Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

SEPTIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES NO RiTA

Dc Rokfors soļoja pa slaidu priežu mežu. Zem kājām sud­rabaini vizēja baltie virši. Rita gaiss smaržoja pēc medus. Ro­žainā kaļķakmens klinšu spraugas skatienam aizsedza mig­las vāli. Augstu Virs galvas no dūmakas te parādījās, te atkal nozuda ērglis, kas planēja, meklējot brokastis. De Rokfors bija brokastojis kopā ar brāļiem. Maltīte, kā parasti, norisi­nājās klusumā, jo šajā laikā priekšā lasīja Svētos rakstus.

Kleridona pūles bija atzinības vērtas. Viņš bija atšifrējis kriptogrammu ar septiņi un deviņi kombināciju. Diemžēl ie­gūtais vēstījums bija bezjēdzīgs. Kleridons teica, ka Larss Nels atradis kādu kriptogrammu Noela Korbī nepublicētajā manuskriptā. Vai Nels pats bija sagrozījis .kriptogrammu, vai arī to izdarījis Sonjērs? Varbūt vilšanās, to atrisinot, spieda Nelu izdarīt pašnāvību? Tik ilgi meklējumi, taču, kad viņš beidzot atšifrēja Sonjēra atstāto kriptogrammu, atbildi tā arī neieguva. Vai to bija domājis Nels, teikdams: "Īstenībā nav pilnīgi nekā, ko atrast?"

Grūti pateikt.

Tomēr de Rokfors bija cieši apņēmies to noskaidrot.

Tālumā no pils puses atskanēja taures pūtiens. Droši vien tur sākās darbadiena. Priekšā de Rokfors pamanīja vienu no saviem sargkareivjiem. Pirms došanās šurp viņš no abatijas bija sazvanījies ar abiem sargiem pa mobilo tālruni un uzzi­nājis, ka nekas nav noticis. Caur kokiem pāris simtu metru attālumā varēja manīt chateau, ko apmirdzēja rīta gaisma.

De Rokfors piegāja klāt brālim, kas ziņoja, ka pirms stun­das no būvlaukuma uz pili kājām atnākuši vienpadsmit vī­rieši un sievietes, tērpušies viduslaiku apģērbā, un līdz šim nav iznākuši no pils. Otrs sargs teica, ka pils aizmugurē viss bijis kluss un mierīgs. Neviens nav pilī iegājis vai iznācis no tās. Pirms pāris stundām pilī sākusies rosība iedegtas lam­pas, kustējušies kalpotāji. Vienu brīdi parādījusies Kasiopeja Vita un aizgājusi līdz staļļiem, tad atgriezusies.

Arī ap vieniem naktī pilī kaut kas notika, brālis teica de Rokforam. Iedegās gaisma guļamistabās, tad apakšstāva telpā. Aptuveni pēc stundas gaisma tika nodzēsta. Šķiet, viņi kādu laiciņu bijuši nomodā, tad atkal devušies gulēt.

Varbūt naktī viņi atklājuši kaut ko tikpat svarīgu kā de Rokfors ar Kleridonu abatijā.

Vai ārā neviens neiznāca?

Brālis noliedzoši papurināja galvu.

De Rokfors paņēma rāciju un sazinājās ar bruņinieku gru­pas komandieri; grupā bija desmit vīru. Automašīnas viņi bi­ja atstājuši pusjūdzi no pils un kājām nāca caur mežu uz pils pusi. De Rokfors bija pavēlējis, lai viņi klusi aplenc pili un gaida norādījumus. Tagad viņš uzzināja, ka visi desmit ir vie­tās. Ņemot vērā divus sargus un viņu pašu, šeit atradās trīs­padsmit bruņoti vīri vairāk nekā pietiekami, lai paveiktu uzdevumu.

Kāda ironija, domāja de Rokfors. Brāļi atkal karo ar saracēņiem. Pirms septiņiem simtiem gadu musulmaņi sakāva kristiešus un atņēma Svēto zemi. Tagad musulmaniete Kasio­peja Vita bija iesaistījusies ordeņa pasākumā.

Mestr!

Sargs pievērsa de Rokfora uzmanību pils galvenajām dur­vīm, pa kurām nāca ārā cilvēki, ģērbušies krāsainās vidus­laiku zemnieku drānās. Vīrieši valkāja vienkāršus brūnus kreklus, kas ar auklu bija savilkti kopā ap jostasvietu, tum­šas bikses un plānus ādas apavus. Sievietes bija tērpušās ga­rās pelēkās kleitās, ko ap vidukli saņēma kopā priekšauta saites. Galvu ļaudīm sedza salmu platmales, cepures ar pla­tām malām vai kapuces. De Rokfors iepriekšējā dienā bija ievērojis, ka visi strādnieki Živorā valkā autentiskus tērpus, lai būvlaukumā radītu senlaicīgu gaisotni. Pāris strādnieku sāka jokoties, un visa grupiņa lēni devās atpakaļ uz vidus­laiku pils būvi.

