Tempļa ordeņa mantojums

SEŠDESMIT TREŠA NODAĻA

Marks gāja atpakaļ pa apakšzemes eju gar trepēm uz to vietu, ko pirmīt bija pētījuši Malons un Kasiopeja. Baznīca šķita pilnīgi tumša. Viņš bija paņēmis līdzi metāla grieznes, jo domāja, ka arī otrus vārtus droši vien slēdz ķēde.

Viņi nonāca -līdz sienā iegrebtajiem vārdiem.

Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi, de Rokfors izlasījis teica, tad pavērsa gaismu pret otrajiem vārtiem. Vai tur?

Marks pamāja un norādīja uz skeletu, kas bija atsliets pret sienu.

Viņš bija atnācis apskatīt. Tad Marks pastāstīja par mar­šalu, kas dzīvojis Sonjēra laikā, par Malona atrasto medal­jonu, kas apstiprināja skeleta identitāti.

To viņš bija pelnījis, de Rokfors teica.

Vai jūsu rīcība ir krietnāka?

Es ierados te brāļu labā.

Gaismas aplī Marks ievēroja, ka zeme priekšā ir mazliet ieplakusi. Neteicis ne vārda, viņš apgāja melim apkārt, tu­rēdamies tuvāk sienai un izvairīdamies no lamatām, ko de Rokfors, šķiet, nepamanīja, jo skatījās uz skeletu. Piegājis pie vārtiem, viņš ar grieznēm pārknieba misiņa ķēdi. Paturot prātā Malona brīdinājumu, viņš atbalstījās pret sienu un ti­kai tad vēra vaļā režģi.

Aiz tā bija tādi paši asi līkumi kā otrā ejā. Marks ļoti uz­manīgi virzījās uz priekšu. Lampas zeltainajā gaismā viņš pa­gaidām redzēja vienīgi klintis.

Marks pagriezās ap pirmo, tad ap otro stūri. De Rokfors turējās viņam aiz muguras, un abu lampu gaismā parādījās vēl kāda galerija, kas bija lielāka par pirmo bagātību kambari.

Telpā atradās dažāda lieluma un formas akmens plintusi. Uz tiem bija rūpīgi sakrautas grāmatas. Simtiem grāmatu.

Markam sažņaudzās pakrūtē, iedomājoties, ka manuskripti droši vien būs pilnīgi sabojāti. Lai gan kambaris bija vēss un sauss, laikazobs noteikti nebija saudzējis lapas un tinti. Būtu daudz labāk, ja grāmatas atrastos slēgtā konteinerā. Taču brā­ļi, kas grāmatas te bija noslēpuši, laikam gan nedomāja, ka paies septiņi gadu simteņi, līdz tās kāds atradīs.

Marks piegāja pie vienas kaudzes un aplūkoja augšējās grāmatas apvāku. Apzeltītais sudrabs, kas klāja koka vākus, bija nomelnējis. Marks pētīja gravīras, kas attēloja Kristu un, šķiet, Pēteri un Pāvilu. Viņš zināja, ka figūras izveidotas no māliem un vaska zem apzeltījuma. Itāļu meistarība. Vācu iz­doma. Marks saudzīgi pavēra vāku un tuvināja gaismu. Aiz­domas apstiprinājās. Daudzi vārdi nebija salasāmi.

Vai varat izlasīt? jautāja de Rokfors.

Marks papurināja galvu.

Tas jādara laboratorijā. Vajadzīga profesionāla restau­rācija. Mēs nedrīkstam tās aiztikt.

Šķiet, kāds to ir jau darījis.

Marks palūkojās uz to pusi, kur de Rokfors pavērsa gais­mu, un ieraudzīja uz grīdas sagāztu grāmatu kaudzi. Vāku detaļas bija pajukušas, lapas sačokurojušās kā pēc dedzinā­šanas.

Atkal Sonjērs, Marks teica. Paies gadi, iekams no tām varēs kaut ko uzzināt. Pieņemot, ka tajās patiešām at­rodams kaut kas noderīgs. Tagad tām ir tikai vēsturiska vēr­tība.

Tās pieder mums.

Kāds gan no tām labums, Marks domāja.

