Tempļa ordeņa mantojums

SESTĀ NODAĻA

Malons novērtēja situāciju. Viņš stāvēja publiskā vietā, bla­kus ļaužu pilnai ielai. Cilvēki nāca ārā no izsoles zāles un gāja tajā iekšā, vēl citi gaidīja, līdz kalpotāji atvedīs šurp vi­ņu mašīnas no tuvējās autostāvvietas. Bez šaubām, viņu pa­manīja vērojarti Stefāniju, un nu viņš izlamāja pats sevi, ka nav bijis piesardzīgāks. Tomēr Malons nosprieda, ka, par spīti izteiktajiem draudiem, abi vīrieši, kas bija ielenkuši vi­ņu, neriskēs un nepieļaus iespēju, ka viņus atklāj. Viņš tika vienīgi aizturēts, nevis novākts. Varbūt viņiem bija uzdots novilcināt laiku, kamēr katedrālē kaut kas notiek ar Stefā­niju.

Tas nozīmēja, ka viņam jārīkojas.

Malons vēroja no zāles nākam ārā vēl vairākus pastāvī­gos pircējus. Viņš ieraudzīja kādu gara auguma dāni, kuram piederēja grāmatveikals Streget netālu no Pētera Hansena veikala. Sulainis pašreiz piebrauca dāņu tirgotāja automa­šīnu.

Vagn! Malons iesaucās, pasperdams soli uz priekšu.

Malona draugs sadzirdēja savu vārdu un pagriezās.

Koton, kā jums klājas? viņš jautāja dāniski.

Malons nevērīgā gaitā devās uz mašīnas pusi un atskatī­jies redzēja, ka vīrietis ar īsi apgrieztajiem matiem veikli pa­slēpj ieroci zem jakas. Malons bija negaidīti pārsteidzis vī­rieti, un tas tikai apstiprināja viņa aizdomas. Tie puiši bija amatieri. Viņš būtu gatavs derēt, ka viņi pat neprot dāņu valodu.

Vai jūs varētu aizvest mani atpakaļ uz Kopenhāgenu? viņš jautāja.

Noteikti. Mašīnā vieta ir. Kāpiet iekšā!

Malons vēra vaļā mašīnas aizmugurējās durvis.

Tiešām pateicos. Mans braucējs te vēl uzkavēsies, bet man jātiek mājās.

Aizcirtis mašīnas durvis, Malons pamāja ar roku abiem vīriešiem, kuri apjukumā vien noskatījās uz aizbraucošo ma­šīnu.

Jūs šodien te neko interesantu neatradāt? Vagns, va­dīdams mašīnu, apjautājās.

Malons pievērsās viņam.

Itin neko.

Arī es ne. Nolēmām braukt projām un ieturēt vakari­ņas tā agrāk.

Malons palūkojās uz sievieti, kas sēdēja viņam līdzās. Bla­kus mašīnas vadītājam sēdēja kāds vīrietis. Malons viņus ne­pazina, tāpēc nosauca savu vārdu. Mašīna lēni virzījās ārā no Roskildes ieliņu labirinta, lai nokļūtu uz Kopenhāgenas autostrādes.

Malons pamanīja katedrāles abas smailes un vara jumtu.

Vagn, izlaidiet mani, lūdzu! Man šis tas jānokārto.

Patiešām?

Gandrīz vai aizmirsu kādu darījumu.

Stefānija gar jomu skrēja arvien dziļāk katedrālē iekšā. Aiz masīvajiem pīlāriem labajā pusē joprojām notika diev­kalpojums. Kurpju zemie papēži klikšķēja uz akmens plāk­snēm, taču to dzirdēja tikai viņa pati, jo troksni, par laimi, apslāpēja ērģeļu skaņas. Eja, pa kuru viņa skrēja, aplieca gal­veno altāri, un eju no kora balkona šķīra šķērssienas un me­moriālu plāksnes.

Viņa pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka vīrietis, kas dēvējās par Bernāru, soļo šurp, bet abi pārējie vīrieši ne­kur nebija redzami. Stefānija saprata, ka eja viņu drīz vien aizvedīs atpakaļ uz baznīcas galveno ieeju, tikai no pretējās puses. Pirmo reizi dzīvē viņa tā īsti apjauta, ar kādām bries­mām saskaras viņas aģenti. Viņa nekad nebija strādājusi aģenta darbu tas neietilpa viņas pienākumos -, taču šis bija nevis oficiāls uzdevums, bet personisks darījums, un oficiāli viņa bija atvaļinājumā. Neviens nezināja, ka viņa braukusi uz Dāniju, neviens, tikai Kotons Malons. Ņemot vērā paš­reizējo nepatīkamo situāciju, šī anonimitāte radīja nopietnas grūtības.

Stefānija steidzās pa lokveida eju tālāk.

