Mobijs Diks jeb Baltais valis

91. nodaļa "PEKVODS" SASTOP "ROŽPUMPURU"

"Bij neiespējami grābāt pēc pelēkās ambras šim Leviatānam iekšās, jo neizturams smārds liedza turpināt meklējumus. "

(Sers T.Brauns, V.E.)268

Nedēļu vai divas pēc pēdējiem aprakstītajiem vaļu medību notikumiem, kad mēs nesteidzīgi slīdējām pa miegaino, dūma­kaino dienvidu jūru, vairāki deguni uz "Pekvoda" klāja izrādījās modrāki, nekā trīs pāri acu augšā mastos. No juras nāca īpatnēja un ne visai patīkama smaka.

- Es būtu ar mieru derēt, - sacīja Stabss, - ka tuvumā ir daži no tiem savainotajiem vaļiem, kurus mēs todien sabakstījām. Es jau tā domāju, ka šie drīz vien uzpeldēs ar ķīļiem gaisā.

Pēc neilga laiciņa dūmaka mūsu priekšā pašķīrās, un iztālēm mēs ieraudzījām kuģi ar satītām burām, kuras vēstīja, ka tam pie borta jābūt valim.

Mums virzoties tuvāk, svešais uzvilka mastā karogu franču krāsās; pēc vesela mākoņa jūras laupītājputnu, kuri vērpās tam apkārt, riņķoja, cēlās gaisā un šāvās lejup, bija skaidri redzams, ka valim pie kuģa sāna jābūt "uzpūstam", kā to dēvē vaļu mednieki — tas ir, tādam, kas jūrā nobeidzies un joprojām līgo pa ūdensvirsu kā nekur nepiederīgs vraks. Nav grūti iedomāties, cik nelāgi smako tāda masa - briesmīgāk par asīriešu pilsētu mēra laikā, kad dzīvie nespēj vien apglabāt mirušos. Nudien, šī smirdoņa tiek uzlūkota par. tik neciešamu, ka daudzus nekādi pasaules labumi nespētu piedabūt vilkt tādu klāt pie kuģa. Taču ir arī tādi, kas tā dara, neņemot vērā, ka no šādām maitām iegūtā eļļa ir visai zemas kvalitātes un nebūt nelīdzinās rožeļļai.

Rimstošajā vējā pietuvojušies kuģim vēl vairāk, mēs ierau­dzījām, ka frančiem pie borta ir nevis viens, bet veseli divi vaļi; un otrais atšķīrās no pirmā ar vēl spēcīgāku "smaržu" buķeti. Patiesību sakot, šis izrādījās viens no tiem šaubīgajiem vaļiem, kas ņem galu no ilgstošas dispepsijas, tas ir - caurejas, atstājot aiz sevis savas mirstīgās atliekas gandrīz pilnīgi bankrotējušas, bez tauku krikumiņa. Un tomēr - kā tālāk, atbilstošākā vietā redzēsim, lietpratīgs vaļu mednieks nekad neraustīs degunu pie tāda vaļa kā šis, lai kā viņš vairītos no "uzpūstajiem" vaļiem.

"Pekvods" tagad bija pietuvojies tik tuvu svešajam kuģim, ka Stabss dievojās, pazinis savas cērtamās lāpstiņas kātu, sapinušos virvēs, kas bija aptinušās ap viena vaļa asti.

- Tas tik ir puika, vai ne? - viņš ķircinājās, stāvēdams kuģa priekšgalā. - Gatavais šakālis! Es tāpat labi zinu, ka šitie rupuči no sprancūžiem vaļu zvejā neko nejēdz; palaikam šie nolaiž laivu, plīstošu vilni domādami par kašalota strūklu, jānudicn, un reizēm šie izbrauc no ostām, pielādējuši tilpnes ar kastēm, kur glabājas vaska sveces un dzirklītes dakts apgriešanai, paredzot, ka visas eļļas, ko šie sadabūs, tik tikko pietiks, lai apmērcētu kapteiņa lampas degli! Nūjā, mēs visi šitās lietiņas zinām, tak, palūk, tur viens varž- ēdājs jūtas laimīgs, pievākdams mūsu atkritumus kā šito uzpūsto vali, es saku! Ak vai, šis priecāsies arī apskrubināt sausus kaulus no tās otras augstvērtīgās zivs, kas šim tur ir! Nabadziņš! Es saku, laižam apkārt cepuri, savāksim šim dāvanu - kādu nieku eļļas, žēlastības dēļ! Jo šito eļļiņu, ko izspiedīs no tā mirlas vaļa, nevarēs dedzināt pat cietumā, nāvinieku kamerā. Un, kas attiecas uz otru mirlu, es ņemtos izspiest vairāk eļļas no trim nocirstiem mastiem, nekā šie izdabūs no tā kaulkambara, kaut gan, kad es tā domāju, tur jābūt vēl kam vērtīgākam par eļļu - jā gan, pelēkajai ambrai. Es gribētu zināt, ko par šito domā mūsu vecais. Tā ir pūļu vērts. Jā, es esmu par to! - tā izrunājies, viņš devās uz kapteiņtiltiņa pusi.

