Tempļa ordeņa mantojums

ČETRPADSMITA NODAĻA

PIEKTDIENA. DIVDESMIT TREŠAIS JŪNIJS

VIENS UN TRĪSDESMIT MINŪTES NAKTI

Malons un Stefānija izbrauca no Kopenhāgenas pa 152. šo­seju. Lai gan Malons bija braucis no Riodežaneiro pa piekras­ti līdz Petropolisai un gar jūru no Neapoles līdz Amalfi, viņš uzskatīja, ka ceļš ziemeļu virzienā uz Helsingborgu gar Dāni­jas klinšaino austrumu krastu ir pats apburošākais. Zvejnie­ku ciemati, meži piekrastē, vasarnīcas un pelēkie, nepārska­tāmi plašie Ēresuna jūras šauruma ūdeņi radīja neaizmirstami diženu iespaidu.

Laiks bija visai raksturīgs šim apvidum. Pret vējstiklu si­tās sīkas lietus lāses, ko dzina brāzmainais vējš. Aiz kāda neliela jūrmalas kūrorta, kur naktī viss bija slēgts, šoseja pa­griezās uz zemes iekšieni un aizlīkumoja pa plašu, mežiem apaugušu apvidu. Tad starp divām baltām kotedžām parā­dījās atvērti vārti. Malons brauca pa zālainu iebraucamo ce­ļu un novietoja mašīnu bruģētā pagalmā. Māja aiz pagalma bija īsts dāņu baroka paraugs trīsstāvu ēka, būvēta no ķie­ģeļiem ar smilšakmens apšuvumu, un to sedza jumts no va­ra plāksnēm ar graciozu izliekumu. Viens mājas spārns bija pavērsts pret iekšzemi. Otrs pret jūru.

Malonam bija zināma mājas vēsture. To sauca par Kristiāngatu, un to pirms trīssimt gadiem bija cēlis kāds izveicīgs Torvaldsens. Lai ražotu porcelānu, viņš pārvērtis kurināmajā neskaitāmi daudz tonnu nevērtīgās kūdras. Deviņpadsmi­tajā gadsimtā Dānijas karaliene pasludināja stikla rūpnīcas par oficiālo karalisko piegādātāju, un Adelgade Glasverker ar tās raksturīgo simbolu divi apļi ar līniju zem tiem arvien vēl bija valdošā kompānija Dānijā un Eiropā. Konglomerāta pašreizējais vadītājs bija ģimenes patriarhs Henriks Torvald­sens.

Muižas mājas durvis atvēra pārvaldnieks, kas nebija pār­steigts, viņus ieraugot. Tas šķita interesanti, jo pulkstenis bija krietni pāri pusnaktij, un Torvaldsens dzīvoja pilnīgi viens kā ūpis. Viņus pavadīja līdz telpai, kur varēja skatīt ozola sijas, ieročus un portretus, gleznotus eļļas tehnikā, viss lie­cināja, ka šī ir dižciltīgas dzimtas rezidence. Lielajā zālē at­radās garš galds Malons atcerējās Torvaldsena teikto, ka tas ir četrsimt gadus vecs. Galda tumšā kļavas koka virsmas pulējums bija tik spodrs, kādu var iegūt, vienīgi gadu sim­teņiem rūpīgi kopjot. Galda vienā galā sēdēja Torvaldsens, viņam priekšā bija apelsīnu kēkss un kūpošs patvāris.

Lūdzu, nāciet iekšā! Sēdieties!

Torvaldsens ar acīm redzamām pūlēm piecēlās un uz­smaidīja viņiem. Viņa sakumpušais, artrīta sakropļotais au­gums bija tikai kādas piecarpus pēdas garš, apjomīgā nor­vēģu svītera krokas nevarēja apslēpt kupraino muguru. Malons pamanīja viņa modrās pelēkās acis nozibsnījam. Viņa draugam kaut kas bija padomā. Par to nebija šaubu.

Malons norādīja uz kēksu.

Vai bijāt tik drošs par mūsu ierašanos, ka likāt to iz­cept?

Nebiju drošs, vai atbrauksiet jūs abi, taču par jums biju pārliecināts.

Kāpēc tā?

Kopš uzzināju, ka esat bijis izsolē, sapratu, ka agrāk vai vēlāk jūs atklāsiet, ka esmu iesaistīts šajā lietā.

