

Esmu pievērsis diezgan daudz uzmanības visai plaši ap­spriestajam jautājumam par vaļa ādu. Esmu tērzējis par to ar pieredzējušiem vaļu medniekiem jūrā un ar mācītiem dabas pētniekiem uz sauszemes. Mans sākotnējais viedoklis ir palicis nemainīgs; taču tas ir tikai viens no viedokļiem.

Jautājums būtu šāds: kas ir vaļa āda, un kur tā ir? Jums jau zināms, kas ir tauku kārta. Šie tauki tvirtumā līdzinās cietiem, sīkšķiedrainiem vērša taukiem, taču tie ir vēl cietāki, elastīgāki un blīvāki: kārtas biezums svārstās no astoņām - desmit līdz divpadsmit un piecpadsmit collām.

Taču, kaut arī jums no pirmā acu uzmetiena šķiet nejēdzīga doma, ka šī radījuma āda ir tāda biezuma un tvirtuma, tomēr visā visumā tas nav pretarguments, kas atspēkotu šādu apgalvojumu; tāpēc vien, ka jums neizdosies nodīrāt no vaļa ķermeņa nekādu citu tvirtu apvalku, vienīgi šo taukumu; un kas gan cits ir dzīv­nieka āda, ja ne ārējais apvalks, kas to blīvi ietver? Tiesa gan, no neievainota miruša vaļa ķermeņa jums izdotos ar roku noskrāpēt bezgalplānu, caurspīdīgu plēvīti, tādu kā visplānāko želatīna kārtiņu, tikai tā ir gandrīz atlasa gludumā un tikpat maiga, tas ir, tikmēr, kamēr nav apžuvuši, jo tad tā ne tikai sakrunkojas un sabiezē, bet top visai cieta un trausla. Man ir daži tādi sažuvuši gabaliņi, ko es lietoju kā grāmatzīmes savām grāmatām par vaļiem. Tie ir caurspīdīgi, kā jau teicu, un reizēm, uzliekot kādu no tiem lappusei ar iespiestu tekstu, es izklaidējos, iedomādamies, ka tas ir palielināmais stikls. Katrā ziņā ir uzjautrinoši lasīt par vali, tā sacīt, caur viņa paša brillēm. Taču es vedinu, luk, uz ko. Šī pati bezgalplānā želatīnveidīgā substance, kas, ka jau minēju, ietver visu vaļa ķermeni, nav uzlūkojama par radījuma ādu, drīzāk par ādas virsslāni, ja tā var sacīt; jo ir gluži vienkārši smieklīgi sacīt, ka milzeņa vaļa āda īstenībā ir plānāka un maigāka par jaundzimuša bērna ādiņu. Taču pietiks par to.

Pieņemot, ka taukums ir vaļa āda, ir jāliek vērā, ka šī āda tad, ja kašalots pagadās ļoti liels, ļauj piepildīt ar trānu kādas simt mučelcs; atcerēsimies, ka trāns izkausētā stāvoklī svara un daudzuma ziņā sastāda tikai apmēram trīs ceturtdaļas no visa vaļa apvalka - tā var gūt kādu priekšstatu par šīs dzīvās masas milzu apmēriem, ja kāda daļa no tās ārējā apvalka satur veselu ezeru tāda šķidruma. Skaitot pa desmit mučelēm no tonnas, dabūsim desmit tonnu tīrsvara, tas ir, tikai trīs ceturtdaļas no visas vaļa ādas.

Dzīves laikā kašalota ķermeņa virsma ir viens no tā dau­dzajiem brīnumiem un nebūt ne pēdējais no tiem. Tā gandrīz vienmēr mēdz būt biezi izraibināta neskaitāmām krustu šķērsu joslām, kas līdzinās smalkās itāļu gravīrās redzamajām. Taču šīs līnijas neliekas vis iegravētas jau minētajā želatīnvielā, drīzāk gan šķiet redzamas tai cauri, it kā būtu iegrebtas pašā ķermenī. Un tas vēl nav viss. Dažos gadījumos ass novērotāja skatiens paspēs pamanīt gan šīs vienlaidu līnijas, gan kādas gluži citas aprises zem tām. Tās ir kā hieroglifi; tas ir, ja jau noslēpumainās zīmes uz piramīdu sienām sauc par hieroglifiem, tad šis ir īstais vārds šādam gadījumam. Esmu labi paturējis atmiņā hieroglifu uzrakstu uz viena īpaša kašalota, un biju ļoti pārsteigts, ieraudzī­dams to uz plātnes, kas attēloja senas indiāņu rakstu zīmes, kuras iekaltas slavenajās hieroglifu klintīs Augšmisisipi krastos. Tāpat kā šīs noslēpumainās klintis, arī valis ar mistiskajām zīmēm ir palicis neatšifrēts.

