Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT TREŠA NODAĻA

ABATIJA DES FONTA INES

PUSDIVI NAKTI

De Rokfors izvilka caur sensoru magnētisko karti, atbrī­vojot elektronisko aizslēgu. Viņš iegāja spilgti apgaismota­jās arhīva telpās un gar plauktiem devās turp, kur sēdēja Ruā Kleridons. Kleridonam priekšā uz galda bija dokumen­tu kaudzes. Arhivārs sēdēja galda vienā pusē un, kā viņam pavēlēts, pacietīgi noraudzījās. De Rokfors pamāja ar roku, norādot, lai arhivārs iet.

Ko esat noskaidrojis? viņš jautāja Kleridonam.

Materiāli, ko jūs man parādījāt, ir interesanti. Nevarēju pat iedomāties, ka pēc tūkstoš trīs simti septītā gada tīrīša­nas ordenis tā uzplaucis.

Mūsu vēsturē notikumu ir ļoti daudz.

Atradu ziņojumu par to, kā Žaks de Molē sadedzināts uz sārta. Acīmredzot daudzi brāļi Parīzē to noskatījušies.

Viņš kāpa uz sārta tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada martā ar paceltu galvu un sacīja pūlim: "Tas būs pareizi, ka tik izšķirošā brīdī, kad man dzīvot atlicis pavisam maz, jā­atklāj krāpšana un jāaizstāv patiesība."

Vai jūs esat iegaumējis viņa vārdus?

Viņš bija vīrs, kura vārdus der zināt.

Daudzi vēsturnieki vaino de Molē, ka viņš novedis or­deni līdz sabrukumam. Viņš esot bijis vājš un bezrūpīgs.

Un kas par viņu teikts ziņojumos, ko lasījāt?

Viņš, šķiet, bijis stiprs un izlēmīgs cilvēks un visu plā­nojis jau pirms ceļojuma no Kipras uz Franciju tūkstoš trīs simti septītā gada vasarā. Viņš būtībā paredzējis Filipa Ce­turtā rīcību.

Mūsu bagātības un zināšanas tika nosargātas. De Molē parūpējās par to.

Tas Lielais mantojums. Kleridons pašūpoja galvu.

Brāļi raudzījās, lai tas neietu zudībā. Par to gādāja de Molē.

Kleridons izskatījās noguris. Lai gan bija ļoti vēls, taču de Rokfors bija možs, viņa prāts naktī darbojās vislabāk.

Vai jūs lasījāt de Molē pēdējos vārdus?

Kleridons pamāja.

Dievs atriebs mūsu nāvi. Nav tālu tas brīdis, kad lāsts nāks pār tiem, kuri lēmuši mūs nāvei.

Viņš runāja par Filipu Ceturto un Klementu Piekto, kas rīkoja sazvērestību pret de Molē un ordeni. Pāvests mira pēc nepilna mēneša, bet Filips pēc septiņiem mēnešiem. Ne­vienam no Filipa mantiniekiem nebija dēla, tāpēc Kapetu karaliskā dzimta iznīka. Pēc četrsimt piecdesmit gadiem re­volūcijas laikā Francijas karaliskā ģimene tika ieslodzīta gandrīz vai tāpat kā savulaik de Molē Parīzes templī. Kad beigu beigās giljotīna nocirta Luija Sešpadsmitā galvu, kāds vīrietis iemērcis roku mirušā karaļa asinīs un metis asiņu lā­ses pūlī, saukdams: "Žak de Molē, tu esi atriebts."

Vai tas bija viens no jūsējiem?

De Rokfors pamāja.

Kāds ordeņa brālis, kas tobrīd atradies tur, lai noskatī­tos, kā iet bojā Francijas monarhija.

Tas jums ir ļoti svarīgi, vai ne?

De Rokfors nevēlējās dalīties jūtās ar svešinieku, tomēr paskaidroja:

Es esmu mestrs.

Ne tādēļ vien. Tas nozīmē ko vairāk, daudz vairāk.

Vai analīze ir jūsu profesijas daļa?

