Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Malons atvēra acis, pataustīja sāpošo sprandu un nosprie­da, ka lauzts nekas nav. Viņš ar roku masēja saspringtos mus­kuļus un centās atgūties no nesamaņas. Malons paskatījās pulkstenī. Divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņš bi­jis bez samaņas gandrīz stundu.

Dažas pēdas tālāk gulēja Stefānija. Malons pielīda viņai klāt, pieturēja viņas galvu un viegli papurināja aiz pleciem. Stefānija samirkšķināja acis un centās koncentrēt skatienu.

Sāp, viņa čukstēja.

Saprotu. Malons aplūkoja plašo zāli. Bija dzirdams, ka lietus nedaudz pierimis. Mums jātiek no šejienes ārā.

Un ko dara mūsu draugi?

Ja viņi gribētu mūs nogalināt, tad būtu jau to izdarī­juši. Manuprāt, mēs viņiem vairs neesam vajadzīgi. Viņiem ir grāmata, Larsa dienasgrāmata un Kleridons. Kam gan vairs mēs? Malons pamanīja, ka turpat blakus uz grīdas ir pistole. Redzi, viņiem ne prātā nenāk, ka mēs varētu būt bīstami.

Stefānija paberzēja galvu.

Tā bija aplama iecere, Koton. Kad saņēmu dienasgrā­matu, man nevajadzēja neko uzsākt. Ja es nebūtu zvanījusi Ernstam Skovilam, varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Un es nebū­tu iesaistījusi nepatikšanās tevi.

Es taču pats uzstāju. Malons lēni piecēlās kājās. Mums jātiek projām. Necik ilgi, un šurp nāks apkopējas. Es negribētu atbildēt uz policijas jautājumiem.

Viņš palīdzēja Stefanijai piecelties.

Paldies, Koton! Par visu. Pateicos par visu, ko esi darī­jis manā labā.

Tu runā tā, it kā viss jau būtu beidzies.

Man vismaz ir beidzies. Lai ko meklēja Larss un Marks, tagad atradīs kāds cits. Es braucu mājās.

Un kā būs ar Kleridonu?

Ko mēs varam darīt? Mums nav ne jausmas, kas viņu aizveda un kur viņš tagad varētu būt. Un ko mēs teiksim policijai? Ka Tempļa ordeņa bruņinieki nolaupījuši kādu psi­hiatriskās slimnīcas iemītnieku? Domā reāli! Diemžēl viņam jātiek galā pašam.

Mēs zinām tās sievietes vārdu, Malons sacīja. Kleri­dons teica, ka viņu sauc Kasiopeja Vita. Viņš pastāstīja, kur viņa atrodama. Živorā. Mēs varētu viņu sameklēt.

Un tad? Vai pateiksimies, ka viņa izglāba mums ādu? Es domāju, ka viņa rīkojas pati uz savu roku un ir vairāk nekā spējīga tikt galā pati. Kā tu jau teici, mēs vairs nevie­nam neko nenozīmējam.

Viņai bija taisnība.

Mums jādodas uz mājām, Koton. Te nekas nav darāms ne man, ne tev.

Atkal taisnība.

Viņi atrada pils izeju un atgriezās pie nomātās mašīnas. Pēc tam kad viņi, izbraucot no Rennas, bija tikuši vaļā no sekotājiem, Malons zināja, ka uz Aviņonu viņiem neviens nav sekojis, tāpēc pieņēma, ka tie vīri vai nu gaidījuši viņus šeit, kas gan nebija ticami, vai arī izmantojuši kādu elektronisku novērošanas ierīci. Tas nozīmēja, ka pakaļdzīšanās un šau­dīšanās, iekams viņam izdevās iesēdināt Renault dubļos, bi­jusi tikai izrāde viņa modrības iemidzināšanai.

Tā bija izdevusies.

Taču tagad viņi vairs netika uzskatīti par spēlētājiem šajā spēlē, lai kāda tā būtu, tāpēc Malons nosprieda, ka viņi do­sies atpakaļ uz Rennes-le-Chateau un pavadīs nakti tur.

