Tempļa ordeņa mantojums

CETURTA NODAĻA

ROSKILDE

SEŠI UN PIECPADSMIT MINŪTES VAKARĀ

Malons gaidīja un tikai tad, kad sākās izsole, klusi ieslī­dēja zālē. Viņam bija zināma kārtība, proti, solīšana sāksies tikai sešos un divdesmit minūtēs, jo vispirms bija jāpārbauda pircēju reģistrācija un pārdevēju piekrišana, tikai tad varēja sākties tirgošanās.

Roskilde bija sena pilsēta blakus nelielam sāļūdens fjor­dam. To bija dibinājuši vikingi, un tā līdz piecpadsmitajam gadsimtam bijusi Dānijas galvaspilsēta, bet ar karalisku pie­vilcību tā varēja lepoties vēl tagad. Izsole notika pilsētas cen­trā tuvu katedrālei kādā ēkā netālu no Skomagergade, kur reiz bija mituši apavu meistari. Dānijā grāmatu pārdošana bija mākslas veids. Rakstīto vārdu prata novērtēt visā valstī, un Malons, visu mūžu būdams grāmatu mīļotājs, to bija sācis apbrīnot. Reiz grāmatas viņam bija tikai vaļasprieks, atpūta no riskantā darba spriedzes, bet tagad tās bija viņa dzīve.

Ievērojis zāles priekšpusē Pēteru Hansenu un Stefāniju, viņš palika aizmugurē, nostādamies aiz viena no akmens pī­lāriem, kas balstīja velvētos griestus. Malons nedomāja pie­dalīties solīšanā, tāpēc nebija svarīgi, ka izsoles vadītājs viņu neredz.

Grāmatas no vienām rokām nonāca citās dažas pārde­va par visai iespaidīgu skaitu Dānijas kronu. Tad Malons pa­manīja, ka, sadzirdējis nākamo nosaukumu, Pēters Hansens sarosās.

Pierres Grav&s du Languedoc[2] , autors ežēns Štibleins. Izdota tūkstoš astoņi simti astoņdesmit septītajā gadā, izsoles vadītājs paziņoja. Langdokas apgabala vēsturisks apraksts, tiem laikiem parasta literatūra, izdoti tikai daži simti eksemplāru. Daļa no īpašuma, ko mēs nesen iegādājā­mies. šī grāmata ir ļoti glīta, ādas iesējumā, nekādu traipu, dažas izcilas gravīras vienas reprodukcija redzama kata­logā. Parasti mēs šādas grāmatas nepiedāvājam, taču sējums ir ļoti jauks, tāpēc domājām, ka tas kādu varbūt interesēs. Izsole atklāta.

Trīs piedāvājumi nāca drīz vien, cenas bija zemas, pēdējā četri simti kronu. Malons aprēķināja sešdesmit dolāri. Tad Hansens solīja astoņus simtus. īsu bridi neviens vairāk ne­solīja, līdz kāda pircēja pārstāvis, kas telefoniski sazinājās ar klientiem, kuri uz izsoli nebija varējuši ierasties paši, nosau­ca tūkstoš kronas.

Hansens šķita uztraucies par negaidīto sāncensi, jo vai­rāk tāpēc, ka nepazīstamais solītājs bija no tālienes, un pa­augstināja piedāvājumu līdz tūkstoš un piecdesmit kronām. "Tālruņa vīrs" atbildēja, nosaucot divus tūkstošus. Sacensī­bā iesaistījās vēl trešais solītājs. Nosauktās cenas auga, līdz sasniedza deviņus tūkstošus kronu. Pārējie izsoles dalībnie­ki nojauta, ka ar grāmatu varbūt saistās vēl kaut kas. Aptu­veni pēc minūtes aktīvā solīšana beidzās ar to, ka Hansens piedāvāja divdesmit četrus tūkstošus kronu.

Vairāk nekā četrus tūkstošus dolāru.

