Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA

Malons bija saniknots. Henriks Torvaldsens bija zinājis daudz vairāk, bet nebija teicis ne vārda. Viņš norādīja uz Kasiopeju.

Vai viņa ir viena no jūsu draugiem?

Es viņu pazīstu sen.

Kopš laika, kad Larss Nels bija vēl dzīvs, vai ne?

Torvaldsens pamāja.

Vai Larss zināja, ka jūs esat pazīstami?

Nē.

Tātad jūs vazājāt aiz deguna ari viņu, Malons sacīja dusmu pilnā balsī.

Dānis bija spiests atmest izvairīgo toni. Galu galā viņš nu bija iedzīts stūri.

Koton, es saprotu, ka esat aizkaitināts. Taču vienmēr nav iespējams visu paskaidrot. Jāaplūko dažādi aspekti. Esmu pārliecināts, ka arī jūs rīkojāties tāpat, kad strādājāt ASV valdībai.

Malons nereaģēja.

Kasiopeja sargāja Larsu. Viņš uzskatīja Kasiopeju par traucēkli. Taču viņas patiesais uzdevums bija aizsargāt viņu.

Kāpēc to nevarēja viņam pateikt?

Larsam bija stūrgalvīga daba. Kasiopeja viņu vēroja klu­sībā, tā bija vienkāršāk. Diemžēl nebija iespējams pasargāt Larsu no viņa paša.

Stefānija spēra soli uz priekšu ar tādu sejas izteiksmi, it kā dotos kaujā.

Tieši tas bija teikts jūsu raksturojumā. Apšaubāmi motī­vi, sadarbības partneru maiņa, krāpniecība.

Tas mani aizvaino. Torvaldsens veltīja viņai niknu ska­tienu. Jo īpaši tāpēc, ka arī jūs abus aizsargāja Kasiopeja.

Pret to Malons nevarēja iebilst.

Tomēr vajadzēja pateikt to mums.

Kādēļ? Cik atceros, jūs bijāt cieši apņēmušies braukt uz Franciju, jo sevišķi jūs, Stefānija. Kāda jēga būtu jums kaut ko teikt? Es parūpējos, lai Kasiopeja būtu šeit ja nu viņa izrādītos jums vajadzīga.

Malons negrasījās pieņemt tik paviršu skaidrojumu.

Lai nu ko, Henrik, taču jūs būtu varējis kaut ko bilst par Reimonu de Rokforu, kuru jūs abi acīmredzot pazināt. Mēs te iekūlāmies kā mušas tīklā.

Tur nebija daudz, ko teikt, sacīja Kasiopeja. Kad Larss bija dzīvs, arī ordeņa brāļi viņu tikai vēroja, vairāk neko. Es nekad nebiju tikusies ar de Rokforu, vienīgi pēdē­jās pāris dienās. Zinu par viņu tikpat daudz, cik jūs.

Kā tad jūs paredzējāt viņa gājienus Kopenhāgenā?

Neparedzēju. Gluži vienkārši sekoju jums.

Es pat nenojautu jūsu klātbūtni.

Ko daru, to daru labi.

Aviņonā gan jums tik labi neveicās. Es pamanīju jūs ka­fejnīcā.

Un ko lai saka par jūsu gājienu ar salveti, ko nomētāt, lai novērotu, vai es jums sekošu? F.s gribēju, lai jūs zināt, ka esmu tur. Kad ieraudzīju Kleridonu, sapratu, ka de Rokfors arī ir turpat. Viņš uzmanījis Kleridonu jau vairākus gadus.

Kleridons stāstīja par jums, Malons teica, bet Avi­ņonā viņš jūs nepazina.

Viņš mani nekad nav redzējis. Kleridons zina vienīgi to, ko viņam stāstījis Larss Nels.

Kleridons to neteica, sacīja Stefānija.

Esmu pārliecināts, ka Ruā daudz ko nav pieminējis. Larss tā arī nesaprata, ka problēmas, ko viņam sagādā Kle­ridons, ir daudz nopietnākas par domstarpībām ar mani, teica Kasiopeja.

Tētis jūs nicināja, Marks sacīja.