Šis norādījums par indiāņu klintīm man atsauca atmiņā vēl kaut ko. Bez visiem citiem kašalota ārienei raksturīgajiem brīnumiem diezgan bieži uz viņa muguras, un it īpaši uz sāniem, vienlaidu svītrojumu lieliem laukumiem dzēš daudzi un dažādi rētojumi - skrambas un švīkas - neregulāras, savilktas, kā pagadās.

Es teiktu, ka tās ir klintis Jaunanglijas krastos, kuras, kā AgasI19, uzskata, glabā milzīgu peldošu leduskalnu atstātās zīmes, - es teiktu, ka šis klintis lielā mērā atgādina kašalotus. Šķiet ari, ka šādi skrāpējumi vaļu miesās var būt cēlušies no viņu naidīgām sadursmēm ar citiem vaļiem, jo visbiežāk man gadījies tādus redzēt lieliem, pieaugušiem jūras vēršiem.

Vēl daži vārdi par šo tematu - vaļa ādu vai tauku kārtu. Kā jau teicu, to nodīrā no vaļa ķermeņa garām sloksnēm, sauktām par deķiem. Kā lielākā daļa jūrnieku vārdu krājuma, arī šis te ir visai trāpīgs un daudznozīmīgs. Tāpēc, ka vali tik tiešām ietin tauku sega jeb deķis; vēl trāpīgāk sakot - indiāņu pončo, kas pār­mests tam pār galvu un sniedzas līdz astei. Tieši šā siltā ķermeņa apsega dēļ valis var labi justies jebkādos laikapstākļos visās jūrās, visos gadalaikos un diennakts stundās. Kas notiktu, teiksim, ar īsto jeb Grenlandes vali ledainajās, stindzinošajās ziemeļu jūrās, ja viņš nebūtu apgādāts ar tādu siltu apmetni? Tiesa, šajos Hiper- boreja ūdeņos ir arī citas zivis, pat ļoti ņipras; taču tās, ievērojiet, ir aukstasiņu zivis, kurām nav plaušu, kurām vēderu vietā ir aukstumskapji; radījumi, kas sildās aisberga aizvējā kā ceļinieks ziemas laikā mājvietā pie uguntiņas - kamēr valim, tāpat kā cil­vēkam, ir plaušas un siltas asinis. Sasaldējiet vaļa asinis, un tas nomirs. Cik brīnumaini gan ir - kamēr jums vēl nekas nav izskaidrots, ka šis milzīgais briesmonis, kam ķermeniskais siltums ir tikpat nepieciešams kā cilvēkam, var justies kā mājās, līdz acīm iegremdējies Arktikas ūdeņos! Kur, ja kāds jūrnieks pārkrīt pār bortu, to pēc daudziem mēnešiem reizumis atrod stāvus iesalušu leduslauka vidū, kā gadās ieraudzīt dzintarā iekausētas mušas. Bet vēl pārsteidzošāk ir uzzināt, kā izmēģinājumi pierādī­juši, ka polārā vaļa asinis ir siltākas nekā Borneo nēģerim vasarā.

Kā man rādās, te mēs redzam retu priekšrocību - spēcīgu indivīda dzīvotspēju, biezu sienu un plašas iekšienes priekšrocību.

1 ' Agasī Žans Luijs (1807-1873) - šveiciešu dabaspētnieks, ģeologs, paleon­tologs; sarakstījis darbus par leduslaikmetu, pētījis ledus iegulas Ziemeļamerikā. (Tulk. piezīme.)

Ak, cilvēk! Apbrīno un veido sevi pēc vaļa parauga! Saglabā ari tu savu siltumu ledājos! Dzīvo arī tu šajā pasaulē, pats nebūdams no šīs pasaules. Neiekarsti uz ekvatora, uzturi spēkā asinsriti uz Ziemeļpola! Līdzīgi lielajam Svētā Pētera katedrāles kupolam un lielajam valim saglabā, cilvēk, jebkurā gadalaikā savu tem­peratūru!

Bet cik viegli un bezcerīgi ir pamācīt tādās smalkās lietās! Cik nedaudzas cilvēku roku darinātas celtnes rotā tādi kupoli kā Svētajam Pēterim! Cik nedaudz radību var lepoties ar vaļa lielumu!