Viņas vajātājs turējās pieklājīgā attālumā, jo droši zināja, ka viņa nevar tikt ārā. Stefānija pagāja garām akmens kāp­nēm, kas veda lejup uz kādu citu sānu kapelu, un ieraudzī­ja, ka priekšā vestibilā, piecdesmit pēdu attālumā kated­rāles aizmugurē, parādās abi vīrieši, aizšķērsojot viņai izeju. Aiz muguras Bernārs nāca viņai aizvien tuvāk. Krei­sajā pusē atradās vēl kādu kapeņu telpa, kas bija apzīmēta ar uzrakstu: "Kapela "Trīs gudrie no Austrumiem"".

Stefānija iemetās tur iekšā.

Telpā ar krāšņi dekorētajām sienām bija divi marmorā darināti kapi, kas atgādināja romiešu tempļus. Stefānija stei­dzās uz tālāk novietoto. Tad viņa pēkšņi saprata, un viņu pārņēma mežonīgas, neprātīgas šausmas.

Viņa atradās slazdā.

Malons aizskrēja līdz katedrālei un iegāja iekšā pa galve­najām durvīm. Labajā pusē viņš pamanīja divus vīriešus viņi bija plecīgi, īsi apgrieztiem matiem, vienkāršā apģērbā un ļoti līdzīgi tiem abiem, no kuriem viņš nupat bija ticis va­ļā pie izsoles ēkas. Viņš nolēma neriskēt un iebāza roku ža­ketes iekškabatā, kur bija ielicis automātisko Beretta šāds ierocis piederējās pie visu Magelāna nodaļas aģentu ekipē­juma. Kad Malons atvaļinājās, ieroci viņam atļāva paturēt, un viņam to izdevās slepus ievest Dānijā, kur privātperso­nai ierocis nedrīkstēja piederēt.

Malons iekļāva plaukstā pistoles rokturi, turot pirkstu uz mēlītes, un izņēma ieroci, aizsedzot to ar gurnu. Pistoli viņš nebija turējis rokā vairāk kā gadu. Šo sajūtu viņš uzskatīja par daļu no pagātnes, pēc kuras vairs neilgojās. Taču vīrie­tis, kas bija nonāvējies, mezdamies lejā no torņa, bija darījis Malonu uzmanīgu, tāpēc viņš bija sagatavojies visādām var­būtībām. Tā parasti rīkojās labs aģents, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc reizi pa reizei kopā ar citiem biedriem pa baznīcas vidusjomu zārku ar draugu mirstīgajām atliekām nesa viņš, nevis viņu nesa biedri.

Abi vīrieši stāvēja ar muguru pret Malonu, rokas nolai­duši gar sāniem, un tās bija tukšas. Pērkona dārdiem līdzī­gās ērģeļu skaņas maskēja viņa soļus. Malons piegāja vīrie­šiem tuvu klāt un sacīja:

Nevaļīgs vakars, puiši, vai ne?

Abi pagriezās, un Malons zibenīgi pacēla ieroci.

Būsim pieklājīgi.

Pametis skatienu pāri viena vīrieša plecam, Malons pama­nīja vēl kādu vīrieti. Tas atradās šķērsjomā simt pēdu attā­lumā un nevērīgā gaitā nāca tuvāk. Viņš ieraudzīja, ka nā­cējs pabāž roku zem ādas jakas. Malons negaidīja, kas notiks turpmāk, un ienira tukšajā solu rindā kreisajā pusē. Ērģeļu skaņas pāršķēla spalgs sprakšķis, un lode ieurbās koka solā Malonam priekšā.

Viņš redzēja, ka ieročus izņem abi pārējie vīrieši.

Guļot uz vēdera, Malons divas reizes izšāva. Šāvienu troksnis atbalsojās no katedrāles sienām, pārspējot ērģeļu mūziku. Viens vīrietis pakrita, otrs bēga. Malons notupās ce­ļos un izdzirdēja vēl trīs sprakšķus. Viņš atkal pieplaka pie grīdas, bet lodes trāpīja koka solā turpat viņam blakus.

Malons raidīja vēl divus šāvienus uz vīrieti ādas jakā.

Ērģeles apklusa.

Dievkalpojuma dalībnieki saprata, kas notiek. Ļaudis sā­ka steigties garām soliem, kur slēpās Malons, lai ātrāk tiktu drošībā pa aizmugures durvīm. Viņš izmantoja jucekli, lai palūrētu pāri solam, un redzēja, ka vīrietis ādas jakā stāv ne­tālu no ieejas kādā sānu kapelā.

Stefānija! Malons sauca tik skaļi, lai viņa balss ļaužu satrauktajās čalās būtu sadzirdama.

Nekādas atbildes.

Stefānija, te Kotons. Vai ar tevi viss kārtībā?

Joprojām klusums.