Kasiopeja veltīja viņam vēsu skatienu.

Jūsu tēvs bija izcili gudrs cilvēks, taču viņam trūka iz­pratnes par cilvēka dabu. Viņa ieskats par pasauli bija vien­kāršots. Slepenās sakarības, ko viņš mēģināja atrast un ko pēc viņa nāves pētījāt jūs, bija daudz sarežģītākas, nekā va­rat iedomāties. Tās ir saistītas ar zināšanām, kuru meklēju­mos cilvēki zaudējuši dzīvību.

Mark, teica Torvaldsens, tas, ko par jūsu tēvu saka Kasiopeja, ir taisnība. Domāju, ka jūs pats to saprotat.

Tētis bija labs cilvēks un ticēja tam, ko darīja.

Jā. Tomēr viņš daudz ko paturēja sevī. Jūs nezinājāt, ka mēs bijām tuvi draugi, un man žēl, ka jūs neiepazināt viens otru. Taču jūsu tēvs gribēja paturēt mūsu kontaktu slepenī­bā, un es izturos ar cieņu pret viņa vēlēšanos pat pēc viņa nāves.

Jūs būtu varējis pateikt man, sacīja Stefānija.

Nē, nevarēju.

Kāpēc jūs to stāstāt tagad?

Kad jūs ar Kotonu izbraucāt no Kopenhāgenas, es de­vos tieši šurp. Sapratu, ka jūs galu galā atradīsiet Kasiopeju. Aizvakar vakarā viņa bija Rennā tieši tādēļ, lai pievērstu sev jūsu uzmanību. Sākumā es gribēju palikt nomaļus, lai jūs ne­uzzinātu, ka mēs ar Kasiopeju esam pazīstami, tomēr pār­domāju. Notikumi pavērsās tā, ka jums vajadzēja zināt pa­tiesību, tāpēc esmu šeit, lai jums to izstāstītu.

Ļoti laipni, ieteicās Stefānija. >

Malons cieši vērās vecā vīra viegli pievērtajās acīs. Tor-

valdsenam bija taisnība. Arī viņš daudzkārt bija spēlējis du­bultu spēli. Tāpat kā Stefānija.

Henrik, es ar šādām spēlēm neesmu nodarbojies vai­rāk nekā gadu. Izstājos tāpēc, ka vairs negribēju spēlēt. Draņķīgi noteikumi, bēdīgas izredzes. Taču šobrīd esmu iz­salcis, un atzīšos mani māc ziņkāre. Tāpēc paēdīsim, un jūs pastāstīsiet to patiesību, kas mums jāzina.

Lenčā pasniedza truša cepeti, pagatavotu ar garšvielām pētersīļiem, timiānu un majorānu -, svaigus sparģeļus, salā­tus un jāņogu desertu ar vaniļas krēmu. Kamēr ,viņi ēda, Malons centās izvērtēt situāciju. Namamāte šķita izturamies brīvi un vaļsirdīgi, bet Malonu viņas sirsnīgā attieksme ne­pārliecināja.

Vakarnakt pilī jūs tīši izaicinājāt de Rokforu, viņš tei­ca. Kur jūs apguvāt šo prasmi?

Iemācījos pati. No tēva esmu mantojusi drosmi, bet māte mani apveltīja ar izpratni par vīrieša prātu.

Malons smaidīja.

Var pienākt diena, kad nojauta jūs pieviļ.

Priecājos, ka jums rūp mana nākotne. Vai jūs, Amerikas aģentu, nojauta ir kādreiz pievīlusi?

Daudzkārt, un tāpēc gājuši bojā cilvēki.

Ari Henrika dēls?

Malonu aizvainoja dzēlīgā piezīme, turklāt viņa par šo no­tikumu neko nezināja.

Tāpat kā šeit, arī Amerikā tika sniegta nepareiza infor­mācija. Nepareiza informācija noved pie nepareiziem lēmu­miem.

Jaunais cilvēks nomira.

Kajs Torvaldsens nepareizajā laikā nokļuva nepareizajā vietā, paskaidroja Stefānija.

Kotonam taisnība, Henriks teica, pārtraukdams ēst.

