Mobijs Diks jeb Baltais valis

93. nodaļa pamestais

Tikai dažas dienas pēc tam, kad mēs sastapām frančus, ar pašu nenozīmīgāko no "Pekvoda" kuģa ļaudīm notika visai nožēlojams atgadījums, kas noveda pie tā, ka apdullušais, uz savu nolemtību ejošais kuģis apgādājās ar dzīvu, mūžam klātesošu posta zīmi, kura pareģoja visbriesmīgākās nelaimes, kādas vien to varētu piemeklēt.

Ne visi vaļu medību kuģa ļaudis kāpj laivās. Uz borta vienmēr paliek daži jūrnieki, tā dēvētie sargātnieki, kam uzdots uzmanīt kuģi, kamēr laivas dzenas pakaļ vaļiem. Parasti šie sargā­tāji ir tikpat spēcīgi puiši kā laivu apkalpes vīri. Taču, ja uz kuģa pagadās kāds mīkstčaulis, nīkulis vai zaķpastala, tas droši tiks par sargātnieku.

Tā uz "Pekvoda" notika ar mazo nēģerēnu Pipinu, pamazināmā vārdā sauktu par Pipu. Nabadziņš Pips! Jūs jau tikāt par viņu dzirdējuši; droši vien atceraties viņa tamburīnu tajā dramatiskajā, tik drūmi līksmojošajā naktī.

Pēc ārējā izskata Pips un Rausītis saderēja kopā kā balts ponijs ar melnu - abi viena auguma, jebšu ar dažādu ādas krāsu - kā ekscentriskā pajūgā iejūgti. Kamēr nelaimīgais stjuarts Rausītis bija pēc dabas muļļa un ar īsu prātiņu, Pips, nebūdams īpaši mīkst­sirdīgs, pēc savas būtības bija kustīgs, dzīvespriecīgs, sirsnīgs - kā visi no viņa cilts, kas vienmēr svin visus svētkus un svinības daudz nepiespiestāk un priecīgāk, nekā jebkura cita rase. Melnajiem kalendārā būtu jābūt norādītām trīssimt sešdesmit piecām valsts svētku vai Jaungada dienām.

Nav ko smaidīt, kad es rakstu, ka šis mazais nēģerpuika bija starojošs, jo arī melnumam piemīt savs starojums; uzmetiet acis kaut vai spīdīgajam melnkoka sienu apšuvumam karaļa istabās. Taču Pips mīlēja dzīvi un visus mierīgos tās priekus; un tas šausminošais darbs, kurā viņš kaut kādā nesaprotamā kārtā bija iesaistījies, postīgi aptumšoja šo starojumu, kaut gan, kā vēlāk būs redzams, tam - uz laiku viņā nomāktajam - bija lemts beigu galā draudīgi uzliesmot mežonīgām un savādām ugunīm, kas mānīgi izgaismoja viņu desmitkārt skaidrāk, nekā tam piemītošais dabas dotais starojums, viņa dzimtajā Tollendā, Konektikutā, ar savu klātbūtni atdzīvinot ne vienu vien zaļumballi un padziedā- šanu, ar saviem līksmajiem smiekliem padarot izliekto apvārsni par zvaigžņu skanuļiem apkarinātu tamburīnu.

Tā dienas gaismā uz ādas, kur sazaro zilas dzīsliņas, ūdens- dzidra briljanta lāse izstaros veselīgu spīdumu; turpretī lietpratīgs juvelieris, gribēdams parādīt jums šo briljantu visā tā spožumā, novietos to uz tumša pamata un izgaismos nevis saules starā, bet ar kaut kādām mākslīgām gaismām. Un tūlīt būs redzams nelāgs, ellišķi valdzinošs spīdums - un nešķīsti liesmojošais briljants, kas pirmāk bija kristāltīras debess dievišķīgs atveids, izskatīsies kā izzagts no pekles valdnieka kroņa. Taču atgriezīsimies pie mūsu stāstījuma.

Notika tā, ka piedzīvojumā ar pelēko ambru Stabsa beidzamais airētājs tā sastiepa roku, ka uz kādu laiku kļuva airēt nespējīgs; un uz to brīdi Pipu norīkoja viņu aizvietot.

