8. nodala KANCELE

Netiku necik ilgi tā sēdējis, kad ienāca godajama izskata spēcīgs virs; tiklīdz vētras brāziens aizcirta durvis, visu klātesošo uzmanīgie skatieni pievērsās viņam, apliecinot, ka šis vecīgais godavīrs ir kapelāns. Jā gan, tas izrādījās slavenais tēvs Mepls, kā viņu dēvēja vaļu mednieki, kuru vidū viņš bija ļoti iecienīts. Jaunībā braucis jūrā un medījis vaļus, taču jau pirms daudziem gadiem veltījis savu dzīvi kalpošanai Dievam. Laikā, par kuru es rakstu, tēvs Mepls bija iegājis veselīgu vecumdienu mundrajā ziemā: tādu vecumdienu, kad cilvēks liekas atkal atgriežamies ziedošajā jaunībā, jo viņa krunku izvagotajā sejā varēja nojaust atspīdam vieglu jaunas ziedēšanas atblāzmu - gluži kā pavasarigu zaļumu dīgstam februāra sniegiem cauri. Neatrast neviena, kas, šo dzīvesstāstu iepriekš dzirdējis, vislielākajā mērā neieinteresētos par tēva Mepla personu, jo Dieva kalpa izturēšanās veidā dūrās acīs dažas īpat­nības, izskaidrojamas droši vien ar sūro kuģinieka dzīvi, kādu viņš bija dzīvojis. Svētajam tēvam ienākot, es uzreiz pamanīju, ka viņam nav lietussarga, turklāt šis vīrs noteikti nebija ieradies savā ekipāžā, jo no viņa brezenta cepures pilēja slapjums, bet platais loča kamzolis likās spiežam viņu pie zemes ar lielā ūdens daudzuma smagumu, ko tas uzsūcis sevī. Neraugoties uz to, cepure, kamzolis un galošas tika novilkti cits pēc cita un novietoti kaktā; pēc tam, ietērpies atbilstošās drānās, viņš mierīgi tuvojās kancelei.

Kā liela daļa veclaicīgu kanceļu, arī šī bija ļoti augsta, un, tā kā vienkārši pakāpieni līdz tādiem augstumiem droši vien aizņemtu daudz vietas, pamatīgi samazinot jau tā nelielo kapelu, arhitekts, droši vien paša tēva Mepla pamudināts, atstāja kanceli bez pakā­pieniem, piestiprinot vienīgi piekarināmās kāpnes vienā pusē, līdzīgas tām, kādas lieto, lai no laivas nokļūtu uz kuģa klāja. Kāda vaļu mednieku kapteiņa sieva ziedoja kapelai divas lieliskas lauvas no sarkanas vilnas par margām šīm kāpnēm, kas, augšpusē izrotātas un nobeicētas sarkankoka tonī, ņemot vērā kapelas vispārējo stilu, likās visnotaļ iederīgs un atbilstošs izgudrojums. Mirkli pakavējies kāpņu pakājē, abām rokām iekrampējies tauvu galu pušķos, tēvs Mepls palūkojās augšup un pēc tam ar īsta jūrnieka cienīgu, godājamu stāju kāpa augšā, pieturēdamies tā, it kā raustos sava kuģa visaugstākajā mastā.

Šā trapa perpendikulārās daļas, kā tas mēdz būt ar virvju kāpnēm, izrādījās ar vaskadrānu apšūtas tauvas, vienīgi pakāpieni bija no koka, un katrs posms piesiets pie nākamā. Jau pirmajā brīdī, acis kancelei uzmetis, nodomāju, ka tāds ierīkojums node­rētu uz kuģa, bet te šobrīd liekas tā kā nevietā. Nekādi negaidīju, ka tēvs Mepls, ticis galā, cienīgi pagriezīsies un, pār kanceles malu pārliecies, nesteidzīgi uzvilks kāpnes pie sevis - posmu pa posmam, kamēr tās visas atradīsies augšā, padarot nepieejamu šo savu mazo Kvebeku.

Kādu laiku pavadīju, neizpratnē prātodams par redzētā cēloņiem. Tēvu Meplu uzskatīja par vienkāršu un svētu cilvēku, tāpēc nevarēju turēt viņu aizdomās par cenšanos pēc popularitātes ar lētu triku palīdzību. "Nē," es domāju, "te jābūt kam vairāk, kādam sevišķam iemeslam; tā varētu būt kāda grūti saskatāma simbolika. Vai, pilnīgi iespējams, ar šo fizisko izolēšanās aktu viņš uzsver savu garīgo atkāpšanos, uz kādu laiku saraudams visas saites un sakarus ar ārpasauli? Patiesi, īstam Dieva kalpam, kas pārpilns ar vārdu krājumiem kā vīnu un gaļu, šī kancele, kā redzams, varētu būt neieņemams cietoksnis, cēla Ērenbreitšteina[2], kuras sienās nekad neizsīkst mūžīgais avots."

Virvju kāpnes šajā vietā nebija vienīgā kapelāna jūrasbrau- cienos iemantotā dīvainība. Starp marmora piemiņas plāksnēm, izvietotām pa abi roki no kanceles, pie sienas karājās liels glezno­jums, kas attēloja staltu kuģi cīnāmies ar vētru, kura dzen to tieši uz melnajām krasta klintīm, milzu bangās ar sniegbaltām galotnēm, bet augstumos virs lidojošiem debešiem un melnām tūcēm redzama maza, saulaina gaišuma sala un tajā - eņģeļa seja; no spožās sejas mazs, starojošs gaismas laukumiņš krīt uz kuģa klāja tālu lejā - gluži kā sudraba plāksnīte uz "Viktorijas" klāja tajā vietā, kur krita Nelsons. "Ak, cēlais kuģi!" eņģelis šķiet sakām. "Turies, turies, drosmīgais kuģi! Lai sīksti pretojas viļņiem tava stūre! Rau, tur! Jau parādās saule; mākoņi iet savu ceļu - jau redzama mierpilna, zila debess!"

Bet arī pašā kancelē varēja just kaut ko no jūras gara, kas bija radījis virvju kāpnes un šo gleznojumu. No priekšpuses, dēļiem apšūta, tā izskatījās pēc stāva kuģa priekšgala, un Bībele atdusējās uz spirālveida kokgriezuma kā uz smaila snīpja.

Kas varētu būt vēl zīmīgāk? Jo kancele taču vienmēr bijusi pasaules priekšgalā; viss cits seko tai, kancele vada pasauli. No šejienes ļaudis vispirmāk jūt vētru - šīs dieva dusmas tuvojamies, un kuģa priekšgals pirmais saņem vēja brāzienus. No šejienes vēju un vētru Dievs tiek lūgts sūtīt labvēlīgu ceļavēju. Patiesi, pasaule ir kuģis, kas devies ceļā nezināmos ūdeņos, bet kuģa priekšgalā ir sludinātāja kancele.

Загрузка...