Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMIT OTRA NODAĻA

AVINONA

PIECI PĒCPUSDIENA

Malons apstādināja Peugeot. Ruā Kleridons gaidīja ceļa ma­lā dienvidos no sanatorijas, tieši tur, kur bija solījies. Sapin­kātā bārda bija nozudusi, tāpat kā notraipītais apģērbs. Viņš bija tīri noskuvies, apgriezis nagus, uzvilcis džinsus un spor­ta krekliņu. Garie mati bija sasieti zirgastē un viņa solis kļu­vis apņēmīgs.

Patīkami bija tikt vaļā no tās bārdas, viņš teica, ie­kāpjot aizmugurējā sēdeklī. Lai izliktos par templieti, va­jadzēja līdzināties viņiem pēc izskata. Vai zināt, viņi nekad nemazgājās. To liedza statūti. Nedrīkstēja cits citam rādīt sa­vu kailumu, nedrīkstēja sakopties. Smaka droši vien bija ne­ciešama.

Malons ieslēdza pirmo ātrumu un sāka braukt. Debesis klāja negaisa mākoņi. Acīmredzot tas nāca šurp no Rennesle-Chāteau. Pamalē uz tumšo mākoņu fona plaiksnīja zibens un ducināja pērkons. Vēl nelija, bet lietus bija gaidāms pavi­sam drīz. Malons saskatījās ar Stefāniju, un viņa saprata, ka vīram aizmugurējā sēdeklī jāuzdod jautājumi.

Viņa pagriezās atpakaļ.

Mister Klēridon…

Sauciet mani par Ruā, madame!

Labi. Ruā, vai varat pastāstīt vairāk par Larsa domām? Mums ir svarīgi tās saprast.

Vai jums tās nav zināmas?

Vairākus gadus pirms Larsa nāves mēs bijām atsveši­nājušies. Viņš man daudz ko neuzticēja. Taču nesen es izla­sīju viņa grāmatas un dienasgrāmatu.

Vai drīkstu jautāt, kādēļ tad jūs tagad esat šeit? Larss ir miris jau sen.

Teikšu tā man šķiet, ka Larss būtu vēlējies, lai viņa darbs tiek pabeigts.

Tur jums taisnība, madame. Jūsu vīrs bija izcils zinātnieks. Viņa teorijas bija stingri pamatotas, un es ticu, ka viņam būtu paveicies. Ja viņš nebūtu gājis bojā.

Pastāstiet par tām teorijām!

Viņš gāja to pašu ceļu, ko abats Sonjērs. Tas priesteris bija gudrs. No vienas puses, viņš gribēja, lai neviens neuz­zina to, ko zina viņš. No otras puses, viņš atstāja daudzas norādes. Kleridons pašūpoja galvu. Runā, ka viņa mīļā­kā zinājusi visu, bet viņa nomira, neizpaužot ne vārda. Ne­ilgi pirms nāves Larss domāja, ka beidzot guvis panākumus. Vai jūs zināt visus tos notikumus, madame? īsto patiesību?

Diemžēl zinu vienīgi to, ko Larss rakstījis savās grāma­tās. Taču viņa dienasgrāmatā ir dažas interesantas atsauces, kuras viņš nav publicējis nekad.

Vai drīkstu ieskatīties tajās lappusēs?

Stefānija pāršķirstīja dienasgrāmatu, tad iedeva to Kleridonam. Malons atpakaļskata spogulī redzēja, ar kādu inte­resi vīrietis lasa.

īsti brīnumi, sacīja Kleridons.

Vai jūs varētu mums paskaidrot? jautāja Stefānija.

Protams, madame. Kā šodien jau teicu, Noela Korbī un pārējo izdomājumi par Sonjēru šķita noslēpumaini un satrau­coši. Bet Larss un ari es zināju, ka patiesība ir vēl aizraujo­šāka.

