Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT TREŠA NODAĻA

No mājas Malons izgāja pa galvenajām durvīm, necenz­damies slēpties. Abi vīrieši, kurus viņš bija ievērojis jau ag­rāk, stāvēja ielas tālākajā galā aiz stūra netālu no pilsētas mū­ra, no kurienes varēja saskatīt Larsa Nela māju. Lai vīrieši tagad varētu Malonam sekot, viņiem būtu jāiet pāri tukšajai ielai. Amatieri. Profesionāļi būtu nostājušies katrs savā ielas galā, gatavi doties tajā virzienā, kur būtu izdevīgi atbilstoši situācijai. Šis secinājums mazināja Malona bažas tāpat kā Roskildē. Tomēr viņš nezaudēja modrību un saspringti vē­roja apkārtni, gudrodams, kas ir cilvēki, kurus tik ļoti inte­resē, ko dara Stefānija.

Vai tiešām tie būtu mūsdienu templieši?

Larsa mājā Stefānijas žēlabas viņam bija atsaukušas atmi­ņā Gēriju. Bērna nāve likās kaut kas neiedomājams. Grūti bija pat iedomāties, cik dziļas ir Stefānijas bēdas. Varbūt pēc atvaļināšanās vajadzēja palikt Džordžijā, bet Gērijs nebija gribējis par to pat dzirdēt. "Neraizējies par mani!" dēls tei­ca. "Es braukšu pie tevis ciemos." Četrpadsmit gadus vecs zēns, un jau tik gaiša galva. Tomēr tagad Malonu biedēja paša pieņemtais lēmums, īpaši šobrīd, kad viņš atkal riskēja ar savu galvu kāda cita dēļ. Lai gan viņa tēvs bija darījis tāpat viņš bija zemūdenes komandieris un gāja bojā, kad zemūde­ne mācību laikā nogrima Ziemeļatlantijas ūdeņos. Malonam tolaik bija desmit gadi, un viņš atcerējās, cik smagi tēva nāvi pārdzīvoja māte. Piemiņas dievkalpojumā viņa pat atteicās pieņemt salocīto karogu, ko viņai piedāvāja godasardzes vīri. Taču to paņēma Malons, un kopš tā laika sainītis sarkanajās, baltajās un zilajās krāsās glabājās pie viņa. Pie tēva kapa aiz­iet nebija iespējams, tāpēc karogs bija vienīgā piemiņa no vī­rieša, ko viņš tikpat kā nebija pazinis.

Malons aizgāja līdz ielas galam. Nemaz nebija jāskatās at­pakaļ, lai zinātu, ka viens vīrietis seko viņam, bet otrs pali­cis pie mājas vērot Stefāniju.

Malons nogriezās pa kreisi un devās uz Sonjēra īpašuma pusi.

Renna nekādā ziņā nebija vieta, kur dzīve arī naktī ir ro­sīga. Māju durvis bija cieši noslēgtas ar bultām, logu slēģi aizvērti. Slēgti bija arī restorāns, grāmatveikals un kioski. Iela tinās tumsas plīvurā. Aiz mūriem vējš gaudoja tik žēla­baini kā dvēseles sāpēs. Aina atgādināja Dimā romānus, kur dzīve risinās ēnu aizsegā un klusos čukstos.

Malons pa nogāzi gāja uz baznīcas pusi. Villa "Betānija" un priestera māja stāvēja tumšas un klusas, dārzu no tās pu­ses apgaismoja 'mēness sirpis, ko brīžam aizklāja skrejošie mākoņi.

Kapsētas vārti bija palikuši vaļā Stefānija jau teica, ka naktī tos neslēdz ciet. Viņš devās tieši uz tiem, zinādams, ka "aste" sekos. Iegājis iekšā, viņš izmantoja blīvo tumsu, lai paslēptos aiz milzīgas gobas. Pametis skatienu atpakaļ, Malons ieraudzīja, ka pa vārtiem straujā solī ienāk sekotājs. Kad viņš gāja garām kokam, Malons spēji metās uz priekšu un ar dūri iebelza viņam pa vēderu. Malons atvieglots'saju­ta, ka vīrietim nav bruņuvestes. Viņš sita vēlreiz pa seju, notriekdams sekotāju zemē, tad uzrāva viņu kājās.

