ČETRDESMITĀ NODAĻA

VIENPADSMIT UN PIECAS MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Stefānija ielēja tasē karstu kafiju un piedāvāja Žofrē pa­pildu porciju, bet viņš atteicās.

Mums atjauts dzert tikai vienu tasi dienā, viņš pa­skaidroja.

Stefānija sēdēja pie virtuves galda.

Vai Bībele jums nosaka visu dzīvi?

Tā ir mūsu dzīve.

Man likās, ka jums brālībā ir ļoti svarīgi klusēt par savu dzīvi. Kāpēc jūs tagad tik atklāti runājat par to?

Mans mestrs, kas tagad mīt pie Dieva, teica, lai pret jums esmu atklāts.

Kā jūsu mestrs pazina mani? Stefānija jutās apmulsusi.

Viņš vērīgi sekoja jūsu vīra pētījumiem. Tas bija krietnu laiku pirms tam, kad ierados abatijā, bet mestrs man par to stāstīja. Viņš vairākas reizes sarunājies ar jūsu vīru. Mestrs bija jūsu vīra biktstēvs.

Šī ziņa Stefāniju dziļi pārsteidza.

Larss sazinājās ar templiešiem?

Īstenībā templieši sazinājās ar viņu. Mans mestrs uzmek­lēja jūsu vīru, taču pat tādā gadījumā, ja jūsu vīrs zināja, ka tas ir templietis, viņš to nekad nevienam neteica. Varbūt jū­su vīrs domāja, ka šis kontakts zudīs, ja viņš par to kādam pastāstīs. Taču viņš pats to noteikti zināja.

Jūsu mestrs bijis zinātkārs cilvēks.

Jaunā vīrieša seja iemirdzējās.

Viņš bija gudrs vīrs, kas centās darīt labu mūsu orde­nim.

Stefānija atcerējās, kā Žofrē naktī bija aizstāvējis Marku.

Vai mans dēls viņam palīdzēja?

Tieši tāpēc mestrs viņu izvēlējās par senešalu.

Vai viņa izvēli nemaz neietekmēja tas, ka Marks ir Lar­sa Nela dēls?

Par to, madame, es nevaru neko pateikt. Es tikai pirms dažām stundām uzzināju, kas ir senešals. Šeit, šajā mājā. Tā­pēc es nezinu.

Vai jūs cits par citu neko nezināt?

Tikpat kā neko, un dažiem tas sagādā grūtus brīžus. Dažs labs slepenībā kādam pastāsta kaut ko par sevi. Re­dziet, mēs visu laiku esam cits ar citu tik tuvu kopā kā cie­tumā. Pārāk liela atklātība var sagādāt grūtības. Tāpēc sta­tūti liedz ciešāku tuvību ar citiem brāļiem. Mēs visu paturam sevī, un kalpošana Dievam padara klusēšanu vieglāku.

Šķiet, tas nav viegli.

Tā ir dzīve, kādu esam izvēlējušies. Tomēr šis ir pie­dzīvojums. Žofrē papurināja galvu. Mestrs teica, ka es atklāšot daudz jauna. Viņam bija taisnība.

Stefānija iedzēra malciņu kafijas.

Vai jūsu mestrs bija pārliecināts, ka jūs un es tiksimies?

Viņš lika aizsūtīt jums dienasgrāmatu, cerot, ka jūs at­brauksiet. Viņš aizsūtīja arī vēstuli Ernstam Skovilam, kur bija iekšā lapas no dienasgrāmatas. Viņš cerēja, ka tā varēs jūs savest kopā. Mestrs zināja, ka Skovils agrāk nav licies par jums ne zinis to viņš uzzināja no' jūsu vīra. Taču mestrs noskaidroja, ka jūs esat ļoti enerģiska un gudra. Tāpēc viņš gribēja, lai jūs abi kopā ar senešalu un mani atrodat Lielo mantojumu.

Stefānija atcerējās šo nosaukumu un tā skaidrojumu.

Vai jūsu ordenis tiešām tic, ka ar Kristu' saistās tādi no­tikumi, par kuriem mēs neko nezinām?

