Tempļa ordeņa mantojums

PIECPADSMITĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTAINES

ASTOŅI NO RĪTA

Senešals stāvēja pie altāra un cieši raudzījās uz ozola zār­ku. Brāļi nāca iekšā kapelā, nopietnām sejām soļojot cits aiz cita, un skanīgās balsīs dziedāja unisonā. Tā bija sena melo­dija, ko jau kopš paša sākuma dziedāja ikviena mestra bē­rēs. Latīņu vārsmas stāstīja par zaudējumu, bēdām un sā­pēm. Par nākamo mestra amata kandidātu runās tikai vēlāk, kad pulcēsies konklāvs, lai izvēlētu mestra pēcteci. Likums skaidri noteica, ka pēc mestra nāves saule nedrīkst norietēt divas reizes, un viņam kā senešalam bija jāraugās, lai likums tiktu ievērots.

Senešals skatījās, kā brāļi ienāk un nostājas pie pulētajiem ozola soliem. Ikviens bija tērpies vienkāršā rūsganas vad­malas sutanā, galvu sedza kapuce, un redzamas bija tikai lūg­šanā saliktās rokas.

Baznīcas veidols atgādināja latiņu krustu ar vienu jomu un divām ailām. Te nebija gandrīz nekādu izrotājumu, ne­kā, kas novirzītu domas no iedziļināšanās debesu noslēpu­mos, tomēr telpas bija majestātiskas, kapiteļi un kolonnas radīja spēcīgu enerģijas iespaidu. Pirmo reizi brāļi te bija sa­nākuši kopā pēc tūkstoš trīs simti septītā gada tīrīšanām tie brāļi, kuriem bija izdevies izbēgt no Filipa Ceturtā na­giem, un pa lauku rajoniem slepus atkāpās uz dienvidiem. Beigu beigās viņi sapulcējās šeit, kalnu cietokšņa drošībā, un iekļāvās reliģiskajā sabiedrībā, kaļot plānus, uzņemoties sais­tības un allaž paturot visu atmiņā.

Senešals aizvēra acis un ļāvās mūzikai. Nekāda pavadī­juma, ne ērģeļu skaņu, nekā. Tikai cilvēka balss, tā plūda aizviert spēcīgāk, brīžam aizlūzdama. Senešals melodijā smēlās spēku un stiprinājās turpmākajām stundām.

Dziedāšana apklusa. Viņš kādu brīdi nogaidīja klusumā, tad piegāja tuvāk zārkam.

Mūsu cildenais un godātais mestrs atstājis šo pasauli. Viņš vadījis ordeni divdesmit astoņus gadus saskaņā ar sta­tūtiem, gudri un taisnīgi. Nu viņam pienākas vieta hroni­kās.

Kāds brālis nostūma no galvas kapuci.

Es iebilstu.

Senešals nodrebēja. Statūti paredzēja, ka ikvienam brā­lim ir tiesības iebilst. Taču viņš bija gaidījis, ka cīņa notiks vēlāk konklāvā, nevis bēru ceremonijas laikā. Senešals pie­vērsās pirmajai solu rindai un paskatījās uz runātāju.

Reimons de Rokfors.

De Rokfors bija maza auguma, drukns vīrietis ar neizteik­smīgu seju un tādu raksturu, kas senešalam allaž lika būt pie­sardzīgam. Ordeņa brālis viņš bija jau trīsdesmit gadus. Viņš bija sasniedzis maršala pakāpi, tāpēc ordenī bija trešais pēc mestra. Pašā sākumā, pirms daudziem gadu simteņiem, mar­šals bija ordeņa karavadonis, kas veda bruņiniekus kaujā. Tagad maršals bija drošības ministrs, un viņa pienākums bi­ja raudzīties, lai ordenim neviens nevarētu piekļūt. De Rok­fors šajā postenī bija gandrīz divus gadu desmitus. Viņam un brāļiem, kuri padoti viņam, bija piešķirta privilēģija at­stāt abatiju un atgriezties tajā pēc pašu vēlēšanās, ziņojot par to vienīgi mestram, un maršals neslēpa nicinājumu, ko izju­ta pret nu jau mirušo mestru.

Izsaki savus iebildumus! senešals teica.

Mūsu aizgājušais mestrs padarījis ordeni vāju. Viņa po­litikai trūka drosmes. Pienācis laiks iet citu ceļu.

De Rokfora teiktajā nebija nojaušamas nekādas emocijas, un senešals zināja, ka maršals ļaunumu spēj ietērpt skaistos vārdos. De Rokfors bija fanātiķis. Tādi cilvēki kā viņš gad­simtiem ilgi bija uzturējuši ordeni stipru, bet mestrs daudz­kārt tika izteicies, ka šādi vīri kļūst aizvien mazāk noderīgi. Citi viņam nepiekrita, un bija izveidojušās divas frakcijas de Rokfors vadīja vienu, bet mestrs otru. Vairākums slēpa savu izvēli, kā jau tas ordenī mēdza notikt. Taču laikā pirms jauna mestra ievēlēšanas bija ceļš vaļā debatēm. Brīvā dis­kusijā brāļu kopiena izlēma, kādai jābūt turpmākajai ievir­zei.