Mans dēls nomira tāpēc, ka netika brīdināts par briesmām apkārtnē. Kotons bija tur un darīja, ko varēja.

Nebiju domājusi, ka vainojams viņš, sacīja Kasiopeja.

Man tikai nepatīk, ka viņš gribēja aizrādīt, kā darāms mans darbs. Es gluži vienkārši iedomājos, vai viņš prot darīt pats savējo. Viņš taču no darba aizgāja.

Torvaldsens nopūtās.

Piedodiet viņai, Koton! Viņa ir ļoti gudra, talantīga māksliniece, mūzikas pazinēja, senlietu kolekcionāra. Taču no tēva viņa mantojusi sliktas manieres. Kasiopejas mātei, lai Dievs mielo viņas dvēseli, piemita smalka takta izjūta.

Henriks iedomājas, ka viņš man ir tēva vietā.

Jums laimējies, Malons teica, uzmanīgi vērodams Ka­siopeju, ka es jūs toreiz Rennā nenotriecu no motocikla.

Negaidīju, ka jūs tik ātri tiksiet ārā no Magdalēnas tor­ņa. īpašuma uzraugi noteikti bija ļoti satraukti par izsisto logu. Stikls bija oriģināls.

Gaidu, kad pastāstīsiet to patiesību, par kuru ieminējā­ties, Stefānija sacīja Torvaldsenam. Dānijā jūs teicāt, lai es mēģinu labāk saprast to, ko jūs un Larss uzskatījāt par nozīmīgu. Tagad redzam, ka jūs šajā lietā esat iesaistīts daudz vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Jūs taču sapro­tat, ka tas rada aizdomas.

Labi. Kādas ir jūsu zināšanas par Jauno Derību? Tor­valdsens nolika dakšiņu.

Savāds jautājums, Malons nodomāja. Tomēr viņš zināja, ka Stefānija ir katoļticīgā un apmeklē baznīcu.

Sākumam varu teikt, ka tajā ietverti čgtri^ evaņģēliji Mat^,_Markai _Lūkas un Jāņa evaņģēlijs un tie visi stāsta par Jēzu Kristu.

Torvaldsens pamāja.

Vēsture apgalvo, ka Jaunā Derība, kā mēs to pazīstam, uzrakstīta četru pirmo gadsimtu laikā pēc Kristus, lai vispā­rinātu kristīgo mācību, kas toreiz veidojās. To patiešām no-

i zīmē vārds catholic "vispārīgs^'. Paturiet prātā, ka senajā ( pasaulē politika un reliģija nebija šķirtas. Kad pagānisms sāka panīkt un jūdaisms norobežojās, cilvēki meklēja kaut ko jau­nu. Jēzus sekotāji, ebreji, kas pieņēma atšķirīgus uzskatus, izstrādāja savu Vārda versiju, bet to pašu darīja arī karpokrati, esīni, nasīrii, gnostiķi un simt citu sektu, kas radās cita pēc citas. Tās pamazām izzuda, bet kat oliskā versija j>agla^ bļjās tā pēc, kajsp ēja vispārināt savu t icību^ Katoļi apveltīja Svētos^ rakstus ar tādu autoritāti, ka beigu beigās neviens i neuzdrošinājās apšaubīt tos, citādi tika pasludināts par ķeļ ceri. Taču Jaunajā Derībā ir daudz pretrunu.

v Malons ļoti cienīja Bībeli. Viņš bija lasījis gan to, gan daut dzus vēsturiski analītiskus rakstus par to un zināja par pret­runām. Katrs evaņģēlijs bija faktu, baumu, leģendu un mītu ļ mistrojums, kas neskaitāmas reizes tulkots, rediģēts un laļj^ts.

Atcerieties, kristīga baznīca veidojās Romas impērija, teica Kasiopeja. Lai pievilinātu sekotājus, baznīcas tēviem vajadzēja sacensties ne vien ar dažādiem pagānu uzskatiem, bet arī ar tajā pastāvošo jūdu ticību. Vajadzēja nošķirties no citiem. Jēzum vajadzēja būt kaut kam dižākam nekā tikai pravietim.

