TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

REHNES/. E-CHA TEA L'

DESMIT L'N ČETRDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Maloris sekoja Markam uz Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu. Vasarā dievkalpojumi nenotika. Acīmredzot svētdie­nu Joti bija iecienījuši tūristi, kuri jau drūzmējās ap baznīcu fotografējot un uzņemot videofilmas.

Mums vajadzēs biļeti, Marks teica. Šajā baznīcā ne­drīkst iet iekšā bez ieejas maksas.

Malons iegāja villā "Betānija" un nostājās nelielas rindas galā. Nopircis biļetes, viņš ārpusē ieraudzīja, ka Marks stāv pie dārza, ko ieskāva apmale un kur atradās vestgotu pīlārs un Jaunavas Marijas statuja, par ko bija stāstījis Ruā Kle­ridons. Uz pīlāra bija uzraksts PEN1TENCE, PEN1TENCE un MISSION 1891.

Lurdas Dievmāte, Marks teica, norādot uz statuju. Sonjēru valdzināja Lurda. Tur viņa laikos pirmo reizi ļau­dīm bija parādījies Jaunavas Marijas tēls. Sonjērs gribēja, lai Renna kļūst par svētceļojumu mērķi, tāpēc izveidoja šo dār­zu un uzstādīja pīlāru un statuju.

Malons ar roku pamāja uz ļaužu pusi.

Viņa vēlme piepildījusies.

Jā. Taču ne jau tā iemesla dēļ, kā vēlējās viņš. Esmu pār­liecināts, ka neviens no šiem cilvēkiem pat nezina, ka šis pī­lārs nav oriģināls. Tā ir kopija, kas uzstādīta pirms daudziem gadiem. Uz oriģināla uzraksts ir gandrīz nesalasāms. To sa­grauzis laikazobs, un tagad tas atrodas draudzes muzejā. No visa, kas šeit bija Sonjēra laikā, atlicis samērā maz.

Viņi tuvojās baznīcas galvenajai ieejai. Zem apzeltītās ar­kas Malons izlasīja uzrakstu TERRIBILIS EST LOCU ISTE. No Pir­mās Mozus grāmatas. "Bijājama ir Šī vieta." Viņš zināja stāstu par Jēkabu, kas sapņojis par kāpnēm, pa kurām kāpuši eņ­ģeļi, un, pamodies no miega, nomurminājis: "Bijājama ir ŠT vieta." Tas nozīmēja, ka viņš sapņojis par Bēteli "Dieva mā­jokli". Viņam ienāca prātā kāda doma.

Vecajā Derībā Bētele kļūst par sāncensi Jeruzālemei kā reliģiskam centram.

Tieši tā. Vēl viena netieša norāde, ko atstājis Sonjērs. Iekšā ir vēl citas.

Viņi bija gulējuši līdz vēlam rītam un piecēlušies aptuve­ni pirms pusstundas. Stefānija gulēja vīra guļamistabā un vēl nebija nākusi ārā, kad Malons izteica domu, ka viņš un Marks varētu aiziet uz baznīcu. Viņš gribēja parunāt ar Marku bez Stefānijas klātbūtnes, turklāt ļaut viņai šajā laikā nomierinā­ties. Malons saprata, ka Stefānija grib strīdēties un viņas dē­lam agrāk vai vēlāk būs jārunā ar māti. Taču Malonam šķi­ta, ka būtu labi šo sarunu novilcināt. Arī Žofrē bija pieteicies nākt līdzi, bet Marks nebija ļāvis. Malons nojauta, ka Marks Nels grib runāt ar viņu divatā.

Viņi iegāja baznīcā.

Tajā bija tikai viena aila ar augstiem griestiem. Viņiem pretī raudzījās kokgriezums derdzīgs sātana tēls zaļā ap­metnī ar saviebtu ģīmi, sagumis zem svētā ūdens trauka.

īstenībā tas ir dēmons Asmodejs, nevis sātans, sacīja Marks.

Vēl viena norāde?

Acīmredzot jūs zināt, kas viņš ir.

Ja atceros pareizi noslēpumu aizbildnis.

Tā ir. Palūkojieties uz pārējiem!

Virs svētā ūdens trauka atradās četri eņģeļi katrs atvei­doja vienu krusta zīmes daļu. Apakšā bija uzraksts PAR CE SIGNE TU LE VAINCRAS. Malons pārtulkoja uzrakstu no fran­ču valodas. "Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi."