Viņi brauca gandrīz divas stundas un nonāca pie ciemata galvenajiem vārtiem īsu brīdi pirms diviem naktī. Kad viņi, novietojuši mašīnu stāvvietā, lēni gāja pa pilsētiņas ielām, pū­ta spirdzinošs vējš un pie debesīm mirdzēja Piena Ceļa zvaig­znes. Visi logi bija tumši. Ietves pēc pērkona lietus arvien vēl bija slapjas.

Malons jutās noguris.

Atpūtīsimies un brauksim projām ap pusdienlaiku. Tu noteikti vari paspēt uz kādu reisu no Parīzes uz Atlantu.

Stefānija atslēdza durvis. Malons iededza gaismu darb­istabā un uzreiz pamanīja uz krēsla nomesto mugursomu, kas nepiederēja ne viņam, ne Stefanijai.

Viņš sniedzās pēc pistoles, kas bija makstī pie jostas.

Guļamistabā kaut kas pavīdēja, un kāds vīrietis, iestājies durvīs, tēmēja uz viņu.

Malons pacēla pistoli.

Kas jūs tāds esat?

Vīrietis bija jauns, varbūt nedaudz pāri trīsdesmit ga­diem, ar tādiem pašiem īsi apgrieztiem matiem un spēcīgu augumu kā tiem vīriem, kurus Malons pēdējās dienās tik bie­ži bija sastapis. Seja bija izskatīga, bet tās izteiksme skarba, melnās acis zalgoja, gatavojoties cīņai, un ieroci viņš turēja stingri un droši. Tomēr Malons nojauta, ka vīrietis vilcinās, kā nezinādams, vai viņa priekšā ir draugs vai ienaidnieks.

Es jautāju, kas jūs esat.

Nolaid ieroci, Žofrē! no guļamistabas atskanēja kāda balss.

Vai esat pārliecināts, ka tā vajag?

Lūdzu!

Vīrietis nolaida pistoli. To pašu darīja Malons.

No tumsas parādījās vēl kāds gara auguma un musku­ļains vīrietis ar īsi apgrieztiem kastaņbrūniem matiem. Arī viņam rokā bija pistole, un, ieraudzījis viegli šķelto zodu, acis un melnīgsnējo ādu, Malons vienā mirklī pazina cilvē­ku, kura fotogrāfija arvien vēl stāvēja tepat uz galda.

Viņš dzirdēja, ka Stefanijai aizraujas elpa.

Augstais Dievs debesīs, viņa čukstēja.

Arī Malons jutās satriekts līdz sirds dziļumiem.

Viņa priekšā stāvēja Marks Nels.

Stefānija drebēja ar visu augumu. Sirds smagi dauzījās. Viņa ar grūtībām atguva elpu.

Istabas pretējā pusē stāvēja viņas vienīgais bērns.

Viņa gribēja skriet Markam klāt, teikt, kā nožēlo visas domstarpības, kā priecājas, viņu redzot. Taču kājas neklau­sīja.

Māt, Marks sacīja. Tavs dēls augšāmcēlies no kapa.

Viņa saklausīja, cik salti skan Marka balss, un uzreiz sa­prata, ka viņš joprojām nav piedevis.

Kur tu biji?

Tas ir garš stāsts.

Viņa sejā nebija ne vēsts no līdzjūtības. Stefānija gaidīja, ka Marks kaut ko paskaidros, bet viņš klusēja.

Malons piegāja Stefanijai klāt, uzlika viņai roku uz pleca un pārtrauca neveiklo klusumu.

Varbūt apsēdies.

Stefanijai šķita, ka viņa nonākusi kādā citā realitātē, do­mas juceklīgi joņoja, un viņai bija grūti apvaldīt uztrauku­mu. Ak, sasodīts viņa taču vada vienu no visaugstāk spe­cializētajām ASV valdības nodaļām! Ar krīzes situācijām viņai vajadzēja tikt galā diendienā. Jā gan, tās nebija personiskas krīzes kā šobrīd, taču, ja Marks gribēja, lai viņu atkalredzē­šanās ir tik vēsa, lai notiek. Viņa neļaus domāt, ka emocijas valda pār viņu.