Kāds tam sakars ar visiem šiem notikumiem? Malons kļuva nepacietīgs. >

Padomājiet ja atrastos Kristus kauli,, ko tas nozīmētu kristietībai? ierunājās Kasiopeja. Kristietības pamatā ir fakts, ka Kristus miris pie krusta, augšāmcēlies un uzkāpis debesīs.

Tas ir ticības jautājums, Žofrē klusi teica.

Viņam taisnība, sacīja Stefānija. To nosaka nevis fakts, bet ticība.

Torvaldsens pašūpoja galvu.

Pagaidām izņemsim no vienādojuma šo elementu, jo ti­cība nepieļauj loģiku. Padomājiet! Ja cilvēks, ko sauc par Jēzu, ir eksistējis, kā Jaunās Derības hroniķi varēja kaut ko zināt par viņa dzīvi? Pārdomājiet kaut vai valodas dilemmu! Vgciļ Derība tika uzrakstīta_e breju _ valodā. Jaunā rakstīta grieķu val odā, un visiem izziņas materiāliem, ja tie vispār pastāvē­juši, vajadzēja būt rakstītiem aramiešu valodā. Tad rodas jau­tājums par pašiem izziņas avotiem '

Matejs un Lūka stāsta par Kristus kārdināšanu tuksnesī, bet, kad tas notika, Jēzus tur bija viens. Un Jēzus lūgšana Ģetzemanes dārzā. Lūka saka, Jēzus lūdzis Dievu akmens sviedieiia tālumā no mācekļiem. Kad viņš pie tiem atgriezās, tie bija aizmiguši. Tūlīt pēc tam Jēzu apcietināja, tad sita krustā. Nekur nav minēts, ka Jēzus būtu kādam stāstījis par lūgšanu vai par kārdināšanu tuksnesī. Tomēr evaņģēlijā tas aprakstīts ļoti sīki. Kā tas var būt?

Visos evaņģēlijos teikts, ka mācekļi pēc Jēzus apcietinā-/ šanas bēga. Tātad kopā ar viņu tie nebija, tomēr visos čet­ros evaņģēlijos sīki aprakstīta krustā sišana. Kur radušās tās detaļas? Tur stāstīts, ko darījuši romiešu kareivji, ko darījis Pilāts un Sīmanis. Kā to varēja zināt tie, kuri rakstīja evaņ­ģēlijus? Ticīgie teiktu, ka to viņiem iedvesis Dievs. Taču čet­ros evaņģēlijos, kas tiek dēvēti par Dieva Vārdu, pretrunu ir vairāk nekā līdzību. Kāpēc Dieva Vārds rada tikai apmul­sumu?

Varbūt nav mūsu ziņā to apšaubīt, teica Stefānija.

Pagaidiet, turpināja Torvaldsens. Pretrunu ir pārāk daudz, lai tās gluži vienkārši atvairītu. Palūkosimies vispā­rināti. Jāņa evaņģēlijā pieminēts daudz kas tāds, ko trīs pā­rējie, tā saucamie sinoptiskie evaņģēliji pilnīgi ignorē. Jāņa evaņģēlijā atšķiras arī vēstījuma tonis un pats stāstījums ir izsmalcinātāks. Tas atgādina gluži citu liecību. Taču klajāk pretrunas izpaužas Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Tie ir vie­nīgie, kur kaut kas teikts par Jēzus dzimšanu un izcelsmi, un pat šajā ziņā tur ir nesaskaņas. Matejs apgalvo, ka Jēzus izcelsme bijusi aristokrātiska, ka viņš bijis Dāvida pēctecis, tātad no karaliskas dzimtas. Lūka piekrīt, ka Jēzus cēlies no Dāvida cilts, tomēr norāda uz zemāku Jēzus izcelsmi. Mar­ka evaņģēlijā teikts gluži kas cits, tur runāts par nabaga gald­nieku.

Arī par Jēzus dzimšanu stāstīts atšķirīgi. Lūka teicis, ka viņu apmeklējuši aitu gani. Matejs runā par gudrajiem. Lū­ka teicis, ka svētā ģimene dzīvojusi Nācaretē un devusies uz Betlēmi, kur jaundzimušais Jēzus gulējis silītē. Matejs ap­galvo, ka ģimene bijusi pārticīga un dzīvojusi Betlēmē, kur piedzimis Jēzus, taču nevis kūtī, bet savā mājā.