Es pagaidām neesmu sasniedzis tādu līmeni zināšanās, lai atbildētu uz jūsu jautājumu. Man vēl jākalpo daudzi ga­di, iekams varēšu zināt visu, kas zināms ordenim. Taču tik daudz esmu sapratis, ka nāve ir pabeigtība. Svētās zemes kaujas laukos krita daudzi tūkstoši brāļu. Neviens vairs nav cēlies un turpinājis šīs zemes gaitas. •

To, ko jūs nupat teicāt, katoļu baznīca uzskatītu par ķe­cerību.

Baznīca ir organizācija, ko radījuši cilvēki un vada cil­vēki. Arī visu pārējo, kas saistas ar baznīcu, radījuši cilvēki.

Stefānija nolēma izaicināt likteni.

Kas man jādara, Žofrē?

Palīdziet savam dēlam! -Kā?

Viņam jāpabeidz tas, ko iesāka viņa tēvs. Nedrīkst pie­ļaut, ka Lielo mantojumu atrod Reimons de Rokfors. Šajā ziņā mestram bija ļoti stingra nostāja. Tāpēc viņš visu pare­dzēja uz priekšu. Tāpēc mācīja mani.

Marks mani nicina.

Viņš jūs mīl.

Kā jūs to zināt?

To man pateica mans mestrs.

Viņš to nevarēja zināt.

Mestrs zināja visu. Žofrē iebāza roku kabatā un izvil­ka aizzīmogotu aploksni. Viņš teica, lai piemērotā brīdī at­dodu to jums. Pasniedzis saburzīto aploksni Stefanijai, viņš piecēlās. Senešals un misters Malons aizgāja uz baznīcu. Es atstāšu jūs vienu.

Stefānija jutās pateicīga par jaunā cilvēka smalkjūtību. Grūti bija pateikt, kādas jūtas var izraisīt rakstītais, tāpēc viņa nogaidīja, līdz Žofrē bija iegājis darbistabā, tad atvēra aploksni.

Misis Nela, mēs neesam pazīstami, tomēr es par Jums zinu daudz, jo Larss man stāstīja par savām dvē­seles bēdām, jūsu dēls bija citāds. Viņš savas ciešanas paturēja sevī un tikpat kā nerunāja par tām. Dažreiz man izdevās kaut ko uzzināt, bet viņš savas jūtas neat­klāja tā, kā darīja viņa tēvs. Varbūt šo noslēgtību viņš mantojis no Jums? Es to nesaku tikai runāšanas dēļ. Šobrīd risinās nopietni notikumi. Reimons de Rokfors ir bīstams cilvēks. Viņu dzen darboties aklība, kas gad­simtu gaitā skārusi daudzus mūsu ordeņa brāļus. Aiz­spried umainība neļauj viņam saskatīt patiesību. Jūsu dels cīnījās ar viņu par tiesībām vadīt ordeni un zau­dēja. Markam diemžēl nepiemīt apņēmība, kas nepie­ciešama, lai pabeigtu iesākto ciņu. Uzsākt to Šķiet vieg­li, turpināt vēl vieglāk, bet izrādījies, ka izcīnīt līdz galam ir grūti. Cīņu ar Jums. Cīņu ar de Rokforu.