Stefānija paspēra soli uz priekšu.

Es gribu dabūt savu grāmatu.

Torvaldsens cieši pavērās viņā.

Bez sasveicināšanās? Bez patīkami iepazīties? Tikai "es gribu dabūt savu grāmatu".

Jūs man nepatīkat.

Torvaldsens atkal apsēdās galda galā. Malons nolēma, ka kēkss izskatās labs, tāpēc apsēdās un nogrieza šķēli.

Es jums nepatīku? Torvaldsens atkārtoja. Savādi, ņe­mot vērā, ka mēs nekad neesam tikušies.

Es zinu par jums.

Vai tas nozīmē, ka esmu Magelāna nodaļas kartotēkā?

Jūsu vārds parādās visdīvainākajās vietās. Mēs dēvē­jam jūs par starptautiskas intereses personu.

Torvaldsena seja savilkās, it kā viņš ciestu mokošu sodu.

Jūs mani uzskatāt par teroristu vai kriminālnoziedz­nieku.

Kurš no abiem jūs esat?

Dānis ar pēkšņu ziņkāri paskatījās uz Stefāniju.

Man stāstīja, ka jums piemīt talants iecerēt lielus dar­bus un jūsu rīcībā ir līdzekļi, lai tos īstenotu. Savādi, ka, par spīti šīm spējām, esat cietusi tik smagu neveiksmi kā sieva un kā māte.

Stefānijas skatienā parādījās sašutums.

Jūs par mani nezināt neko.

Zinu, ka jūs ar Larsu nedzīvojāt kopā ilgus gadus līdz pat viņa nāvei. Zinu, ka jums un viņam bija pilnīgi atšķirīgi viedokļi daudzos jautājumos. Zinu, ka bijāt atsvešinājusies no dēla.

Stefanijai aiz dusmām pietvīka vaigi.

Ejiet ellē!

Jums nav taisnība, Stefānija. Torvaldsenu viņas nik­nais uzbrukums neapmulsināja.

Kādā ziņā?

Daudzējādā. Jums pienācis laiks uzzināt patiesību.

De Rokfors muižas māju atrada tieši tajā vietā, kuru no­rādīja viņam sagādātā informācija. Kad viņš bija uzzinājis, kas sadarbojies ar Pēteru Hansenu, lai nopirktu grāmatu, vi­ņa vietniekam pietika ar pusstundu, lai izveidotu dosjē. Nu de Rokfors raudzījās uz lepno māju, kurā dzīvoja Henriks Torvaldsens, cilvēks, kas bija nopircis grāmatu par tik lielu summu, un iegūtā informācija pamazām ieguva arvien skaid­rāku nozīmi.

Torvaldsens bija viens no bagātākajiem cilvēkiem Dānijā, kura senču izcelsmi varēja izsekot līdz pat vikingiem. Viņa akciju portfelis bija iespaidīgs. Papildus Adelgade Clasvorker viņam piederēja akcijas Anglijas bankās, dažādās Polijas,

Vācijas un Eiropas kompānijās. Kontinentā, kur augstākās sa­biedrības pārstāvju bagātība bija mērāma miljardos, Tor­valdsens bija pašu bagātāko cilvēku saraksta pirmajās rin­dās. Viņš bija sevī noslēdzies savādnieks, kas tikai retumis izbrauca no savas muižas. Viņa ziedojumi labdarībai, īpaši tiem, kuri izdzīvojuši holokaustā, organizācijām, kas cīnījās pret komunismu, un starptautiskajai medicīnas palīdzībai, bija leģendāri.

Viņam bija sešdesmit divi gadi, viņš bija tuvs Dānijas ka­raliskajai ģimenei, īpaši karalienei. Viņa sieva un dēls bija mi­ruši; sieva no vēža, bet dēls nošauts vairāk nekā pirms gada, darbojoties Dānijas misijā Mehiko. Cilvēks, kas bija novācis vienu no slepkavām, bija Amerikas tieslietu sistēmas slepenais aģents-Kotons Malons. Torvaldsena vārds bija sais­tīts pat ar Larsu Nelu, lai gan šo saistību nevarēja nosaukt par pozitīvu, jo Torvaldsenam piedēvēja dažus ne visai glai­mojošus, publiski izteiktus komentārus par Nela pētījumiem. Pirms piecpadsmit gadiem Francijas prese plaši rakstīja par nejauku incidentu Parīzes Svētās Ženevjevas bibliotēkā, kur Torvaldsens un Nels bija tā sastrīdējušies, ka klieguši viens uz otru. Tas varētu izskaidrot, kāpēc Henriku Torvaldsenu interesēja Pētera Hansena piedāvājums, taču viss vēl nebija pilnīgi skaidrs.

