Tempļa ordeņa mantojums

DESMITĀ NODAĻA

De Rokfors atmūķēja ārdurvju slēdzeni un iegāja grāmatveikalā. Divi vīri sekoja viņam. Divi pārējie nostājās ārpusē, lai vērotu ielu.

Viņi tumsā zagās gar blīvi novietotajiem plauktiem līdz pirmā stāva telpas aizmugurei un kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm tā, ka neatskanēja ne mazākais troksnītis. Augšstā­vā de Rokfors pa atvērtajām durvīm iegāja gaišā dzīvoklī. Pēters Hansens bija ērti iekārtojies krēslā un lasīja. Viņam priekšā uz galda bija krūka ar alu un glāze, pelnutraukā dū­moja aizdegta cigarete.

Grāmattirgotāja sejā parādījās dziļš izbrīns.

Ko jūs te darāt? Hansens franciski noprasīja.

Mums bija vienošanās.

Tirgotājs pielēca kājās.

Mūs pārsolīja. Ko es varēju darīt?

Jūs man teicāt, ka sarežģījumu nebūšot. De Rokfora biedri aizgāja līdz telpas viņam galam, tuvāk logiem. Viņš palika pie durvīm.

Tā grāmata tika pārdota par piecdesmit tūkstošiem kro­nu. Vājprātīga cena, teica Hansens.

Kas jūs pārsolīja?

Izsolē šāda informācija netiek sniegta.

De Rokfors nesaprata, vai tiešām Hansens viņu uzskata par tādu muļķi.

Es jums maksāju, lai būtu drošs, ka pircēja būs Stefānija Nela.

Es jau centos. Taču neviens man neteica, ka par grāma­tu solīs tādu cenu. Es gribēju solīšanu turpināt, bet viņa at­teicās. Vai jūs būtu ar mieru maksāt vairāk par piecdesmit tūkstošiem kronu?

Es būtu maksājis, cik vien vajag.

Jūsu tur nebija, un viņai trūka tādas apņēmības. Han­sens, šķiet, sāka nomierināties, sākotnējais pārsteigums pa­gaisa, un viņa izturēšanās kļuva pašapmierināta; de Rokfors pūlējās to neievērot. Kas tad tajā grāmatā ir tik vērtīgs?

De Rokfors aplūkoja šauro telpu, kas oda pēc alkohola un nikotīna. Starp laikrakstu un žurnālu kaudzēm šā tā bija samests simtiem grāmatu.

To pateiksiet jūs.

Hansens paraustīja plecus.

Nav ne jausmas. Viņa neteica, kāpēc grib to grāmatu dabūt.

De Rokforam sāka zust pacietība.

Es zinu, kas jūs pārsolīja.

Kā jūs zināt?

Ar izsoles darbiniekiem var sarunāt tas labi zināms arī jums. Misis Nela vērsās pie jums kā pie sava aģenta. Es pie jums vērsos, lai panāktu, ka grāmatu iegūst viņa, tādē­jādi es varētu to pārkopēt, pirms jūs atdodat nopirkto ek­semplāru viņai. Tad jūs sarunājāt to cilvēku, kurš solīja ar tālruņa starpniecību.

Hansens smaidīja.

Jums vajadzēja krietnu laiciņu papūlēties, līdz to sapra­tāt.

Nevis krietnu laiciņu, bet tikai pāris mirkļu, jo man bija informācija.

Tā kā tagad grāmata ir manās rokās un Stefānija Nela izstājusies no spēles, cik vērta jums ir šī grāmata?

De Rokfors jau zināja, no kuras puses vējš pūš.

Īstenībā jājautā: cik vērta tā ir jums?

Man tā neko nenozīmē.

Viņš pamāja, un abi viņa biedri sagrāba Hansenu aiz ro­kām. De Rokfors trieca ar dūri grāmattirgotājam pa vēde­ru. Hansenam aizrāvās elpa, un viņš saļima ceļos, bet abi vīri turēja viņu aiz padusēm, neļaujot nokrist.