Jūs nostājāties pretī mašīnai, kas joņoja milzu ātrumā, izaicinot Malonu, lai jūs notriec. Un jūs būtu sadedzinājis manas kājas bez jebkādas nožēlas.

Monsieur Kleridon, tika apcietināti tūkstoši manu brāļu vienīgi karaļa alkatības dēļ. Vairākus simtus sadedzināja uz sārta. Ironiskā kārtā viņus būtu varējuši glābt tikai meli. Patiesība viņiem nozīmēja nāves spriedumu, jo ordenis nebija vainojams nevienā apsūdzībā, kas tam tika izvirzīta. Jā. Tas mani skar dziļi personiski.

Kleridons paņēma Larsa Nela dienasgrāmatu.

Man ir slikta ziņa. Esmu izlasījis krietnu tiesu no Larsa piezīmēm, un kaut kas nav pareizi.

De Rokforam nepatika dzirdētais.

Tur ir kļūdas. Nepareizi datumi. Atšķirīgi minētas kon­krētas vietas. Nepareizi norādīti informācijas avoti. Tās ir niecīgas iezīmes, bet vērīgam skatienam tās ir skaidri saska­tāmas.

Diemžēl de Rokforam trūka zināšanu, lai saprastu atšķi­rību nozīmi. Viņš tiešām cerēja, ka dienasgrāmata vairos iz­pratni par noslēpumu.

Varbūt tās ir tikai nejaušas kļūdas rakstībā?

Sākumā arī es tā domāju. Tad, pamanīdams arvien vai­rāk kļūdu, sāku šaubīties. Larss bija akurāts cilvēks. Lielu tiesu informācijas, kas iekļauta dienasgrāmatā, es pats palī­dzēju savākt. Tās ir tīšas kļūdas.

De Rokfors paņēma dienasgrāmatu un pārlapoja, līdz at­rada kriptogrammu.

Un šī? Vai šī ir pareiza?

Nezinu. Pat ja Larss bija dabūjis zināt šifra atslēgu, viņš to man nekad nav teicis.

De Rokfors bija nobažījies.

Vai jūs sakāt, ka dienasgrāmatai nav nekādas vērtības?

Es saku, ka tajā ir kļūdas. Pat daži citāti no Sonjēra die­nasgrāmatas ir aplami. Es pats to esmu kādreiz lasījis.

De Rokfors mulsa. Kas te notiek? Viņš atsauca atmiņā Larsa Nela dzīves pēdējo dienu un vārdus, ko amerikānis viņam bija pateicis.

Jūs nevarētu atrast itin neko pat tad, ja tas būtu jums acu priekšā.

Stāvot koku puduri, de Rokfors jutās aizvainots par Nela attieksmi, bet apbrīnoja šā pavecā vīrieša drosmi ņemot vērā to, ka viņam ap kaklu bija apmesta cilpa. Pirms vairākām minūtēm de Rokfors bija vērojis, kā amerikānis piestiprina virvi pie tilta balsta, tad izvei­do cilpu. Pēc tam Nels uzkāpa uz akmens sienas un raudzījās lejup tumšajā upē.

De Rokfors bija sekojis Nelam visu dienu, gudro­dams, ko gan viņš darījis augstajos Pirenejos. Tuvējam

ciematam nebija nekādas saistības ne ar Rennes-leChāteau, ne ar Larsa Nela pētījumiem. Tagad jau tu­vojās pusnakts stunda, un pasaule visapkārt tinās mel­nā tumsā. Klusumā bija dzirdama tikai upes šalkoņa zem tilta.

De Rokfors izgāja uz ceļa un tuvojās tiltam.

Es jau domāju, ka jūs parādīsieties, Nels sacī­ja, nepagriezdamies pret viņu. Pieņēmu, ka apvai­nojums liks jums nākt ārā no slēptuves.

Jūs zinājāt, ka esmu tepat?

Esmu pieradis, ka brāļi man seko. Nels beidzot pievērsās de Rokforam un norādīja uz cilpu, kas vi­ņam bija ap kaklu. Varbūt neiebildīsiet, es nupat gri­bēju izdarļt pašnāvību.

