Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

ABATIJA DeS FONTAINES

VIENPADSMIT L'N ČETRDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

De Rokfors pāri galdam raudzījās uz kapelānu. Kad de Rokfors atgriezās no Živoras, priesteris viņu gaidīja. Tas bija labi. Pēc vakardienas sadursmes viņš gribēja runāt ar itālieti.

Jūs nekad vairs neapšaubīsiet manus vārdus, de Rok­fors paziņoja. Viņa varā bija atcelt kapelānu no amata, ja sa­skaņā ar statūtiem kapelāns radīja nemierus vai bija par traucēk­li, nevis atbalstu.

Mans pienākums ir modināt jūsu sirdsapziņu. Kapelāni šādā veidā kalpojuši ordeņa mestriem kopš pašas sākotnes.

De Rokfors zināja, ka lēmums atcelt kapelānu jāapstipri­na visai brāļu kopienai. Tas varētu izrādīties grūti, jo šo cil­vēku brāļi cienīja. Tāpēc de Rokfors mazliet piekāpās.

Jūs neapstrīdēsiet mani brāļu priekšā.

Es jūs neapstrīdēju. Vienīgi pieminēju, ka mūs smagi no­spiež divu brāļu nāve.

Tāpat kā mani.

Jums jārīkojas ļoti piesardzīgi.

Viņi sēdēja de Rokfora istabā aiz slēgtām durvīm. Logs bija vaļā, un varēja dzirdēt tālumā dunam ūdenskritumu.

Ar tādu attieksmi mēs nekur netiksim.

Varbūt jūs to nesaprotat, bet brāļu nāve satricinājusi jūsu autoritāti. Jau sākušās valodas, un pagājušas tikai dažas die­nas, kopš jūs esat mestrs.

Es nepieļaušu nekādus iebildumus.

Kapelāns pasmaidīja skumji un mierīgi.

Jūs runājat tā kā vīrs, pret kuru jūs tik enerģiski nostā­jāties. Kas noticis? Vai senešals jūs tik spēcīgi iespaidojis?

Viņš vairs nav senešals.

Diemžēl es viņu zinu saukt tikai šajā vārdā. Jūs acīmre­dzot zināt daudz vairāk.

De Rokfors nevarēja saprast, vai atturīgais venēcietis, kas sēdēja viņam iepretī, ir pilnīgi atklāts. Spiegi viņam bija zi­ņojuši, ka abatijas kapelāns joti interesējas par to, ko dara mestrs, daudz vairāk, nekā pienāktos garīgajam padom­devējam. De Rokfors prātoja, vai šis cilvēks, kas izliekas draudzīgs, īstenībā necer uz kaut ko vairāk. Galu galā de Rokfors pats pirms gadiem bija lolojis šādas cerības.

īstenībā de Rokforam gribējās aprunāties par savu dilem­mu, paskaidrot notikušo, pastāstīt, ko viņš zina, un rast pa­domu, taču dalīties šajās domās ar kādu citu būtu pārdroši un vieglprātīgi. Uzticēties Kleridonam bija nelāgi diezgan, bet viņš vismaz nepiederēja pie ordeņa. Ar šo vīru bija glu­ži citādi. Viņš varēja kļūt par ienaidnieku. Tāpēc de Rokfors skaļi pavēstīja to, kas bija skaidrs tāpat.

Es meklēju mūsu Lielo mantojumu un drīz vien zināšu, kur tas atrodas.

Maksājot par to ar divu brāļu dzīvību.

Mūsu ticības dēļ miruši daudzi, de Rokfors ieteicās skaļāk. Divos pirmajos ordeņa pastāvēšanas gadsimtos dzī­vības atdevuši divi tūkstoši brāļu. Salīdzinājumā ar to divu nāvei nav gandrīz nekādas nozīmes.

Mūsdienās cilvēka dzīvībai ir daudz lielāka vērtība ne­kā toreiz. De Rokfors ievēroja, ka tagad kapelāns runā teju vai čukstus.

Nē, dzīvības vērtība ir tieši tāda pati. Taču vājāka kļu­vusi mūsu atdevība tam, kam ticam.

Šis nav karš. Šeit nav neticīgo, kas sagrābuši Svēto zemi. Tagad jūs meklējat ko tādu, kas droši vien nemaz neeksistē.

Tie ir zaimi.

Tā ir patiesība. Un jūs to zināt. Jums šķiet, ka, atrodot Lielo mantojumu, viss pārvērtīsies. Nav tiesa. Jums arvien vēl vajadzēs pūlēties, lai iegūtu visu to cilvēku cieņu, kuri ir jums padoti.