Taču viņam nelika mieru citas domas. Sonjērs bija brau­cis Šurp. Neapšaubāmi. Dārgumu kambaris viņam bija no­drošinājis bagātību viņš gluži viegli laiku pa laikam aizve­dis no šejienes tīru sudrabu un zeltu. Ja viņš ņemtu monētas, varētu rasties jautājumi. Banku ierēdņi vai eksperti gribētu uzzināt, kur tās ņemtas. Taču neapstrādāts dārgmetāls va­rēja lieliski noderēt divdesmitā gadsimta sākumā, kad eko­nomikas pamatā daudzviet bija zelta vai sudraba krājumi.

Taču abats bija darījis ko vairāk.

Bagātību viņš izmantoja baznīcas labiekārtošanai, tur ierī­kojot bezgala daudzas norādes par ko tādu, kam Sonjērs ticē­ja, par ko bija tik pārliecināts, ka padižojas ar to. Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi. Šie vardi bija ne vien apakšzemes ejā, bet ari Rennas baznīcā. Es nicinu šīs pasaules valstību un visu laicīgo greznību, jo mīlu savu Kungu Jēzu Kristu, kuru redzēju, kuru mīlē­ju, kuram ticēju un kuru pielūdzu. Miglains izteiciens no senas kapličas? Varbūt. Tomēr Sonjērs to izvēlējies ar nolūku.

Kuru redzēju.

Marks apgaismoja telpu un aplūkoja akmens plintusus.

Tad viņš ieraudzīja.

Kur paslēpt oli?

Patiešām kur.

Malons aizgāja atpakaļ pie ģeneratora, kur stāvēja Stefānija un Henriks. Kasiopeja joprojām pūlējās ap statīvu. Ma­lons pieliecās un pārbaudīja, vai ierīcē ir benzīns.

Vai tas darbojas ar troksni? Malons klusi iejautājās.

Atliek tikai cerēt. Diemžēl mūsdienās šo aparatūru iz­gatavo tā, ka trokšņa gandrīz nav.

Malons neaizskāra instrumentu somu, negribēdams pie­vērst uzmanību. Pagaidām neviens sargs nebija pūlējies pār­baudīt somas saturu. Acīmredzot bruņotās aizsardzības ap­mācība abatijā bija visai vāja. Ko gan varēja gribēt? Protams, bija iespējams iemācīt šaut, rīkoties ar aukstajiem ieročiem, kā arī tuvcīņas paņēmienus. Taču iespējas izvēlēties kandi­dātus apsardzei bija ierobežotas. ,

-'Viss ir gatavs, Kasiopeja teica tik skaļi, lai būtu dzir­dams ikvienam.

Man jātiek pie Marka, čukstēja Stefānija.

Saprotu, atčukstēja Malons. Taču vēl jānogaida.

Vai tu kaut mirkli iedomājies, ka de Rokfors ļaus vi­ņam kāpt augšā? Žofrē viņš nošāva, nepamirkšķinājis ne aci.

Malons redzēja, cik Stefānija ir satraukta.

Mēs visi saprotam situāciju, viņš ļoti klusi sacīja. Sa­glabā mieru!

Arī viņš gribēja dabūt rokā de Rokforu. Žofrē dēļ.

Man jāieliek skrūvgriezis somā, Kasiopeja izdvesa un notupās, lai atliktu instrumentu vietā. Četri sargi stāvēja baz­nīcas otrā galā pie viena ugunskura. Divi pārējie slaistījās ap otru ugunskuru kreisajā pusē. Šķita, šurp viņi neskatījās, bū­dami pārliecināti, ka gūstekņi neko nevar pasākt.

Kasiopeja turēja roku instrumentu somā un viegli pamāja Malonam. Gatavs. Viņš izslējās un iesaucās:

Mēs iedarbināsim ģeneratoru!

Sargs pamāja.

Malons pagriezās un pačukstēja Stefanijai:

Kad es iedarbināšu, mēs tuvosimies tiem diviem vīriem, kuri stāv kreisajā pusē pie ugunskura. Es ņemu vienu, tu otru.

Ar prieku.

Malons zināja, ka Stefānija ir satraukta.

Mierīgi, lauvu māte. Tas nav tik vienkārši, kā tev šķiet.

Gan redzēsi.

-tffh.

Marks piegāja pie viena akmens plintusa. Viņš kaut ko bi­ja ievērojis. Visi pārējie bija novietoti uz dažāda lieluma sta­biem, bet šim pamatā atradās taisnstūrains balsts, kas līdzi­nājās baznīcas altārim. Turklāt Marka uzmanību piesaistīja balsta akmeņu izkārtojums. Deviņi kvadrātveida akmens kluči garenvirzienā, septiņi no apakšas līdz augšai.

