Tempļa ordeņa mantojums

PIEKTĀ NODAĻA

Stefānija iegāja katedrālē. Izsoles darbinieks teica, ka celt­ni viņa atradīs pavisam viegli, un viņam bija taisnība. Milzī­gā ķieģeļu būve, kas šķita nesamērīgi liela šai pilsētai, tuvu­mā gandrīz vai aizsedza vakara debesis.

Kad Stefānija iegāja dižajā celtnē, viņas skatienam pavē­rās paplašinājumi, kapelas un slēgtas ejas, bet augšā atradās velvēti griesti un augsti logi ar vitrāžām, kas senlaicīgajai telpai piešķīra svētsvinīgu gaisotni. Stefānija redzēja, ka šī vairs nav katoļu katedrāle. Spriežot pēc rotājumiem, tagad tā piederēja luterāņiem, un tās arhitektūrā neapšaubāmi iz­paudās Francijas ietekme.

Stefānija dusmojās, ka zaudējusi grāmatu. Viņa bija do­mājusi, ka cena nebūs augstāka par trim simtiem kronu, tā­tad aptuveni piecdesmit dolāriem. Taču kāds nezināms pir­cējs bija samaksājis vairāk nekā astoņus tūkstošus dolāru par necilu Dienvidfrancijas aprakstu, kas sacerēts vairāk nekā pirms simt gadiem.

Atkal bija jāsecina, ka viņas darījumi kādam ir zināmi.

Varbūt tas bija cilvēks, kurš viņu gaidīja? Divi vīrieši, kuri pienāca viņai klāt pēc izsoles, teica, ka viss kļūšot skaidrs, ja viņa aiziešot uz katedrāli un sameklēšot Kristiāna Cetur­tā kapelu. Stefanijai šāds gājiens šķita muļķīgs, taču citas ie­spējas nebija. Lai nokārtotu nopietno darījumu, laika vairs nebija daudz.

Ņemot vērā sniegtos norādījumus, Stefānija lēni gāja ap­kārt vestibilam. Labajā pusē jomā pie galvenā altāra notika dievkalpojums. Baznīcas solos ceļos bija nometušies aptuve­ni piecdesmit cilvēki. Ērģeļu mūzika, dobji vibrējot, atbal­sojās no sienām. Stefānija atrada Kristiāna Ceturtā kapelu un caur durtiņām smalka metālkaluma režģī gāja iekšā.

Viņu gaidīja maza auguma, drukns vīrietis ar pelēku ma­tu ērkuli, kas sedza viņa galvu kā cepure. Viņam bija raup­ja, gludi skūta seja, un viņš bija ģērbies gaišās kokvilnas au­duma biksēs, kreklā ar vaļēju apkaklīti un ādas jakā. Kad Stefānija pagājās vīrietim tuvāk, viņa uzreiz ievēroja, ka tum­šo acu skatiens ir salts un aizdomu pilns. Varbūt vīrietis no­jauta, ka Stefānija ir nobažījusies, jo viņa sejas izteiksme kļuva mazliet laipnāka un viņš pasmaidīja.

Patīkami tikties ar jums, misis Nela.

Kā jūs zināt, kas es esmu?

Es labi pazīstu jūsu vīra darbus. Viņam bija izcili zināt­niskie darbi par vairākiem tematiem, kas mani interesē.

Kuri tie ir? Mana vīra darbs saistījās ar daudziem te­matiem.

Mani galvenokārt interesē Rennes-le-Chateau. Jūsu vīra darbs par šīs pilsētiņas un apkaimes tā saucamo lielo noslē­pumu.

Vai jūs esat tas, kurš tikko mani pārsolīja?

Vīrietis tēlotā pakļāvībā pacēla rokas.

Nebūt ne. Tieši tāpēc es gribēju runāt ar jums. Es pie­dalījos izsolē, bet mani, droši vien tāpat kā jūs, šokēja beigu cena.

Stefānija, vēlēdamās pārdomāt dzirdēto, brīdi pastaigā­jās pa karaliskajām kapenēm. Iespaidīgas marmora sienas klāja milzīgi gleznojumi ar sīki izstrādātiem attēliem. Pašā kapelas vidū zem augstajiem velvju griestiem atradās pieci grezni zārki.

Vīrietis pamāja ar roku.

Kristiānu Ceturto uzskata par Dānijas dižāko monar­hu. Tāpat kā Henrijs Astotais Anglijā, Fransuā Otrais Fran­cijā un Pēteris Lielais Krievijā, viņš pārvērta valsti pašos pa­matos. Viņa darbības pēdas jūtamas visur.

Stefāniju neinteresēja vēsture.

Ko jūs gribat?

Atļaujiet jums kaut ko parādīt!

Vīrietis pagājās tuvāk režģim, kas norobežoja kapelu. Stefānija sekoja.

Leģenda stāsta, ka šo metālkalumu darinājis sātans. Tie ir neparasti meistarīgi. Tajos attēlotas karaļa un karalienes monogrammas un milzum daudz fantastisku radību. Taču palūkojieties uzmanīgāk uz pašu apakšu!

Stefānija redzēja vārdus, kas bija iegravēti metālā.

Tur teikts: Caspar Fiucke bin ich getiannt, dieser Arbeit bin ich bekannt. "Kaspars Finke tā mani sauc, šis darbs mani darījis slavenu," vīrietis sacīja.

Stefānija pagriezās pret vīrieti.

Ko jūs ar to domājat?