Ja es izpildīšu solīto, tad šo cieņu iegūšu.

Vai esat pamatīgi pārdomājis šos meklējumus? Tas nav tik vienkārši, kā jums šķiet. Problēmas ir daudz lielākas ne­kā ordeņa sākotnes laikā. Pasaule vairs nav neizglītota un aprobežota. Jums jātiek galā ar daudz sarežģītākiem jautā­jumiem nekā tā laika brāļiem. Par nelaimi, nevienā laicīgā grieķu, romiešu vai ebreju vēstures materiālā par Jēzu Kris­tu nav minēts itin nekas. Nevienas atsauces tekstos, kas sa­glabājušies no tiem laikiem. Tikai Jaunajā Derībā. Par Kris­tus eksistenci runāts vienīgi tur. Kāpēc? Atbildi jūs zināt. Ja Jēzus vispār kādreiz ir dzīvojis, viņš sludinājis Jūdejā klusi un nemanāmi. Neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Romiešiem viņš nesagādāja sevišķas raizes, jo nemusināja ļaudis uz dumpi. Jēzus atnāca un aizgāja. Neko būtisku viņš nepaveica. Tomēr tagad viņš valda pār vairākiem miljardiem prātu. Kristietība ir pasaules lielākā reliģija. Un Jēzus jebku­rā nozīmē ir kristiešu mesija. Viņu Kungs, kas augšāmcēlies no kapa. Lai ko jūs atrastu, tas neko nemainīs.

Ja nu es atradīšu viņa kaulus?

Kā jūs zināsiet, ka tie pieder viņam?

Kā to zināja deviņi pirmie templieši? Un lūk, ko viņi panāca. Karaļi un karalienes lieca viņu priekšā galvas. To var izskaidrot vienīgi ar viņu atradumu, citādi ne.

Vai domājat, ka viņi kādam stāstīja to, ko bija uzzināju­ši? Vai viņi rādīja Kristus kaulus ikvienam karalim, katram, kas viņus apveltīja ar lielām naudas summām, un ikvienam ticīgajam?

Es nezinu, ko viņi darīja. Tomēr viņu paveiktais izrādī­jās iespaidīgs. Vīri bariem sāka nākt uz ordeni, gribēdami tam pievienoties. Laicīgās varas sacentās par ordeņa labvē­lību. Kāpēc tā nevarētu notikt arī tagad?

Tā var notikt. Vienīgi ne jau tādā veidā, kā jums šķiet.

Mani tas aizvaino. Mēs tik daudz esam darījuši baznī­cas labā. Par Jēzu Kristu miruši divi tūkstoši brāļu un seši mestri. Salīdzinājumā ar to Maltas ordeņa veikums ir nie­cīgs. Tomēr neviens no templiešiem nav iecelts svēto kārtā, bet no viņiem kanonizēti daudzi. Es gribu šo netaisnību la­bot.

Kā tas iespējams? Kapelāns negaidīja atbildi. To, kas pastāv, nav iespējams mainīt.

De Rokfors atcerējās zīmīti: RISINĀJUMS IR ATRASTS. Un tālruni kabatā: ES ZVANĪŠU PIRMS SAULES RIETA UN SNIEGŠU ZIŅAS. Viņš glāstoši aptaustīja tālruni, kas atradās bikšu ka­batā. Kapelāns turpināja runāt par "veltīgiem meklējumiem". Ruā Kleridons joprojām bija arhīvā, cenšoties kaut ko atrast. De Rokforam prātā bija tikai viena doma. Kāpēc tālrunis klusē?

Henrik! Malons iesaucās. Tas ir neciešami!

Viņš tikko bija dzirdējis Marku stāstām, ka abatijas dru­pas pieder Torvaldsenam. Viņi atradās mežā pusjūdzes at­tālumā no St. Agulous, kur bija novietojuši mašīnas un gai­dīja.

Koton, man nebija ne jausmas, ka esmu drupu īpašnieks.

Un mums jātic šim apgalvojumam? jautāja Stefānija.

Man vienalga, vai jūs man ticat vai ne. Līdz šim brīdim es par to nekā nezināju.

Kā tad jūs to izskaidrosiet? Malons jautāja.

Nevaru izskaidrot. Varu vienīgi pateikt, ka trīs mēne­šus pirms nāves Larss no manis aizņēmās simt četrdesmit tūkstošus dolāru. Viņš neteica, kam vajadzīga nauda, bet es nejautāju.