De Rokforam vajadzēja zināt visu.

No melnā Ēresuna brāzmoja spirgts vējš, un lietus bija pārvērties sīkā migliņā. De Rokforam blakus stāvēja divi kal­potāji. Divi citi gaidīja mašīnā, kas bija novietota aiz īpašu­ma robežām, juzdamies vēl gluži apreibuši no narkotikām, kas viņiem bija iešautas ar adatu. De Rokfors mulsa minēju­mos, kas bijis cilvēks, kurš to izdarīja. Visas dienas garumā viņš ne mirkli nebija nojautis, ka viņu novēro, tomēr izrādī­jās, ka viņu kāds slepeni izsekojis. Kāds, kurš prata izman­tot bultas, lai ievadītu nomierinošus medikamentus.

Taču vispirms bija jānokārto šis jautājums. De Rokfors de­vās pāri lietus atmiekšķētajam pagalmam lidz dzīvžogam elegantās mājas priekšā. Pirmā stāva istabā dega gaisma; die­nā no istabas logiem noteikti pavērās iespaidīgs skats uz jū­ru. Te nebija ne apsardzes, ne suņu, ne trauksmes sistēmas. Savdabīgi, taču de Rokforu tas nepārsteidza.

Viņš tuvojās apgaismotajam logam. Ievērojis mašīnu, kas bija novietota uz iebraucamā ceļa, viņš ieprātojās, vai tiešām viņam pievērsusies veiksme. Uzmanīgi palūrējis iekšā, viņš ieraudzīja, ka ar veco vīru sarunājas Stefānija Nela un Ko­tons Malons.

Viņš pasmaidīja. Veiksme patiešām bija viņam pievērsu­sies.

De Rokfors pamāja, un viens no viņa vīriem izņēma nei­lona somu. Viņš atvilka vaļā rāvējslēdzēju un izņēma mik­rofonu, tad rūpīgi piestiprināja tā gumijoto piesūcekni pie mitrās aplodas stūra. Modernais uztvērējs, kas atradās nei­lona somā, tagad ļāva saklausīt ikvienu vārdu.

De Rokfors ielika ausī sīciņo uztvērēja pogu.

Pirms viņu nogalināšanas vajadzēja paklausīties.

Kāpēc jūs neapsēžaties? Torvaldsens jautāja.

Jūs esat ļoti laipns, Herr Torvaldsen, bet es labāk pastā­vēšu, Stefānija ar neslēptu nicinājumu atbildēja.

Torvaldsens pasniedzās pēc kafijkannas un ielēja kafiju savā tasē.

Es ieteiktu uzrunājiet mani, kā vēlaties, tikai ne par Herr. Viņš nolika patvāri. Es nicinu visu, kas kaut vai ne­tieši saistās ar Vāciju.

Malons noskatījās, kā Stefānija uztver aizrādījumu. Protams, ja nodaļas kartotēkā Torvaldsens bija minēts kā "starptautiskas intereses persona", tad viņai bija zināms, ka Torvaldsena vectēvs, tēvoči, tantes, brālēni un māsīcas bija krituši par upuri nacistiem, kas okupēja Dāniju. Tomēr Ma­lonam šķita, ka Stefānija nerimsies uzbrukt vecajam vīram. Taču viņas seja negaidīti atmaiga.

Tādā gadījumā Henrik.

Torvaldsens iemeta kafijas tasē cukurgraudu.

Jūsu atjautība ir plaši pazīstama. Viņš maisīja kafiju. Es jau sen esmu sapratis, ka visu var nokārtot pie kafijas tases. Pēc labas kafijas tases cilvēks par savu privāto dzīvi pastāstīs daudz vairāk nekā pēc šampanieša vai portvīna pu­deles.

Malons zināja, ka Torvaldsenam patīk tērgājot mazināt klausītāju sasprindzinājumu un pa to laiku novērtēt situāciju. Vecais vīrs iedzēra malciņu kūpošās kafijas.