Ap Kopenhāgenas Apaļā torņa augšējo platformu ir vēl kāds metālkaluma režģis. Ari to darinājis Finke. Viņš to iz­veidojis tik zemu, lai pāri varētu saskatīt pilsētas jumtus, taču pār to ir viegli pārlēkt.

Stefānija saprata mājienu.

Vai tas vīrietis, kurš todien nolēca lejā, strādāja jums?

Viņš pamāja.

Kāpēc viņš mira?

"Kristus bruņinieki paļāvīgi izcīna tā Kunga kaujas, ne­bīdamies nedz grēka, kad nogalina ienaidnieku, nedz bries­mu, kad jāmirst pašiem."

Viņš izdarīja pašnāvību.

"Ja kāds nāvi nes vai nāvi pieņem, tas nav noziegums, bet cildena rīcība."

Jūs nezināt, kā atbildēt uz manu jautājumu.

Viņš smaidīja.

Es tikai citēju izcilu teologu, kurš šos vārdus rakstījis pirms astoņiem simtiem gadu. Svētais Bernārs no Klervo.

Kas esat jūs?

Varat mani saukt par Bernāru.

Ko jūs gribat?

Divas lietas. Pirmkārt, grāmatu, kuru mēs abi zaudē­jām izsolē. Taču es saprotu, ka to jūs nevarat sagādāt. Otr­kārt, to, kas jums ir. Tas tika jums nosūtīts pirms viena mē­neša.

Stefānija savaldījās un saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. Šim cilvēkam patiešām bija zināmi viņas darījumi.

Un kas tas būtu?

Ā, pārbaude. Paņēmiens, kā spriest, vai man var ticēt. Labi. Sūtījumā bija dienasgrāmata, kas reiz piederēja jūsu vīram, viņš to rakstīja līdz pat pāragrās nāves dienai. Vai tiesa?

Viņa neko neteica.

Es gribu to dienasgrāmatu.

Kāpēc tā ir tik svarīga?

Jūsu vīru daudzi dēvēja par savādnieku. Viņš bija at­šķirīgs. "Jaunā laikmeta" aizstāvis. Akadēmiskās aprindas par viņu zobojās, prese padarīja viņu par apsmieklu. Taču es uzskatu, ka viņš bija izcils. Viņš spēja saskatīt to, ko citi pat nepamanīja. Palūkojieties, ko viņš paveica. Rennes-leChāteau viņš izveidoja par mūsdienīgu vietu tūristu piesais­tīšanai. Viņa sarakstītā grāmata bija pirmā, kas pievērsa pa­saules uzmanību šai brīnumainajai vietai. Visā pasaulē pārdoti pieci miljoni grāmatas eksemplāru. Tas taču ir sasnie­gums.

Mans vīrs sarakstījis daudz grāmatu.

Ja nemaldos, četrpadsmit, taču neviena nekļuva tik ie­vērojama kā pati pirmā "Rennes-le-Chāteau dārgumi". Bal­stoties uz viņa atzinumiem, tagad par šo tematu publicēti jau vairāki simti grāmatu.

Kāpēc jūs domājat, ka man ir vīra dienasgrāmata?

Mēs abi zinām, ka tā jau būtu manās rokās, ja nebūtu iejaucies cilvēks, kuru sauc Kotons Malons. Manuprāt, viņš reiz strādāja pie jums.

Ko viņš darīja?

Vīrietis, šķiet, saprata, ka Stefānija turpina vinu pārbau­dīt.

Jūs esat Savienoto Valstu Tieslietu ministrijas amatper­sona un vadāt tā saucamo Magelāna nodaļu. Jūs esat izvē­lējusies divpadsmit juristus, kuri strādā vienīgi jūsu vadībā un nodarbojas, tā sakot, ar konfidenciāliem jautājumiem. Ko­tons Malons vairākus gadus strādāja pie jums. Taču pagāju­šā gada sākumā viņš atvaļinājās, un tagad viņam pieder grāmatveikals Kopenhāgenā. Ja nebijis nelaimīgā notikuma ar manu palīgu, jūs kopā ar misteru Malonu būtu ieturējusi vieg­lu lenču, atvadījusies no viņa un braukusi šurp uz izsoli tieši tādēļ jūs ieradāties Dānijā.

Nu vairs nebija jēgas izlikties.

Kam jūs strādājat?

Pats sev.

Šaubos.

Kāpēc šaubāties?

Gadiem ilgas pieredzes rezultāts.

Viņš atkal pasmaidīja, aizkaitinot Stefāniju.

Esiet tik laipna, dienasgrāmatu!

Man tās nav. Pēc šodienas notikumiem man likās, ka tā jānoglabā drošā vietā.

Vai tā ir Pēteram Hansenam?

Stefānija neatbildēja.

Nē. Šķiet, jūs neteiksiet neko.

Domāju, ka sarunu esam beiguši. Viņa pagriezās pret atvērtajām durtiņām un izsteidzās pa tām no kapelas. Pa labi iepretī galvenajām durvīm Stefānija pamanīja vēl divus vī­riešus ar īsi apgrieztiem matiem gan ne tos pašus, kuri ar viņu runāja izsoles zālē, tomēr viņa uzreiz saprata, kurš tiem dod pavēles.

Viņa pameta skatienu atpakaļ uz vīrieti, kura vārds nebi­ja Bernārs.

Jums nav, kur sprukt, tāpat kā šodien manam padota­jam Apaļajā tornī.

Ejiet ellē!

Stefānija pagriezās pa kreisi un skriešus devās dziļāk ka­tedrāles telpās.