Es gribēju, lai Stefānija Nela dabū grāmatu, kad būšu to pārkopējis, teica de Rokfors. Tieši par to es jums mak­sāju. Ne par ko citu. Pirms tam jūs bijāt man noderīgs. Ta­gad vairs ne.

Man… ir… tā grāmata.

De Rokfors paraustīja plecus.

Meli. Es skaidri zinu, kur grāmata atrodas. Hansens papurināja galvu.

Jūs… to nedabūsiet.

Nepareizi. īstenībā tas būs pavisam viegli.

Malons ieslēdza dienasgaismas spuldzes vēstures grāmatu nodalījumā. Melnos, lakotos plauktus pildīja dažādu formā­tu un apjoma grāmatas ar visādu krāsu apvākiem. Taču viena bija patiešām īpaša grāmata, ko Malons atcerējās iegādājies pirms dažām nedēļām. Kopā ar vairākām citām divdesmitā gadsimta vēstures grāmatām viņš to bija nopircis no kāda itālieša, kurš savu preci uzskatīja par daudz vērtīgāku, ne­kā Malons vēlējās par to maksāt. Lielākā daļa pārdevēju nesaprot, ka vērtību nosaka pircēja vēlēšanās, kā arī tas, vai grāmata ir unikāla un reta. Tās vecums nebūt nav tik nozī­mīgs, jo, tāpat kā divdesmit pirmajā gadsimtā, arī agrāk ticis iespiests milzum daudz lubu literatūras.

Viņš atminējās, ka dažas no šīm grāmatām pārdevis, bet cerēja, ka tā viena vēl ir tepat. Malons neatcerējās, ka būtu to aizdevis projām, lai gan varēja būt, ka grāmatu pārdevis kāds viņa darbinieks. Par laimi, viņš to ieraudzīja otrajā plauktā no apakšas, tieši tur, kur to bija nolicis sākumā.

Grāmatai nebija apvāka, kas aizsargātu auduma iesējumu, kurš reiz droši vien bijis tumši zaļš, bet tagad pavisam iz­balējis. Lapas bija plānas kā smalks zīds, ar zeltītām malām un neskaitāmām gravīrām. Vēl varēja saskatīt grāmatas no­saukumu zelta cilspiedumā, kas šur tur bija pabiris.

"Zālamana tempļa bruņinieki".

Grāmata bija izdota tūkstoš deviņi simti divdesmit otra­jā gadā. Malonu tā uzreiz bija ieinteresējusi, jo par templiešiem viņš gandrīz neko nebija lasījis. Viņš zināja, ka tie nav bijuši tikai mūki, drīzāk gan karotāji reliģijas vārdā, tāda kā garīga speciālo uzdevumu vienība. Taču viņa priekšstats par templiešiem bija visai vienkāršots vīri baltos tērpos, ko lep­ni greznoja sarkans krusts. Protams, tas bija Holivudas fil­mu radīts stereotips. Malons atcerējās, ka, pirmo reizi šķir stot grāmatu, tā viņu bija savaldzinājusi.

Viņš aiznesa grāmatu uz vienu no mīkstajiem klubkrēs liem, kas atradās veikala telpās, iekārtojās un sāka lasīt. Pa mazām viņam sāka veidoties vispārējs priekšstats.

Kopš tā Kunga tūkstoš simt astoņpadsmitā gada kristieši atkal valdīja Svētajā zemē. Pirmais krusta karš bija guvis milzīgus panākumus. Un, lai gan musul­maņi tika sakauti, viņu zemes īpašumi konfiscēti un pilsētas ieņemtas, viņi nebija pieveikti. Viņi palika pie kristiešu nodibināto valdījumu robežām, nikni uzbrū­kot visiem, kas uzdrošinājās tuvoties Svētajai zemei.

Viens no krusta karu nolūkiem bija sagādāt iespē­ju droši doties svētcejojumos, un ceļa nodevas no svēt­ceļniekiem bija galvenais ienākumu avots no jauna iz­veidotajai kristīgajai Jeruzālemes valstij. Uz Svēto zemi katru dienu plūda svētceļnieki, viņi nāca pa vie­nam, pāros, grupās vai reizēm ieradās pat veselas kopie­nas, kas bija pametušas iepriekšējo dzīvesvietu. Diem­žēl uz ceļiem drošības nebija. Musulmaņi uzglūnēja no slēpņiem, visapkārt brīvi klejoja bandīti, pat kris­tiešu kareivji kļuva par draudu, jo viņi bija paraduši gādāt sev pārtiku ar laupīšanām.