Tāpēc viņa apsēdās un teica:

Labi, Mark. Izstāsti šo garo stāstu!

Marks Nels atvēra acis. Viņš vairs neatradās Fran­cijas Pirenejos astoņi tūkstoši pēdu augstumā ar dzelk­šņu zābakiem kājās un mugursomu plecos, vairs ne­gāja pa tikko samanāmu taku, meklējot Beranžē Sonjēra dārgumu slēptuvi. Viņš atradās telpā ar ak­mens sienām un nomelnējušām griestu sijām. Vīrie­tis, kas stāvēja pie viņa guļvietas, bija garš un kalsns, ar baltiem, pūkām līdzīgiem matiem un sudrabaini sirmu, plānu bārdu. Vīrieša acis bija vijolīšu zilā krā­sā Marks vel nekad nebija redzējis tādas acis.

Uzmanīgi, vīrietis teica. Tu arvien vēl esi vārgs.

Kur es esmu?

Vietā, kas bijusi drošs patvērums gadsimtiem ilgi.

Kā sauc šo vietu?

Abatija des Fontaines.

Tas ir jūdzēm tālu no turienes, kur es biju.

Tev sekoja divi no maniem vīriem un izglāba tevi, kad sniegs grasījās tevi ieraut bezdibeni. Man stāstīja, ka tā bijusi joti liela lavīna.

Marks aizvien vēl atcerējās, kā nodrebējis kalns, kad virsotne sāka jukt un brukt, it kā sagrūstot milzu ka­tedrālei. No kalna tieši viņam virs galvas bija atdalī­jusies visa kore, un sniega masas gāzās lejup kā asinis no vaļējas brūces. Viņš joprojām sajuta saltumu kau­los. Tad atcerējās, kā kūleņojis lejup. Taču… vai viņš bija pareizi saklausījis, ko saka šis vīrietis?

Man sekoja?

Es viņiem liku to darīt. Tāpat kā agrāk dažreiz darīja tavs tēvs.

Jūs pazināt manu tēvu?

Viņa teorijas allaž ir mani interesējušas. Tāpēc man bija svarīgi uzzināt visu gan par viņu, gan par viņa darbu.

Marks centās piecelties sēdus, bet labajos sānos ie­sitās sāpes kā no elektrības trieciena. Viņš saviebās un saķēra ar rokām vidukli.

Tev ir lauztas ribas. Arī es jaunībā reiz biju lau­zis ribu. Tas ir sāpīgi.

Marks atkal apgūlās.

Vai mani atnesa šurp?

Vecais vīrs pamāja.

Mani brāļi ir mācījušies tikt galā ar grūtām si­tuācijām.

Marks ievēroja balto sutanu un virves sandales.

Vai šis ir klosteris?

šī ir vieta, kuru tu meklēji.

Viņš nesaprata, kā atbildēt.

Es esmu Kristus un Zālamana tempļa nabadzī­go bruņinieku ordeņa mestrs. Mēs esam templieši. Tavs tēvs mūs meklēja gadiem ilgi. Arī tu meklēji mūs. Tāpēc es nolēmu, ka pienācis istais laiks.

Kam?

Tas jāizlemj tev. Taču es ceru, ka tu izlemsi pie­vienoties mums.

Kāpēc lai es to darītu?