Viņš zināja, ko nozīmē šie vārdi.

Tos sacīja Konstantīns, kad pirmo reizi devās cīņā ar savu sāncensi Maksentiju. Teikts, ka viņš sapnī redzējis uz saules krustu un zem tā šos vārdus.

Tomēr ir kāda atšķirība. Marks norādīja uz kokā ie­grebtajiem burtiem. Sākotnējā frāzē trūkst vārda viņu. Tur ir tikai ar šo zīmi tu uzvarēsi.

Vai tas ir tik nozīmīgi?

Tētis atrada kādu senu ebreju leģendu, kas stāsta, kā izdevies nepieļaut, ka dēmoni traucē celt Zālamana templi. Dēmonu Asmodeju apvaldīja, piespiežot viņu nest ūdeni elementu, kas viņam riebās. Tādējādi svētā ūdens trauka simbolisms šeit ir vietā. Taču vārdu viņam citātā noteikti pie­vienojis Sonjērs. Daži mēdz teikt, ka viņam gluži vienkārši attiecas uz faktu, ka, iemērcot pirkstu svētajā ūdenī un pār­metot krustu, kā dara katoļi, tiks uzvarēts sātans viņš. To­mēr citi ievērojuši šā vārda novietojumu franču frāzē. Par ce signe tu le vaincras. Vārds Ic "viņš" simbolizē trīspadsmi­to un četrpadsmito burtu alfabētā. 1314.

Malons atcerējās lasīto.

Tas ir gads, kad izpildīja nāvessodu Žakam de Molē.

Vai sakritība? Marks paraustīja plecus.

Tepat netālu grozījās aptuveni divdesmit cilvēku, viņi fo­tografēja un apbrīnoja spilgtos tēlus, kas radīja mistisku ie­spaidu. Logus greznoja vitrāžas, ko apspīdēja saule, un Ma­lons ieskatījās attēlotajās ainās. Marija un Marta Betānijā. Marija Magdalēna sastop augšāmcēlušos Kristu. Lācars pie­cēlies no kapa.

Tas atgādina pārsteigumu namiņu atrakciju parkā ar teoloģisku tematiku, viņš čukstēja.

Tā varētu teikt.

Marks norādīja uz flīžu grīdu pie altāra.

Ieeja kapenēs atrodas tur, tieši priekšā kaltās dzelzs rež­ģim, tā paslēpta zem flīzēm. Pirms vairākiem gadiem daži franču ģeogrāfi baznīcā slepeni veica zemes izpēti ar rada­ru, un viņiem izdevās izdarīt' dažus mērījumus, pirms vietē­jā vara viņus apturēja. Rezultāti,parādīja, ka zem altāra at­rodas anomālija, kas liecina, ka tur varētu būt kapenes.

Vai izrakumus neveica?

Vietējā vara to nekādā ziņā nepieļautu. Pārāk lieli draudi tūrisma industrijai.

Malons smaidīja.

Tāpat vakardien teica arī Kleridons.

Viņi apsēdās kādā baznīcas solā.

Viens gan ir skaidrs, Marks klusi sacīja. Šeit nekādi dārgumi neatrodas, ļaču Sonjērs baznīcu izmantoja, lai daritu zināmu visiem savu viedokli. Un, cik esmu lasījis par šo cilvēku, tāda rīcība atbilst viņa pašpārliecinātajam raksturam.

Malons ievēroja, ka visā baznīcas interjerā dominē pār­lieku spilgtas krāsas un zeltījums, bojājot skaistumu. Tad viņš ievēroja vēl kaut ko. Ikviens mākslas darbs, sākot ar statu­jām un bareljefiem un beidzot ar logiem, bija pilnīgi atšķi­rīgs neatkarīgi no temata, it kā jebkura darbu līdzība būtu aizvainojoša.

Malonam tas nepatika. Viņš bija apmeklējis daudzas baz­nīcas Eircn^ā, un tajās lielākoties bija jūtama laika un vēstu­res elpa. Sī baznīca atbaidīja.

Sonjērs pats pārraudzīja visu iekārtojumu, stāstīja Marks. šeit nekas netika novietots bez viņa ziņas. Marks norādīja uz kādu statuju. Padujas svētais Antonijs. Pie vi­ņa cilvēki vēršas ar lūgšanām, ja meklē kaut ko nozaudētu.

Malons uztvēra ironiju.