Acīmredzot nāve jūs nebiedē.

Esmu miris jau sen.

Vai jūs nebīstoties no sava Dieva? Viņš nejauj atņemt sev dzīvību.

Kāda tur Dievam daļa? Mūsu liktenis pārvēr­sties pīšļos.

Ja nu jūs maldāties?

Es nemaldos.

Un kā tad ar jūsu meklējumiem?

Tie nesuši tikai ciešanas. Un kāpēc jums rūp mana dvēsele?

Man nerūp tā, bet jūsu meklējumi.

Jūs mani vērojat jau sen. Jūsu mestrs pat runā­jis ar mani. Tas ir visai bēdīgi, ka ordenim vajadzēs meklējumus turpināt bez manām norādēm.

Jūs zinājāt, ka tiekat novērots?

Protams. Brāļi mēnešiem ilgi centušies dabūt rokā manu dienasgrāmatu.

Man stāstīja, ka jūs esat savāds cilvēks.

Es esmu nelaimīgs cilvēks, kas gluži vienkārši vairs nevēlas dzīvot. Savā ziņā tas man liek izjust nožēlu. Mana dēla dēļ, kuru es mīlu. Un sievas dēļ, kura mani mīl tā, kā prot. Taču man nav vēlēšanās turpināt dzīvi.

Vai tad nav cita veida, kā izbeigt dzīvi ātrāk?

Nels paraustīja plecus.

Es nicinu šaujamieročus, un doma par indi man šķiet aizvainojoša. Noasiņot līdz nāvei neliekas patī­kami, tāpēc nolēmu pakārties.

De Rokfors pašūpoja galvu.

Tāda rīcība liekas egoistiska.

Egoistiska? Es jums pateikšu, kas ir egoistiski. Tas, ko man nodarījuši cilvēki. Viņi tic, ka Rennā pa­slēptas pašas neiedomājamākās lietas sākot ar Fran­cijas monarha reinkarnāciju līdz pat citplanētiešiem. Padomājiet, cik daudz meklētāju ar saviem instrumen­tiem apgānījuši šo zemi. Nojaukti mūri, izraktas bed­res un tuneļi. Pat atrakti kapi un izņemti līķi. Rak­stītāji izvirzījuši visneprātīgākās teorijas un vienīgi tādēļ, lai taisītu naudu.

De Rokfors brīnījās par savādo pašnāvnieka runu.

Esmu redzējis mediju seansus un gaišreģus, kuri sarunājas ar mirušajiem. Tik daudz ticis sadomāts, ka patiesība tagad liekas garlaicīga. Viņi piespieda mani rakstīt tās blēņas. Man vajadzēja pieņemt to fanātis­mu, lai varētu pārdot grāmatas. Cilvēki gribēja lasīt tās aplamības. Tas ir smieklīgi. Es smejos pats par sevi. Egoistiski? Egoismu vajadzētu piedēvēt visiem tiem idiotiem.

Un kāda ir patiesība par Rennu? de Rokfors mierīgi jautāja.

Esmu drošs, ka jūs gribētu gan to dzirdēt.

De Rokfors nolēma izmēģināt citu pieeju.

jūs taču saprotat, ka esat vienīgais, kas varētu atrisināt Sonjēra mīklu.

Varētu? Esmu to atrisinājis.

De Rokfors atcerējās kriptogrammu, ko bija redzējis maršala ziņojumā abatijas arhīvos, to pašu kriptogram­mu, ko savās baznīcās atraduši abati Želī un Sonjērs, to kriptogrammu, kuras dēļ varbūt bija gājis bojā Želī.

Vai varat man to pastāstīt? Tas izskanēja gan­drīz lūdzoši, un de Rokforam tāpēc sametās šķērmi.

jūs esat tāds pats kā visi pārējie meklējat vieglu atbildi. Kur tad paliek aizrautība? Man bija vajadzīgi ilgi gadi, līdz atradu īsto kombināciju.