Ciņu ar savu sirdsapziņu. Visas šīs cīņas prasa no vi­ņa spēku. Es domāju, ja jūs abi apvienotu spēkus, tam būtu izšķiroša nozīme. Man šķiet, ka es jūs saprotu, jūsu vīrs ir miris, un ļoti daudz kas palicis neatrisi­nāts. Varbūt šie meklējumi beigu beigās sniegs atbildi uz visiem jūsu jautājumiem. Vēlos jums dot kādu pa­domu. Uzticieties savam dēlam, aizmirstiet pagātni, domājiet tikai par nākotni! Tas var izšķiroši iespaidot miera nodrošināšanu. Mans ordenis visā kristīgajā pa­saulē ir unikāls. Mūsu uzskati ir citādi, tie atšķiras no vispārpieņemtajiem baznīcas uzskatiem to zināšanu dēj, kuras ieguva un nodeva tālāk paši pirmie brāļi. Vai tāpēc mēs esam mazāk pārliecināti kristieši? Var­būt vairāk? Manuprāt, tas nav mērāms ar šādu mēr­auklu. Kad tiks atrasts Lielais mantojums, tas atbil­dēs uz daudziem jautājumiem, taču baidos, ka radīsies vēl daudz vairāk jautājumu, jūsu un Jūsu dēla ziņā būs izlemt, kā labāk rīkoties, kad pienāks izšķirošais brī­dis, un ceru, ka tas pienāks, jo ticu jums abiem. Aug­šāmcelšanās ir notikusi. Ir dota otra iespēja. Mirušais ir augšāmcēlies un atkal dzīvo starp jums. Protiet iz­mantot šo brīnumu, tomēr brīdinu atbrīvojiet prā­tu no ierastajiem aizspriedumiem. Atveriet prātu un sirdi plašākiem uzskatiem un spriediet, balstoties uz drošākām metodēm jo tikai tad gūsiet panākumus. Lai Dievs Jūs svētī!

Pār vaigu noritēja asara. Stefānija jutās savādi raudot. Raudas viņa atcerējās tikai no bērnības. Viņa bija augsti iz­glītota, viņai bija pieredze, ko devuši gadu desmiti, strādā­jot augstākajos izlūkošanas dienesta līmeņos. Savā profesijā viņa bija radusi diendienā risināt grūtas situācijas un daudz­kārt pieņēmusi lēmumus, no kuriem atkarīga dzīvība vai nā­ve. Taču šeit no šīs pieredzes nederēja nekas. Stefānija bija pametusi pasauli, kurā pastāv labais un ļaunais, pareizais un nepareizais, melnais un baltais, un nonākusi sfērā, kur vi­ņas visdziļākās domas ne vien ir zināmas, bet arī tiek sa­prastas. Šis mestrs, cilvēks, ar kuru viņa nekad pat vārdu nebija pārmijuši, šķita pilnīgi saprotam viņas sāpes.

Un viņam bija taisnība.

Marka atgriešanās bija augšāmcelšanās. Neiedomājams brīnums, kas sniedza bezgalīgas iespējas.

Vai tie vārdi jūs apbēdināja?

Stefānija pacēla skatienu. Durvīs stāvēja Žofrē. Viņa no­slaucīja asaras.

Vienā ziņā jā. Taču citā ziņā sagādāja prieku.

Mestrs pazina gan prieku, gan sāpes. Mūža pēdējās die­nās viņam bija jācieš lielas sāpes.

Kā viņš nomira?

Pirms divām diennaktīm viņu pieveica vēzis.

Vai jums viņa pietrūkst?

Es uzaugu bez ģimenes siltuma. Dzīvot man mācīja mūki un mūķenes. Viņi pret mani izturējās labi, bet neviens ne­kad mani nebija mīlējis. Tik grūti ir augt bez vecāku mīlestī­bas.

Dzirdot šo atzīšanos, Stefanijai iesmeldzās sirds.

Mestrs pret mani bija ļoti labs, varbūt pat mīlēja mani, taču pats svarīgākais bija tas, ka viņš man bezgalīgi uzticē­jās.

Tad attaisnojiet viņa uzticību.

Es to darīšu.

Vai es to varu paturēt? Stefānija pavēcināja vēstuli.

Žofrē pamāja.

Es to tikai nogādāju.

Viņa saņēmās.

Kāpēc Marks un Kotons gāja uz baznīcu?

Man šķiet, senešals gribēja aprunāties ar misteru Ma­lonu.

Stefānija piecēlās.

Varbūt arī mums vajadzētu…

Pie ārduvīm kāds klauvēja. Stefānija paskatījās uz neaiz­slēgtajām durvīm un saspringa. Kotons un Marks būtu uz­reiz nākuši iekšā. Viņa redzēja, ka arī Žofrē kļūst modrs, un viņam rokā parādījās pistole. Stefānija piegāja pie durvīm un palūkojās caur stiklu.

Pretī lūkojās pazīstama seja.

Ruā Kleridons.

Загрузка...