Tempļa ordeņa mantojums

SEŠDESMIT PIRMĀ NODAĻA

De Rokfors apstājās pie ieejas drupās un pamāja saviem vīriem, lai ielenc tās no abām pusēm. Tur valdīja nepatīkams klusums. Nekādu balsu. Nevienas kustības. Nekā. Brālis Žof­rē stāvēja de Rokforam blakus. De Rokfors joprojām šaubī­jās, vai Žofrē nedomā apvest viņu ap stūri. Tieši tāpēc viņš bija ieradies kopā ar bruņotajiem vīriem. Viņš jutās apmieri­nāts ar koncila izvēlētajiem bruņiniekiem tie bija no pa­šiem labākajiem, pieredzējuši kaujinieki, drosmīgi un spēcī­gi. Varēja gadīties, ka tie de Rokforam būs vajadzīgi.

Paslējis galvu pāri ķērpju klātiem akmeņiem un garas zāles ceriem, viņš uzmanīgi palūkojās sabrukušajā celtnē dziļāk. Saule grima aiz kalniem, un debesjums strauji sāka bālēt. Drīz iestāsies tumsa. Turklāt dc Rokfors raizējās, ka laiks va­rētu piepeši mainīties vasarā Pirenejos negaidītas vētras un lietusgāzes bija parasta parādība.

Viņš pamāja ar roku, un vīri nāca tuvāk, kāpjot pāri lie­liem akmeņiem un sabrukušo mūru fragmentiem. Viņš pama­nīja, ka starp trim sienām, kas bija pa daļai saglabājušās, tiek rīkota nometne. Tur bija salikti zari un koka gabali uguns­kuram.

Es iešu turp, čukstēja Žofrē. Viņi gaida mani.

De Rokfors saprata, ka tas ir atjautīgi, un pamāja.

Žofrē lēni izgāja no slēptuves un tuvojās nometnes vie­tai. Joprojām neviens nebija redzams. Tad jaunais vīrietis no­zuda dziļāk drupās. Pēc brīža viņš atkal parādījās un māja, lai viņi nāk tuvāk.

De Rokfors lika vīriem palikt un gāja viens. Viņš jau bija devis pavēli leitnantam uzbrukt, ja būtu nepieciešams.

Baznīcā ir tikai Torvaldsens, ziņoja Žofrē.

Kādā baznīcā?

Mūki klintī izcirtusi baznīcu. Malons un pārējie zem al­tāra atrada ieeju alās. Viņi tagad tās pēta. Teicu Torvaldsenam, ka iešu paņemt iepirkumus.

De Rokforam dzirdētais patika.

Es gribu tikties ar Henriku Torvaldsenu.

Turēdams rokā pistoli, de Rokfors sekoja Žofrē kazemātam līdzīgajā telpā, kas bija izcirsta klintī. Torvaldsens stā­vēja ar muguru pret viņiem un raudzījās uz izārdītu altāri.

Kad viņi piegāja tuvāk, vecais vīrs pagriezās.

De Rokfors pacēla pistoli.

Neviena vārda! Citādi es jūs acumirklī apklusināšu.

*

Zem Stefānijas kājām bija iebrukuši zeme, un viņa krita lamatās, no kurām tā bija centusies vairīties. Kur gan viņai bijis prāts? Ieraudzījusi klintī iegrebtos vārdus un metāla vārtus, viņa saprata, ka vīram bijusi taisnība, tāpēc aizmirsa piesardzību un metās uz priekšu. Marks centās viņu attu­rēt. Viņa dzirdēja dēla kliedzienu, bet bija jau par vēlu.

Stefānija krita bedrē.

Viņa pameta rokas uz augšu, cenšoties saglabāt līdzsva­ru, un jau gaidīja, ka uzdursies uz iesmiem, taču tad sajuta, ka viņu cieši satver zem padusēm. Tad viņa atmuguriski no­gāzās uz zemes, bet kritienu mīkstināja otra cilvēka augums.

Pēc acumirkļa viss aprima.

Stefānijai blakus gulēja Marks.

Vai tev nekas nekait? viņa jautāja, paveldamās sānis.

Dēls piecēlās no zemes, ko klāja grants un oļi.

Jauki sajust, ka muguru spiež tie akmeņi.

Tumsā aiz viņiem atskanēja smagi soļi un parādījās divi lēkājošas gaismas apļi. Malons un Kasiopeja.

Kas noticis? Malons jautāja.