Tāpēc, kad bruņinieks tio Šampaņas īgs de Pajēns kopā ar vēl astoņiem citiem nodibināja jaunu kustību, karojošo brāļu mūku ordeni, kas apņēmās sagādāt drošību svētceļniekiem, šī iecere guva plašu atzinību. Boldvins Otrais, kas valdīja Jeruzālemē, jaunajam ordenim piešķīra patvērumu al Aksas mošejā, vietā, kur saskaņā ar kristiešu uzskatiem kādreiz bijis Zālamana templis, tāpēc jaunais ordenis guva nosaukumu: "Kristus un jeruzālemes Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki".

Sākumā brālība bija maza. Ikviens bruņinieks deva nabadzības, šķīstības un paklausības zvērestu. Perso­niski nevienam nepiederēja nekas. Visus pasaulīgos īpa­šumus viņi nodeva ordenim. Viņi dzīvoja kopienā un maltītes ieturēja pilnīgā klusumā. Viņi apgrieza ma­tus, taču bārdai ļāva augt. Ēdienu un drēbes cilvēki viņiem sagādāja kā žēlsirdības dāvanas, un mūku dzīves paraugs viņiem bija svētais Augustīns. īpaši simbolisks bija ordeņa zīmogs divi bruņinieki, kas jāj uz viena zirga; tā bija nepārprotama atsaukšanās uz laiku, kad bruņinieki nevarēja atļauties katrs savu zirgu.

Saskaņā ar viduslaiku priekšstatiem apstāklī, ka re­liģisku ordeni veido karojoši vīri, nebija nekā pretru­nīga. ļaunais ordenis no brāļiem prasīja gan reliģisku dedzību, gan prasmi karamākslā. Ordeņa izveidošana atrisināja vēl kādu problēmu, proti, kopš tā laika vairs netrūka pastāvīgu un uzticamu karotāju.

Līdz tūkstoš simt divdesmit astotajam gadam or­denis bija kļuvis daudz lielāks un guvis ietekmīgu po­litisku spēku atbalstu. Eiropas prinči un prelāti zie­doja tam zemi, naudu un materiālas vērtības. Beidzot ordeni sankcionēja pāvests, un drīz vien Tempļa ordeņa bruņinieki kļuva par vienīgo regulāro armiju Svētajā zemē.

Viņu darbību noteica stingri statūti, kuros bija seši simti astoņdesmit seši likumi. Medības bija aizliegtas. Tāpat bija aizliegts tirgoties, spēlēt kārtis un slēgt de­rības. Runāt vajadzēja pēc iespējas mazāk, smieties ne­drīkstēja. Aizliegta bija ari greznošanās. Bruņinieki gulēja, neizdzēšot apgaismojumu, ģērbušies kreklos, vestēs un biksēs, allaž gatavi kaujai.

Mestram piederēja absolūta vara. Nākamie aiz mes­tra bija senešali viņa pārstāvji un padomdevēji. Kau­ju laikā karapulkus komandēja maršali. Seržanti jeb servientes latīņu valodā bija amatnieki, strādnieki un kalpotāji, kuri palīdzēja brāļiem bruņiniekiem un veidoja ordeņa lielāko daļu. Atbilstoši pāvesta dekrē­tam, ko viņš izdeva tūkstoš simt četrdesmit astotajā gadā, bruņinieki valkāja baltu apmetni, uz kura bija sarkans krusts četri vienādi zari, kas galos bija pla­tāki nekā krustojuma vietā. Templieši bija pirmā dis­ciplinētā, labi bruņotā un stingriem noteikumiem pa­kļautā regulārā armija kopš romiešu laikiem. Brāļi bruņinieki piedalījās katrā no turpmākajiem krusta ka­riem, viņi allaž metās cīņā pirmie, atkāpās pēdējie un nekad netika izpirkti no gūsta. Viņi uzskatīja, ka uz­ticīga kalpošana ordenim pavērs viņiem ceļu uz debe­sīm, un divos gadu simteņos, kas tika pavadīti pastā­vīgos karos, mocekļa nāvi karalaukā sagaidīja divdesmit tūkstoši templiešu.