Man žēl to teikt, bet tava dzīve nonākusi pilnī­gā strupceļā. Tēva tev pietrūkst tik ļoti, ka tas nav izsakāms vārdos, un viņš ir miris jau sešus gadus. Tu esi atsvešinājies no mātes, un tas ir daudz smagāk, ne­kā var iedomāties. Tev ir skolotāja profesija, bet tu dar­bā neesi apmierināts. Tu vairākas reizes esi mēģinājis turpināt tēva pētījumus, bet neko īpašu nespēji panākt. Tieši tāpēc tu biji Pirenejos tu centies noskaidrot, kāpēc abats Sonjērs tik daudz laika pavadījis šeit. Son­jērs šajā apvidū kaut ko meklēja. Tu droši vien Sonjē­ra papīros atradi nomas kvītis, kuras pierāda, ka viņš no vietējiem iedzīvotājiem nomājis karieti un zirgus. Apbrīnojami, ka vienkāršs priesteris varēja atļauties tādu greznību kā savu karieti un zirgus, vai ne?

Ko jūs zināt par manu tēvu un māti?

Daudz ko.

jūs domājat, es ticēšu, ka esat templiešu mestrs?

Saprotu, ka tādu apgalvojumu varbūt ir grūti pieņemt. Ari man tas nebija viegli, kad pirms gadu desmitiem mani pirmo reizi uzrunāja brāļi. Varbūt pa­gaidām ārstēsim tavas brūces. Nesteigsimies! , '

Es paliku gultā trīs nedēļas, stāstīja Marks. Pēc tam drīkstēju staigāt tikai pa dažām abatijas telpām, bet mes ar mestru daudz runājām. Beidzčt piekritu palikt un dot zvē­restu.

Kāpēc tu tā darīji? jautāja Stefānija.

Padomā, māt! Ar tevi es nebiju runājis gadiem ilgi. Tētis bija miris. Mestrs teica taisnību. Es biju strupceļā. Tētis gri­bēja noskaidrot, kur atrodas templiešu bagātības, viņu ar­hīvi un viņi paši. Un viņi nu bija atraduši mani. Es gribēju palikt.

Lai kaut kā apvaldītu arvien augošo satraukumu, Stefānija pievērsās gados jaunākajam vīrietim, kas stāvēja aiz Mar­ki. Viņš izskatījās spirgts.un možs, turklāt klausījās ar tādu interesi, it kā šo stāstu nekad nebūtu dzirdējis.

Vai jūsu vārds ir Žofrē? Stefānija jautāja, atcerēdamās, kā Marks viņu bija nosaucis.

Viņš pamāja.

Jūs nezinājāt, ka esmu Marka māte?

Es par citiem brāļiem zinu ļoti maz. Tā nosaka statūti. Neviens brālis nestāsta par sevi pārējiem. Mēs visi esam vie­na brālība. Salīdzinājumā ar to, kas esam tagad, nav svarī­gi, ka? esam bijuši agrāk.

Izklausās ļoti bezpersoniski.

Es uzskatu, ka tas dod apskaidrību.

Žofrē tev nosūtīja sainīti, Marks teica. Tēta dienas­grāmatu. Vai tu saņēmi?

Tieši tāpēc esmu šeit.

Dienā, kad iekļuvu lavīnā, biju paņēmis to līdzi. Kopš tā laika, kad kļuvu par ordeņa brāli, dienasgrāmata glabā­jās pie mestra. Kad viņš nomira, es atklāju, ka tā ir projām.

Vai jūsu mestrs ir miris? Malons jautāja.

Mums ir jauns vadonis, Marks sacīja. Taču viņš ir īsts sātans.

Malons izstāstīja, kā izskatījies vīrietis, kas uzbruka vi­ņam un Stefanijai Roskildes katedrālē.

Tas ir Reimons de Rokfors, Marks teica. Kā jūs viņu pazīstat?

Mēs esam seni draugi, atbildēja Malons un pastāstīja daļu no tiem notikumiem, kas nesen bija risinājušies Aviņonā.

De Rokfors saņēmis Kleridonu gūstā, Marks sacīja.

Dievs, palīdzi Ruā!

Viņš ārkārtīgi baidījās no templiešiem, ieteicās Malons.

No šā cilvēka ir pamats baidīties.

Tu vēl neesi pateicis, kāpēc šos piecus gadus paliki aba­tijā, ierunājās Stefānija.

Tur bija tas, ko biju meklējis. Mestrs kļuva man kā tēvs. Viņš bija laipns un līdzjūtīgs cilvēks.