Taču vislielākās pretrunas ir stāstījumos par krustā siša­nu. Evaņģēliji nav vienisprātis pat par datumu, kad tas no­ticis. Jāņa evaņģēlijā rakstīts, ka dienu pirms Lieldienām, ci­tos teikts, ka trīs dienas pēc tam. Lūka teicis, ka Jēzus bijis lēnprātīgs. Kā jērs. Matejs runā citādi Jēzus nācis nest nevis mieru, bet zobenļt. Atšķirīgi ir pat Pestītāja pēdējie vārdi. Ma­teja un Marka evaņģēlijos lasāms, ka Jēzus teicis: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi atstājis mani?" Lūka min, ka Jēzus teicis: "Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu." Jāņa evaņģēlijā vēl vienkāršāk: "Ir piepildīts." Torvaldsens apklusa un iemalkoja vīnu. Pilns ar pretrunām ir stāsts par augšāmcelšanos. Katrā evaņģēlijā atšķirīgi stāstīts par to, kurš gājis uz kapu, kas tur atrasts; nav skaidras pat nedēļas dienas, kad tas noticis. Un par Jēzus parādīšanos pēc aug­šāmcelšanās nav nekādas vienprātības. Vai nedomājat, ka Dievam vajadzētu būt konsekventam pašam savā Vārdā?

Par evaņģēliju variantiem uzrakstīts milzum daudz grā­matu, sacīja Malons.

Tā ir, atbildēja Torvaldsens. Un pretrunas evaņģēli­jos bijušas jau kopš paša sākuma. Senajos laikos tās tikpat kā neviens neievēroja, jo toreiz evaņģēliji nebija apkopoti, tos izplatīja katru atsevišķi visā kristīgajā pasaulē. Dažviet cilvēkiem labāk patika viens, citviet kāds cits no visiem četriem. Tas jau pats par sevi lielā mērā izskaidro atšķirī, bas. Paturiet prātā, ka evaņģēliju uzdevums bija parādīt Jēzus bijis Vecās Derības pareģotais mesija, tie nebija domā­ti kā neapstrīdama Jēzus biogrāfija.

Manuprāt, evaņģēliju saturu veido mutvārdu stāstījumi, kas tika pierakstīti vēlāk, Stefānija teica. Vai tad nav gluži saprotami, ka pierakstot radušās kļūdas?

Bez šaubām, atbildēja Kasiopeja. Agrīnie kristieši ti­cēja, ka Jēzus drīz atgriezīsies un pasaulei pienāks gals, tā­pēc nedomāja, ka vajadzētu kaut ko pierakstīt. Taču piecdes­mit gadus vēlāk, kad Pestītājs vēl nebija atgriezies, kļuva svarīgi iemūžināt faktus par Jēzus dzīvi. Tad tika uzrakstīts pirmais Marka evaņģēlijs. Pēc tam, aptuveni astoņdesmi­tajā gadā piekristus, radās Mateja un Lūkas evaņģēliji. Jāņa evaņģēlijs tapa daudz vēlāk, pirmā gadu simteņa beigās, tā­pēc tas ievērojami atšķiras no iepriekšējiem.

Ja evaņģēliji būtu pilnīgi vienādi, vai tad tas nevarētu izraisīt vēl lielākas aizdomas? jautāja Malons.

Evaņģēliji būtībā ir četras atšķirīgas Vārda versijas, teica Torvaldsens.

Tas ir ticības jautājums, atkārtoja Stefānija.

Allaž viens un tas pats, teica Kasiopeja. Tiklīdz ro­das kāda neskaidrība par Bībeles tekstiem, risinājums ir viegls. Ticība. Mister Malon, jūs esat jurists. Ja ar Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa sniegtajām liecībām būtu tiesā jāpie­rāda, ka Jēzus ir dzīvojis, vai zvērinātie atzītu šos pierādī­jumus par pietiekamiem?

Protams, jo Jēzus pieminēts visur.