Es biju neuzmanīga, atbildēja Stefānija, traušot no drē­bēm smiltis.

Malons iespīdināja gaismu taisnstūrainajā bedrē.

Tas būtu nāvējošs kritiens. Tā ir pilna ar asiem mietiem.

Stefānija piegāja tuvāk, ielūkojās atverē, novērsās un tei­ca Markam:

Paldies, dēls!

Nav par ko. Marks berzēja skausta sāpīgos musku­ļus.

Malon! pasauca Kasiopeja. Paskatieties!

Stefānija noraudzījās, kā Malons un Kasiopeja pēta tem­pliešu moto, ko bija atradusi viņa kopā ar Marku.

Es devos uz vārtiem, un zeme iebruka.

Divi, Malons nomurmināja. Abos ejas galos.

Vai tur ir vēl viens režģis? jautāja Marks.

Tikai uzraksts ir cits.

Stefānija klausījās Malona stāstījumā par to, ko viņi bija atraduši.

Arī es domāju, ka skelets pieder sen pazudušajam mar­šalam. No krekla apakšas viņš izvilka ķēdi. Mēs visi nē­sājam šādu medaljonu. Tos piešķir iniciācijas ceremonijā.

Acīmredzot templieši nodrošinājās, sadalot guvumu vai­rākās daļās. Malons sacīja un norādīja uz lamatām. Un papildus sarīkoja aizsardzību. Maršalam vajadzēja būt piesar­dzīgākam. Tad viņš paskatījās uz Stefāniju.

Tāpat kā mums visiem.

Saprotu, viņa teica. Tomēr es neesmu aģente, kā tu ne reizi vien esi man atgādinājis.

Palūkosimies, kas atrodas aiz režģiem. Malons pa­smaidīja par sarkasmu.

De Rokfors pavērsa ieroča īso stobru tieši pret Henrika Torvaldsena saraukto pieri.

Man stāstīja, ka jūs esat viens no visbagātākajiem cilvē­kiem Eiropā.

Un man stāstīja, ka jūs esat viens no pašiem godkārī­gākajiem prelātiem pēdējo gadu laikā.

Jums nevajadzēja klausīties, ko saka Marks Nels.

Es to neesmu darījis. Man pastāstīja viņa tēvs.

Viņa tēvs mani nepazina.

Es tā neteiktu. Jūs viņu bieži izsekojāt.

Izrādījās, ka tā bijusi tukša laika šķiešana.

Vai tādēļ jums bija vieglāk viņu nogalināt?

Jūs tā domājat? Ka es nogalināju Marku Nelu?

Viņu un Ernstu Skovilu.

Jūs neko nezināt, vecais.

Es zinu, ka jjūs gādājat citiem nepatikšanas. Torvaldsens norādīja uz Žofrē. Zinu, ka viņš ir nodevējs. Nodevis savu draugu un savu ordeni.

De Rokfors noskatījās, kā Žofrē uztver apvainojumu. Jau­nā vīrieša bālpelēkajās acīs pazibēja nicinājums, tad tas no­zuda.

Esmu uzticīgs savam mestram. Esmu zvērējis.

Tātad jūs nododat mūs zvēresta dēļ?

Nedomāju, ka jūs to sapratīsiet.

Nesaprotu un nekad nesapratīšu.

De Rokfors nolaida pistoli, tad pamāja vīriem. Viņi brā­zās baznīcā iekšā, bet de Rokfors ar žestu norādīja, lai iztu­ras klusu. Jau pēc dažiem rokas mājieniem viņi bija sapra­tuši, ka sešiem jāpaliek ārā, bet sešiem jāieņem pozīcijas baznīcas iekšpusē.

Malons apgāja apkārt lamatām, kurās gandrīz bija iekļu­vusi Stefānija, un tuvojās metāla režģim. Pārējie sekoja. Viņš ievēroja sirdsveida piekaramo slēdzeni pie ķēdes.

Misiņš. Malons aptaustīja vārtus. Taču vārti darināti no bronzas.

Slēdzeni un ķēdi droši vien ierīkojis Sonjērs, Marks teica. Viduslaikos misiņš bija retums. Lai to pagatavotu, vajadzēja cinku, un to bija grūti iegūt.

Tā ir coeur-de-brass slēdzene, sacīja Kasiopeja. Tādas senāk šajā apvidū lietoja, lai sastiprinātu kopā vergu ķēdes.

Neviens negāja vārtiem klāt. Malons saprata, kāpēc. Tur varēja būt vēl vienas lamatas.