Vēl viens vēstījums?

Protams. Palūkojieties uz kokgriezumiem, kas atveido krusta ceļu!

Kokgriezumu rinda sākās pie kanceles. Septiņi bija novie­toti gar ziemeļu sienu, otri septiņi gar dienvidu sienu. Tie bija krāsoti koka bareljefi, kas attēloja Kristus ceļu līdz krus­tam. Spilgtā krāsa un detaļas šķita nepiemērotas tik nopiet­nam tematam.

Savādi, vai ne? jautāja Marks. Tūkstoš astoņi simti astoņdesmit septītajā gadā, kad bareljefus uzstādīja, tādu ša­jā apvidū bija daudz. Rokamadurā ir gandrīz tieši tādi paši. Gan tos, gan šos darināja Ziskāra darbnīcā Tulūzā. Par tiem izteikti daudzi minējumi. Sazvērnieki apgalvo, ka tiem ir saistība ar masoniem vai ka tie patiesībā ir savdabīga norā­de uz dārgumu atrašanās vietu. Tā nav taisnība. Tomēr ta­jos iekļauti vēstījumi.

Malona uzmanību piesaistīja dažas īpatnības. Melnais ver­gu zēns, kas turēja Pilāta mazgājamo bļodu. Pilāta apmet­nis. Trompete, ko pūta brīdī, kad Kristus pakrita zem krus­ta. Augšup paceltie trīs sudraba diski. Skotu rūtainajā segā ietītais bērns iepretī Kristum. Romiešu kareivis, kas, metot monētu, maksā par Kristus apmetni, un uz sejām redzamie skaitļi trīs, četri un pieci.

Paskatieties uz četrpadsmito bareljefu! Marks teica, pamājot ar roku uz dienvidu sienas pusi.

Malons piecēlās un aizgāja lidz baznīcas priekšpusei. Pie altāra plīvoja sveču liesmiņas, un viņš tūlīt ieraudzīja barel­jefu zem altāra. Kāda sieviete, laikam Marija Magdalēna, rau­dot tupēja uz ceļiem grotā pie krusta. Pie tā pamatnes bija nolikts galvaskauss, un Malons uzreiz iedomājās galvaskausu litogrāfijā, ko bija redzējis nakti Aviņonā.

Viņš pagriezās un pētīja krusta ceļa pēdējo, četrpadsmito atveidojumu, kur varēja redzēt, kā divi vīri nes Kristus mie­sas, bet trīs sievietes raud. Aiz viņiem slējās klinšaina nogā­ze ar pilnu mēnesi naksnīgajās debesīs virs tās.

Jēzu nes uz kapu, Malons čukstus teica Markam, kas bija nostājies tieši aiz viņa.

Atbilstoši romiešu likumiem krustā sistu cilvēku nebija ļauts apbedīt. Ar nāvi pie krusta sodīja tikai tos, kurus vai­noja noziegumos pret impēriju, un krustā sistajiem vajadzē­ja lēni nomirt turpat vairāku dienu laikā un tā, lai visi to redz, bet līķi atstāja maitasputniem. Tomēr Pilāts it kā to at­devis Jāzepam no Arimatijas, lai varētu apbedīt. Vai esat kādreiz domājis, kāpēc tā?

Neesmu vis.

Ir cilvēki, kas to pārdomājuši. Atcerieties, Kristu sita krustā sabata priekšvakarā. Saskaņā ar likumu viņu nedrīk­stēja apglabāt pēc saules rietā. Marks norādīja uz četrpa­dsmito bareljefu. Tomēr Sonjērs licis te novietot kokgrie­zumu, kur skaidri redzams, ka līķi nes pēc saules rieta.

Malons vēl nesaprata.

Un ja nu Kristu nes nevis uz kapu, bet pēc tumsas ie­stāšanās ārā no tā?

Malons neko neteica.

Vai jūs kaut ko zināt par gnostiķu evaņģēlija tekstiem? Marks jautāja.