Pa šo laiku lēnais vējiņš bija pārvērties pilnīgā bezvējā, tāpēc "Pekvods" gribot negribot tagad izrādījās pamatīgi iestrēdzis smārdā bez cerības izrauties no tā, ja nu vienīgi vējiņš atkal atsāktu pūst.

Iznācis no kajītes, Stabss pasauca savas laivas apkalpi un ņēmās airēt uz svešo kuģi. Irdamies gar tā priekšgalu, viņš pamanīja, ka, saskaņā ar franču smalko gaumi, priekšvadņa augšējā daļa izgriezta milzīga, nokarena, zaļi krāsota kāta veidā; dzeloņu vietā šur tur bija iedzītas misiņa radzes, un visu vainagoja simetriski krokots bumbulis spilgti sarkanā krāsā. Bet zem tā uz dēļiem ar lieliem, zeltītiem burtiem bija rakstīts: "Bouton de Rose"- "Rožpumpurs"; tas bija aromātiskā kuģa romantiskais nosaukums.

Kaut gan Stabss nesaprata, kas tas par "butonu", taču vārds "Rose" un apaļīgais veidojums par abiem kopā viņam lika pietie­kami skaidri visu noprast.

- Koka rožpumpuriņš, ko? - viņš iesaucās, ar roku aizspiez­dams degunu. - Dikten smuki izskatās, bet vēl smukāk smaržo!

Tālabad, lai tuvāk sazinātos ar ļaudīm uz klāja, viņam tagad vajadzēja airēt gar priekšgalu uz kuģa viņu galu un runāt pāri "uzpūstajam" valim.

Nonākot līdz šai vietai, joprojām ar vienu roku turēdams ciet degunu, viņš iebaurojās: - "Rožpumpurīt", ehēi, vai kāds no jūsu rožubutoniem runā angliski?

- Jā gan, - uz borta atsaucās kāds vīrs no Gērnsi, kurš rādījās esam kapteiņa pirmais palīgs.

- Tad labi, mans Rožpumpuriņ, vai neesi matījis Balto Vali?

- Kādu vali?

- Balto vali - kašalotu - Mobiju Diku, - vai neesat viņu

redzējuši?

- Nekad nav dzirdēts par tādu vali. Baltu kašalotu! Baltu vali - nē, nē.

- Labs ir, tad ar to Dieviņu, pēc brītiņa uzsaukšu atkal.

Viņš tūlīt aši airējās atpakaļ pie "Pekvoda" un, redzēdams

Ahābu, kas, pārliecies pār kapteiņtiltiņa margām, gaidīja viņa ziņojumu, salika plaukstas kā tauri un nokliedza: - Nē, ser! Nav! - Pēc tam Ahābs nozuda, un Stabss atgriezās pie frančiem.

Tagad viņš redzēja vīru no Gērnsi salas - jau izkarinājušos aiz borta, darbojamies ar cērtamo lāpstiņu - vīrs bija piekarinājis sev zem deguna kaut ko kuļķenītei līdzīgu.

- Kas noticis jūsu degunam? - Stabss vaicāja. - Vai salauzts?

- Gribētos, lai būtu salauzts, vai tā vispār nebūtu! — vīrs atsaucās, nebūt nelikdamies sajūsmināts par darbu, kuru veica. - Un kādēļ jūs tā turaties pie savējā?

- Tāpat vien! Tas ir liekais, no vaska, tādēļ jāpietur. Kas par skaistu dieniņu, ko? Gaiss kā puķu dobē, es saku. Pamet mums arī kādu buķetīti, rožbumbulīt!

- Kas, velns, tev te meklējams? - ierēcās vīrs, pēkšņi saskaities.

- Ei, nestreb karstu! Jānudien, ir par karstu! Kam tu neiesal- dēji šos vaļus ledū, kamēr tos apstrādā? Tak jokus pie malas. Vai tad nezini, rožpumpurīt, ka nav nekādas jēgas censties pēc eļļas no šitādiem vaļiem? Ja runājam par izkaltušo, tur nesanāks ne uzpirksteņa tiesa no visa rumpja.

- Es jau zinu, bet, vai redzējies, kapteinis negrib tam ticēt; šis ir viņa pirmais brauciens, viņš agrāk bijis odekolona fabrikants. Bet kāp augšā uz borta, varbūt šis noticēs tev, ja man netic, un es tikšu vaļā no šitā cūcīgā darbiņa.