Pirmajā reizē, kad Stabss nolaida laivu ar viņu apkalpes sa­stāvā, Pips likās ļoti nemierīgs, taču šajā reizē, par laimi, nenonāca ciešākā saskarē ar vali; un tādējādi viņam izdevās izturēt šo pārbau­dījumu, netopot apkaunotam, neraugoties uz to, ka Stabss, viņu pavērojis, pēcāk bažīgi piekodināja, lai šis savācot vienkop un lolojot visu savu drosmi, jo tā turpmāk viņam varētu izrādīties noderīga.

Toties otrajā reizē laiva uzdūrās valim, un tas, saņēmis harpū­nas triecienu, kā parasts, sāka svaidīties un trāpīja ar asti pa laivas dibenu taisni zem nabaga Pipa sēdekļa. No pārbīļa puika izlēca no laivas ar airi rokā, turklāt tā, ka ar krūškurvi uzgrūdās harpūnvirvei, parāva to sev līdzi pār bortu un, iegāzies ūdenī, tūlīt tajā sapinās. Šajā mirklī ievainotais valis visiem spēkiem rāvās uz priekšu, virve ātri nostiepās, nabaga Pips iznira putu vērpetē pie laivas priekšvadņa, kur viņu bija rautin aizrāvusi nežēlīgā virve, vairākkārt aptīdamās viņa krūškurvim un kaklam.

Laivas priekšgalā stāvēja Teštigo. Viņš bija medību kaismes pārņemts. Mežonis juta nepatiku pret šo zaķpastalu Pipu. Izrāvis dūci no maksts, viņš pacēla asmeni pār virvi un, pagriezies pret Stabsu, vaicājoši uzsauca: - Cirst?

Tikmēr smokošā Pipa zilganā seja daiļrunīgi lūdzās: "Cērt taču, Dieva dēļ!" Tas viss ilga kādu pusminūti.

- Cērt, velns šo rāvis! - norūca Stabss, un tā valis tika zaudēts, bet Pips glābts.

Kolīdz nelaimīgais nēģerēns atguvās, jūrnieki ņēmās viņu lamāt un sunīt. Mierīgi nogaidījis, kamēr nevaldāmā lamu straume pieklust, Stabss pēcāk vienkārši un lietišķi, lai gan joprojām ķircinoši izteica Pipam oficiālu nopēlumu; to izdarījis, viņš deva tam visai noderīgu padomu. Padoms skanēja tā: "Nekad nelec ārā no laivas, Pip, ja vien…" Turpmākais nebija paskaidrojams, ka jau mēdz gadīties ar gudriem padomiem. Jo visā visumā vaļu mednieka moto ir šāds: "Turies pie laivas", kaut gan ir gadījumi, kad atbilstošāks būtu: "Meties ārā no laivas!" Tādēļ Stabss, beidzot aptvēris, ka, nedodot Pipam noteiktus un nepār­protamus norādījumus, atstās viņam pārāk lielas iespējas lēkšanai pār bortu nākotnē, pēkšņi aprāvās un beidza pamācības, cieši pavēlēdams: "Turies pie laivas, Pip, vai - zvēru pie Dieva, es vairs nevilkšu tevi ārā, ja atkal izlēksi, to tu atceries! Mēs nevaram atļauties tādu greznību - atlaist vaļus tādu dēļ kā tu; valis maksā trīsdesmit reizes tik, cik par tevi samaksātu Alabamā! Ņem to vērā un nekad vairs nekur nelēc!" Ar to pašu Stabss laikam lika saprast, ka cilvēks, lai arī mīlē savu tuvāko, tomēr ir dzīvnieks naudas pelnīšanai, un tas bieži vien noslāpē labvēlības uzplūdus viņā.

