Tempļa ordeņa mantojums

PROLOGS

PARĪZE. FRANCIJA

1308. GADA JANVĀRIS

Žaks de Molē tiecās pēc nāves, bet zināja, ka pestīšanu nesaņems nekad. Viņš bija Kristus un Zālamana tempļa na­badzīgo bruņinieku ordeņa divdesmit otrais mestrs; šis re­liģiskais ordenis ar Dieva gādību bija pastāvējis divus gadu simteņus. Taču trīs pēdējos mēnešus Žaks de Molē, tāpat kā pieci tūkstoši viņa brāļu, bija Francijas karaļa Filipa Ceturtā gūsteknis.

Jūs celsieties kājās, iestājies durvīs, pavēlēja Gijoms Imbērs.

De Molē palika guļam gultā.

Jūs esat nekaunīgs, pat raugoties nāvei acīs, Imbērs teica.

Augstprātība ir viss, kas man atlicis.

Imbērs bija ļauns. Viņam bija tik liela galva kā zirgam, un de Molē bija ievērojis, ka rupjie sejas vaibsti bija stingi kā statujai. Viņš bija Francijas lielinkvizitors un Filipa Ceturtā personiskais biktstēvs. Tas nozīmēja, ka viņa domas karalis ņēma vērā. De Molē daudzkārt bija gudrojis, vai dominikā­ņa dvēseli var priecēt arī kas cits ne tikai sāpes. Tomēr dc Molē zināja, kas Imbēru var aizkaitināt.

Es nedarīšu neko, kas jums būtu pa prātam.

Jūs jau esat izdarījis vairāk, nekā apjēdzat.

Tas bija tiesa, un de Molē atkal nožēloja savu vājumu. Tajās dienās pēc trīspadsmitā oktobra, kad notika apcieti­nāšana, Imbērs bija izmantojis sevišķi brutālus spīdzināša­nas paņēmienus, un daudzi brāļi atzinās ļaundarībās. De Molē sarāvās, atcerējies pats savu atzīšanos, proti, ka tie, kuri tika uzņemti ordenī, nolieguši to Kungu Jēzu Kristu un, pau­žot nicinājumu pret viņu, spļāvuši uz krustu. De Molē bija tā sabrucis, ka uzrakstījis vēstuli, aicinot brāļus atzīties no­darījumos, un liela daļa brāļu bija paklausījuši.

Taču pirms dažām dienām Parīzē beidzot bija ieradušies Viņa Svētības Klementa Piektā emisāri. Bija zināms, ka Klements ir Filipa marionete, un tieši tāpēc de Molē pagājušajā vasarā viņam bija nosūtījis zelta florīnus un divpadsmit nastu nesējus zirgus ar sudraba kravu. Ja kaut kas noietu greizi, nauda tiktu izlietota, lai nopirktu karaļa labvēlību. Tomēr de Molē Filipu nebija pietiekami novērtējis. Viņš nekāroja ti­kai pēc nodevām, lai arī bagātīgām. Viņš gribēja iegūt savā īpašumā visu ordeni. Tāpēc tika safabricētas apsūdzības ķe­cerībā un vienas dienas laikā apcietināti vairāki tūkstoši tenv pliešu. De Molē bija ziņojis pāvesta emisāriem par spīdzinā­šanām un publiski atteicies no atzīšanās ķecerībā. Viņš zināja, ka par to gaidāma atriebība. Tāpēc viņš teica:

Jādomā, Filips pašreiz raizējas, ka var izrādīties pā­vestam īstenībā ir stingrs raksturs.

Nav prātīgi apvainot jūsu sagūstītāju, Imbērs sacīja.

Un kas tad būtu prātīgi?

Darīt tā, kā gribam mēs.

Kā tad es lai atbildu sava Dieva priekšā?

Jūsu Dievs gaida jūsu un ikviena templieša atbildi. Im­bērs runāja parastajā metāliskajā tonī, kurā nebija ne miņas no jebkādām emocijām.