Ar zābaka purngalu viņš uzmanīgi parušināja nost smil­tis un granti un pārbaudīja pamatu. Cieta zeme. Apgaismo­jis vārtus, viņš tos aplūkoja rūpīgāk. Labajā pusē tie turējās divās bronzas eņģēs. Tad Malons paspīdināja gaismu tālāk par režģiem. Dažas pēdas aiz vārtiem eja spēji pagriezās pa labi, un tur neko nevarēja saskatīt. Lieliski. Malons pārbau­dīja ķēdi un slēdzeni.

Misiņš joprojām ir izturīgs. Mēs nevarēsim to notriekt nost.

Va'būt to var pārgriezt? ievaicājās Kasiopeja.

Varbūt, tikai ar ko?

Es paņēmu metāla grieznes. Tās ir instrumentu somā augšā pie ģeneratora.

Iešu tās paņemt, teica Marks.

Vai tur, augšā, kāds ir?

Vārdi atbalsojās tukšajā altāra bedrē un izbiedēja de Rok­foru. Taču viņš tūlīt saprata, ka tā ir Marka Nela balss. Tor­valdsens jau gribēja atbildēt, bet de Rokfors sagrāba veco vīru un aizspieda viņam muti, pirms tas bija paspējis bilst vārdiņu. Tad viņš deva zīmi kādam no brāļiem, kas metās klāt un, pārtvēris dāni, kurš mēģināja izrauties, aizspieda tam muti un pēc de Rokfora mājiena ievilka baznīcas tālā­kajā stūrī.

Atbildi! de Rokfors čukstus pavēlēja Žofrē.

Interesanta pārbaude jaunatrastā sabiedrotā lojalitātei.

Žofrē aizbāza pistoli aiz jostas un piegāja tuvāk altārim.

Esmu šeit.

Tu esi atgriezies. Labi. Vai kāda kļūme?

Nē. Nopirku visu, kas bija sarakstā. Kas tur, lejā, no­tiek?

Mēs kaut ko atradām, bet vajag metāla grieznes. Tās ir instrumentu somā blakus ģeneratoram.

Marks skatījās, kā Žofrē aiziet līdz ģeneratoram un pa­ņem smagās metāla grieznes.

Ko viņi atraduši?

Žofrē nosvieda grieznes lejā.

Paldies! teica Marks Nels. Vai nāksi?

Palikšu te kopā ar Torvaldsenu un uzraudzīšu. Mums nav vajadzīgi nelūgti viesi.

Laba doma. Kur ir Henriks?

Izsaiņo to, ko atvedu, un gatavo nometni naktij. Saule jau gandrīz norietējusi. Iešu viņam palīgā.

Tu varētu sagatavot ģeneratoru un vadus, ko pievie­not lampām. Varbūt tās drīz vien vajadzēs.

Izdarīšu.

Žofrē bridi kavējās, tad atgāja no altāra tālāk un čukstēja:

Viņš ir projām.

De Rokfors zināja, kas darāms.

Laiks pārņemt šīs ekspedīcijas vadību.

Malons satvēra misiņa ķēdi starp griežņu zobiem, tad sa­spieda kopā rokturus, un atsperes mehānisms ar klikšķi pār­cirta ķēdi, kas nokrita zemē kopā ar aizliktni.

Kasiopeja pieliecās un paņēma ķēdi.

Jebkurš muzejs būtu priecīgs tādu iegūt. Domāju, ka nav daudz šādu ķēžu, kas būtu saglabājušās līdz mūsdienām.

Un mēs to tikko pārgriezām, sacīja Stefānija.

Citas iespējas nebija, atteica Malons. Mums jāpastei­dzas. Viņš paspīdināja gaismu caur režģi.

Paejiet visi malā! Es lēni vēršu to vajā. Izskatās, ka ne­kas nedraud, bet nekad jau nevar zināt.

Viņš ieķīlēja metāla grieznes režģi, tad atkāpās sānis un atbalstījās pret klints sienu. Eņģes bija ierūsējušas, un Malonam vajadzēja iekustināt režģi ar spēku. Beidzot vārti atvē­rās.

Viņš jau gribēja doties iekšā, kad izdzirdēja no augšas balsi.

Mister Malon, man ir Henriks Torvaldsens. Jūs un visi pārējie kāpiet augšā. Tūlīt. Dodu jums minūti laika, citādi vecais vīrs mirs.