Jūs devāt viņam tik lielu naudu, neko nevaicājot? Stefānija noprasīja.

Larsam naudu vajadzēja, tāpēc es devu. Es viņam uzti­cējos.

Abats ciematā teica, ka pircējs īpašumu iegādājies no vietējās pārvaldes. Tā gribēja tikt vaļā no drupām, bet gri­bētāju bija maz, jo kādreizējā abatija bija ļoti sliktā stāvoklī, turklāt augstu kalnos. Tā pārdota izsolē šeit, St. Agulous cie­matā. Marks palūkojās uz Torvaldsenu. Jūs esot solījis visvairāk. Priesteris pazina tēti un teica, ka viņš neesot bijis starp solītājiem.

Acīmredzot Larss sarunājis kādu, kas sola viņa vietā, jo es šeit neesmu bijis. Larss nosaucis manu vārdu, lai palik­tu nezināms. Viņš bija ārkārtīgi aizdomīgs cilvēks. Ja es zi­nātu, ka man pieder tas īpašums, es pagājušajā naktī to būtu pateicis.

Varbūt ari ne, Stefānija nomurmināja.

Uzklausiet mani, Stefānija! Es nebīstos nedz no jums, nedz no citiem, kuri šeit ir kopā ar mani. Man nav nekas jums jāpaskaidro. Taču es jūs visus uzskatu par saviem drau­giem, un, ja man piederētu šis īpašums, ja es to zinātu, tad būtu jums pateicis.

Varbūt varat pieņemt, ka Henriks saka patiesību, tei­ca Kasiopeja. Strīda laikā viņa bija izturējusies neparasti klu­si. Un dosimies turp. Kalnos satumst strauji. Es gribu re­dzēt to vietu.

Malons piekrita.

Viņai taisnība. Ejam! Strīdēties varam vēlāk.

Braucienam kalnup vajadzēja piecpadsmit minūtes, turklāt stiprus nervus un labas bremzes. Viņi virzījās pa ceļu, ko bi­ja parādījis abats, un beidzot ieraudzīja pussabrukušo klos­teri, kas gandrīz vai atgādināja ērgļa ligzdu, tā apdrupušais četrstūra tornis atradās uz pašas bezdibeņa malas. Ceļš beidzās kādas pusjūdzes attālumā no drupām. Kāpjot aug­šup pa taku zem augstu priežu zariem starp klintsakmeņiem, kuru plaisās ziedēja timiāns, pagāja vēl desmit minūtes.

Viņi iegāja drupās.

Viss liecināja par pamestību. Biezie mūri bija kaili. Malons aptaustīja pelēki zaļgano granīta slānekli. Visi akmeņi noteik­ti bija ņemti no tuvējiem kalniem, un pirms daudziem gadu simteņiem tos pacietīgi bija apstrādājušas sen aizgājušu cil­vēku rokas. Milzīgajai galerijai jumta vairs nebija, tagad pret debesīm slējās tikai kolonnas un kapiteļi, ko lietus, saule un vējš bija pārvērtuši līdz nepazīšanai. Zem kājām bija sūnas, oranži ķērpji un pelēka, asa zāle. Akmens grīda sen bija pār­tapusi par smiltīm. Skaļi čirkstēja sienāži.

Grūti bija noteikt abatijas telpu robežas, jo gandrīz visas sienas bija sabrukušas, bet vēl varēja manīt, kur atradušās mūku celles, tāpat kā liela zāle un vēl kāda plaša telpa var­būt tā bijusi bibliotēka vai skriptorijs. Malons saprata, ka dzī­ve šajā vietā bijusi vienkārša, pieticīga un askētiska.

Tas tik ir īpašums! viņš teica Henrikam.

Es apbrīnoju, ko pirms divpadsmit gadiem varēja no­pirkt par simt četrdesmit tūkstošiem dolāru.

Kasiopeju šis skats bija apbūris.

Varu iedomāties mūkus, kuri ievāc skopo ražu no ne­lielajiem auglīgās zemes lauciņiem. Vasaras šeit ir īsas, tāpat kā dienas. Gandrīz vai dzirdu, kā viņi skandē dziesmas.

šī bijusi diezgan pamesta vieta, teica Torvaldsens. Mūki te dzīvojuši aizmirstībā.