Vai tik lieli ir tavi iebildumi? senešals jautāja.

Pārāk ilgi brāļi bijuši atstumti no izlemšanas. Mums neko nejautāja, un mūsu sniegtajiem padomiem nepievērsa uzma­nību.

Šī nav demokrātija, senešals teica.

Es nemaz nevēlos, lai tā būtu. Taču šī ir brālība. Tās pamatā ir kopīgas vajadzības un kopienas mērķi. Ikviens no mums devis solījumu, veltot ordenim savu dzīvi un īpašu­mus. Mēs neesam pelnījuši, ka mūs ignorē.

De Rokfors bija aprēķinājis savu vārdu iespaidu. Senešals ievēroja, ka neviens no brāļiem pat nepakustējās, izdzirdot nopietni izteiktos iebildumus, un vienu brīdi likās, ka svē­tuma pilnā gaisotne, kas tik ilgi bijusi jūtama kapelā, sāk iz­gaist. Senešalam šķita, ka ap viņu ir cilvēki, kuru domas un nolūki ir gluži atšķirīgi. Ausīs skanēja viens vārds.

Dumpis.

Kas tev padomā? senešals jautāja.

Mūsu mestrs nav pelnījis parasto godu.

Senešals stāvēja kā sastindzis un izteica obligāto jautā­jumu:

Vai tu pieprasi balsošanu?

-Jā.

Statūti noteica, ka laika līdz jauna mestra ievelēšanai drīkst pieprasīt balsošanu par jebkuru jautājumu. Kamēr ne­bija mestra, noteikšana piederēja visiem kopā. Senešals uz­runāja brāļus, kuru sejas zem kapucēm nebija saskatāmas:

Paceliet rokas tie, kuri grib liegt mūsu mestram godam pelnīto vietu hronikās.

Dažas rokas pacēlās uzreiz. Citi vilcinājās. Senešals gai­dīja divas minūtes, kā bija paredzēts statūtos. Tad viņš skai­tīja.

Pret debesīm bija paceltas divi simti deviņdesmit rokas.

Vairāk nekā obligātie septiņdesmit procenti par labu ie­bildumiem. Senešals apvaldīja dusmas. Mūsu mestrs ne­tiks pieminēts hronikās. Senešals nespēja noticēt, ka iztei­cis šādus vārdus. Lai senais draugs viņam piedod. Viņš pakāpās tālāk no zārka uz altāra pusi. Tā kā jums nav cie­ņas pret mūsu aizgājušo vadītāju, jūs tiekat izraidīti no še­jienes. Tiem, kuri vēlas piedalīties, aptuveni pēc stundas es došos uz Tēvu zāli.

Brāji klusēdami gāja no kapelas ārā, līdz palika vienīgi de Rokfors. Francūzis tuvojās zārkam. Viņa raupjā seja pau­da pašpārliecību.

Tā ir cena, ko viņš maksā par gļēvulību.

Tagad vairs nevajadzēja izlikties.

Tu nožēlosi to, ko tikko izdarīji.

Ak māceklis jau uzskata sevi par mestru? Es gaidīt gai­du konklāvu.

Tu mūs iznīcināsi.

Es panākšu; ka mēs atdzimsim. Pasaulei jāzina patiesī­ba. Tas, kas risinājies visus šos gadu simteņus, ir nepareizi, un pienācis laiks šo kļūdu labot.

Senešals neiebilda pret šādu secinājumu, taču svarīgi bija kas cits.

Nevajag apgānīt laba cilvēka piemiņu.

Laba? Kam vai tev? Pret mani viņš izturējās ar nici­nājumu.

Tu to biji pārpārēm pelnījis.

De Rokfora bālajā sejā parādījās plats smaids.

Tava aizstāvja vairs nav. Tagad esam tikai tu un es.

Gaidu cīņu.

Tāpat kā es. De Rokfors brītiņu klusēja. Trīsdesmit procenti brāļu mani neatbalstīja, tāpēc ļaušu tev un viņiem atvadīties no mūsu mestra.

Senešala ienaidnieks pagriezās un lepni devās ārā no ka­pelas. Senešals nogaidīja, līdz aizveras durvis, tad uzlika uz zārka drebošo roku. Ap viņu savilkās naida, nodevības un fanātisma tīkls. Viņš atminējās vārdus, ko vakar bija sacījis mestram.

Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks.

Viņš tikko bija uzstājies pret savu pretinieku un zaudējis.

Un tas nesolīja neko labu turpmāko stundu notikumiem.