Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT OTRA NODAĻA

VIENS NAKTI

Malons bija Rennā un lēnā soli gāja iekšā Marijas Magda­lēnas baznīcā. Tāpat kā pirmajā reizē, viņu darīja nemierīgu savādās norādes. Joms bija tukšs, altāra priekšā stāvēja ti­kai viens cilvēks, tērpies melnā priestera sutanā. Viņš pagrie­zās. Seja šķita pazīstama.

Beranžē Sonjērs.

Kāpēc jūs esat šeit? Sonjērs jautāja spalgā balsī. Šī ir mana baznīca. To esmu radījis es. Tā pieder vienīgi man.

Kā var būt, ka tā pieder jums?

Es izmantoju izdevību. Es viens pats.

Kādu izdevību?

Tie, kuri izaicina pasauli, vienmēr stājas pretī briesmām.

Malons pamanīja grīdā tieši pie altāra tādu kā bedri un

kāpnes, kas veda melnā tumsā.

Kas tur, lejā, ir? viņš jautāja.

Pirmais solis cejā uz patiesību. Dievs lai svētī visus, kuri sargājuši šo patiesību. Dievs lai svētī viņu cēlsirdību.

Baznīcas sienas pēkšņi izgaisa, un Malons atradās kokiem apaugušā laukumā pie Amerikas vēstniecības Mehiko. Cil­vēki steidzās šurpu turpu, apdullinoši rēca automašīnu tau­res, kauca riepas, un skaļi rūca dīzeļmotori.

Tad atskanēja šāvieni.

Šāva no mašīnas, kas tikko bija apstājusies. No tās izlēca vairāki vīrieši. Viņi šāva uz kādu sievieti un jaunu dāņu dip­lomātu, kas paēnā baudīja lenču. Šurp sāka skriet jūras kāj­nieki, kuri apsargāja vēstniecību, taču viņi bija pārāk tālu.

Malons satvēra pistoli un izšāva.

Kaja Torvaldsena galvu sadragāja lodes, kas bija paredzē­tas sievietei. Malons nošāva divus uzbrucējus, tad juta, ka plecu sagrābj svelošas sāpes, tajā ieurbjoties lodei.

Sāpes viņu apdullināja.

No brūces plūda asinis.

Malons grīļodamies pakāpās atpakaļ, bet nošāva vīrieti, kas bija viņu savainojis. Lode caururba tumšo seju, taču tā pārvērtās tas atkal bija Beranžē Sonjērs.

Kāpēc tu mani nošāvi? Sonjērs mierīgi jautāja.

Atkal parādījās baznīca un bareljefi, kas attēloja krusta ceļu. Malons ievēroja, ka vienā baznīcas solā atrodas vijole. Uz stīgām bija uzlikta metāla plāksne. Sonjērs pieslīdēja tuvāk un uzbēra uz plāksnes smiltis. Tad viņš sāka vilkt ar lociņu pa stīgām, un smiltis izkārtojās noteiktā rakstā.

Sonjērs smaidīja.

Kad plāksne nevibrē, smiltis nekustas. Tikko rodas vib­rācijas, smiltīs rodas raksts. Ik reizi citāds.

Atdzīvojās statuja, kas attēloja Asmodeju ar savaikstīto ģīmi; sātanam līdzīgā figūra pameta ūdens trauku un virzī­jās tuvāk Malonam.

Bijājama ir šī vieta, sacīja dēmons.

Tevi te neviens nav aicinājis, iekliedzās Sonjērs.

Kāpēc tad tu mani šeit noliki?

Sonjērs neatbildēja. No ēnas iznira vēl kāds stāvs. Tas bija mazais vīriņš mūka brūnajā tērpā no gleznas "Lasi cari­dad likumus". Viņš joprojām turēja pirkstu pie lūpām, aici­not klusēt, un nesa tabureti ar uzrakstu ACABOCE A° ī681.

Tad viņš pavilka pirkstu nost un teica:

Es esmu alfa un omega, sākums un gals.

Mazais mūks nozuda.

Parādījās kāda sieviete tumšās drānās. Viņas seja nebija saskatāma.

Tu zini, kur ir mans kaps, viņa sacīja.

Marī d'Hotpūla de Blanšfora.

Vai tu baidies no zirnekļiem? viņa jautāja. Tie tev nedarīs ļaunu.