De Molē vairs negribēja turpināt sarunu. Trīs pēdējo mē­nešu laikā viņš bija pacietis nemitīgu pratināšanu un miega trūkumu. Viņu bija likuši dzelzs spīlēs, viņa pēdas iezieduši ar eļļu un turējuši cieši blakus liesmām, viņu bija stiepuši uz moku rata. Viņu spieda noskatīties, kā piedzērušie cietum­sargi spīdzina citus templiešus tie lielākoties bija vienkār­ši fermeri, sūtņi, grāmatveži, amatnieki, jūrasbraucēji un rakstveži. De Molē kaunējās par to, ko spaidu kārtā bija iz­dvesis, un negrasljās labprātīgi teikt vēl kaut ko. Viņš uz mu­guras gulēja smirdīgajā gultā un cerēja, ka cietuma priekš­nieks ies projām.

Imbērs pamāja ar roku, telpā iespraucās divi sargi un uz­rāva de Molē kājās.

Vediet viņu! Imbērs pavēlēja.

De Molē tika apcietināts Tempļa ordeņa Parīzes īpašumos un turēts tur kopš iepriekšējā oktobra. Augstais pils tornis ar četriem stūra tornīšiem bija templiešu galvenā mītne, fi­nansiālais centrs, un tajā nebija spīdzināšanai paredzētas ka­meras. Imbērs bija izgudrojis, kā var pārveidot kapelu par neiedomājamu mocību vietu, un trīs pēdējo mēnešu laikā de Molē tur bija turēts ne vienu reizi vien.

Tagad de Molē ar varu ievilka kapelā un nostādīja pašā tās centrā uz melnbalti rūtotās grīdas. Zem zvaigžņotajiem kapelas griestiem ordenī bija uzņemti daudzi brāļi.

Man teica, sacīja Imbērs, ka šeit jūs esat veikuši pa­šas slepenākās ceremonijas. Melnā talārā tērptais francū­zis lēni devās uz garās telpas vienu pusi, kur atradās ar kok­griezumiem rotāta lāde, kas de Molē bija labi pazīstama. Esmu pārbaudījis šīs lādes saturu. Tajā atrodas cilvēka gal­vaskauss, divi augšstilba kauli un balts līķauts. Interesanti, vai ne?

Dc Molē negrasījās atbildēt. Viņš domāja par vārdiem, ko klusi izrunāja katrs kandidāts, kad viņu uzņēma ordenī. "Es izcietīšu visu, kas tik Dievam."

Daudzi jūsu brāļi pastāstīja, kā šie priekšmeti tika lie­toti. Imbērs papurināja galvu. Tik pretīgs ir kļuvis jūsu ordenis.

Nu de Molē bija diezgan.

Mēs atbildam vienīgi pāvestam kā kalpi Dieva kal­pam. Vienīgi viņš var spriest par mums.

Jūsu pāvests ir pakļauts manam senjoram. Viņš jūs ne­glābs.

Tas bija tiesa. Pāvesta emisāri bija likuši skaidri saprast, ka paziņos pāvestam par de Molē atteikšanos no spaidu kār­tā iegūtās atzīšanās, taču viņi šaubījās, vai tas kaut kā mai­nīs templieša likteni.

Izģērbiet viņu! Imbērs pavēlēja.

Sargi norāva uzsvārci, ko de Molē bija valkājis kopš die­nas, kad viņu apcietināja. Viņš nejutās apbēdināts, atbrīvo­jies no tā, jo netīrais audums oda pēc fekālijām un urīna. Taču ordeņa statūti aizliedza brāļiem atsegt augumu. De Molē zi­nāja, ka inkvizīcija atkailina savus upurus, lai ievainotu viņu pašlepnumu, tāpēc apņēmās mierīgi uztvert Imbēra aizvai­nojošo rīcību. Viņa piecdesmit sešus gadus vecais augums aizvien vēl bija stalts. Tāpat kā visi ordeņa bruņinieki, ari viņš bija rūpējies par savu ķermeni. Viņš stāvēja, izslējies visā augumā, sakopoja pašcieņu un mierīgi jautāja:

Kāpēc mani vajag pazemot?

Kā jūs to domājat? Jautājumā izskanēja tāda kā neti­cība.

Šajā telpā notika dievkalpojumi, taču jūs šeit izģērbjat mani un raugāties uz manu kailumu, zinot, ka brāļi izturas nosodoši pret rtfiesas izrādīšanu.

Imbērs noliecās, atvēra lādi un izņēma garu sarža audu­ma gabalu.

Pret jums tik dārgo ordeni izvirzītas desmit apsūdzī­bas.