Atšķirībā no manis, vai ne? Stefānija uztvēra neizteikto.

Tagad nav īstais laiks par to runāt.

Kad tad būs īstais laiks? Es tevi uzskatīju par mirušu, Mark. Taču tu biji paslēpies abatijā un brāļojies ar templie­šiem…

Jūsu dēls bija mūsu ordeņa senešals, teica Žofrē.

Viņš un mestrs labi vadīja brāļus. Viņš bija ordenim par svētību.

Viņš bija otrais pēc mestra? Malons jautāja. Kā jūs tik strauji tikāt uz augšu?

Senešalu izvēlas mestrs. Tikai viņš nosaka, kurš brālis ir piemērots šim amatam, sacīja Žofrē. Un viņš izvēlējās labi.

Malons smaidīja.

Jums ir uzticams biedrs.

Žofrē zina ārkārtīgi daudz, tomēr neviens no viņa ne­uzzinās neko, iekams viņš būs gatavs mums to izpaust.

Vai jūs varētu paskaidrot? jautāja Malons.

Marks pastāstīja viņiem pēdējo četrdesmit astoņu stun­du notikumus. Stefānija klausījās ar aizrautību, taču vienlai­kus izjuta dusmas. Viņas dēls ar dziļu godbijību runāja par brālību. /

Templieši, Marks teica, no deviņu, nevienam nezi­nāmu bruņinieku grupiņas, kas it kā aizsargājusi svētceļnie­kus, izauguši par milzīgu organizāciju, ko ,veido desmitiem tūkstoši brāļu deviņos tūkstošos apgabalu. Viņus centušies iebiedēt karaļi, karalienes un pāvesti. Taču nevienam nav iz­devies viņus pārspēt līdz pat tūkstoš trīs simti septītajam ga­dam, līdz Filipam Ceturtajam. Vai zināt, kāpēc tas nevienam neizdevās?

Šķiet, viņi bija bezbailīgi un prasmīgi karotāji, Malons teica.

Marks noliedzoši papurināja galvu.

Viņu spēks nebija karamākslas prasme, bet zināšanas. Viņiem piederēja informācija, kas nebija zināma nevienam ci­tam.

Malons nopūtās.

Mark, mēs nepazīstam viens otru, bet tagad ir dziļa nakts, esmu gluži miegains, un man ļoti sāp sprands. Vai mēs varētu izlaist tās mīklainās runas un noskaidrot būtisko?

Templiešiem piederēja arī kāds lietisks pierādījums Kris­tus nāvei pie krusta. *

Istabā iestājās klusums. Visi pārdomāja dzirdēto.

Kāds pierādījums? jautāja Malons.

Es nezinu. Zinu, ka to sauc par Lielo mantojumu. Pierādījifmu atrada Svētajā zemē. Tas atradās zem Jeruzālemes tempļa un tika tur paslēpts laikā līdz septiņdesmitajam ga­dam pēc Kristus tajā gadā templi iznīcināja. Templieši to atveda uz Franciju un paslēpa vietā, kas zināma vienīgi or­deņa vadītājiem. Kad tūkstoš trīs simti četrpadsmitajā gadā uz sārta sadedzināja Žaku de Molē, kas bija ordeņa mestrs tīrīšanas laikā, viņš šo noslēpumu paņēma līdzi nāvē. Filips Ceturtais centās to uzzināt, bet neveiksmīgi. Tētis ticēja, ka Rennes-le-Chāteau abatiem Bigū un Sonjēram izdevies uzzi­nāt, kur paslēpts pierādījums. Viņš bija pārliecināts, ka Son­jērs atradis templiešu dārgumu slēptuvi.

Tāpat domāja arī mestrs, teica Žofrē.

Vai saprotat, kā es to domāju? Marks pameta skatie­nu uz draugu. Ja pasaka maģiskos vārdus, var iegūt in­formāciju.

Mestrs skaidri lika saprast, ka Bigū un Sonjēram bijusi taisnība, sacīja Žofrē.