- Esmu gatavs uz visu tevis dēļ, visdārgo draudziņ, - atsaucās Stabss un drīz vien uzrāpās uz klāja. Tur viņš ieraudzīja savādu skatu. Jūrnieki, kam galvā bija sarkanas adītas vilnas cepurītes ar pušķīšiem, rosījās, gatavodami smagos trīšus vaļu celšanai. Taču viņi strādāja negribīgi, toties runāja ļoti ātri un it nemaz nelikās esam labā garastāvoklī. Viņi visi bija saslējuši degunus gaisā kā daudzus bugspritu snīpjus. Palaikam daži no viņiem pārtrauca darbošanos un rāpās mastos, lai mazliet ieelpotu svaigu gaisu. Citi, baidīdamies saķert kādu sērgu, mērcēja pakulas piķī un ik pa laikam cēla pie deguna. Vēl citi, aplauzījuši savas pīpes turpat vai līdz iemutei, sparīgi tās pakšķināja - dūmodami, lai nāsis visu laiku būtu tabakas dūmu pilnas.

Stabsu pārsteidza vesela lāstu un lamu straume, kas nāca no kapteiņa kajītes puses; palūkojies šajā virzienā, viņš ieraudzīja aiz pavērtajām durvīm ugunssarkanu ģīmi. Tas bija sašutušais kuģa ārsts, kas pēc veltīgajiem protestiem pret šīsdienas izdarīšanos bija iemucis kajīte (kabinetā, kā viņš to sauca), lai izbēgtu no sērgas, taču, joprojām nevarēdams valdīties, ik pa laikam bērtin bēra brīdinājumus un lāstus.

To visu redzēdams, Stabss sajutās drošs par savu uzvaru un, pievērsies pirmītējam vīram, pasauca to uz nelielu apspriedi, kuras laikā svešais kapteiņa palīgs atzinās viņam, ka neieredz savu kapteini, šo uzpūtīgo nejēgu, kas ievārījis visu šo smirdīgo un nevajadzīgo putru. Rūpīgi viņu iztaujādams, Stabss noskaidroja, ka vīram nav ne mazākā priekšstata par pelēko ambru. Tādēļ arī viņš par to cieta klusu, bet visādi citādi bija pati laipnība, runādams tik draudzīgi, ka drīz vien abi izdomāja mazu plānu, lai apvestu ap stūri un padarītu par apsmieklu kapteini, bet tam ne prātā nenāktu apšaubīt viņu labo gribu. Saskaņā ar šo nelielo plānu vecākajam kapteiņa palīgam vajadzēja uzņemties tulka pienākumus un teikt kapteinim visu, kas iekritīs prātā kā no Stabsa mutes nākušu; tikmēr Stabsam jāmelš visādi nieki, kādi vien sarunas laikā pagadītos uz mēles.

Pa to laiku viņu nākamais upuris iznāca uz klāja. Tas bija augumā mazs un sejā tumsnējs vīrs, bet izskatījās tā kā par smalku jūras kapteinim, taču ar jo kuplām ūsām un vaigubārdu; viņam mugurā bija sarkans kokvilnas samta kamzolis ar pulksteņķēdi un brelokiem. Palīgs pieklājīgi iepazīstināja Stabsu ar šo vīru un izlikās tulkojam viņa sacīto.

- Ko lai vispirms viņam saku? - vīrs vaicāja.

- Vispirms, - attrauca Stabss, aplūkodams samta vesti, pulk­steni un karekļus, - tu varētu viņam pateikt, ka manā skatījumā šis izskatās bērnišķīgi, kaut gan ne man par to spriest.

- Mesjē, viņš apgalvo, - palīgs teica franciski, pagriezies pret kapteini, - ka vēl vakar viņējie esot satikuši kuģi, kura kapteinis, kapteiņa palīgs un seši kuģaļaudis ņēmuši galu no sērgas, ko saķē­ruši no piepūsta vaļa, to pievilkdami pie kuģa.

To dzirdējis, kapteinis nodrebēja un vēlējās visu izzināt sīkāk.

- Ko tagad? - palīgs vaicāja.

- Ja reiz viņš ņem visu par pilnu, pavēstī viņam, ka tagad esmu tā pamatīgāk ieskatījies un jūtos drošs, ka šis ir tāds pats vaļu mednieku kapteinis kā Santjago mērkaķis. Vispār saki, ka viņš ir gatavais babuīns.

- Viņš zvēr un dievojas, mesjē, ka tas otrais, izkaltušais valis, ir vēl bīstamāks par uzpūsto, un vispār, mesjē, viņš ieteic, Dieva dēļ, ja jums dzīvība mīļa, cirst pušu tauvas un taisīties no tām zivīm vaļā.