Malons zināja. Tie bija atrasti tūkstoš deviņi simti četr­desmit piektajā gadā pie Nīlas augšteces. Septiņi beduīnu laukstrādnieki, rokot zemi, uzgāja cilvēka skeletu un aizzī­mogotu urnu. Domājot, ka tajā ir zelts, viņi to sašķaidīja un atrada trīspadsmit senus rokrakstus ādas iesējumā. Ne nu gluži grāmatu, bet tās priekšteci. Rūpīgi uzrakstītie teksti uz papīra ar apdriskātām malām bija seno koptu valodā. Tos, jādomā, bija rakstījuši mūki, kuri ceturtajā gadsimtā dzīvoja netālajā Pahomas klosterī. Tur bija četrdesmit seši seni kris­tiešu manuskripti, datēti ar otro gadsimtu, bet iesieti tie bi­ja ceturtajā gadsimtā. Vēlāk dažus nozaudēja, izmantoja ieku­ram vai izmeta, bet atlikušos tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā iegādājās vietējais muzejs.

Malons pastāstīja Markam, ko zināja.

Vēsture sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc mūki apra­ka rokrakstus, Marks teica. Ceturtajā gadsimtā Aleksandrijas bīskaps Atanazijs uzrakstīja vēstuli, kas tika izsūtīta visām baznīcām Ēģiptē. Viņš izdeva dekrētu, kas noteica, ka par Svētajiem rakstiem uzskatāmi tikai divdesmit septiņi tek­sti, kas iekļauti nesen formulētajā Jaunajā Derībā. Visi pārē­jie ķecerīgie teksti iznīcināmi. Neviens no četrdesmit sešiem manuskriptiem urnā neatbilda bīskapa prasībai. Tāpēc Pa­homas klostera mūki nolēma tos trīspadsmit tekstus paslēpt, nevis sadedzināt, varbūt gaidot, ka baznīcas vadība mainī­sies. Protams, nekādas pārmaiņas nenotika. Romas katoli­cisms uzplauka. Taču, paldies Dievam, teksti saglabājās. Tie ir gnostiķu evaņģēliji, ko pazīstam mūsdienās. Vienā, Pēte­ra evaņģēlijā, rakstīts: "Un, kamēr viņi stāstīja, ko redzēju­ši, viņi ieraudzīja trīs vīrus nākam no kapa, un divi no tiem balstīja trešo."

Malons cieši skatījās uz četrpadsmito bareljefu. Divi bal­stīja trešo.

Gnostiķu evaņģēliji bija neparasti teksti, Marks teica. Daudzi zinātnieki tagad apgalvo, ka Toma evaņģēlijs, kas pieder pie tiem, varbūt visprecīzāk atstāsta Kristus sacītos vārdus. Agrīnie kristieši ļoti baidījās no gnostiķiem. Nosau­kums ņemts no grieķu gnosis, kas nozīmē zināšanas. Gnostiķi gluži vienkārši bija cilvēki, kuriem piederēja plašākas zinā­šanas, bet kristietības katoliskā versija beigu beigās iznīdēja gnostiķu idejas un mācību.

Un templieši to saglabāja?

Marks pamāja.

Abatijas bibliotēkā atrodas gnostiķu un vēl daži citi evaņģēliji, kurus mūsdienu teologi nekad nav redzējuši. Templiešu attieksme pret Svētajiem rakstierh nebija aizspriedūmaina. No tā saucamajiem ķecerīgajiem darbiem var daudz mācīties.

Kā Sonjērs kaut ko zināja par tiem evaņģēlijiem? Tie tika atklāti vairākus gadu desmitus pēc viņa nāves.

Varbūt viņam bija pieejami pat labāki informācijas avoti. Es jums parādīšu vēl kaut ko.

Malons sekoja Markam atpakaļ uz baznīcas ieeju, un viņi izgāja uz lieveņa. Virs durvīm akmenī bija iekalts četrstūris, kurā ar krāsu ierakstīts teksts.

Izlasiet to! sacīja Marks.

Malons pūlējās saskatīt burtus. Uzraksts bija latīņu valo­dā, un daudzi burti bija pa pusei izdzisuši.

REGNUM MUNDI ET OMNEM ORNATUM SCOECULI CONTEMPS1, PROPTER ANOREM DOMININ MEI JEŠU CHRISTI: QUEN VIDI, QUEM AMAVI, IN QUEM CREMINI, QUEM DILEXl

Tulkojumā tas nozīmē: "Es nicinu šīs pasaules valstību un visu laicīgo greznību, jo mīlu savu Kungu Jēzu Kristu, ku­ru redzēju, kuru mīlēju, kuram ticēju un kuru pielūdzu." In­teresants formulējums, bet tur ir dažas aizdomīgas kļūdas. Marks pamāja. Vārdos scoeculi, anorem, quen un cremim ir pareizrakstības kļūdas. Sonjērs par akmens kalšanu un tek­sta uzkrāsošanu samaksājis simt astoņdesmit frankus, tiem laikiem ievērojamu summu. Mēs to zinām, jo kvītis ir sagla­bājušās. Viņš pārvarēja daudz grūtību, lai izveidotu ieeju šā­dā izskatā, tomēr pieļāva, ka tekstā paliek kļūdas. Tās būtu bijis viegli izlabot, jo burti ir tikai uzvilkti ar krāsu.