Bet mēs visi esam Dieva rokā, un Pips izlēca no laivas vēl­reiz. Tas notika apstākļos, kas visai atgādināja iepriekšējo reizi, tikai šoreiz viņš neaizķērās ar krūtežu aiz virves un neaizrāva to līdzi; tādēļ, kad valis sāka savu parasto skrējienu, Pips palika jūrā aiz laivas kā steidzīga pasažiera aizmirsta ceļasoma. Ak vai! Stabss turēja doto vārdu. Tā bija mīlīga, ar zilgmi devīgi pielieta diena; jūra laistījās mierīga un vēsa, līdzeni ldādamās visapkārt, līdz pašam apvārsnim, atgādinot zeltkaļa izkaldinātu bezgala plānu zelta sloksni. Šūpodamās augšup un lejup šajā jūrā, Pipa melnkokā grebtā galva izskatījās pēc krustnagliņas. Neviens nazis nepacēlās, kad viņš pārkrita pār bortu. Stabss bija pa­griezis viņam savu nepielūdzamo muguru, un valis traucās kā spārnos. Pēc trim minūtēm jau vesela bezgalīgā okeāna jūdze šķīra Pipu no Stabsa. Jūras vidū nabaga Pips pagrieza savu skrullaino, melnsprogaino galvu pret sauli - to otro atstumto vientuļnieku, tādu pašu kā viņš, tikai daudz augstāk un spožāk starojošu.

Mierīgā laikā peldēt pa atklātu okeānu pieredzējušam peldē­tājam ir tikpat viegli kā vizināties pa sauszemi atsperratos. Taču briesmīgā vientulība ir neizturama. Apkopojot domas par sevi pašu tādā bezžēlas bezgalībā, - mans Dievs, kas spētu to aprakstīt? Ievērojiet, kā jūrnieki, bezvēja laikā peldēdamies atklātā jūrā, turas sava kuģa tuvumā un neattālinās no tā sāna.

Bet vai tiešām Stabss tīšām pameta nabaga mazo nēģerēnu likteņa ziņā? Nē, vismaz viņam nebija tāda nodoma. Jo aiz viņiem īrās vēl divas laivas, un viņš, bez šaubām, domāja, ka tās ātri vien sasniegs Pipu un izvilks no ūdens, kaut gan, protams, vaļu med­nieki ne vienmēr pievērš uzmanību airētājiem, kas nokļuvuši briesmās pašu bailības dēļ, jo šādi gadījumi nav nemaz tik reti; un gandrīz vienmēr zvejā tā sauktais zaķpastala netiek ieredzēts un ir gauži nicināts gluži tāpat kā kara flotē un armijā.

Taču notika tā, ka vīri šajās laivās, Pipu nepamanījuši, pēkšņi ieraudzīja netālu peldam vaļus, pagrieza sānis un uzsāka pakaļ­dzīšanos; bet Stabsa laiva tagad jau bija tik tālu, un viņš pats ar visu apkalpi tā aizrāvies ar sava medījuma vajāšanu, ka apvārsnis visapkārt Pipam bēdīgā kārtā pletās plašumā. Tīrās nejaušības dēļ viņu beidzot uzgāja kuģis, taču kopš tā laika mazais nēģerēns staigāja pa klāju muļķa prātā; vismaz viņu uzskatīja par tādu. Jūra kā pa smieklam bija turējusi ūdens virspusē viņa mirstīgo apvalku, toties paņēma sev nemirstīgo dvēseli. Kaut gan neno- gremdēja to pavisam. Drīzāk gan dzīvu aiznesa to brīnumainos dziļumos, kur viņa nekustīgo acu priekšā slīdēja savādi nemai­nīgas pirmpasaules rēgi un taupīgā vārava Gudrība atklāja savas bagātību kaudzes; tur starp līksmām, bezbēdīgām, mūžam jaunām mūžībām Pips skatīja neskaitāmus koraļļkukainīšus, kas bija visuresoši kā pats Dievs un zem Ūdeņu velvēm veidoja milzīgas galaktikas. Viņš redzēja Dieva kāju uz aužamo stāvu paminas un atstāstīja to; tādēļ viņa biedri teica viņu jukušu. Jo cilvēka ārprāts ir debesu saprāts; izgājis ārpus visām mirstīgo saprāta robežām, cilvēks aizsniedz debešķīgo saprātu, kas šīszemes prātam šķiet bezjēdzīgs un maldīgs; gan labklājībai, gan postam viņš top vien­līdz nepieejams, tikpat nepielūdzams kā viņa Dievs.

Visbeidzot, nenosodiet Stabsu pārāk bargi. Tādas lietas šajā zvejā mēdz notikt, un tālākajā stāstījumā atklāsies, ka arī man reiz gadījās tikt pamestam.