Mobijs Diks jeb Baltais valis

66. nodaļa HAIZIVJU SLAKTIŅŠ

Zvejojot dienvidjūrās, kad nomedītais kašalots pēc ilgas un smagas piepūles vēlā naktī top pieķēdēts pie kuģa, nav pieņemts, vismaz tūlīt uz vietas, ķerties pie vaļa sadalīšanas. Sī izdarība ir visai darbietilpīga, tā aizņem diezgan daudz laika, un tajā jāpiedalās visai komandai. Lūk, kāpēc ir parasts tādos gadījumos novākt visas buras, nostiprināt stūri aizvējā un sūtīt visus lejā pagulēt līdz dienas gaismai - ar noteikumu, ka visu šo laiku sardze stāvēs "uz enkura", tas ir, lai apkalpe pa pāriem ik pēc stundas iznāktu uz klāja un pārliecinātos, ka viss kārtībā.

Taču reižreizēm, it īpaši Klusā okeāna ekvatoriālajā joslā, no šā paraduma iznāk atteikties - tāpēc, ka apkārt piesietajam vaļa ķermenim salasās neskaitāmi haizivju pulki, un, atstājot to tur, teiksim, uz sešām stundām, no rīta redzams vairs tikai skelets. Tiesa gan, citās okeāna daļās, kur šo zivju nav tik daudz, to apbrīnojamo rijību palaikam iespējams ierobežot, spēcīgi kuļot ūdeni ar asajām lāpstiņām196 , kaut gan dažos gadījumos kulci- nāšana tikai pastiprina rīmu rosīgumu.

Taču šis - ar "Pekvoda" haizivīm - nebija tāds gadījums; lai pārliecinātos par to, katram pie tādiem skatiem nepieradušam vīram vajadzētu palūkoties aiz "Pekvoda" bortiem; viņam liktos, ka jūra ir viens vienīgs siera ritulis, kurā ņudzinās tārpi.

Tāpēc vien, kad Stabss pēc vakariņām nozīmēja "enkur- sardzi", bet Kvīkegs kopā ar kādu jūrnieku uzkāpa uz klāja, haizivis pamatīgi pārbijās, jo jūrnieki nolaida pār malu sastatnes vaļa sadalīšanai un trīs lukturus, kas meta garas gaismas strēles pār burzguļojošo ūdeni; abi jūrnieki ķērās pie garkātainajām lāpstiņām, bez apstājas slaktēdami haizivis un iecirzdami cieto metālu dziļi neradījumu galvaskausos, kuri, kā rādās, ir šo rīļu vienīgā vārīgā vieta. Taču putu vērpetēs, šausmoņu gūzmai savijoties kopā un cīnoties, cirtējiem ne vienmēr izdevās trāpīt; un te vēl skaidrāk tapa redzama šo briesmoņu asinskāre. Tie rijīgi kampa ne tikai cits cita izgāztās iekšas, bet, izliekdamies kā loki, plosīja savas pašu zarnas, līdz beidzot, kā šķiet, viena un tā pati rīkle atkal un atkal no jauna ierija savas iekšas, lai tās tūlīt pat izgāztos pa atvērušos brūci. Taču tas vēl nebija viss. Pat ar šo radījumu mirstīgajām atliekām un rēgiem ir bīstami ielaisties jebkādās darīšanās. Kaut kas no to iedzimtās panteistiskās dzīvot­spējas likās mājojam viņu atrautajās ķermeņu daļās un kaulos arī pēc tam, kad tā, ko varētu nosaukt par atsevišķa indivīda dzīvību, jau bija tos pametusi. Viena no haizivīm, nogalināta un uzvilkta uz klāja, lai nomauktu tai ādu, teju teju nenorāva roku nabaga Kvīkegam, kad viņš mēģināja aizspiest ciet mirušo plakstiņu tās slepkavīgajā žoklī.

'Jt| Lāpstiņa, ko lieto pie sadales, ir izgatavota no vislabākā tērauda; tā ir tik liela kā cilvēka delna ar izplestiem pirkstiem un atgādina dārznieka instrumentu ar līdzīgu nosaukumu, tikai tai ir pilnīgi lēzenas malas un augšgals daudz šaurāks par apakšējo galu. Šis ierocis vienmēr ir uzasināts, cik vien iespējams, un lietošanas laikā to aizvien mēdz uztrit līdzīgi bārdas nazim. Par rokturi tam kalpo izturīga kārts, divdesmit līdz trīsdesmit pēdu gara, kas iesprausta kātā. (Aut. piezīme.)

- Kvikegs negrib zināt, kāds ir tas die's, kas rādijs šitād haiziv, - teica mežonis, aiz sāpēm vicinādams roku augšup un lejup. - Vai Fidži die's vai Nantaketas die's, tak tas die's, kas iztaisīj šito haizivs, ir viens nolādēts mežonis!