Varbūt viņš kļūdas nepamanīja?

Sonjērs? Viņš bijā ārkārtīgi vērīgs cilvēks. Viņa uzmanī­bai nekas nepaslīdēja garām.

Kad baznīcā sāka plūst iekšā jauns tūristu vilnis, Marks veda Malonu ārā. Viņi nostājās pie dārza apmales.

Uzraksts virs durvīm nav ņemts no Bībeles. Tas atrodams dziedājumā, ko sacerējis kāds Zans Tolers četrpadsmitā gad­simta sākumā. Dziedājumi bija lūgšanas vai dzeja, ko dziedā­ja Svēto rakstu lasījumu starplaikos, un Tolers Sonjēra dzīves laikā bija labi pazīstams. Tātad iespējams, ka Sonjēram gluži vienkārši patika šī frāze. Tomēr tas ir ļoti neparasti.

Malons piekrita.

% *

Kļūdas vārdu rakstībā varētu savā ziņā izskaidrot, kā­pēc Sonjērs izmantojis šo frāzi. Tur rakstīts quem cremini, ar to domājot "kuram ticēju", tikai pareizi būtu credidi, tomēr Sonjērs atstājis nepareizo vārdu. Vai tas varētu nozīmēt, ka Sonjērs neticēja Viņam? Un pats interesantākais. Quem vidi. "Kuru redzēju."

Malons uzreiz saprata nozīmi.

Lai ko viņš atrada, tas viņu noveda pie Kristus. Kuru viņš redzēja.

Tā domāja tētis, un es esmu vienisprātis. Sonjērs, šķiet, nav spējis pretoties tieksmei nosūtīt vēstījumus. Viņš gribē­ja, lai pasaule zina, ko zināja viņš, taču gandrīz vai jādomā viņš zinājis, ka viņa laikā to neviens nesapratīs. Un viņam bija taisnība. Nesaprata neviens. Vēl četrdesmit gadus pēc viņa nāves neviens to pat nepamanīja. Marks lūkojās uz seno baznīcu. Tur ir milzum daudz ačgārnību. Kokgriezu­mi, kas attēlo krusta ceļu, pie sienām novietoti pretējā kār­tībā nekā visās citās baznīcās pasaulē. Sātans pie durvīm ir Dieva pretstats. Tad Marks norādīja uz vestgotu pīlāru, kas atradās dažu pēdu attālumā. Tas uzsliets ar augšgalu uz leju. Paraugieties uz krustu un gravējumiem priekšpusē!

Malons pētīja pīlāra priekšējo virsmu.

Sonjērs apgrieza pīlāru otrādi un tikai pēc tam lika tajā iegravēt vārdus Mission 1891 apakšpusē un Penitence, Penitence augšpusē.

Apakšējā stūrī pa labi Malons ievēroja burtam V līdzīgu zīmi ar apli vidū. Piešķiebis galvu, viņš iztēlojās to otrādi.

Alfa un omega? viņš jautāja.

Daži tā domā. Arī tētis tā uzskatīja.

Cits nosaukums Kristum.

Pareizi.

Kāpēc Sonjērs apgrieza pīlāru otrādi?

Līdz šim neviens nav varējis iedomāties jēdzīgu iemeslu.

Marks pagāja nost no apmales, lai citi cilvēki varētu ap­lūkot attēlus. Viņš veda Malonu uz baznīcas aizmuguri, kur vienā Golgātas dārza stūrī atradās neliela grota.

Arī šis ir atdarinājums. Domāts tūristiem. Oriģināls gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Sonjērs to uzcēla no akmeņiem, ko atveda no saviem ceļojumiem. Reizi pa reizei viņš kopā ar mīļāko uz vairākām dienām aizceļoja un atveda ar akme­ņiem pilnu kasti. Savādi, vai ne?

Atkarībā no tā, kas tajā kastē patiešām atradās.

Marks smaidīja.