Par ko? jautāja Marks.

Viņš neteica. Vienīgi sacīja, ka viņiem bijusi taisnība.

Marks palūkojās uz Malonu un Stefāniju.

Mister Malon, arī man mīklu ir diezgan.

Sauciet mani par Kotonu!

Interesants vārds. Kā jūs tikāt pie tā?

Tas ir garš stāsts. Kādreiz jums izstāstīšu.

Mark, sacīja Stefānija, nevar būt, ka tu tici konkrē­tam pierādījumam par Kristu pie krusta. Tavam tēvam tas nekad nav nācis prātā.

. Kā tu zini? Jautājumā izskanēja rūgtums.

Es zinu, kā viņš…

Tu neko nezini, māt! Tur jau tas suns aprakts. Tu ne­kad neesi pazinusi nevienu tēta domu. Tu uzskatīji, ka visi viņa meklējumi ir fantāzija, ka viņš izšķiež savas spējas vel­tīgi. Tu nekad neesi viņu mīlējusi tā, lai ļautu viņam būt tā­dam, kāds viņš bija. Tu domāji, ka viņš tiecas pēc slavas un bagātības. Nē. Viņš tiecās pēc patiesības. Kristus bija miris. Kristus augšāmcēlās no kapa. Kristus atnāks atkal. Tas vi­ņam bija svarīgi.

Stefānija saņēmās, lai neatbildētu uz pārmetumiem.

Tētis bija nopietns zinātnieks. Viņa darbs bija nozīmīgs, tikai viņš nekad atklāti nerunāja par to, ko patiesībā meklē. Kad septiņdesmitajos gados viņš atklāja Rennes-le-Chāteau un izstāstīja pasaulei par Sonjēru, tas bija tikai veids, kā nopel­nīt naudu. Nebija svarīgi, vai notikumi bija vai nebija risi­nājušies tieši tā, jo stāsts iznāca labs. Miljoniem cilvēku sa­gādāja prieku lasīt par to par spīti izpušķojumiem. Tu biji viena no retajiem, kas grāmatu nelasīja.

Mēs ar tavu tēvu centāmies atrisināt uzskatu atšķirības.

Kā? Tu viņam teici, ka viņš laiž postā savu dzīvi, ka dara pāri ģimenei, vai ne? Tu teici, ka viņš ir neveiksminieks, vai ne?

Jā, sasodīts, man nebija taisnība! Stefānija gandrīz klie­dza. Vai gribi, lai saku to vēlreiz? Man nebija taisnība. Izmisīgā apņēmībā viņa piecēlās no krēsla un ļāva sev vaļu:

Es kļūdījos. Vai to tu gribi dzirdēt? Es jau piecus gadus domāju, ka tu esi miris. Tagad tu esi šeit un gribi vien to, lai atzīstu, ka man nav bijusi taisnība. Skaisti. Ja es to varē­tu pateikt tavam tēvam, es tā darītu. Ja vajadzētu izlūgties no viņa piedošanu, arī to es darītu. Taču nu ēs to nevaru. Satraukumā vārdi plūda kā neapturama straume, un Stefānija gribēja pateikt visu, kamēr vēl nav izsīkusi drosme.

Atbraucu šurp palūkoties, ko vēl varu darīt. Lai mēģinātu izpētīt to, ko Larss un tu uzskatījāt par svarīgu. Tikai tādēļ es braucu. Es domāju, ka beidzot daru kaut ko pareizi. Iz­beidz mest man sejā tās svētulīgās blēņas! Ari tu esi pieļāvis kļūdas. Atšķirība ir tā, ka es piecu pēdējo gadu laikā esmu kaut ko sapratusi.

Stefānija atslīga krēslā, juzdamās kaut vai nedaudz labāk. Tomēr viņa saprata, ka bezdibenis, kas viņu šķir no dēla, kļuvis vēl dziļāks, un nodrebēja.

Drīz būs rīts, Malons ieteicās. Mēs varētu pagulēt un pabeigt sarunu pēc dažām stundām.