Un jūs, šķiet, tikpat kā neko neesat pierakstījis.

Tas jānoskaidro jums.

jūs esat augstprātīgs.

Nē, es esmu vīlies. Tas ir kas cits. Visi tie sava labuma meklētāji, kuri nāca un gāja prom ar tukšām rokām, man kaut ko iemācīja.

De Rokjors gaidīja, ka Nels paskaidros.

Īstenībā nav pilnīgi nekā, ko atrast.

Jūs melojat.

Nels paraustīja plecus.

Varbūt. Varbūt ne.

De Rokfors nolēma atstāt Nelu.

Novēlu jums rast mieru. Viņš pagriezās un gāja projām.

Templieti! Nels iesaucās.

De Rokfors pagriezās.

Gribu jums izdarīt pakalpojumu. Jūs to neesat pelnījis, jo viss, ko darījuši brāļi, man tikai traucē­jis. Taču ordenis nav pelnījis to, kas notika. Tāpēc sniegšu jums norādi. Ko tādu, kas palīdzēs likt uz priekšu. Tas nekur nav pierakstīts. Ari dienasgrāma­tā ne. Tā nonāks jūsu rokās, un, ja būsiet apķērīgs, varbūt varēsiet mīklu atrisināt.' Vai jums ir papīrs un zīmulis?

De Rokfors piegāja sienai tuvāk, pagrābājās pa kabatu un izvilka piezīmju blociņu un pildspalvu, ko pasniedza Nelam. Vecais virs kaut ko uzrakstīja, tad pasvieda de Rokforam blociņu un pildspalvu.

Lai veicas! sacīja Nels.

Tad amerikānis lēca lejā. De Rokfors dzirdēja, kā nostiepjas virve, tad atskanēja īss paukšķi», kad lūza kakla skriemeļi. Pievirzījis blociņu tuvāk sejai, viņš vā­jajā gaismā izlasīja, ko rakstījis Larss Nels.

ARDIEVU, STEFANIfA!

Nela sievas vārds bija Stefānija. De Rokfors pašū­poja galvu. Nekādas norādes. Tikai vīra atvadu svei­ciens sievai.

Tagad viņš par to vairs nebija tik pārliecināts.

De Rokfors bija nolēmis, ka, atstājot zīmīti pie līķa, tā sniegs apliecinājumu pašnāvībai. Tāpēc viņš satvēra virvi, uz­vilka līķi augšā un iebāza zīmīti Nela krekla kabatā.

Varbūt tie vārdi patiešām bijuši šifra atslēga?

Tajā naktī, kad Nels nomira, viņš teica, ka atrisinājis kriptogrammu, un piedāvāja man šo. De Rokfors paņēma zīmuli un uz lapiņas uzrakstīja vārdus ARDIEVU STEFĀNIJA [6] .

Kā var būt, ka tie sniedz atrisinājumu? jautāja Kleri­dons.

Nezinu. Es līdz šim brīdim nebiju pat iedomājies, ka tie kaut ko varētu nozīmēt. Ja tas, ko jūs sakāt, ir tiesa ka die­nasgrāmatā ir tīšas kļūdas, tad viņš bija gribējis, lai mēs to atrodam. Es meklēju dienasgrāmatu jau tad, kad Larss Nels bija dzīvs, pēc tam gribēju to iegūt no Marka Nela, bet viņš to bija noslēpis. Kad Marks Nels ieradās abatijā, uzzināju, ka dienasgrāmata viņam bijusi līdzi kalnos. Šeit to paņēma mestrs un turēja ieslēgtu. De Rokfors atcerējās Kasiopejas Vitas šķietamo kļūmi Aviņonā. Tagad viņš saprata, ka sie­viete nav dienasgrāmatu nejauši nozaudējusi. Jums taisnī­ba. Dienasgrāmatai nav nekādas vērtības. Nels bija paredzē­jis, ka tā nonāks mūsu rokās. Viņš norādīja uz lapiņu.

Tomēr var gadīties, ka šie vārdi kaut ko nozīmē.