Sonjērs aplūkoja baznīcas jauno altāri, priecādamies par paveikto. Briesmīgās marmora plāksnes vairs nebi­ja, tā bija aiznesta uz kapsētu, bet vestgotu stabi iz­mantoti citām vajadzībām. Jaunais altāris bija skaists savā vienkāršībā. Pirms trim mēnešiem jūnijā Sonjērs bija sarīkojis pirmo komūnijas dievkalpojumu. Svinī­gā gājienā ciemata vīri bija nesuši Jaunavas Marijas statuju cauri visai Rennai un, atgriezušies līdz baz­nīcai, to bija novietojuši baznīcas dārzā uz kāda no vecajiem pīlāriem. Iemūžinot šā notikuma piemiņu,

Sonjērs lika uz pīlāra iegravēt vārdus PEN1TENCE, PENITENCE[3] , lai atgādinātu draudzei par pazemību, un M1SSION 189t, lai paliktu atmiņā viņu kopīgā veiku­ma gads.

Baznīcas jumts beidzot bija salabots, ārsienas no­stiprinātas. Vecā kancele bija prom, un jau būvēja jau­nu. Drīz vien grīdu klās flīžu kvadrāti tādā rakstā kā uz dambretes galdiņa, tad novietos jaunus solus. Taču vispirms vajadzēja sakārtot grīdas pamatni. Ūdens, sūkdamies no jumta, bija bojājis daudzus pa­matu akmeņus. Dažviet tie bija labojami, bet vairākās vietās akmeņi bija jānomaina.

Bija drēgns un vējains septembra rīts, un Sonjē­ram bija izdevies saaicināt vairākus ciemata iedzīvo­tājus palīgos. Viņiem vajadzēja divās nedēļās dabūt projām vairākas bojātās plāksnes un uzlikt jaunas, pirms ierodas flīžu licēji. Vīri tagad strādāja trīs da­žādās joma vietās. Sonjērs pievērsās apdauzītai, ļodzīgai akmens plāksnei, kas atradās pie altāra pakāpie­niem.

Viņu arvien vēl mulsināja stabā atrastā stikla pu­delīte. Izkausējis vasku un izņēmis saritināto papīriņu, viņš atklāja, ka uz tā nav rakstīti vārdi, bet burti un simboli trīspadsmit rindās. Kad viņš papīriņu parādī­ja kaimiņu ciemata priesterim, abatam Želī, tas vi­ņam pastāstīja, ka tāds izkārtojums ir kriptogramma un ka šķietami bezjēdzīgajos burtos iekļauts vēstījums. Lai to atšifrētu, bija nepieciešama matemātiska atslē­ga, bet Sonjērs nebija ticis noslēpuma risinājumam tuvāk arī pēc vairāku mēnešu pūliņiem. Viņš gribēja noskaidrot gan tā nozīmi, gan iemeslu, kāpēc tas pa­slēpts. Vēstījums noteikti bija ārkārtīgi svarīgs. Taču vajadzēja būt pacietīgam. To Sonjērs teica pats sev kat­ru nakti pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma rast at­bildi un, lai arī netika tālāk, vismaz bija pacietīgs.

Viņš paņēma āmuru ar īsu rokturi un nolēma pār­baudīt, vai biezo akmens plāksni nevar saskaldīt. Jo mazāki gabali, jo vieglāk tos iznest ārā. Sonjērs no­metās ceļos un trīs reizes spēcīgi trieca pa vienu galu jardu garajai plāksnei. Tā ieplaisāja visā garumā. Vēl daži sitieni, un plaisas kļuva dziļākas.

Sonjērs nometa āmuru un paņēma dzelzs stieni, lai atlauztu nost fragmentus. Pabāzis stieni zem garena, šaura plāksnes gabala, viņš to pacēla uz augšu, pēc tam ar kāju pabīdīja sānis.

Tad viņš kaut ko pamanīja.

Sonjērs nolika stieni un tuvināja atsegtajai vietai eļļas lampu. Ar roku uzmanīgi notrausis nost gružus, viņš ieraudzīja eņģi. Sonjērs pieliecās tuvāk un slau­cīja nost putekļus un gružus. Parādījās vēl citas sa­rūsējušas dzelzs daļas, pirksti notraipījās ar rūsu.

Tad viņš apveidu saskatīja skaidri.

Tās bija durvis.

Tās veda pazemē.

Kas atradās aiz tām?