Kā jau teicu, Stefānija, jums pienācis laiks uzzināt patie­sību.

Viņa pienāca tuvāk un apsēdās pie galda pretī Malonam.

Tad, lūdzu, likvidējiet visus priekšstatus, kas man jau izveidojušies par jums.

Kādi tie būtu?

Es varētu sacīt daudz, taču pateikšu galveno. Pirms trim gadiem jūs bijāt saistīts ar mākslas darbu zādzību sindikā­tu, kam bija sakari ar kādu radikālu Izraēlas organizāciju. Pagājušajā gadā jūs iejaucāties Vācijas vēlēšanu norisē, nele­gāli apgādājot ar naudu konkrētus kandidātus. Tomēr nezi­nāmu iemeslu dēļ ne Izraēla, ne Vācija nesauca jūs pie atbil­dības.

Torvaldsens ātri un piekrītoši pamāja.

Vainīgs abos gadījumos. Tās Izraēlas radikālās organizāci­jas, kā jūs nosaucāt, bija kolonisti, kuri nedomāja, ka Izraē­las korumpētajai valdībai ir tiesības iztirgot viņu mājas. Lai viņiem palīdzētu, mēs sagādājām līdzekļus no bagātiem arā­biem, kuri pārvadāja zagtus mākslas darbus, ko vēlāk gluži vienkārši atzaga atpakaļ. Varbūt jūsu failos ir atzīmēts, ka mākslas darbi tika atdoti īpašniekiem.

Par samaksu.

Par samaksu, kādu ņemtu ikviens privātdetektīvs, kas izmeklē mākslas darbu zādzības. Mēs tikai novirzījām iegū­to naudu vērtīgākiem mērķiem. Es uzskatu, ka šī rīcība bija savā ziņā taisnīga. Un vēlēšanas Vācijā? Es finansēju vairā­kus kandidātus, kuri bija stingrā opozīcijā radikāli labējiem. Ar manu palīdzību viņi visi uzvarēja. Neredzēju iemeslu, lai ļautu fašistiem iegūt kaut vai nelielas iespējas. Kā šķiet jums?

Tas, ko jūs darījāt, bija prettiesiski un izraisīja daudz problēmu.

Mana rīcība atrisināja problēmu. Un es izdarīju daudz vairāk nekā amerikāņi.

Stefāniju tas, šķiet, neiespaidoja.

Kāpēc jūs esat iejaucies manos darījumos?

Kādā ziņā tie ir jūsu darījumi?

Tie saistās ar mana vīra darbu.

Torvaldsena vaibsti sastinga.

Neatceros, ka jūs kaut jel niecīgā mērā būtu interesēju­sies par Larsa darbu, kad viņš bija dzīvs.

Malons uztvēra vārdu neatceros. Tas nozīmēja, ka Tor­valdsens par Larsu Nelu zinājis ļoti daudz. Savādi, bet Stefānija, liekas, neieklausījās.

Neesmu nodomājusi apspriest ar jums savu personisko dzīvi. Tikai pasakiet, kāpēc tovakar nopirkāt to grāmatu.

Pēters Hansens man pateica, ka jūs tā interesē. Viņš man ari teica, ka vēl kāds cilvēks vēloties, lai grāmata nonāk jūsu īpašumā. Taču tikai pēc tam, kad tas cilvēks būšot grāmatu nokopējis. Viņš maksājis Hansenam, lai tā notiktu.

Vai Hansens teica, kas ir tas cilvēks? Stefānija jautāja.

Torvaldsens papurināja galvu.

Hansens ir miris, Malons teica.

Nav nekāds brīnums. Torvaldsena balss skanēja pil­nīgi vienaldzīgi.

Malons viņam izstāstīja, kas noticis.

Hansens bija alkatīgs, dānis sacīja. Viņš bija pārlie­cināts, ka grāmata ir ļoti vērtīga, tāpēc gribēja, lai to slepe­ni nopērku es, bet viņš to varētu piedāvāt tam otram cilvē­kam par augstu cenu.

Un jūs, būdams filantrops, piekritāt. Stefānija acīm re­dzami negrasījās dot viņam nekādas atlaides.