Viņš pieliecās un paspīdināja gaismu no apakšas. Virs klu­ču augšējās rindas cementa javas nebija. Tāpat kā altārim.

Sīs grāmatas jānoņem, Marks teica.

jūs sacījāt, ka tās nedrīkst aiztikt.

Pats svarīgākais atrodas iekšpusē.

Viņš nolika gaismekli un satvēra senos manuskriptus. Pa­cēlās putekļu mākonis. Marks saudzīgi nolika tos uz gran­tētās grīdas. De Rokfors darīja to pašu. Pēc trim reizēm uz plintusa vairs nekā nebija.

To var pabīdīt, Marks sacīja.

Abi satvēra plintusu aiz gala, un tas izkustējās daudz vieglāk nekā altāra virsma, jo plintuss bija par pusi mazāks. Viņi nobīdīja to pavisam nost. Kaļķakmens plāksne nogāzās un sašķīda. Zem tās Marks saskatīja vēl vienu akmens tilpni. Tā bija mazāka aptuveni divdesmit četras collas gara, div­padsmit plata un astoņpadsmit augsta, darināta no pelēki brūngana kaļķakmens un ļoti labi saglabājusies.

Marks paķēra spuldzi un apgaismoja plintusa pamatnes iekšpusi. Tā jau viņš bija domājis uz tilpnes viena sāna bija uzraksts.

Tas ir osuārijs, sacīja de Rokfors. Ko liecina uzraksts?

Marks pētīja burtus un nopriecājās, ieraudzījis, ka tā ir ara­miešu valoda. Tai vajadzēja būt aramiešu valodai, jo tas lie­cināja, ka uzraksts ir autentisks. Paraža glabāt mirušos pa­zemes velvēs, līdz atlikuši tikai kauli, tad savākt tos un ievietot akmens tilpnē bija raksturīga jūdiem pirmajā gad­simtā. Marks zināja, ka līdz mūsdienām saglabājušies daži tūkstoši osuāriju. Taču tikai ceturtajai daļai bija uzraksti, kas identificēja kaulus; jādomā, tas izskaidrojams ar apstākli, ka tolaik cilvēki lielākoties bija analfabēti. Gadsimtu gaitā bija radīti daudzi viltojumi. Vēl pirms dažiem gadiem uzraksts uz kāda osuārija šķietami liecināja, ka tur atrodas Jēzus pus­brāļa kauli. Autentiskumu vēl varēja apstiprināt osuārija da­rināšanai izmantotais akmens tas bija krīta kaļķakmens no raktuvēm netālu no Jeruzālemes -, tāpat arī gravējuma stils, apsūbējuma mikroskopiskā analīze un radioaktīvā oglekļa pārbaude.

Aramiešu valodu Marks bija mācījies maģistrantūrā. Grū­to valodu vēl sarežģītāku darīja dažādie stili, slenga iztei­cieni un seno pārrakstītāju daudzās kļūdas. Turklāt bieži vien nebija viegli saprast burtus, kas iegrebti akmenī. Lielākoties tie bija tikai ieskrāpēti ar naglu, citreiz grūtības sagādāja tas, ka burti bija uzšvīkāti pavirši kā grafiti. Dažreiz tie bija rū­pīgi iegravēti ar metāla irbuli kā šeit. Tāpēc šos vārdus nebija grūti izlasīt un pārtulkot. Marks tos bija redzējis jau agrāk. Viņš lasīja no labās uz kreiso pusi, tad domās apgrie­za otrādi.

YESHUA BAR VEHOSEF

Jēzus, Jāzepa dēls, viņš teica pārtulkodams.

Viņa kauli?

Paskatīsimies. Marks aplūkoja osuārija augšpusi. Ce­liet to nost!

De Rokfors satvēra plakano vāku un grozīja to uz visām pusēm, līdz akmens padevās. Tad viņš nocēla vāku un noli­ka vertikāli.

Marks ievilka elpu. Osuārijā atradās kauli.

Daži bija pārvērtušies putekļos. Daudzi joprojām bija sa­glabājušies. Augšstilbu kauli. Apakšstilbi. Dažas ribas. Iegur­ņa kauli. Pirkstu un mugurkaula skriemeļu atliekas. Un galvaskauss. Vai to bija atradis Sonjērs?