Sonjērs pameta skatienu visapkārt. Citi vīri cītīgi strādāja, sarunādamies savā starpā. Sonjērs nolika lam­pu un klusi atlika atpakaļ dobumā fragmentus, ko nu­pat bija izcēlis ārā.

Labais priesteris negribēja, lai kāds uzzina par viņa at­radumiem, sacīja Kleridons. Vispirms stikla pudelīte, tad durvis. Viņa baznīca bija brīnumu pilna.

Uz kurieni veda durvis? Stefānija gribēja zināt.

Tas ir pats interesantākais. Larss man nekad nav izstās­tījis visu. Taču tagad, izlasījis ierakstus dienasgrāmatā, es sa­protu.

Sonjērs noņēma pēdējo akmens fragmentu no dzelzs durvīm zem grīdas. Baznīcas durvis bija slēgtas, sau­le norietējusi pirms vairākām stundām. Visu dienu viņš bija domājis par to, kas atrodas zem durvīm, bet

• ne vārda nebija bildis strādniekiem, tikai pateicies par darbu un paskaidrojis, ka viņš nolēmis dažas dienas atpūsties, tāpēc viņu palīdzība atkal būs vajadzīga tikai nākamajā nedēļā. Par atradumu viņš nebija stāstījis pat savai mīļotajai, tikai pēc vakariņām ieminējies, ka

pirms došanās pie miera grib pārbaudīt baznīcu. Pa jumtu bungoja lietus.

Aplūkojot durvis eļļas lampas gaismā, Sonjērs no­sprieda, ka to garums ir nedaudz lielāks par jardu, bet platums puse jarda. Durvis atradās vienā līmenī ar grīdas pamatni, bet slēdzenes nebija. Par laimi, grīda bija no akmens, bet Sonjērs raizējās par eņģēm, tāpēc viņš bija paņēmis līdzi lampas eļļu. Tas nebija pats la­bākais līdzeklis ieeļļošanai, bet neko labāku viņš ātru­mā nevarēja sameklēt.

Viņš iezieda eņģes ar eļļu, cerēdams, ka tās pado­sies. Tad Sonjērs pastūma laužņa galu zem vienas dur­vju malas un cēla.

Durvis nekustējās.

Viņš lauza spēcīgāk.

Eņģes sāka padoties.

Sonjērs kustināja lauzni, drupinādams sarūsējušo metālu, tad uzlēja eņģēm vēl eļļu. Kad viņš vairakas reizes bija tā pūlējies, eņģes iečīkstējās un durvis izcē­lās uz augšu.

Sonjērs iespīdināja gaismu mitraja caurumā.

Lejup veda šauras kāpnes, un piecu jardu dziļumā atradās nelīdzena akmens grīda.

Sonjēru pārņēma satraukums. Viņš bija dzirdējis citu priesteru stāstus par viņu atradumiem. Lielāko­ties tās bija slēptuves no revolūcijas laikiem, kad baz­nīcas kalpotāji slēpa relikvijas, svētbildes un dārglietas no republikāņu laupītājiem. luīngdokā tika aplaupītas daudzas baznīcas. Taču Rennes-le-Chāteau baznīca tolaik bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka tur gluži vien­kārši nebija, ko laupīt.

Varbūt tā nebija taisnība.

Sonjērs pārbaudīja augšējo pakāpienu un nosprie­da, ka pakāpieni iecirsti klintī, uz kuras atradās baz­nīca. Paņēmis rokā lampu, viņš uzmanīgi kāpa lejup, cieši raudzīdamies četrstūrainajā telpā, kas ari bija iz­cirsta klinti. Arka dalīja telpu divās daļās. Tad viņš ieraudzīja kaulus. Ārsienās cits citam blakus atradās dziji dobumi, un katrā bija skelets kopā ar apģērba, apa­vu, līķautu un zobenu atliekām.

Pielicis lampu dažām kapenēm tuvāk, viņš redzē­ja, ka ikvienai blakus iegravēts vārds. Visi bija d'Hotpūli. Gadskaitļi liecināja, ka tie te novietoti laikā no sešpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam. Son­jērs skaitīja. Kapenēs bija divdesmit trīs skeleti. Viņš saprata, ka tie bijuši Rennas lordi.