Ja nu tai pašai tiesai vajadzētu nospriest, kurš no čet­riem evaņģēlijiem ir pareizs, kāds būtu lēmums?

Pareizi ir tie visi. Malons zināja īsto atbildi.

Kā tad jūs atrisinātu pretrunas starp šīm liecībām?

Malons neatbildēja, jo nezināja, ko teikt.

Ernsts Skovils reiz veica pētījumu, sacīja Torvaldsens. To man pastāstīja Larss. Skovils aprēķinājis, ka, savstar­pēji salīdzinot jebkuru jebkuru fragmentu no Mateja, Mar­ka un Lūkas evaņģēlijiem, atšķirību procentuālais lielums ir no desmit līdz četrdesmit procentiem. Un ar Jāņa evaņģēli­ju, kas nepieder pie sinoptiskajiem, atšķirību procents ir vēl lielāks. Tāpēc Kasiopejas jautājums ir vietā, Koton. Vai visiem četriem evaņģēlijiem kā pierādījumiem ir jelkāda vērtība? Ja nu vienīgi tie apliecina faktu, ka Jēzus ir dzīvojis.

Malons jutās spiests sacīt:

Vai pretrunas nevar izskaidrot ar to, ka rakstītāji pēc sava prāta sagrozījuši mutvārdu stāstījumu?

Torvaldsens pamāja.

Tā varētu būt. Taču pieņemt šo izskaidrojumu traucē nejaukais vārds ticība. Miljoniem cilvēku evaņģēlijus neuz­skata par mutvārdu nostāstiem, ko radījuši ebreji, kuri di­bināja jaunu reliģiju, cenšoties pārliecināt jaunpievērstos un atbilstoši savam laikam kaut ko stāstījumiem pievienojot vai izlaižot. Nē. Evaņģēliji ir Dieva Vārds, un to pamats ir aug­šāmcelšanās. Jo tas Kungs sūtījis savu dēlu mirt par cilvē­kiem, un tas, ka Jēzus fiziski augšāmcēlies un uzkāpis debe­sīs, atšķir kristietību no visām citām reliģijām.

Vai templieši tam tic? Malons pagriezās pret Marku.

Templiešu ticībā pastāv gnosticisma elements. Zināša­nas brāļiem tiek sniegtas pakāpeniski, un visu zina tikai tie, kas ordenī sasnieguši augstāko līmeni. Taču kopš tā laika, kad pēc tīrīšanas tūkstoš trīs simti septītajā gadā tika no­zaudēts Lielais mantojums, pilnīgu zināšanu nav nevienam.

Ko viņi par Jēzu Kristu domā mūsdienās? Malons gri­bēja zināt.

Templieši raugās vienādi gan uz Veco, gan uz Jauno De­rību. Viņi uzskata, ka jūdu pravieši Vecajā Derībā paredzējušij^esij^jitnākšailU» un Jaunajā Derībā rakstīts, ka šis pa­reģojums piepildījies.

Tāpat kā ebreji, teica Torvaldsens, un es varu runāt viņu vārdā, jo pats esmu ebrejs. Kristieši gadu simteņiem ap­galvojuši, ka ebreji nav atzinuši mesiju, kad viņš atnācis, tā­pēc Dievs radījis jaunu Izraēlu kristīgās baznīcas veidolā, lai tā ieņemtu ebreju Izraēlas vietu.

"Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem," Ma­lons nomurmināja, citējot Mateja vārdus par to, ka jūdi lab­prātīgi uzņemas vainu.

Torvaldsens pamāja.

Šī frāze tika izmantota divus tūkstošus gadu, lai pama­totu ebreju nogalināšanu. Ko cilvēki varētu gaidīt no Dieva, ja viņi atraidījuši Viņa dēlu kā mesiju? Vārdi, kurus kāds ne­pazīstams evaņģēliju pierakstītājs nezin kāda iemesla dēļ uz­rakstījis, kļuva par aicinājumu slepkavot.