Tajā pašā mirklī kapteinis metās uz priekšu un skaļā balsī pavēlēja komandai mest mieru trīšu vilkšanai un tūlīt pat cirst pušu tauvas un ķēdes, kas turēja vaļus pie kuģa.

- Ko tagad? - vaicāja vīrs, kad kapteinis atkal pagriezās pret viņiem.

- Tagad, es varētu bilst… nūjā, saki viņam, ka - jā, patiesi, ka esmu viņu apvedis ap stūri un… (sānis, pie sevis) ne tikai viņu vien…

- Mesjē, viņš teic, ka esot laimīgs mums pakalpot.

To dzirdot, kapteinis nodievojās, ka jāpateicas esot viņiem (ar to domādams sevi un palīgu) un, visbeidzot, ielūdza Stabsu lejā savā kajīte izdzert pudeli Bordo.

- Viņš grib ar tevi izdzert glāzi vīna, — tulks paziņoja.

-Tencini viņu no visas sirds, taču tas ir pret maniem principiem - dzert ar to, kuru esmu iznesis cauri. Vispār saki viņam, ka man jādodas atpakaļ.

- Mesjē, viņš teica, ka principi neļaujot viņam dzert, taču, ja mesjē gribot vēl kādu dieniņu nodzīvot un iedzert, tad lai no­laižot visas četras laivas un pavelkot kuģi nost no šitiem vaļiem, jo šinī bezvējā tie nekur netaisoties dreifēt.

Pa to laiku Stabss jau bija aiz borta un, iekāpis savā laivā, uzsauca kapteiņa palīgam, ka viņam tur esot pagarāka tauva un šis darīšot, ko spēšot, lai vieglāko no abiem vaļiem pavilktu nost no kuģa sāna. Kamēr franču laivas stīvēja kuģi uz vienu pusi, Stabss pakalpīgi vilka vali uz otru, ārišķīgi izritinādams no laivas neparasti garu virvi.

Drīz uzpūta vējiņš, Stabss izlikās atsvabinām savu virvi un pametam vali; uzvilkuši laivas augšā, franči ātri attālinājās, kamēr "Pekvods" ieslīdēja starp viņiem un Stabsa vali. Tikmēr Stabss veicīgi pieairēja pie peldošā rumpja un, piekodinājis "Pekvodam" dot zīmi par saviem nolūkiem, ķērās pie darba, lai plūktu savas blēdīgās izrīcības augļus. Sagrābis aso cērtamo lāpstiņu, viņš ņēmās urbināt rumpī bedri kādu gabaliņu aiz sānspuras. Gandrīz varētu nodomāt, ka viņš jūrā rok aku; kad beidzot lāpsta atsitās pret liesajam ribām, likās, ka viņš uzracis vecus romiešu kārniņus vai treknajās angļu dūņās apraktu podu lauskas. Visa viņa laivas apkalpe bija pacilāta un dedzīgi palīdzēja savam pavēlniekam, atgādinot aizrautīgus zelta meklētājus.

Bet visu šo laiku ap viņiem virpuļoja neskaitāmi plēsēj- putni - te uzlidodami, te nirdami, te uzpeldēdami, brēkādami un kaudamies. Stabss jau sāka izskatīties vīlies, jo vairāk tāpēc, ka drausmīgā smirdoņa pieņēmās spēkā, kad pēkšņi pašā līķsmārda viducī tievā strūkliņā uzvēdīja maiga smarža, izpeldēdama caur nelāgu izgarojumu viļņiem un netapdama nomākta, kā viena upe ieplūst otrā, tecēdama tālāk kopā ar to un kādu laiku nesa­jaukdamās ar tās ūdeņiem.

- Tas man ir rokā, tepat ir! - līksmi iesaucās Stabss, uztaus­tījis kaut ko šajā pazemē. - Tā ir manta!

Aizmetis lāpstiņu, viņš iegremdēja tur abas rokas un izvilka riekšavu tādu kā Vindzoras ziepju vai labi nogulējušos vecu sieru, ļoti staipīgu un smaržīgu. Tai viegli varētu durt cauri ar pirkstu; vielas krāsa bija kaut kas vidējs starp dzeltenīgu un pelnu toni. Tā, mani draugi, bija pelēkā ambra, pie katra aptiekāra zelta gineju vērta par unci. Tika ievāktas kādas sešas riekšavas, bet vēl vairāk neglābjami pazuda jūras dziļumos; var būt, ka bija iespējams izdabūt lielāku daudzumu, ja neatskanētu pacietību zaudējušā Ahāba pērkonīgā pavēle Stabsam mest mieru un atgriezties uz klāja, citādi šim nākšoties no kuģa atvadīties.