Vīrietis bija gados jauns, neliela auguma, muskuļains, ar gludi noskūtu seju un īsi apgrieztiem gaišiem matiem. No saņemtajiem sitieniem viņš bija apdullis. Malons apčamdīja vīrieti un drīz vien atrada izspiedumu tur atradās ierocis. Pabāzis roku zem vīrieša jakas, viņš izvilka pistoli. Beretta Bobcat. Itālijas ražojums. Neliela pusautomātiskā pistole, pa­redzēta kā nodrošinājums ļaunākajam gadījumam. Kādreiz šādu pistoli bija nēsājis arī Malons. Viņš pielika stobru vī­rietim pie kakla un piespieda pretinieku pie koka stumbra.

Kā sauc to, kas tevi sūtīja? >

Vīrietis neatbildēja.

Tu saproti angliski?

Vīrietis purināja galvu, elsodams un mēģinādams atgū­ties.

Tā kā tu saprati jautājumu, varbūt sapratīsi šo? Ma­lons uzvilka pistoles mēlīti.

Vīrietis sastinga, nojautis, ko tas nozīmē.

Kas tevi sūtīja?

Atskanēja šāviens, un lode ieurbās kokā tieši viņiem virs galvas. Malons apcirtās riņķī un simt pēdu attālumā pama­nīja kādu tumšu stāvu, kas bija notupies vietā, kur terase pie­kļāvās kapsētas mūrim, un rokā turēja šauteni.

Vēl viens šāviens, un lode atlēca no zemes dažu collu at­statumā no Malona kājas. Viņš palaida vīrieti vaļā, un tas izbrāzās ārā no kapsētas.

Taču šobrīd Malonu vairāk uztrauca šāvējs.

Viņš redzēja, ka tumšais stāvs nozūd no terases un ieslīd galerijā. Viņu pārņēma jauns spēka uzplūds. Pistoli rokā tu­rēdams, viņš izskrēja no kapsētas un brāzās uz to pusi, kur starp villu "Betānija" un baznīcu atradās šaura eja. Malons atcerējās aiz tās bija dārzs, ko burta U veidā ietvēra gale­rija līdz pat Magdalēnas tornim.

Viņš iejoņoja dārzā un ieraudzīja, ka tas cilvēks skrien pa galeriju. Tur varēja nokļūt vienīgi pa akmens kāpnēm. Ma­lons brāzās turp un metās augšā pa trim pakāpieniem reizē. Tur viņam sejā ietriecās salta vēja brāzmas, tās bija tik spē­cīgas, ka traucēja tikt uz priekšu.

Viņš redzēja, ka uzbrucējs dodas tieši uz Magdalēnas tor­ni. Malonam ienāca prātā, ka varbūt varētu šaut, bet atkal uzbrāzmoja vējš, it kā brīdinot viņu. Malons nevarēja saprast, kurp uzbrucējs dodas. Galerijas pretējā pusē kāpņu nebija, un durvis uz torņa kāpnēm naktī noteikti bija slēgtas. Krei­sajā pusē stiepās kaltas dzelzs margas, aiz kurām atradās ko­ki, bet atstatums līdz zemei bija desmit pēdu. Labajā pusē aiz zemas akmens sienas bija tūkstoš piecsimt pēdu dziļa ai­za. Šķita, kuru katru brīdi vajadzēs tikties ar uzbrucēju vai­gu vaigā.

Malons apgāja ap terasi, izgāja cauri siltumnīcai un pama­nīja, ka tumšais stāvs ieiet Magdalēnas tornī.

Malons apstājās.

To viņš nebija paredzējis.

Viņš atcerējās, ko Stefānija bija stāstījusi par ēku tā bija būvēta kvadrāta veidā, katras sienas garums aptuveni as­toņpadsmit pēdas, un apaļajā tornī atradās spirālveida kāp­nes, kas veda uz jumtu ar robotu nožogojumu. Tornī kād­reiz bija atradusies Sonjēra privātā bibliotēka.