Zem arkas telpas vidū viņa uzmanību piesaistīja lāde, bet tai blakus dzelzs pods.

Turēdams lampu, Sonjērs paspēra soli tuvāk un sa­trūkās, kad tur kaut kas pazibēja. Sākumā likās, ka acis viņu maldina, bet tūlīt pat viņš pārliecinājās, ka sa­skatījis pareizi.

Viņš noliecās. /

Dzelzs pods bija pilns ar monētām. Sonjērs vienu paņēma un redzēja, ka tās ir Francijas zelta monētas, uz daudzām bija gadskaitlis 1768. Viņš skaidri ne­zināja, cik tās vērtas, bet saprata, ka tai vajag būt ie­vērojamai summai. Grūti bija novērtēt, cik daudz mo­nētu ir podā, bet, kad viņš centās podu pacelt, to neizdevās pakustināt pat ne par milimetru.

Paskatījies uz lādi, viņš redzēja, ka aizliktnis nav aizslēgts. Atvēris vāku, Sonjērs ieraudzīja, ka vienā lā­des pusē atrodas dienasgrāmatas ādas iesējumā, bet otrā pusē kaut kas ir ietīts impregnētā audumā. Sonjērs uz­manīgi aptaustīja audumu un secināja, ka tajā ir daudz mazu un cietu drumslu. Viņš nolika lampu un no augšpuses atlocīja audumu vaļā.

Gaismā kaut kas iemirdzējās.

Dimanti.

Sonjērs atkal pārklāja tos ar audumu un pārstei­gumā noelsās. Lādē atradās dārglietu slēptuve.

Republikāņu laupītāji pirms simt gadiem bija kļū­dījušies, nepievēršot uzmanību noplukušajai Rennesle-Chateau baznīcai. Varēja arī būt, ka tas cilvēks vai cilvēki, kas izvēlējās šo vietu par slēptuvi, gluži vien­kārši bija gudri rīkojušies.

* # *

Kapenes eksistēja, sacīja Kleridons. Dienasgrāmatā es tikko izlasīju, ka Larss atradis draudzes ierakstus no tūk­stoš seši simti deviņdesmit ceturtā līdz tūkstoš septiņi simti divdesmit sestajam gadam, bet tajos nav minēts, kur atro­das ieeja kapenēs. Sonjērs savā dienasgrāmatā ierakstījis, ka atradis kādu kapu. Citā vietā viņš rakstījis: 1891. nesis visba­gātīgākos angļus. Larsam šis ieraksts vienmēr šķita svarīgs.

Malons apturēja mašīnu ceļa malā un pagriezās pret Kleridonu.

Tātad Sonjērs ieguva līdzekļus no tā zelta un dārgak­meņiem. Vai tos viņš izmantoja baznīcas atjaunošanai?

Kleridons smējās.

Sākumā. Taču stāsts, monsieur, ar to vēl nav galā.

Sonjērs piecēlās.

Vēl nekad viņš nebija redzējis vienviet tik daudz bagātību. Viņam bija uzsmaidījusi veiksme. Taču tā bija jāslēpj, lai nerastos aizdomas. Tāpēc bija vajadzīgs laiks. Nedrīkstēja pieļaut, lai kāds atklāj kapeņu atra­šanās vietu.

Sonjērs paņēma lampu un nolēma, ka var sākt jau šonakt. Viņš aizvāks zeltu un dārgakmeņus, lai paslēp­tu tos savā mājoklī. Kā tos pārvērst naudā, varēja iz­domāt vēlāk. Viņš devās uz kāpņu pusi un vēlreiz pa­lūkojās visapkārt.

Viņa uzmanību piesaistīja kāda kapavieta.

Piegājis tuvāk, viņš redzēja, ka nišā apglabāta sie­viete. Atlikuši bija tikai kaidi, ko klāja apģērbs. Pieli­cis tuvāk lampu, Sonjērs izlasīja gravējumu:

MAHIE D'HAUTPOUL DE BLANCHEFORT

Sonjēram grāfienes vārds bija pazīstams. Viņa bija pēdējā no d'Hotpūlu mantiniecēm. Kad viņa tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā gadā nomira, cie­mats un apkārtējā zeme nonāca citas dzimtas īpašu­mā. Aptuveni pēc divpadsmit gadiem notika revolūci ja, uz visiem laikiem likvidējot aristokrātu īpašu­mus.