Malons zināja, ka Stefānijas, valsts dienesta darbinieces, alga ir aptuveni septiņdesmit līdz astoņdesmit tūkstoši do­lāru gadā. Viņas vīrs bija miris pirms daudziem gadiem un atstājis viņai mantojumu, tomēr Stefānija nebija bagāta, un nekādā ziņā viņa nebija grāmatu kolekcionētajā, tāpēc Ma­lons brīnījās, kāda iemesla dēļ viņa jr ar mieru maksāt tik lielu naudu par nepazīstamu ceļojuma dienasgrāmatu. Tādas grāmatas cilvēki nesa uz viņa veikalu veselām kastēm, dau­dzas bija izdotas deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta sākumā, laikā, kad ceļojumu apraksti par svešām zemēm bija populāri. Bieži vien tās bija sarakstītas neveiklā un sarežģītā valodā, lielākoties nevērtīgas.

Šī acīmredzot bija izņēmums.

Piecdesmit tūkstoši kronu, izsauca cenu "tālruņa vīrs".

Vairāk nekā divkāršs Hansena pēdējais piedāvājums.

Visi pagriezās, lai palūkotos, un, kad Stefānija apcirtās riņķī, gribēdama redzēt "tālruņa baņķieri", Malons paslēpās aiz pīlāra. Viņš slepus novēroja, kā Stefānija apspriežas ar Hansenu, tad abi atkal pievērsās izsoles vadītājam. Hansens brītiņu klusēja, šķita, pārdomājot nākamo gājienu, taču viņš neapšaubāmi gaidīja norādi no Stefānijas.

Viņa papurināja galvu.

Prece pārdota solītājam par piecdesmit tūkstošiem kronu.

Izsoles vadītājs paņēma grāmatu no stenda un izziņoja

piecpadsmit minūtes ilgu pārtraukumu. Malons saprata, ka firmas pārstāvji grasās ielūkoties grāmatā Pierres Gravēes du Languedoc, lai uzzinātu, kāpēc par to samaksāti vairāk nekā astoņi tūkstoši dolāru. Malons zināja, ka Roskildes dīleri ir pieredzējuši un' vērīgi, viņi nemēdza pieļaut, ka viņiem pa­slīd garām kāda īpaši vērtīga grāmata. Tomēr šoreiz tā bija noticis.

Kamēr Stefānija un Hansens palika savās vietās, Malons arvien vēl turējās aiz pīlāra. Zālē viņš saskatīja daudz pazīs­tamu seju un cerēja, ka neviens nepasauks viņu vārdā. Vai­rākums cilvēku laiski virzījās uz zāles pretējo stūri, kur va­rēja atspirdzināties. Viņš pamanīja, ka pie Stefānijas pieiet divi vīrieši, lai iepazītos. Abi bija plecīgi, īsi apgrieztiem ma­tiem, ģērbušies sarža biksēs, kreklā bez apkaklītes un vaļī­ga piegriezuma dzeltenbrūnās žaketēs. Kad viens pieliecās, lai paspiestu Stefanijai roku, Malons ievēroja viņa žaketes mugurpusē izspiedumu tas neapšaubāmi bija ierocis.

Brīdi parunājušies, abi vīrieši aizgāja. Saruna šķita drau­dzīga, un, kamēr Hansens devās pēc alus, ko pasniedza par brīvu, Stefānija piegāja pie viena no izsoles darbiniekiem, brītiņu aprunājās, tad pa sāndurvīm izgāja no zāles.

Malons gāja klāt tam pašam darbiniekam, kalsna augu­ma dānim Gregosam, kuru viņš labi pazina.

Koton, patīkami jūs sastapt.

Allaž meklēju izdevīgu darījumu.

Gregoss pasmaidīja.

Tādu šeit grūti atrast.

Šķiet, pēdējais darījums bija patiesi pārsteidzošs.