Malons, pieplacis pie grīdas, rāpās līdz šķērsjomā pre­tējai pusei un piecēlās kājās. Eja, kas atradās viņam priek­šā, apmeta loku un veda uz baznīcas otru pusi. Gar ejas

malām bija pīlāri, tāpēc šaut uz viņu būtu grūti, turklāt kora balkons viņu pilnīgi aizsegtu, tāpēc Malons skrēja pa eju uz priekšu.

Stefānija dzirdēja, ka Malons sauc viņu. Paldies Dievam, ka viņš mēdza bāzt degunu citu cilvēku darīšanās. Viņa jo­projām bija kapelā un slēpās aiz melna marmora kapa. Viņa dzirdēja šāvienus un saprata, ka Malons dara, ko spēj, bet viņš bija viens pret vismaz trim. Vajadzēja viņam palīdzēt, bet viņa neko nevarēja iesākt. Ieroča Stefanijai nebija. Vis­maz vajadzētu kaut kā darīt Malonam zināmu, ka viņai ne­kas nekait. Taču viņa nepaspēja atsaukties, kad caur metāl­kaluma režģi ieraudzīja Bernāru ar ieroci rokā.

Bailes sastindzināja Stefānijas augumu, un vēl nekad ne­izjustas šausmas apmigloja viņas prātu.

Viņš ienāca kapelā.

Malons apgāja ap kora balkonu. Ļaudis arvien vēl drūz­mējās pie izejas, cenzdamies izkļūt laukā, un satraukti klai­gāja. Noteikti kāds jau bija izsaucis policiju. Malonam vaja­dzēja tikai apvaldīt uzbrucējus, kamēr ierodas palīdzība.

Soļodams pa eju, viņš apmeta loku un ieraudzīja, ka viens no vīriešiem, uz kuriem viņš bija šāvis, palīdz otram tikt ārā pa aizmugures durvīm. Vīrietis, kurš šāva uz Malonu, nebi­ja redzams.

Malonam tas nepatika.

Viņš sāka iet lēnāk un turēja pistoli šaušanas gatavībā.

Stefānija stāvēja kā pārakmeņojusies. Bernārs atradās div­desmit pēdu attālumā.

Es zinu, ka jūs tur esat, viņš sacīja dobjā balsī. Iera­dies jūsu glābējs, tāpēc man nav laika ar jums tirgoties. Jūs zināt, ko es gribu. Tiksimies atkal.

Izredzes nemaz nebija patīkamas.

Arī jūsu vīrs neizturējās saprātīgi. Pirms vienpadsmit gadiem viņam tika izteikts līdzīgs piedāvājums par dienas­grāmatu, un viņš atteicās.

Vīrieša vārdi sāpīgi iedzēla Stefanijai. Viņa saprata, ka būtu jāklusē, bet tas nebija iespējams. Šobrīd ne.

Ko jūs zināt par manu vīru?

Pietiks, ja teikšu diezgan.

Stefānija dzirdēja, ka vīrietis aiziet.

Malons redzēja, ka vīrietis ādas jakā iznāk no kādas sānu kapelas.

Stāt! viņš uzsauca.

Vīrietis apcirtās riņķī un mērķēja uz viņu.

Malons metās uz kāpnēm, kas veda uz kādu katedrāles sānu telpu, un noripoja lejā pa pieciem vai sešiem pakāpie­niem.

Trīs lodes pārlidoja viņam pāri un ietriecās sienā.

Malons zibenīgi pagriezās un gribēja šaut, bet vīrietis ādas jakā jau atradās simt pēdu attālumā. Viņš skrēja uz baz­nīcas aizmugures vestibilu, nogriezdamies uz katedrāles pre­tējo pusi.

Malons piecēlās un ātri devās uz priekšu.

Stefānija! viņš sauca.

Esmu šeit, Koton.

Malons redzēja, ka viņa kādreizējā priekšniece parādās no kapelas tālākā gala. Viņa nāca Malonam pretī, mierīgā seja šķita sastingusi. Ārpusē dzirdēja gaudojam sirēnas.

Mums vajadzētu tikt projām no šejienes, viņš teica. Viņi uzdos milzum daudz jautājumu, un man ir nojauta, ka tu negrasies atbildēt ne uz vienu.

Tu esi sapratis pareizi. Viņa spraucās Malonam garām.

Viņš jau gribēja ieteikt, ka jāizmanto kāda no pārējām iz­ejām, kad ar sparu atsprāga vajā galvenās durvis un kated­rālē iebruka bars policistu formas tērpos. Malonam rokā joprojām bija ierocis, un viņi to uzreiz pamanīja.

Policisti nostājās, stingri balstoties ar kājām pret grīdu, un pacēla mašīnpistoles.

Malons un Stefānija nekustējās.

Hen til den landskab. Nu! atskanēja pavēle. Metieties zemē! Tūlīt.

Ko viņi no mums grib? Stefānija jautāja. Malons nometa pistoli un noslīga ceļos.

Neko labu.