Beigu beigās kristieši norobežojās no pagātnes, domu turpināja Kasiopeja. Pusi no Bībeles viņi nosauca par Veco Derību, otru pusi par Jauno Derību. Viena puse ebrejiem,, otra kristiešiem. Vecās Derības izraēļu divp adsm it ciltis Jaunajā Derībā pārvērtās par divpadsmttjīpustuļiērnTPagānu un jūdu uzskati tika asimilēt^^īf^pārvēidoti. Saskaņa ar Jau­no Derību Jēzus piepildīja Vecās Derības pravietojumus, tā­dējādi pierādot tiesības uz mesijas lomu. Ideāli izveidota sis­tēma īstais vēstījums, pielāgots auditorijas vajadzībām, kas kristietībai nodrošināja valdošo stāvokli Rietumu pasaulē.

Parādījās apkalpotāji, un Kasiopeja norādīja, lai aizvāc traukus. Glāzēs atkal ielēja vīnu un pasniedza kafiju. Kad ap­kalpotāji aizgāja, Malons jautāja Markam:

Vai templieši tic, ka Kristus ir augšāmcēlies?

Kuri templieši?

Savāds jautājums. Malons paraustīja plecus.

Mūsdienu templieši, protams, tic. Ar dažiem iebildu­miem ordenis tomēr ievēro tradicionālo katoļu doktrīnu. Lai to saskaņotu ar statūtiem, izdarīja dažus pielāgojumus, taču tas bija nepieciešams visos klosteros. Taču tūkstoš trīs simti septītajā gadā? Es nezinu, kam viņi ticēja. To laiku hronikas ir šifrētas. Kā jau teicu, par šo jautājumu būtu varējuši iz­teikties vienīgi ordeņa augstākie vadītāji. Vairākums templie­šu bija,Analfabēti. Pat Žaks de Molē neprata ne lasīt/ne rakstīt. Tāpēc daži ordeņa brāļi noteica pārējo uzskatus. Pro­tams, toreiz pastāvēja Lielais mantojums, tāpēc, manuprāt, redzēt nozīmēja ticēt.

Kas ir tas Lielais mantojums?

Es labprāt vēlētos to zināt. Informācija par to ir nozau­dēta. Hronikās par to gandrīz nekas nav teikts. Manuprāt, tas ir pierādījums uzskatiem, kam ticēja ordenis.

Vai tādēļ viņi to meklēja? jautāja Stefānija.

Līdz pēdējam laikam viņi tā īsti nemaz nemeklēja. Par Lielā mantojuma atrašanās vietu tikpat kā nekas nebija zi­nāms. Taču mestrs teicis Žofrē, ka, viņaprāt, tētis bijis uz pa­reizām pēdām.

Kāpēc tas tik ļoti vajadzīgs de Rokforam? Malons jau­tāja Markam.

Ja atrastos Lielais mantojums, tad atkarībā no tā, kas tajā atrodas, tas varētu veicināt ordeņa atkārtotu parādī­šanos uz pasaules skatuves. Zināšanas, kas tam pieder, tur­klāt varētu pašos pamatos mainīt kristīgo pasauli. De Rok­fors vēlas atmaksāt pasaulei to, kas nodarīts ordenim. Viņš grib, lai tiek atmaskota katoļu baznīcas liekulība un atjau­nota ordeņa labā slava.

Ko jūs ar to domājat? Malons nesaprata.

Viena no apsūdzībām, kas tūkstoš trīs simti septītajā gadā tika izvirzīta templiešiem, bija elku pielūgšana. Tem­plieši it kā godājuši kauTISdubārdaumgā^ ne­kad netika pierādīts. Taču pat katoļi vēršas ar lūgšanām pie tēliem, piemēram, pie Turīnas līķauta.

Malons atcerējās, kas vienā no evaņģēlijiem teikts par Kristus nāvi: "Tad viņi satina Jēzus miesas audeklā kopā ar smaržām." Šis bija tik svēts simbols, ka vēlāk pāvests izde­va dekrētu, lai par audeklu allaž noturētu misi. Marka mi­nētais Turīnas līķauts bija skujiņveida rakstā austs audekls, uz kura bija redzams vīrieša atveids sešas pēdas garš, ar taisnu degunu, ar matiem, kas slīga līdz pleciem un galvvi­dū bija izšķirti ar celiņu, ar pilnu bārdu un durtām brūcēm rokās, pēdās un galvas ādā, kā arī pātagas cirtienu brūcēm uz muguras.