Zem galvaskausa bija neliela grāmata, ļoti labi saglabāju­sies. Tas bija saprotams, jo tā bijusi ieslēgta osuārijā, ko sa­vukārt aizsargāja lielāka akmens tilpne. Grāmatas apvāks bija ļoti grezns, apvilkts ar zelta foliju un izrotāts ar dārg­akmeņiem, kas bija sakārtoti krusta veidā. Kristus kauli bija uzlikti uz zeltīta krusta. Ap to bija salikti tumšsarkani, dzel­tenzaļi un citrondzelteni dārgakmeņi.

Marks paņēma grāmatu, nopūta no apvāka putekļus un gružus, tad atbalstīja pret akmens stūri. De Rokfors ar lam­pu pienāca tuvāk. Marks atvēra grāmatu un lasīja incipit tas bija rakstīts latīņu valodā ar plūstošiem gotu burtiem bez pieturzīmēm, ar zilas un tumšsarkanas tintes maisī­jumu.

TE SĀKAS ATSKAITE PAR BRĀĻU ATRADUMU LAIKĀ KAD VIŅI PĒTĪJUŠI TEMPĻA KALNU TŪKSTOŠ SIMT DIVDESMIT PIRMĀ GADA ZIEMĀ ORIĢINĀLS BIJIS STIPRI BOJĀTS PĀRRAKSTĪTS TIEŠI TA KĀ BIJIS NO VALODAS KO TIKAI VIENS NO MUMS VARĒJIS SAPRAST PEC MESTRA VILJAMA DE ŠARTRĒ PAVĒLES TŪKSTOŠ DIVI SIMTI SEPTIŅPADSMITĀ GADA CETURTAJĀ JŪNIJĀ TEKSTS PĀRTULKOTS BRĀĻU VĀRDOS UN SAGLABĀTS VISIEM ZINĀŠANAI

De Rokfors lasīja Markam pār plecu un teica:

Grāmata ielikta osuārijā ar noteiktu nolūku. Marks piekrita.

Vai saprotat, kas notiks tālāk?

Es domāju, ka jūs ieradāties šeit brāļu dēļ. Vai to neva­jag vest uz abatiju un darīt zināmu visiem?

To es izlemšu, kad izlasīšu pats.

Marks nodomāja, ka diezin vai brāļi to jekad dabūs zināt. Tomēr viņš gribēja zināt, tāpēc pētīja nākamo lappusi un pazina ķeburus.

Tas ir aramiešu valodā. Es varu izlasīt tikai dažus vār­dus. Šī valoda mirusi pirms diviem tūkstošiem gadu.

Vārds incipit norāda, ka jābūt tulkojumam.

Marks saudzīgi šķīra lapas un ievēroja, ka aramiešu bur­ti ir tikai četrās pirmajās. Tad viņš ieraudzīja vārdus, ko sa­prata. BRĀĻU VĀRDI. Latīņu valoda. Papīrs bija veca perga­menta tonī un saglabājies lieliski. Arī krāsainā tinte bija skaidri saskatāma. Virsraksts vēstīja: SĪMAŅA LIECĪBA

Marks sāka lasīt.

sešdesmit ceturta nodaļ a

Malons tuvojās vienam no brāļiem, kas, tāpat kā pārējie, bija ģērbies džinsos un vilnas jakā, ar cepuri galvā. Seši vēl bija ārpusē, tā teica de Rokfors, bet Malons nolēma, ka par tiem domās tad, kad būs ticis galā ar šiem sešiem.

Vismaz tad viņš būs bruņots.

Viņš vēroja, kā Stefānija paņem lāpstu un sāk rušināt ugunskuru, saraušot kopā pagales. Kasiopeja un Henriks jo­projām atradās pie ģeneratora un gaidīja, kad Malons un Stefānija ieņems pozīcijas.

Viņš paskatījās uz Kasiopeju un pamāja.

Viņa parāva startera auklu.

Ģenerators pāris reižu nošķaudījās, tad apklusa. Viņa pa­rāva vēl divas reizes, un motors sāka dobji rūkt. Lampas uz statīviem iekvēlojās un sāka spīdēt arvien gaišāk. Tās ātri sakarsa, un, iztvaikojot mitrumam, no stikla cēlās augšup sīki garaiņi, kas ātri izgaisa.