Viņai uz krūtīm spilgti iegaismojās romiešu cipari. LIXLIXL. Zem simboliem parādījās zirneklis tāds pats kā uz Marī kapakmens. Starp zirnekļa kājām varēja redzēt sep­tiņus punktus. Taču divas atstarpes tieši pie zirnekļa galvas bija tukšas. Marī vilka ar pirkstu līniju, sākot no kakla, tad uz leju pa krūtīm pāri spīdošajiem burtiem līdz zirnekļa at­tēlam. Tajā vietā, kur viņa bija pārvilkusi ar pirkstu, parādī­jās bulta.

Tāda pati bulta ar diviem galiem kā uz kapakmens.

Malons juta, ka paceļas gaisā un slīd projām no baznīcas cauri sienām iekšējā pagalmā, tad dārzā, kur uz vestgotu pī­lāra stāvēja Jaunavas Marijas statuja. Pīlāra akmens vairs ne­bija pelēks un laikazoba sagrauzts. Vārdi PENITENCE, PEN1TENCE un MISSION 1891 mirdzēja.

Atkal uzradās Asmodejs. Dēmons teica:

Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi.

Pie vestgotu pīlāra uz netīra asfalta savu asiņu peļķē gulē­ja Kajs Torvaldsens. Viņa rokas un kājas bija nedabiski izšķo­bītas kā "Sarkanajai jakai" no Apaļā torņa. Stingās acis bija palikušas vaļā, un tajās vēl varēja redzēt šausmu izteiksmi.

Malons izdzirdēja griezīgu balsi ar metālisku pieskaņu. Tad ieraudzīja televizoru. Ekrānā kāds ūsains vīrietis lasīja ziņas, runāja par meksikāņu advokātes un dāņu diplomāta nāvi. Slepkavību iemesls neesot zināms.

Tad atskanēja atbalss.

Septiņi mirušie, deviņi ievainotie.

Malons pamodās.

Par Kaja Torvaldsena nāvi viņš daudzkārt bija sapņojis ari agrāk, bet nekad šis sapnis nebija saistījies ar Rcnnes-le-Chdteau. Acīmredzot pirms divām stundām, kad viņš, iekārto­jies kādā Kasiopejas Vitas pils istabā, mēģināja iemigt, viņa prātu pildīja domas, ko viņš nespēja aizgaiņāt. Beigu beigās Malons tomēr bija iesnaudies. Kasiopeja viņu bija pārlieci­nājusi, ka viņas ļaudis paturēs novērotājus acīs un ka de Rok­fors nepārsteigs viņus nesagatavotus. Vismaz līdz rītdienai viņi varēja justies drošībā.

Tad Malons iemiga.

Taču viņa prāts turpināja risināt mīklu.

Lielākā daļa no sapņa bija pagaisusi, bet Malons atcerē­jās pašu pēdējo kā televīzijas reportieris bija ziņojis par uz­brukumu Mehiko. Vēlāk Malons bija uzzinājis, ka Torvald­sena dēls tur ieradies uz satikšanos ar meksikāņu advokāti. Viņa bijusi neatlaidīga sieviete un izmeklējusi lietu, kas sais­tīta ar kādu noslēpumainu karteli. Vietējā policija noskaid­roja, ka viņai draudēts, bet viņa draudus ignorējusi. Turpat netālu bijuši ari policisti, taču dīvainā kārtā neviena paša nav bijis klāt, kad no mašīnas izlēkuši šāvēji. Viņa un jaunais Tor­valdsens ieturējuši lenču, bet Malons nejauši gadījies tuvu­mā, atgriežoties vēstniecībā pēc paveikta uzdevuma. Ar au­tomātisko pistoli viņš novācis divus uzbrucējus, pirms divi pārējie apjautuši viņa klātbūtni. Malons nebija pamanījis trešo un ceturto uzbrucēju viens no tiem bija ielaidis viņam ple­cā lodi. Malons vēl paspēja novākt to, kurš šāva uz viņu, tad zaudēja samaņu. Pēdējo no uzbrucējiem nogalināja kāds jū­ras kājnieks no vēstniecības.

Taču pirms tam uzbrucēju lodes trāpīja daudziem cilvē­kiem.

Septiņi mirušie, deviņi ievainotie.

Malons piecēlās gultā sēdus.

Viņš tikko bija atrisinājis Rennas mīklu.