Vienkāršs veids, kā atvest nedaudz zelta, neradot aiz­domas.

Sonjērs taču bija savādnieks. Varbūt viņš gluži vienkārši vāca akmeņus.

Savādnieks ir ikviens, kas ierodas šeit.

Arī jūsu tēvs?

Marks nopietni palūkojās uz Malonu.

Bez šaubām. Tētim piemita apsēstība. Viņš deva šai vie­tai jaunu dzīvību, mīlēja katru zemes pēdu ciematā. Te viņš bija mājās jebkurā nozīmē.

Un jūs ne?

Es mēģināju turpināt viņa darbu. Tomēr man trūka aiz­rautības. Varbūt es sapratu, cik veltīgas ir visas pūles.

Kāpēc tad jūs piecus gadus slēpāties abatijā?

Man bija vajadzīga nošķirtība. Tā man darīja labu. Taču mestram bija lielāki plāni. Tāpat kā man. Bēglim no Tempļa ordeņa.

Ko jūs darījāt kalnos, kad jūs aizrāva lavīna?

*

Marks neatbildēja.

Jūs darījāt to pašu, ko šeit dara jūsu māte. Mēģinājāt kaut ko noskaidrot. Tikai nezinājāt, ka jūs novēro.

Paldies Dievam, ka viņi to darīja.

Jūsu mātei pašreiz ir grūti.

Vai jūs ar viņu kopā strādājāt?

Malons pamanīja, uz ko Marks mērķē.

Ilgus gadus. Viņa man ir draugs.

Man tā ir grūta problēma.

Zinu, bet to var atrisināt. Viņa ļoti cieš. Vaino sevi un nožēlo. Šī varētu būt otra iespēja viņai un jums.

Mēs ar māti izšķīrāmies pirms daudziem gadiem. Tā bija labāk mums abiem.

Ko tādā gadījumā jūs darāt šeit?

Atnācu uz sava tēta māju.

Un ierodoties redzējāt te svešas ceļasomas. Te bija pa­likušas arī mūsu pases. Jūs noteikti tās atradāt. Tomēr pali­kāt šeit.

Marks novērsās, un Malons domāja, ka viņš cenšas slēpt apmulsumu. Viņš pats negribēja atzīt, taču raksturā bija stipri līdzīgs mātei.

Man ir trīsdesmit astoņi gadi, bet arvien vēl jūtos kā zēns, Marks sacīja. Piecus pēdējos gadus esmu dzīvojis abatijas mierīgajā patvērumā, kur visu noteica stingri liku­mi. Cilvēks, ko uzskatīju par savu otru tēvu, bija pret mani labs, un es sasniedzu tik augstu stāvokli, kādu nekad agrāk neesmu pazinis.

Tomēr jūs esat te. Kaut kādu noslēpumainu notikumu pašā centrā.

Marks smaidīja.

Jums un mātei jāizrunājas.

Jaunais vīrietis paskatījās uz viņu ar nopietnu, raižpilnu seju.

Tā sieviete, par kuru vakar ieminējāties. Kasiopeja Vita. Es zinu par viņu. Viņa vairākus gadus strīdējās ar manu tēti. Vai viņu var atrast?

Malons ievēroja, ka Markam patīk izvairīties no atbildes uz jautājumu, uzdodot citu jautājumu, tāpat kā mātei.

Varbūt. Vai viņa ir bīstama?

Grūti pateikt. Viņa allaž grozījās ap šo vietu. Tētim viņa nepatika.

Arī de Rokforam ne.

Protams!

Pagājušajā nakti arhīvā tā sieviete nedevās rokā, un de Rokfors nezināja, kā viņu sauc. Ja nu Kleridons ir pie viņa, tad tagad viņš zina, kas tā sieviete ir.

Vai par to jāraizējas mums?

Viņa divas reizes paglāba mani. Tāpēc vajadzētu viņu brīdināt. Kleridons teica, ka viņa dzīvojot netālu Živorā. Es ar tavu māti gribēju šodien braukt projām. Domājām, ka meklējumi beigušies. Tomēr tagad ir citādi. Man jāaizbrauc pie Kasiopejas Vitas. Domāju, ka labāk to darīt man vienam.

Labi. Mēs gaidīsim šeit. Šobrīd man jāaiziet pie tēta kapa. Neesmu to apmeklējis piecus gadus.

Marks devās uz kapsētas vārtiem.

Загрузка...