Tūkstoš simt trīsdesmit devītajā gadā pāvests iz­deva bullu, kas noteica, ka ordenis ir pilnīgi pakļauts pāvestam, tāpēc ordenis varēja brīvi rīkoties visā kris­tīgajā pasaulē, nerēķinoties ar monarhiem. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts, un, ordenim gūstot arvien lielāku politisko un ekonomisko ietekmi, tas uzkrāja milzu bagātības. Karaļi un patriarhi testamentos or­denim novēlēja lielas naudas summas. Baroniem un tirgotājiem ordenis piešķīra aizdevumus pret solījumu, ka pēc nāves viņu mājas, zemes īpašumi, vīna un aug­ļu dārzi piederēs ordenim. Svētceļniekiem ordenis sa­gādāja drošus pavadoņus uz Svēto zemi un atpakaļ pret bagātīgiem ziedojumiem. Četrpadsmitā gadsimta sākumā templieši uzkrāto līdzekļu ziņā jau sacentās ar dženoviešiem, lombardiešiem un pat jūdiem. Franci­jas un Anglijas karaļi savas bagātības glabāja Tempļa ņrdeņa krātuvēs. Pat musulmaņi uzticēja viņiem sa­vas naudas glabāšanu.

Ordeņa templis Parīzē kļuva par pasaules valūtas tirgus centru. Pamazām organizācija izveidojās par fi­nansiālu un militāru kompleksu, kas pats sevi uztu­rēja un pārvaldīja. Beigu beigās templiešu īpašums, ap­tuveni deviņi tūkstoši muižu, tika pilnīgi atbrīvots no nodokļiem, un šī privilēģija izraisīja ordeņa konflik­tus ar vietējo garīdzniecību, jo viņu baznīcas cieta zaudējumus, bet templiešu īpašumi plaulai un zēla. Spriedzi vēl lielāku darīja citu ordeņu, īpaši Joaniešu, sāncensība.

Divpadsmitajā un trīspadsmitajā gadsimtā Svēto zemi savā varā dabūja pārmaiņus te kristieši, te atkal arābi. Musulmaņu sultāns Saladīns, pārņemot varu, kļuva par pirmo ievērojamo karavadoni arābiem, un

tūkstoš simt astoņdesmit septītajā gadā kristiešu Je­ruzaleme krita. Sekoja juku laiki, un templieši noro­bežojās Akrā, stiprā cietoksnī netālu no Vidusjūras krastiem. Turpmākajos simt gados templieši nīkuļoja Svētajā zemē, taču nostiprinājās Eiropā, kur viņiem piederēja neskaitāmi zemes īpašumi, baznīcas un aba­tijas. Kad tūkstoš divi simti deviņdesmit pirmajā ga­dā Akra krita, ordenis zaudēja gan pēdējo bāzi Svētajā zemē, gan tā pastāvēšanas jēgu.

Ordeņa dzīves stingrā noslēpumainība, kas sākumā viņus atšķīra no citiem, beigu beigās kļuva par nesla­vas iemeslu. Tūkstoš trīs simti septītajā gadā Franci­jas karalis Filips Ceturtais, kam templiešu lielie īpa­šumi bija kā dadzis acī, apcietināja daudzus ordeņa brāļus. Pārējie monarhi sekoja viņa paraugam. Apsū­dzības un tiesas prāvas ilga veselus septiņus gadus. Tūkstoš trīs simti divpadsmitajā gadā pāvests Klements Piektais oficiāli likvidēja ordeni. Pēdējo triecie­nu viņi saņēma tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada astoņpadsmitajā martā, kad pēdējais mestrs Žaks de Molē tika sadedzināts uz sārta.