Malons nolēma, ka citas iespējas nav. Viņš klusi piegāja pie durvīm, redzēja, ka tās ir pavērtas, un nostājās vienā malā. Tad ar kājas spērienu atgrūda durvis vaļā un gaidīja, ka atskanēs šāviens.

Nekā.

Viņš riskēja ielūkoties un ieraudzīja, ka telpa ir tukša. Di­vas sienas aizņēma logi. Mēbeļu nebija. Arī grāmatu ne. Ti­kai koka kastes un divi polsterēti soli. No ķieģeļiem būvēts kamīns. Tad Malons saprata.

Jumts.

Viņš piegāja pie akmens kāpnēm. Pakāpieni bija īsi un šau­ri. Malons pa spirālveida kāpnēm tika līdz augšai, kur atra­dās tērauda durvis. Viņš mēģināja tās atvērt. Neizdevās. Viņš grūda stiprāk. Tās, šķiet, bija aizslēgtas no otras pu­ses.

Tad viņš izdzirdēja, ka aizcērtas durvis lejā.

Malons nokāpa lejā un atklāja, ka arī tās tagad ir aizslēg­tas. Viņš piegāja pie viena no iebūvētajiem logiem, no kura1 varēja redzēt dārzu, un ieraudzīja, ka no terases nolec tumšs stāvs, pieķeras pie kāda resna zara un ar pārsteidzošu veik­lību tiek līdz zemei. Stāvs skriešus devās cauri dārzam uz automašīnu stāvvietu, kas atradās kādu trīsdesmit jardu at­tālumā, uz to pašu stāvvietu, kur Malons bija novietojis Peugeot.

Viņš pakāpās atpakaļ un ielaida trīs lodes dubultloga krei­sajā pusē. Loga vitrāžas ieplaisāja, tad stikli saplīsa. Malons pieskrēja pie loga un ar pistoli novāca lauskas. Uzlēcis uz sola blakus palodzei, viņš izlīda caur izsisto spraugu. Līdz zemei bija aptuveni sešas pēdas. Viņš lēca, tad skrēja uz ma­šīnu stāvvietu.

Kad Malons tika ārā no dārza, viņš sadzirdēja motora rē­koņu un ieraudzīja tumšo stāvu uz motocikla. Braucējs vie­nā rāvienā apgrieza motociklu uz pretējo pusi un, vairīda­mies braukt pa vienīgo ielu, kas veda projām no stāvvietas, aizbēga pa kādu sānceļu starp mājām.

Malons ātri izlēma, ka izmantos ciemata blīvo apbūvi, un šāvās pa īsu celiņu kreisajā pusē, tad nokļuva uz galvenā ceļa. Nogāze veda lejup, tāpēc skriet bija vieglāk, un viņš sadzirdēja no labās puses tuvojamies motociklu. Iespēja va­rētu būt tikai viena, tāpēc Malons turēja ieroci gatavībā un palēnināja soli.

Kad motobraucējs parādījās skatienam, Malons divas rei­zes izšāva.

Viena lode aizlidoja garām, bet otra trāpīja motociklam, pašķīstot dzirkstelēm, tad ar rikošetu atlēca.

Motocikls rēcot aiztraucās cauri pilsētas vārtiem.

Logos sāka iedegties gaisma. Šāvieni šeit noteikti bija reta parādība. Malons pabāza pistoli zem jakas un pa citu sānce­ļu devās atpakaļ uz Larsa Nela māju. Aiz muguras bija dzir­damas balsis. Cilvēki nāca ārā pētīt, kas noticis. Pēc īsa brī­ža viņš jau būs mājā, drošībā. Malons šaubījās, ka tie divi vīrieši vēl ir tepat, taču, ja tomēr tā būtu, diezin vai viņi va­rētu sagādāt nepatikšanas.

Tomēr viņam nelika mieru kāda doma. /

Tā viņam bija iešāvusies prātā, skatoties, kā tumšais stāvs nolec no terases un skrien projām. Tās kustības.

Viņš bija gandrīz vai pilnīgi pārliecināts.

Tā bija sieviete.