Larsam bijis noteikts iemesls reģistrēt īpašumu ar jūsu vārdu, Stefānija teica. Viņš šeit ieradies ar nolūku. Te kaut kam jābūt.

Varbūt, sacīja Kasiopeja. Taču abats ciematā Mar­kam teicis, ka Larss neko nav atradis. Drīzāk šķiet, ka šis bijis tikai viens no viņa nemitīgo meklējumu objektiem.

Marks papurināja galvu.

Mūs šurp atveda kriptogramma. Te bijis tētis. Viņš neko neatrada, tomēr uzskatīja par svarīgu nopirkt to, kas atlicis no abatijas. Šai jabut īstajai vietai.

Malons apsēdās uz kāda akmens un raudzījās debesīs.

Gaišs būs vēl tikai kādas piecas vai sešas stundas. Ie­rosinu izmantot tās lietderīgi. Naktis šeit noteikti ir ļoti auk­stas, un ar vilnas jakām nepietiks.

Esmu paņēmusi līdzi šo to noderīgu, ieteicās Kasio­peja. Domāju, ka varbūt vajadzēs iet pazemē, tāpēc man ir lukturi, elektrisko lampu komplekti un neliels ģenerators.

Jūs tiešām allaž par visu padomājat, Malons sacīja.

Nāciet šurp! sauca Žofrē.

Malons paskatījās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss. Viņš nebija pamanījis, ka Žofrē pagājies nostāk.

Visi steidzās dziļāk iekšā drupās un ieraudzīja, ka Žofrē stāv pie kādām romāņu stila durvīm. Laikazobs tās bija kriet­ni vien bojājis, un tagad uz durvīm bija jaušami tikai neskaid­ri attēli vērši ar cilvēku galvām, spārnoti lauvas un palmu lapu raksts.

Baznīca, teica Žofrē. Tā izcirsta klintī.

Malons redzēja, ka sienas nav cilvēka roku darinātas, bet ir daļa no klints, kas slējās pāri kādreizējai abatijai.

Mums vajadzēs tās spuldzes, viņš sacīja Kasiopejai.

Nē, Žofrē iebilda. Iekšā ir gaišs.

Malons gāja pa priekšu. Paēnā dūca bites. Caur šaurajām spraugām, kas klintī bija izcirstas dažādos leņķos acīmre­dzot tādēļ, lai saule, metot loku pa debess jumu, raidītu iek­šā, starus no rīta līdz vakaram, ieplūda gaismas strēles. Malons kaut ko ievēroja. Viņš piegāja tuvāk kādai gludai, kailai klints sienai, pie kuras desmit pēdu augstumā atradās gre­bums akmenī. Vidū varēja redzēt bruņucepuri ar audekla sai­tēm, kas nokarājās abpus vīrieša sejai. Vaibsti bija izdzisuši, deguns saplacināts, acis nedzīvas. Virs bruņucepures atradās sfinksa. Zemāk akmens vairogs ar trim āmuriem.

Tas ir templietis, Marks teica. Gandrīz tādu pašu esmu redzējis mūsu abatijā.

Kāpēc tas šeit atrodas? jautāja Malons.

Katalonieši, kuri te dzīvoja četrpadsmitajā gadsimtā, necieta Francijas karali. Templiešus šeit uzņēma laipni arī pēc tīrīšanas. Arī tāpēc šo apvidu viņi izvēlējās par patvē­rumu.

Augšā virs masīvajām sienām atradās ieapaļi griesti. Kād­reiz baznīcu droši vien greznoja freskas, bet tagad vairs nebija redzams nekas. Ūdens, kas sūcās caur klinti, sen jau bija iznīcinājis visus mākslas darbus.

Tā līdzinās alai, sacīja Stefānija.

Vairāk cietoksnim, ieteicās Kasiopeja. Iespējams, šis bijis pēdējais patvērums bruņiniekiem, kuri aizsargāja aba­tiju.

Malons domāja tāpat.

Taču no šejienes nevar izkļūt. Viņš norādīja uz blāvi apgaismoto telpu.

Tad viņš pamanīja vēl kaut ko. Pagājies tuvāk, viņš cieši skatījās uz sienu, kas slēpās ēnā.

Derētu kāds lukturis.

Tuvāk panācās arī citi.

Desmit pēdu augstumā varēja redzēt pusizdzisušus bur­tus, kas bija iegravēti pelēkajā akmenī.

P, R, N, V, I, R, viņš lasīja.

Nē, Kasiopeja teica. Tur ir vairāk. Vēl viens I, var­būt E un vēl R.