Mēs ar Hansenu bieži sadarbojāmies. Viņš man pastās­tīja par izsoli, un es piedāvājos palīdzēt. Man raizes darīja tas, ka viņš varētu kādu anonīmu pircēju meklēt kur citur. Arī es vēlējos, lai jūs dabūjat grāmatu, tāpēc piekritu viņa noteikumiem, bet nebiju nodomājis atdot grāmatu Hanse­nam.

Jūs taču neuzskatāt…

Kā garšo kēkss? Torvaldsens jautāja.

Malons saprata, ka viņa draugs grib pats būt noteicējs sa­runā.

Lieliski, viņš ēzdams atbildēja.

Runājiet! Stefānija pieprasīja. Man jāzina patiesība.

Mēs ar jūsu vīru bijām tuvi draugi.

Stefānijas seja satumsa, skatienā parādījās nepatika.

Larss man par to neminēja ne pušplēsta vārda.

Tas ir gluži saprotami, ņemot vērā jūsu saspīlētās attie­cības. Turklāt arī viņa profesijā bija noslēpumi tāpat kā jū­sējā.

Malons bija beidzis ēst kēksu un vēroja, kā Stefānija pār­domā dzirdēto, kam viņa nepārprotami neticēja.

Jūs melojat, viņa beigu beigās paziņoja.

Varu jums parādīt vēstules, kas pierādīs to, ko teicu. Mēs ar Larsu sazinājāmies bieži. Mēs sadarbojāmies. Es fi­nansēju viņa pētījumus pašā sākumā un palīdzēju viņam grū­tos brīžos. Es samaksāju par viņa māju Rennes-le-Chiiteau. Man bija tuva viņa aizraušanās, un es priecājos viņam palī­dzēt.

Kāda aizraušanās?

Torvaldsens paraudzījās uz viņu ar mierīgu, vērtējošu skatienu.

Jūs tik maz zināt par viņu. Cik ļoti gan jūs moka no­žēla!

Man nav vajadzīga psihoanalīze.

Patiešām? Jūs atbraucat uz Dāniju, lai nopirktu grāma­tu, par kuru nezināt itin neko, bet šī grāmata attiecas uz dar­bu, ko jūsu vīrs darījis vairāk nekā pirms desmit gadiem. Vai jūs vēl apgalvosiet, ka neizjūtat nožēlu?

Jūs, svētuli, man vajadzīga tā grāmata.

Jums vispirms jāpaklausās, kas man sakāms.

Klājiet vaļā!

Larsa pirmajai grāmatai bija milzīgi panākumi. Visā pa­saulē pārdoti vairāki miljoni eksemplāru, lai gan Amerikā to pirka visai pieticīgi. Nākamo grāmatu vairs neuzņēma ar tādu sajūsmu, tomēr tā tika pārdota un finansiāli nodro­šināja viņa pasākumus. Larss domāja, ka pretēja viedokļa izpausme varētu popularizēt Rennas leģendu. Tāpēc es fi­nansēju vairākus autorus viņi rakstīja grāmatas, kurās kri­tizēja Larsu, analizēja viņa secinājumus par Rennu un no­rādīja uz Larsa maldiem. Publicēja vienu, tad arī citas šādas grāmatas. Dažas bija labas, citas sliktas. Es pat reiz pub­liski izteicu vienu otru ne visai glaimojošu piezīmi par Lar­su. Un drīz vien žanrs bija radies tieši tā, kā vēlējās Larss.

Stefānijas acis kvēloja.

Vai jūs esat traks?

Strīdi rada publicitāti. Un Larss nerakstīja plašam lasī­tāju lokam, tāpēc viņam bija jārada publicitāte sev. Taču pēc kāda laika tā iedzīvinājās pati no sevis. Renlešato ir ļoti po­pulāra. Par to izveidoti televīzijas speciālizlaidumi, tam vel­tīti žurnāli, internetā ir milzum daudz vietņu, kas aplūko ti­kai Rennes-le-Chāteau noslēpumus. Pilsētiņa šajā apvidū ir galvenā, kas pievilina tūristus. Pateicoties Larsam, tur uz­plaukusi tūrisma industrija.

Malons zināja, ka par Rennu sarakstīts simtiem grāmatu. Viņa veikalā vairākus plauktus pildīja lietoti šo grāmatu ek­semplāri. Taču viņš gribēja zināt skaidri.