Malons redzēja, ka sargi vairs nav tik modri, jo raugās uz ģeneratoru un lampām. Tā bija kļūda no viņu puses. Taču viņu uzmanību vajadzēja novērst vēl ilgāk, lai Kasiopejai pie­tiktu laika izšaut četras bultas. Malonam vienu mirkli uzmā­cās šaubas par viņas šaušanas prasmi, bet viņš atcerējās, cik trāpīgi jaunā sieviete šāvusi Rennā.

Ģenerators turpināja trokšņot.

Kasiopeja tupēja blakus ģeneratoram pie instrumentu so­mas, izlikdamās, ka regulē skalas.

Lampas tagad dega vienmērīgi, un sargus, šķiet, tās vairs neinteresēja.

Pēkšņi viena lampa pārsprāga.

Pēc īsa brīža pārsprāga otra.

Uzzibsnīja balta gaisma un acumirklī atkal izdzisa. Malons šo brīdi izmantoja, lai belztu pa žokli brālim, kuram bija pie­gājis klāt.

Vīrietis sagrīļojās, tad sabruka zemē.

Malons atņēma viņam pistoli.

&

Stefānija paķēra no ugunskura degošu pagali un pavēr­sās pret sargu, kas dažu pēdu attālumā no viņas blenza uz pārsprāgušo lampu.

Ei! viņa iesaucās.

Vīrietis pagriezās. Stefānija svieda pagali. Sargs pastiepa roku, gribēdams atvairīt kvēlojošo lādiņu, bet tas trāpīja vi­ņam pa krūtīm.

Vīrietis iekliedzās, bet Stefānija plakaniski ar lāpstu blie­za viņam pa seju.

Malons redzēja, ka Stefānija met sargam ar pagali un ie­sit ar lāpstu. Tad viņš pameta skatienu uz Kasiopeju. Jaunā sieviete vienu bultu jau bija izšāvusi, jo pie tālākā ugunskura stāvēja vairs tikai trīs vīri. Tad viens no tiem ķēra ar roku pie stilba, otrs sarāvās un grābstīja jaku mugurpusē.

Abi saļima.

Pēdējais no īsmatainajiem sargiem redzēja, kas notiek ar viņa biedriem, un ātri apcirtās riņķī, lai paskatītos uz Kasio­peju, kura trīsdesmit pēdu tālāk bija nomērķējusi gaisa šau­teni tieši uz viņu.

Vīrietis lēca, lai paslēptos aiz altāra.

Kasiopeja netrāpīja.

Malons zināja, ka viņai bultu vairs nav, un saprata, ka pēc brīža sargs šaus.

Viņš pasvārstīja pistoli rokā, bet negribēja to izmantot. Šāviena troksnis noteikti brīdinātu de Rokforu un saceltu kā­jās brāļus ārpus baznīcas. Tāpēc Malons metās uz altāri, at­balstījās pret altāra pamatni un, tikko sargs paslēja galvu, lai šautu, izklupa uz priekšu un spēra, notriekdams brāli zemē.

Tas jums izdevās, teica' Kasiopeja.

Manuprāt, jūs teicāt, ka neaizšausiet garām.

Viņš lēca.

Kasiopeja un Stefānija atbruņoja pakritušos brāļus. Pienā­ca Henriks un jautāja:

Vai viss kārtībā, Koton?

Pagājis laiciņš, kopš neesmu vingrinājies reaģēt. Patīka­mi apzināties, ka prasme nav zudusi.

Kā jūs izstrādājāt to numuru ar lampām? jautāja Hen­riks.

Malons smaidīja.

Gluži vienkārši paaugstinājām spriegumu. Viņš ar ska­tienu pētīja baznīcas iekšpusi. Kaut kas nebija lāgā. Kāpēc neviens no brāļiem ārpusē nereaģēja uz sprādzienu troksni? Vajadzēja jau būt klāt arī citiem.

Pistoles rokā turēdamas, pienāca klāt Kasiopeja un Stefānija.

Varbūt viņi ir tur tālāk drupās, Stefānija teica.

Varbūt viņu nemaz nav. Malons lūkojās uz baznīcas durvīm.

Viņi bija, to es varu apliecināt, baznīcā atskanēja vī­rieša balss.

Malons pacēla pistoli.