Malons sasprindzināja redzi, ielūkodamies burtos.

PRILR EN VENIR

Malons sāka spraigi domāt. Viņš atcerējās vārdus uz Marī d'Hotpūlas kapakmens. REDDIS RĒGIS CELLIS ARCIS. At­cerējās, ko par tiem Aviņonā teicis Kleridons.

Reddis nozīmē "atgūt kaut ko, kas paņemts". Regis at­vasināts no rex, kas nozīmē karali. Čella apzīmē noliktavu. Arcis atvasināts no arx cietoksnis, citadele.

Tolaik šie vārdi šķita bezjēdzīgi. Taču nu tos varbūt va­jadzēja tikai sakārtot citādi.

Noliktava, cietoksnis, atgūt paņemto, karalis.

Pievienojot dažus vārdus, vēstījums varētu izskatīties šādi: Noliktavā, cietoksnī atgūsti to, ko paņēmis karalis.

Vēl atlika bulta, kura stiepās kapakmenim pa vidu starp vārdiem un kuras augšdaļā bija burti P-S, bet apakšdaļā PRCE-CUM.

Prce-cum. Tulkojumā no latīņu valodas "lūdz, lai ieietu".

Malons atkal skatījās uz klintī iekaltajiem burtiem.

PR1ER EN VENIR

"Lūdz, lai ieietu", tulkojot franču valodā.

Malons pasmaidīja un pateica pārējiem, ko domā.

Jāatzīst, ka abats Bigū bijis gudrs vīrs.

Bulta noteikti ir svarīga, Marks sacīja. Tā atrodas cen­trā, pašā redzamākajā vietā.

Malons bija modrs, prāts rosīgi darbojās, un viņš sāka ap­lūkot grīdu. Daudzu akmens plākšņu trūka, atlikušās bija saplaisājušas un apdrupušas, tomēr viņš ievēroja noteiktu sistēmu. Četrstūrainu plākšņu rinda, ko norobežoja šaura akmens svītra, stiepās no telpas priekšpuses uz mugurpusi un no kreisās uz labo pusi.

Malons skaitīja.

Vienā norobežotajā taisnstūrī viņš saskaitīja septiņas šķēr­sām un deviņas gareniski novietotas akmens plāksnes. Viņš skaitīja plāksnes citā taisnstūrī. Tas pats. Tāpat nākamajā.

Plāksnes uz grīdas sakārtotas pa septiņām un deviņām kopā, viņš sacīja pārējiem.

Marks un Henriks gāja uz altāra pusi un arī skaitīja.

No durvīm līdz altārim ir deviņi nodalījumi, Marks teica.

Šķērsvirzienā septiņi, teica Stefānija, beigusi skaitīt nodalījumus.

Šķiet, esam nokļuvuši īstajā vieta, Malons sacīja. Viņš atkal domāja par kapakmeni, l.udz, lai ieietu. Viņš lūkojās uz klintī iegravētajiem franču vārdiem, tad uz grīdu. Netālu no altāra dūca bites. Atnesīsim šurp lampas un ģeneratoru. Mums jāredz, ko darām.

Manuprāt, šovakar mums vajadzētu šeit palikt, teica Kasiopeja. Tuvākā viesu māja ir Elnā, trīsdesmit jūdžu at­tālumā no šejienes. Mēs varētu apmesties tur.

Mums vajadzīga pārtika, sacīja Malons.

To mēs varam nopirkt tur, viņa atbildēja. Elna ir samērā liela pilsēta. Varam iegādāties visu vajadzīgo, nepie­vēršot cilvēku uzmanību. Taču man negribas doties projām.

Malons saprata, ka to nevēlas arī pārējie. Visi jutās saviļ­ņoti. Satraukums pārņēma ari Malonu. Noslēpums vairs ne­bija tikai abstrakts jēdziens, ko nav iespējams saprast. Risi­nājums atradās tepat līdzās. Pretstatā tam, ko Malons vakar bija teicis Kasiopejai, viņš gribēja to atrast.

Es aizbraukšu, teica Žofrē. Jūs palieciet un nosprie­diet, kas darāms tālāk. Tas vajadzīgs jums, ne man.

Mēs būtu pateicīgi, sacīja Torvaldsens.

Kasiopeja no kabatas izņēma žūksni eiro.

jums vajadzēs naudu.

Žofrē to paņēma un pasmaidīja.

Iedodiet man sarakstu, kas jānopērk, un es līdz tumsai atgriezīšos.