Henrik, šodien gāja bojā divi cilvēki. Viens nolēca no Apaļā torņa, vienlaikus pārgriezdams sev rīkli. Otru izmeta pa logu. Tādiem notikumiem nav nekāda sakara ar publici­tāti.

Es teiktu, ka šodien Apaļajā tornī jūs vaigu vaigā sastapāties ar kādu bruņinieku ordeņa brāli.

Citā gadījumā es sacītu, ka jūs esat traks, bet pirms lē­ciena tas vīrietis izkliedza kādu vārdu. Beauseant.

Torvaldsens pamāja.

Templiešu kaujas sauciens. Kad šo vārdu auroja vesels uzbrūkošu bruņinieku pulks, ar to bija diezgan, lai ienaid­niekam iedzītu nāves bailes.

Malons atcerējās, ko pirmīt bija lasījis grāmatā.

Tempļa ordenis tika likvidēts tūkstoš trīs simti septītajā gadā. Tagad bruņinieku vairs nav.

Nav tiesa, Koton. Viņus mēģināja iznīdēt, bet pāvests mainīja savu lēmumu. Tā saucamais Šinonas pergaments pil­nīgi atlaida templiešiem ķecerības grēkus. Klements Piektais izdeva šo slepeno bullu tūkstoš trīs simti astotajā gadā. Dau­dzi uzskatīja, ka šis dokuments ir zudis, kad Napoleons iz­laupīja Vatikānu, bet nesen tas tika atrasts. Jā. Larss ticēja, ka ordenis arvien vēl pastāv, un tam ticu arī es.

Larsa grāmatās bija daudz atsauču uz templiešiem, tei­ca Malons, bet šaubos, vai viņš kaut kur būtu rakstījis, ka viņi joprojām eksistē.

Torvaldsens pamāja.

Tas bija ar nolūku. Tempļa ordenī bija un ir ļoti daudz pretrunu. Saskaņā ar zvērestu viņi ir nabadzīgi, bet bagāti ar visa ordeņa īpašumiem un zināšanām. Iedziļinājušies se­vī, taču prasmīgi pasaulīgos jautājumos. Mūki un karotāji. Holivudas radītie stereotipi un īstie templieši ir di­vas atšķirīgas parādības. Neļaujieties romantiskam priekš­statam! Viņi bija rupji un nežēlīgi.

Malons bija noskaņots skeptiski.

Kā viņiem izdevās eksistēt septiņus gadu simteņus, ne­vienam to nezinot?

Kā neskartā dabā eksistē kāds kukainis vai dzīvnieks, nevienam nezinot? Katru dienu tiek atrasta kāda jauna suga.

Labs piemērs, nodomāja Malons, tomēr vēl nejutās pār­liecināts. /

Ko tad tas viss nozīmē?

Torvaldsens atspieda muguru pret krēsla atzveltni.

Larss meklēja Tempļa ordeņa bagātības.

Kādas bagātības?

Valdīšanas sākumā Filips Ceturtais samazināja naudas vērtību, lai stimulētu ekonomiku. Viņa rīcība bija tik nepo­pulāra, ka pūlis gribēja karali nogalināt. Viņš bēga no savas pils uz ordeņa templi Parīzē. Tad viņš ar spiegu palīdzību uzzināja par ordeņa bagātību. Vairākus gadus pēc tam, kad viņam ārkārtīgi vajadzēja naudu, viņš izgudroja plānu, kā apsūdzēt ordeni ķecerībā. Atcerieties, ka viss, kas piederēja ķecerim, kļuva par valsts īpašumu. Taču pēc tam, kad Filips tūkstoš trīs simti septītajā gadā bija apcietinājis ļoti daudzus templiešus, viņš atklāja, ka ne vien Parīzes tempļa krātuves, bet arī visas citas templiešu klosteru krātuves Francijā ir tuk­šas. Nekad netika atrasta pat ne unce no templiešu bagātī­bām.

Vai Larss domāja, ka dārgumi atrodas Rettnes-le-CMteau? Malons jautāja.

Varbūt ne tieši tur, bet noteikti Langdokā, Henriks teica. Ir diezgan daudz norāžu, kas apstiprina šo secinājumu. Taču templieši bija pratuši labi noslēpt, kur dārgumi atro­das.

Tātad grāmatai, ko jūs šovakar nopirkāt, ir kāds sakars ar to? Malons jautāja.