Tēls, kas redzams uz līķauta, teica Marks, neatveido Kristu. T^J2ļja_ŽaJsЈ_iie_MQlē. Viņu apcietināja tūkstoš trīs simti septītā gada oktobrī, bet tūkstoš trīs simti astotā gada janvārī pienagloja pie durvīm Parīzes templī gandrīz tāpat, kā sita krustā Kristu. Viņi ņirgājās par de Molē, jo viņš neticēja Kristum kā Pestītājam. Francijas lielinkvizitors Gijoms Imbērs vadīja spīdzināšanu. Pēc tam de Molē ietina audekla līķautā, ko ordenis glabāja Parīzes templī iniciācijas ceremoniju izdarīšanai. Tagad mēs zinām, ka pienskābe un asinis no de Molē savainotā auguma sajaucās ar vīraku, ar ko bija piesātināts audekls, un radīja tēlu. Mūslaikos ir lī­dzīgs gadījums. Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit pirmajā gadā kāds vēža slimnieks Anglijā palagos bija atstājis gan­drīz tādus pašus nospiedumus.

Malons atcerējās, ka astoņdesmito gadu beigās baznīca bei­dzot atteicās no tradīcijas un atļāva izmeklēt Turīnas līķautu mikroskopiski un ar radioaktīvā oglekļa metodi. Rezultāti pa­rādīja, ka uz tā nekas nav zīmēts vai uzvilkts ar otu. lekrāsojums bija vienā audekla pusē, un izrādījās, ka līķauts radies nevis pirmajā gadsimtā, bet laikā aptuveni no trīspadsmitā gadsimta beigām līdz četrpadsmitā gadsimta vidum. Taču daudzi šīs atradnes apšaubīja, apgalvojot, ka izmeklētais pa­raugs ir bojāts vai ņemts no kādas oriģināla labotas versijas.

Tēls uz līķauta atbilst de Molē fiziskajām īpašībām, Marks teica. Tās aprakstītas hronikās. Kad viņu spīdzinā­ja, mati bija atauguši un bārda nekopta. Audeklu, kurā bija ietīts de Molē līķis, no Parīzes tempļa paņēmis kāds Žofrē de Šarnī radinieks. De Šarnī tūkstoš trīs simti četrpadsmi­tajā gadā sadedzināts uz sārta kopā ar de Molē. Ģimene līķ­autu glabājusi kā relikviju un vēlāk ievērojusi, ka uz tā re­dzams tēls. Līķauts sākumā attēlots uz reliģiska medaljona aptuveni tūkstoš trīs simti trīsdesmit astotajā gadā, bet ap­skatei pirmo reizi izstādīts tūkstoš trīs simti piecdesmit sep­tītajā gadā. Tad ļaudis uzreiz to saistījuši ar Kristu, un de Šarnī ģimene nav centusies izgaisināt šo nepareizo priekš­statu. Sešpadsmitā gadsimta beigās baznīca pārņēmusi līķ­autu savā īpašumā, pasludinot to par achcrojntci "tāds, kas nav cilvēka roku darināts" -, par svētu relikviju. De Rok­fors grib atgūt līķautu. Tas pieder ordenim, ne baznīcai.

Tā ir muļķība. Torvaldsens pašūpoja galvu.

Viņš domā citādi.

Malons ievēroja Stefānijas aizkaitināto izteiksmi. Viņa teica:

Bībeles stunda bija aizraujoša, Henrik, bet es arvien vēl gaidu patiesību par to, kas šeit notiek pašreiz.

Jūs nu gan esat dedzīga. Dānis pasmaidīja.

Man ir strauja daba. Stefānija izņēma tālruni. Ar jūsu atļauju teikšu skaidri ja dažu turpmāko minūšu laikā ne­saņemšu kādu atbildi, zvanīšu uz Atlantu. Man tas Reimons de Rokfors jau ir līdz kaklam, tāpēc darīšu zināmu atklātī­bai par šīm dārgumu medībām. Jābeidz niekoties.