De Molē zināja, kādas tās ir. Tur bija minēta gan sakra­mentu ignorēšana un elku pielūgšana, gan labumu gūšana no rīcības, kas ir pretrunā ar morāli, un pat homoseksuālu sakaru pieļaušana.

Visvairāk raižu, sacīja Imbērs, man dara jūsu prasī­ba, lai ikviens ordeņa brālis noliedz, ka Kristus ir mūsu Kungs, lai katrs brālis spļauj uz krustu un mīda to ar kājām. Kāds jūsu brālis mums teica, ka viens no jums esot pat čurā­jis uz mūsu Kunga Jēzus tēlu pie patiesā krusta. Vai tā ir tais­nība?

Jautājiet tam brālim!

Diemžēl pārbaudījums viņam izrādījās pārāk smags.

De Molē neteica neko.

Manu karali un Viņa Svētību šī apsūdzība satrauc vai­rāk par visām pārējām. Būdams piederīgs pie baznīcas, jūs noteikti saprotat, cik ļoti viņus saniknojis, ka jūs noliedzat Kristu kā mūsu Pestītāju, vai ne?

Es runāšu tikai ar savu pāvestu.

Imbērs pamāja ar roku, un abi sargi ieslēdza dzelžos de Molē delnas locītavas, tad pakāpās atpakaļ un izstiepa uz priekšu viņa rokas, neliekoties ne zinis par to, ka viņa mus­kuļi ir savainoti. Imbērs no apmetņa apakšas izņēma pāta­gu, kurai siksna galā bija sadalīta vairākos zaros. Atskanēja klakšķis, un de Molē ieraudzīja, ka katram zaram piestipri­nāts kauls.

Imbērs cirta ar pātagu zem de Molē izstieptajām rokām, trāpot pa viņa kailo muguru. Sāpes izšāvās augumam cauri, tad atkāpās, taču to skaudrums nemazinājās. Neļaujot mie­sai atgūties, nāca vēl viens cirtiens, tad nākamais. De Molē negribēja sagādāt Imbēram gandarījumu, taču sāpes pārplu­dināja viņu, un viņš iekliedzās mokās.

Jūs nesmiesieties par inkvizīciju, Imbērs sacīja.

De Molē saņēmās. Viņš kaunējās, ka kliedzis. Raudzīda­mies sava mocītāja glumajā acu skatienā, viņš gaidīja, kas no­tiks tālāk.

Arī Imbērs lūkojās uz viņu.

Jūs noliedzat savu Pestītāju, sakāt, ka viņš bijis tikai cilvēks, nēvis Dieva dēls? Jūs apgānāt patieso krustu? Lie­liski. Jūs sapratīsiet, ko nozīmē ciest pie krusta.

Atkal pātagas cirtieni pa muguru, dibenu, kājām. Kau­la uzgaļi pārplēsa ādu, pašķīda asinis.

Pasaule kaut kur aizslīdēja.

Imbērs pārstāja sist.

Kronējiet mestru! viņš bļāva.

De Molē pacēla galvu un centās saskatīt skaidri. Viņš ie­raudzīja kaut ko līdzīgu melnai, apaļai dzelzs stīpai. Tajā bija sadzītas naglas, tā ka asie gali vērsās uz leju un iekšpusi.

Imbērs pienāca tuvāk.

Skatieties, ko izcietis mūsu Kungs! Kungs Jēzus Kris­tus, ko noliedzāt jūs un jūsu brāļi.

Kroni uzmauca viņam galvā un uzsitot dzina lejup, tā ka tas cieši piegūla miesai. Naglas iedūrās ādā, no brūcēm sū­cās asinis, saslapinot de Molē garos, taukainos matus.

Imbērs aizsvieda pātagu.

Vediet viņu!

De Molē vilka pāri kapelai uz augstām koka durvīm, kas reiz veda uz viņa dzīvokli. Tur atradās taburete, un de Molē lika uzkāpt uz tās. Viens sargs turēja viņu stāvus, bet otrs bija sagatavojies palīdzēt, ja de Molē pretotos. Taču viņš bija pārāk vārgs, lai to darītu.

Viņam noņēma važas no rokām.

Imbērs otram sargam pasniedza trīs naglas.

Viņa labo roku uz augšu! Imbērs izrīkoja. Kā jau ru­nājām.