Man likās, ka par to grāmatu pircējs maksās ne vairāk kā kādas piecsimt kronas. Taču… piecdesmit tūkstoši? Ap­brīnojami.

Vai jūs nojaušat, kāpēc tā?

Gregoss papurināja galvu.

Nav ne jausmas.

Malons ar galvu pamāja uz to pusi, kur atradās sāndurvis.

Vai nezināt, kurp gāja tā sieviete, ar kuru nupat runā­jāt?

Darbinieks vērīgi paskatījās uz Malonu.

Vai viņa jūs ieinteresējusi?

Ne jau tādā ziņā. Taču citādā ziņā gan.

Izsoles firma bija kļuvusi ļoti labvēlīga pret Malonu pirms dažiem mēnešiem, kad viņš palīdzēja atrast kādu nekaunī­gu pārdevēju, kurš firmai bija piedāvājis trīs "Džeinas Eiras" eksemplārus, kas bija izdoti aptuveni tūkstoš astoņi sim­ti četrdesmit septītajā gadā un izrādījās zagti. Kad policija konfiscēja grāmatas no pircēja, izsoles firmai vajadzēja atlī­dzināt ikvienu kronu, bet pārdevējs firmas čeku jau bija pār­vērtis skaidrā naudā. Malons atrada zagli Anglijā un atguva naudu. Tādējādi savā jaunajā mājvietā viņš ieguva dažus pa­teicīgus draugus.

Viņa jautāja par katedrāli, par tās izvietojumu. Visvai­rāk par Kristiāna Ceturtā kapelu.

Vai viņa teica, kāpēc tas viņai vajadzīgs?

Gregoss papurināja galvu.

Viņa tikai gribot tur pastaigāt.

Malons sarokojās ar Gregosu, saujā ielicis salocītu tūkstoš kronu banknoti. Viņš redzēja, ka Gregoss jūtas apmierināts un žigli iebāž naudu kabatā. Izsoles firma pret šāda veida pateicības izpausmēm izturējās ar nosodījumu.

Vēl viens jautājums, viņš teica. Kas bija cilvēks, kurš izsolē piedalījās ar tālruņa starpnieku un nopirka grāmatu?

Jūs taču zināt, Koton, ka šāda informācija ir stingri kon­fidenciāla.

Jūs zināt, ka man riebjas noteikumi. Vai es pazīstu to solītāju?

Viņam pieder ēka Kopenhāgenā, ko jūs īrējat.

Malons gandrīz vai pasmaidīja. Henriks Torvaldsens. To

viņš būtu varējis iedomāties.

Izsoles dalībnieki atkal pulcējās kopā pēc pārtraukuma. Kad pircēji iekārtojās krēslos, Malons devās uz izeju un pamanīja, ka Pēters Hansens apsēžas savā vietā. Ticis ārā no zāles, Malons ieelpoja vēso vakara gaisu. Lai gan pulkstenis bija jau gandrīz astoņi vakarā, vasarīgajās debesīs vēl kavē­jās rietošās saules purpursārtā atblāzma. Dažu kvartālu atstatumā slējās no sarkaniem ķieģeļiem celtā katedrāle Domkirke -, kur kopš trīspadsmitā gadsimta tika apbedīti Dānijas karaliskās ģimenes locekļi.

Ko tur darīja Stefānija?

Malons jau gribēja doties turp, kad viņam klāt pienāca divi vīrieši. Viens piespieda Malonam pie muguras kaut ko cietu.

Esiet rāms un kluss, mister Malon, citādi nošaušu jūs uz līdzenas vietas, kāds viņam iečukstēja ausī.

Malons palūkojās pa kreisi, tad pa labi.

Viņu no abām pusēm bija ielenkuši tie vīrieši, kuri saru­nājās ar Stefāniju. Un viņu vaibsti pauda tādu pašu satrau­kumu kā pirms dažām stundām "Sarkanās jakas" seja.