Varbūt viņiem tur iekšā bija sanāksme, brālis, kas stāvēja līdzās de Rokforam, sacīja. Viņi atnāca no būvlaukuma un atgriežas tur.

De Rokfors domāja tāpat. Kasiopeja Vita pati uzraudzīja būvdarbus, tāpēc pamatoti varēja pieņemt, ka strādnieki tie­kas ar viņu.

Cik strādnieku iegāja iekšā?

Vienpadsmit.

De Rokfors skaitīja. Vienpadsmit. Lieliski. Laiks rīkoties. Pacēlis rāciju, viņš klusi sacīja:

Ejiet iekšā!

Kādi rīkojumi? jautāja balss rācijā.

De Rokforam bija apnicis spēlēties ar pretinieku.

Dariet visu, kas nepieciešams, lai viņus savaldītu, līdz ieradīšos es.

De Rokfors iekļuva pilī caur virtuvi, milzīgu telpu, kas bija pilna ar nerūsošā tērauda aprīkojumu. Pirms piecpadsmit minūtēm viņš bija devis pavēli ieņemt ēku, un iebrukums bija noticis bez viena šāviena. Kad brāļi iegāja pilī pa apakšējo stāvu, tās iemītnieki brokastoja. Bruņinieki ieņēma posteņus pie visām pils izejas durvīm un arī pie ēdamistabas logiem, lai neviens nevarētu izbēgt.

De Rokfors bija apmierināts. Viņš negribēja pievērst uz­manību.

Ejot cauri pils zālēm, viņš apbrīnoja ar brokātu apšūtās sienas, apgleznotos griestus, pilastrus ar kokgriezumiem, stikla lustras un ar dažādu toņu damasta audumu apvilktās mēbeles. Kasiopejai Vitai bija laba gaumes izjūta.

Atradis ēdamistabu, De Rokfors sagatavojās tikties ar Marku Nelu. Pārējos nogalinās, līķus apraks mežā, bet Mar­ku Nelu un Žofrē vajadzēs vest atpakaļ uz abatiju un sodīt. De Rokfors nolēma viņus izmantot kā 1 biedinājuma parau­gu. Tā brāļa nāve Rennā bija jāatriebj.

Pa plašo gaiteni viņš aizgāja līdz ēdamistabas durvīm un vēra tās vaļā.

Pie visām telpas sienām stāvēja brāļi, turot ieročus gata­vībā. De Rokfors pārlaida skatienu cilvēkiem, kuri sēdēja pie garā galda.

Neviena seja nebija pazīstama.

Viņš te neredzēja Kotonu Malonu, Stefāniju Nelu, Marku Nelu, Žofrē un Kasiopeju Vitu, bet sešus pilnīgi nepazīsta­mus cilvēkus, vīriešus un sievietes, kas bija ģērbušies džin­sos un kreklos.

Strādnieki no būvlaukuma.

Nolādēts!

Pretinieki bija aizlaidušies tieši viņa acu priekšā.

De Rokfors apvaldīja dusmas.

Neļaujiet šiem iet, līdz es atgriezīšos, viņš teica kā­dam bruņiniekam.

Viņš izgāja no pils un pa kokiem apstādīto ceļu soļoja uz automašīnu stāvvietu. Agrajā rīta stundā tur atradās tikai dažas mašīnas. Taču Kotona Malona nomātās mašīnas, kas te bija atradusies, kad de Rokfors ieradās, vairs nebija.

Viņš papurināja galvu.

Nu viņš bija palicis zaudētājos, un nebija ne jausmas, kurp viņi devušies.

Šurp skrēja kāds brālis, ko viņš bija atstājis pilī. De Rok­fors nesaprata, kāpēc tas atstājis posteni.

Mestr, vīrietis sacīja, kāds no ļaudīm man pateica, ka agri no rīta viņus uz pili aicinājusi Kasiopeja Vita un tei­kusi, lai nāk savos darba apģērbos. Sešiem vēlēts pārģērb­ties, sēsties pie galda un ieturēt brokastis.

To de Rokfors jau bija sapratis. Kas vēl?

Brālis sniedza viņam mobilo tālruni.

Tas pats strādnieks stāstīja, ka viņiem atstāta zīmīte, kur teikts, ka jūs ieradīšoties. Tad vajagot atdot jums tālruni un arī šo.

De Rokfors atlocīja vaļā papīra gabaliņu un lasīja.

Risinājums ir atrasts. Es zvanīšu pirms saules rieta un sniegšu ziņas.

Kas to rakstījis? de Rokfors jautāja.

Strādnieks teica, ka papīrs atstāts pie maiņas apģērba kopā ar norādījumu, lai to atdod tieši jums.

Kā tu to dabūji?

Kad viņš minēja jūsu vārdu, pateicu viņam, ka tas esmu es, un viņš man iedeva.

Kas te notiek? Vai starp viņa pretiniekiem ir nodevējs? Acīmredzot. Tā kā de Rokforam nebija ne miņas, kurp viņi devušies, cits nekas neatlika kā gaidīt.

Atsauc brāļus un atgriezieties abatijā!