Roku izstiepa augšup viņam virs galvas. Sargs pienāca tu­vāk, un de Molē ieraudzīja āmuru.

Un saprata, ko viņi nodomājuši darīt.

Mīļais Dievs!

De Molē juta kādu roku sagrābjam viņa delnas locītavu, naglas smaile tika piespiesta pie viņa sasvīdušās miesas. Viņš redzēja, ka sargs atvēzējas ar āmuru, dzirdēja, ka metāls at­sitas pret metālu.

Nagla izdūrās cauri locītavai, un viņš iekliedzās.

Vai redzēji asinsvadus? Imbērs jautāja sargam.

Tur nebija neviena paša.

Labi. Viņš nedrīkst noasiņot līdz nāvei.

De Molē, būdams vēl jauns ordeņa brālis, bija cīnījies Svē­tajā zemē, kad ordenis bija pēdējo reizi aizstāvējies pret ie­naidnieku Akrā. Viņš atcerējās toreiz saņemto zobena cirtie­nu. Tas bija dziļš. Ass. Sāpēja ilgi. Taču nagla delnas locītavā bija kas daudz ļaunāks.

De Molē kreiso roku viņi izstiepa leņķī pret augumu un cauri delnas locītavai izdzina otru naglu. Viņš iekoda mēlē, mēģinot savaldīties, bet ciešanas bija tik lielas, ka zobi iecirtās pārāk dziļi. Mutē saskrēja asinis, un viņš tās norija.

Imbērs aizspēra projām tabureti, un de Molē sešas pēdas garā auguma svaru tagad turēja tikai abu roku īpaši labās rokas delnu locītavas, jo kreisā roka bija pienaglota leņķī, tāpēc labās rokas slodze bija tik liela, ka tā draudēja pār­trūkt. Plecā kaut kas nokrakšķēja, un sāpes uzvēlās kā mil­zu vilnis.

Viens sargs satvēra viņa labo pēdu un aplūkoja to. Im­bērs acīmredzot bija raudzījies, lai naglas iesistu vietās, kur bija maz asinsvadu. Tad viņi kreiso pēdu aizlika aiz labās un abas pēdas pienagloja pie durvīm ar vienu naglu.

De Molē vairs nespēja pakliegt.

Imbērs pārbaudīja padarīto.

Asiņu maz. Labi. Viņš atkāpās. Kā cieta mūsu Kungs un Pestītājs, tā cietīsiet arī jūs. Ar vienu vienīgu atšķirību.

Tagad de Molē saprata, kāpēc viņi izvēlējušies durvis. Im­bērs lēni pavēra durvis un šūpoja tās, tad spēji aizcirta ciet.

De Molē ķermenis tika parauts uz vienu, tad uz otru pusi, tas zvārojās izmežģītajās plecu locītavās, raujoties nost no naglām. Viņš nebija varējis iedomāties, ka iespējamas tādas ciešanas.

Tikpat kā moku rats, Imbērs teica. Sāpju līmeni tur var regulēt. Ari šeit es varu to darīt. Varu jaut jums karā­ties. Varu šūpot šurpu turpu. Varu darīt arī to, ko tikko sa­jutāt, un tas ir pats ļaunākais.

Pasaule aizslīdēja un atkal parādījās. De Molē ar pūlēm elpoja. Muskuļi bija krampjaini sarauti. Sirds mežonīgi dau­zījās. Ādu klāja sviedri, viņš jutās ka drudzi, augums dega ugunīs.

Nu, vai vēl smiesieties par inkvizīciju? Imbērs jautāja.

Viņš gribēja pateikt Imbēram, ka ienīst baznīcu par to, ko

tā dara. Gļēvajam pāvestam, kas bija bankrotējuša Francijas monarha varā, kaut kā bija izdevies satriekt pašu dižāko reli­ģisko organizāciju, kuru jelkad pazinusi cilvēce. Piecpadsmit tūkstoši brāļu visā Eiropā. Deviņi tūkstoši muižu. Brāļu ap­vienība, kas reiz bija valdījusi Svētajā zemē un pastāvējusi divus gadu simteņus. Kristus un Zālamana tempļa nabadzī­go bruņinieku ordenis iemiesoja visu labāko. Taču viņu sa­sniegumi bija raisījuši skaudību, un viņam kā mestram būtu vajadzējis prast skaidri novērtēt politiskās vētras, kas savil­kās ap viņu. Vajadzēja būt elastīgākam, ne tik vaļsirdīgam. Paldies Dievam, ka viņš tomēr dažus notikumus bija pare­dzējis un veicis piesardzības pasākumus. Filips Ceturtais ne­kad nedabūs ne paskatīties uz templiešu zeltu un sudrabu.