Malons turpināja lasīt. Kādā apziņas stūrī joprojām rosī­jās atmiņas par kādu vārdu, ko viņš bija ieraudzījis, kad pir­mo reizi pārlapoja grāmatu. Šķirdams lapas, viņš lasīja, ka pirms represiju sākuma tūkstoš trīs simti septītajā gadā or­deņa brāļiem bijušas izcilas zināšanas jūrniecībā, īpašuma at­tīstībā, lopkopībā, zemkopībā un pats galvenais finanšu lietās. Lai gan baznīca bija aizliegusi zinātniskus eksperimen­tus, taču templieši mācījās no saviem ienaidniekiem arābiem, kuru kultūra veicināja domas neatkarību. Līdzīgi mūsdienu bankām, kas glabā savus līdzekļus daudzos seifos, templie­ši uzkrāja slēptuvēs milzu bagātības. Grāmata citēja vidus­laiku Francijā sacerētu pantu, kas trāpīgi raksturoja bagātos templiešus un viņu pēkšņo izzušanu:

Tie brāļi, tie templiešu mestri, Tie pārtikuši un bagāti bij' Ar sudrabu, zeltu un mantām.

Kur vini ir? Kā viņiem veicas?

Tiem, kam tik liela bij vara, Ka nebij neviena, kas no viņiem ko ņemtu: Tie allaž tik pirka un pirka, Bet nepārdeva neko.

Vēsture templiešiem nebija labvēlīga. Lai gan viņi rosināja dzejnieku un hronistu iztēli Svētā Grāla kausa bruņinieki grāmatā "Parsifals" bija templieši, tāpat kā demoniskie "Aivenho" nevaroņi, laikā, kad krusta karotājiem piedēvēja Eiropas agresivitātes un imperiālisma izcelsmi, viņu brutālo fanātismu attiecināja arī uz templiešiem.

Malons turpināja pārlapot grāmatu, līdz atrada rindko­pu, ko atcerējās redzējis pirmajā reizē, kad šķirstīja sējumu. Viņš zināja, ka tai šeit jābūt. Atmiņa viņu nepievīla nekad. Rindiņas vēstīja, ka templieši kaujas laukā vienmēr nesa ka­rogu, kas kātam bija piestiprināts vertikāli un ko veidoja di­vu krāsu puses viena bija melna un simbolizēja grēkus, ko brāļi bruņinieki bija atstājuši agrākajā dzīvē, un otra bija bal­ta, simbolizējot jauno dzīvi ordenī. Uzraksts uz karoga bija franču valodā. Tulkojumā tas nozīmēja cēlumu, diženumu, slavu. Tas bija arī ordeņa kaujas sauciens.

Beauseant. Lai slava!

Tas pats vārds, ko nomurmināja "Sarkanā jaka", metoties lejā no Apaļā torņa.

Kas te notiek?

Malons juta apziņā sarosāmies agrāko motivāciju, izjūtas, kas šķita pagaisušas pēdējā gada laikā. Labs aģents ir gan zinātkārs, gan piesardzīgs. Ja pietrūks vienas vai otras īpa­šības, noteikti kaut kas tiks palaists garām un varēs notikt nelaime. Malons pirms daudziem gadiem kādā no pirmajiem uzdevumiem aģenta darbā bija pieļāvis šādu kļūdu, un viņa pārsteidzība kādam citam aģentam bija maksājusi dzīvību. Tas nebija vienīgais cilvēks, par kura nāvi Malons jutās at­bildīgs, taču pirmais gan, un viņš nekad neaizmirsa savu bezrūpīgo rīcību tajā reizē.

Stefanijai draudēja lielas nepatikšanas. Neapšaubāmi. Viņa bija Malonam norādījusi, lai turas tālāk no viņas darījumiem, tāpēc būtu bezjēdzīgi censties runāt ar viņu vēlreiz. Taču va­rēja gadīties, ka Pēters Hansens pasaka kaut ko noderīgu.

Malons ielūkojās pulkstenī. Vēls, bet Hansens pēc dabas bija naktsputns un droši vien vēl bija nomodā. Ja ne, Ma­lons viņu pamodinās.

Viņš nolika grāmatu un devās uz durvīm.