Varbūt tie var maldināt vēl vairāk?

Tas bija iespējams.

Kleridons pētīja tos ar dzīvu interesi.

Ko Larss sacīja, iedodams jums zīmīti?

De Rokfors precīzi atkārtoja:

Sniegšu jums norādi. Ko tādu, kas palīdzēs tikt uz priekšu, ja būsiet apķērīgs, varbūt varēsiet mīklu atrisināt.

Es kaut ko atcerējos. Larss reiz to ieminējās. Kleri­dons meklēja, līdz uz galda atrada dažus salocītus papīrus.

Tās ir piezīmes, ko Aviņonā izrakstīju no Štibleina grāma­tas par Marī d'Hotpūlas kapakmeni. Paskatieties! Kleri­dons norādīja uz romiešu cipariem. MDCOLXXXI. Tie bija iegravēti akmenī un, šķiet, norāda viņas miršanas gadu. 1681. Neņemot vērā 0, jo romiešu ciparu sistēmā nulles nav. Taču Marī nomira tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirma­jā, nevis tūkstoš seši simti astoņdesmit pirmajā gadā. Un ari viņas vecums norādīts kļūdaini. Kad Marī nomira, viņa bija sešdesmit astoņus, nevis sešdesmit septiņus gadus veca. Kleridons paņēma zīmuli un uz papīra uzrakstīja 1681, 67 un GOODBYE STEPHANIE. Vai ievērojat kaut ko?

De Rokfors cieši skatījās uz rakstīto. Viņš neko neredzēja, taču rēbusi viņam nekad nebija padevušies.

Jādomā tā, kā domāja astoņpadsmitajā gadsimtā. Kap­akmena gravējumu izgudroja Bigū. Vienā ziņā risinājums va­rētu būt vienkāršs, bet citādā ziņā grūts bezgala daudzo iespēju dēļ. Sadaliet gadskaitli 1681 divās daļās: 16 un 81. Viens plus seši ir septiņi. Astoņi plus viens ir deviņi. Septi­ņi, deviņi. Tad paskatieties uz sešdesmit septiņi. Ciparu sep­tiņi nav iespējams apgriezt otrādi, bet, ja apgriež ar kājām gaisā sešnieku, tas kļūst par devītnieku. Tātad atkal iznāk septiņi un deviņi. Saskaitiet burtus vārdos, ko Larss jums uzrakstīja. GOODBYF. septiņi. STEPHANIE deviņi. Manuprāt, viņš jums atstājis šifra atslēgu.

Atveriet dienasgrāmatā to lappusi, kur ir kripto­gramma, un mēģiniet.

Kleridons šķīra lapas un atrada zīmējumu.

Iespējas ir vairākas. Septiņi, deviņi. Deviņi, septiņi. Seš­padsmit. Viens, seši. Seši, viens. Es sākšu ar visvairāk iespē­jamo. Septiņi, deviņi.

De Rokfors noraudzījās, kā Kleridons skaita burtu un sim­bolu rindas, apstādamies pie katra septītā, tad pie devītā un pierakstīdams attiecīgo burtu. Kad viņš pabeidza, pieraksts izskatījās šādi: 1TEGOARCANADEI.

Tas ir latīņu valodā, de Rokfors sacīja. I tego arcana dei. Viņš pārtulkoja. Es slēpju Dieva noslēpumu.

Nolādēts!

Tā dienasgrāmata ir bezjēdzīga, de Rokfors kliedza. Nels izveidojis pats savu rēbusu.

Tad viņam prātā ienāca kāda cita doma. Maršala ziņo­jums. Arī tajā bija kriptogramma, ko maršals dabūjis no aba­ta Želī. Ta, kuru abats it ka atrisinājis, un maršals noradījis, ka kriptogramma ir identiska ar Sonjēra atrasto.

De Rokforam vajadzēja to dabūt.

Grāmatā, kas atrodas pie Marka Nela, ir vēl kāds zī­mējums.

Kleridonam iezibējās acis.

Jūs taču dosieties pēc tās.

Kad uzausīs saule.