Un templiešu pašu lielāko dārgumu viņam neredzēt ne­mūžam.

Tāpēc de Molē saņēma pēdējās spēka drusciņas un pacē­la galvu. Imbērs nodomāja, ka viņš ir gatavs runāt, un pa­nācās tuvāk.

Esiet nolādēts! de Molē čukstēja. Esiet nolādēts jūs un visi tie, kas jums palīdz šajā elles nekrietnībā!

Tad viņa galva nokārās uz leju. Viņš dzirdēja, ka Imbērs sauc, lai šūpo durvis, bet sāpes bija tik mežonīgas, to trie­cieni iebruka viņā no tik daudzām pusēm, ka viņš tikpat kā neko vairs nejuta.

De Molē noņēma no durvīm. Viņš nezināja, cik ilgi karā­jies, taču locekļu atslābumu nemanīja, jo muskuļi jau sen bija notirpuši un kļuvuši nejūtīgi. Viņu kaut kur nesa, tad viņš saprata, ka atkal atrodas savā kamerā. Sagustītāji nolika vi­ņu uz matrača, un, kad ķermenis iegrima mīkstajās bedrēs, degunā iesitās pazīstamā smirdoņa. Zem galvas palika spil­venu, viņa rokals izstieptas novietoja gar sāniem.

Man stāstīja, Imbērs klusi teica, ka, uzņemot jūsu ordenī jaunu brāli, kandidātam ap pleciem apņem linu au­duma līķautu. Tas it kā simbolizē nāvi un atdzimšanu jaunā dzīvē kā templietim. Arī jums tagad tiek piešķirts šis gods. Esmu nolicis jums līdzās līķautu no lādes, kas atrodas kape­lā. Imbērs pastiepa roku un pārvilka garo sarža aūdumu pāri de Molē sviedriem un asinīm klātajam augumam līdz pat pēdām. Drāna tagad aizsedza viņa skatienu. Man stās­tīja, ka šo līķautu ordenis izmantojis Svētajā zemē, tad atve­dis šurp, lai tajā ietītu katru jauniesvētāmo. Tagad jūs esat atdzimis, Imbērs izsmejoši teica. Guliet un domājiet par saviem grēkiem! Es atgriezīšos.

De Molē bija pārāk vārgs, lai atbildētu. Viņš zināja lmbēram droši vien pavēlēts, ka nogalināt viņu nedrīkst, taču viņš arī saprata, ka rūpēties par viņu neviens negrasās. Tā nu viņš gulēja mierīgi. Notirpums atkāpās, un viņš cieta neizsakāmas sāpes. Sirds smagi dauzījās, viņš tā svīda, ka gandrīz vai peldēja sviedros. De Molē sev iestāstīja, ka va­jag nomierināties un domāt labas domas. Nelika mieru ap­jausma, ka viņš zina, ko viņa sagūstītāji griH uzzināt vairāk par visu. Viņš bija vienīgais dzīvais cilvēks, kas to zināja. Tā­da bija ordeņa kārtība. Mestrs šo noslēpumu darīja zināmu nākamajam mestram tā, ka to nevarēja zināt neviens cits. Diemžēl viņa pēkšņās apcietināšanas un ordeņa tīrīšanas dēļ noslēpumu vajadzēja nodot nākamajam mestram kādā citā veidā. De Molē negrasījās pieļaut, ka Filips vai Baznīca pa­tur virsroku. To, ko viņš zina, viņi dabūtu zināt tikai tad, ja de Molē pats to gribētu. Kā teikts psalmā? "Tava mēle mek­lē postu kā uztrīts dzenamais nazis, perinot viltu."

Taču tad viņam ienāca prātā kāds cits teiciens no Bībe­les, kas sniedza tādu kā mierinājumu viņa nomocītajai dvē­selei. Tāpēc viņš, guļot līķautā, asiņodams un svīzdams, do­māja par Piekto Mozus grāmatu.

"Laid mani, es tos iznīcināšu."