Kas jūs esat?

Vīrietis apstājās blakus ugunskuram un pievērsa dziļi do­bumos iegrimušo acu nopietno skatienu Žofrē apklātajam lī­ķim.

Vai mestrs viņu nošāva?

Bez žēlastības.

Vīrieša sejā ievilkās cieti vaibsti, un viņš kaut ko murmi­nāja. Varbūt lūgšanu. Tad viņš teica:

Esmu ordeņa kapelāns. Brālis Žofrē zvanīja arī man pēc tam, kad bija piezvanījis mestram. Es ierados, lai novēr­stu vardarbību. Taču mēs aizkavējāmies.

Malons nolaida pistoli.

Vai arī jūs piedalījāties uzdevumā, ko pildīja Žofrē?

Kapelāns pamāja.

Viņš negribēja neko stāstīt de Rokforam, bet bija devis vārdu iepriekšējam mestram, kapelāns klusi un maigi sa­cīja. Nu viņš atdevis arī dzīvību.

Malons gribēja zināt.

Kas te īsti notiek?

Saprotu jūsu apmulsumu.

Nē, jūs nesaprotat, ieteicās Henriks. Nabaga jaunek­lis ir miris.

Un es sēroju par viņu. Viņš godam kalpoja ordenim.

Viņš darīja muļķīgi, zvanot de Rokforam, sacīja Kasio­peja. Viņš sagādāja nepatikšanas.

Mūsu iepriekšējais mestrs dzīves pēdējos mēnešos ie­rosināja sarežģītu notikumu virkni. Viņš man stāstīja par sa­vu plānu, pateica» kas ir mūsu senešals un kāpēc viņš uzņē­mis senešalu ordenī. Mestrs izstāstīja par senešala tēvu, par to, kas gaidāms turpmāk. Es, tāpat kā brālis Žofrē, apsolīju paklausīt mestram. Mēs zinājām, kas notiek. Taču senešals nezināja. Viņš arī nezināja par manu lomu. Mestrs teica, ka es nedrīkstu iesaistīties, līdz brālis Žofrē lūgs man palīdzību.

Jūsu mestrs ir lejā kopā ar manu dēlu, teica Stefānija. Koton, mums jādodas turp.

Malons dzirdēja, cik satrauktā tonī viņa to saka.

Senešals un de Rokfors nespēj pastāvēt līdzās, sacīja kapelāns. Viņi atrodas it kā spektra pretējos galos. Ordenī abiem nav vietas. Taču iepriekšējais mestrs šaubījās, vai se­nešals spēs uzveikt de Rokforu vienatnē. Viņš cieši pavē­rās uz Stefāniju. Tāpēc šeit esat jūs. Mans mestrs ticēja, ka jūs varat dot dēlam spēku.

Stefanijai, šķiet, nebija noskaņojuma mistiski prātot.

Šīs muļķības dēļ mans dēls var aiziet bojā.

Šis ordenis gadsimtiem ilgi pastāvējis, piedaloties kau­jās un sadursmēs. Tāds ir mūsu izvēlētais ceļš. Iepriekšējais mestrs patiešām rosināja konfrontāciju. Viņš zināja, ka de Rokfors un senešals cīnīsies. Taču viņš gribēja, lai šī būtu no­zīmīga cīņa, lai tā beidzas ar noteiktu rezultātu. Tāpēc viņš abiem sniedza norādes par Lielo mantojumu. Mans mestrs zināja, ka mantojums ir kaut kur netālu, taču es šaubos, vai viņš ticēja, ka viens vai otrs to atradīs. Tomēr mestrs zināja, ka radīsies sadursme un noskaidrosies uzvarētājs. Mestrs arī zināja ja uzvarētājs būs de Rokfors, tad viņš drīz vien at­svešinās brāļus, kas bijuši viņa sabiedrotie, un tas ir jau no­ticis. Divu brāļu nāve mūs smagi nomāc. Visi ir vienisprātis, ka būs jāmirst vēl citiem…

Kotor., ieteicās Stefānija, es eju.

Kapelāns nekustējās.

Vīri, kuri ir ārpusē, pakļāvās man. Dariet, kas jums da­rāms. Šeit, augšā, vairs nelīs asinis.

Malons nojauta vārdus, ko nopietnais vīrs nebija izteicis.

Tomēr lejā ir pavisam cita situācija.