Taču Sonjēru kaut kas mulsināja.

Viņš ātri uzkāpa augšā. Aizslēdzis baznīcu no ār­puses, viņš, par spīti lietum, steidzās uz kapsētu un meklēja ceļu starp kapakmeņiem, kas šķita grimstam melnā tumsā.

Sonjērs apstājās pie viena kapakmens un pieliecās.

Paspīdinājis gaismu, viņš izlasīja uzrakstu.

Marī d'Hotpūla de Blanšfora bija apglabāta ari ārpusē, Kleridons teica.

Divi kapi vienai un tai pašai sievietei? jautāja Stefānija.

Acīmredzot. Taču ķermenis atradās kapenēs.

Malons atcerējās Stefānijas vakar stāstīto, ka Sonjērs un

viņa mīļākā kapsētā postījuši kapus, tad ar kaltu iznīcinājuši uzrakstu uz grāfienes kapakmens.

Tātad Sonjērs atraka ari to kapu, kas atradās kapsētā.

Tā domāja Larss.

Un tas bija tukšs?

To mēs neuzzināsim, bet Larss domāja, ka bijis tieši tā. Turklāt to apstiprina vēstures dati. Sieviete ar tādu stāvokli sabiedrībā kā grāfiene nekad nebūtu aprakta zemē. Viņa no­teikti būtu guldīta kapenēs, kur tiešām atradās viņas mir­stīgās atliekas. Kaps ārpusē bija gluži kas cits.

Uz kapakmens atradās vēstījums, teica Stefānija. To mēs zinām. Tāpēc tik svarīga nozīme ir Ežēna štibleina grā­matai.

Taču, ja nav zināms stāsts par kapenēm, tad par kapu kapsētā neviens neinteresēsies. Tas ir tāds pats memoriāls kā pārējie. Abats Bigū bija gudrs. Savu vēstījumu viņš pa­slēpa atklātā vietā.

Vai Sonjērs to atklāja? jautāja Malons.

Larss tā domāja.

Malons atkal iedarbināja mašīnu un izbrauca uz šosejas. Viņi vēl kādu laiciņu brauca pa šoseju, tad nogriezās pa krei­si un šķērsoja straujo Ronu. Priekšā atradās Aviņonas nocie­tinātie mūri, bet pāvestu pils slējās vēl tiem pāri. Malons no­griezās no bulvāra ar dzīvu satiksmi un nokļuva vecpilsētā, pabraukdams garām tirgus laukumam, kur viņi bija apmek­lējuši grāmatu tirgu. Pa līkumotajām ieliņām ticis līdz pilij, mašīnu viņš novietoja tajā pašā pazemes stāvvietā.

Man ir muļķīgs jautājums, teica Malons. Kāpēc ne­varēja izdarīt izrakumus zem baznīcas Rennā vai izmantot radaru, lai pārbaudītu kapenes?

Vietējā vara to neatļautu. Padomājiet, monsieur! Ja tur neko neatrastu, kas tad notiktu ar noslēpumu? Renna dzīvo no leģendas par Sonjēru. Labumu gūst visa Langdoka. Lai nu kas, bet pierādījumi nevienam nebija vajadzīgi. Peļņa, ko sagādā mīts, ir pārāk liela.

Malons no sēdekļa apakšas izņēma pistoli, ko iepriekšējā naktī bija atņēmis vajātājam. Viņš pārbaudīja aptveri. Atli­kušas trīs lodes.

Vai tas ir vajadzīgs? jautāja Kleridons.

Tā es jūtos nesalīdzināmi labāk. Malons atvēra mašī­nas durvis un izkāpa ārā, pistoli aizbāzdams aiz žaketes.

Kāpēc mums jāiet iekšā pāvestu pilī? Stefānija jautāja.

Tur noglabāta informācija..

Varbūt jūs paskaidrosiet?

Kleridons atvēra mašīnas durvis.

Nāciet, es parādīšu!