Ežēns Štibleins bija mērs Fo ciematā, kas atrodas ne­tālu no Rennas. Viņš bija joti izglītots cilvēks, mūziķis un astronoms amatieris. Vispirms viņš sacerēja ceļojumu ap­rakstu par savu apvidu, tad uzrakstīja Pierres Gravees du Languedoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"). Neparastu grāmatu, kur raksturoti kapakmeņi Rennā un tās apkārt­nē. Protams, savāda interese, taču tā nav neparasta Fran­cijas dienvidi ir plaši pazīstami ar unikāliem kapakmeņiem. Grāmatā ir uzzīmēts kāds kapakmens, kas piesaistījis Štibleina uzmanību. Zīmējums ir svarīgs, jo paša kapakmens vairs nav.

Vai jūs varētu to man parādīt? jautāja Malons.

Torvaldsens pietrausās kājās un aizkliboja līdz mazam

galdiņam, kur atradās paplāte. Viņš atgriezās, turot rokā iz­solē iegādāto grāmatu.

To man atveda pirms stundas.

Malons atšķīra grāmatu iezīmētajā vietā un pētīja attēlu.

Pieņemot, ka Štibleina zīmējums ir precīzs, Larss uzska­tīja kapakmeni par norādi dārgumu atrašanās vietai. Larss šo grāmatu meklēja ilgus gadus. Vienai vajadzētu būt Parī-

zē, jo Nacionālā bibliotēka uzglabā ikvienas Francijā iespies­tas grāmatas eksemplāru. Taču grāmatas tur nav, lai gan ka­talogā tā ir ierakstīta.

Vai Larss bija vienīgais, kas zināja par grāmatu? Ma­lons jautāja.

Nav ne jausmas. Gandrīz visi uzskatīja, ka tās grāma­tas nemaz nav.

Un kur atrada šo?

Es runāju ar izsoles firmu. Tā piederējusi kādam dzelzceļa inženierim, kas būvējis dzelzceļa līniju no Karkasonas dienvidu virzienā līdz Pirenejiem. Inženieris pensionējies tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā un miris tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā. Grā­mata atradās rtesen mirušās inženiera meitas īpašumā. Mazdēls to nodeva izsolei. Inženieri interesēja Langdoka, īpaši Renna, un viņš pats bija izveidojis kapakmeņu gra­vējumu sarakstu.

Malonu neapmierināja paskaidrojums.

Kurš tad Stefanijai paziņoja par izsoli?

Lūk, tieši tas šovakar ir vissvarīgākais jautājums, sa­cīja Torvaldsens.

Malons pievērsās Stefanijai.

Viesnīcā tu teici, ka reizē ar dienasgrāmatu esi saņē­musi arī zīmīti. Vai tā ir pie tevis?

Viņa no somiņas izņēma apbružātu piezīmju grāmatiņu ādas iesējumā. Starp tās lappusēm bija ielikta salocīta pelēkbrūna lapiņa. Viņa to iedeva Malonam, un viņš lasīja franču valodā rakstīto tekstu.

Divdesmit otrajā jūnija Roskildē izsolē tiks pie­dāvāts grāmatas Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, šo grāmatu meklēja Jūsu virs. Šī ir izde­vība Jums gūt panākumus tur, kur viņš cieta neveiksmi. Le bon Dieu soit louē.

Pēdējo teikumu Malons pārtulkoja klusībā. Lai slavēts Dievs! Viņš pāri galdam paskatījās uz Stefāniju.

Kas, tavuprāt, rakstījis zīmīti?

Kāds no Larsa kolēģiem. Man likās tas cilvēks gribē­jis atdot man dienasgrāmatu un iedomājies, ka mani varētu interesēt grāmata.

Pēc vienpadsmit gadiem?

Piekritu, tas šķiet savādi. Taču pirms trim nedēļām es par to īpaši galvu nelauzīju. Kā jau teicu, man vienmēr li­kās, ka Larsa meklējumi ir gluži nekaitīga nodarbošanās.

Kāpēc tad jūs atbraucāt? jautāja Torvaldsens.

Tā, kā jūs teicāt, Henrik, mani mocīja nožēla.

Un es nevēlos šo nožēlu jums padarīt smagāku. Jūs es nepazīstu, bet pazinu Larsu. Viņš bija labs cilvēks, un viņa pētījumi patiešām bija kā jūs sacījāt nekaitīgi. Tomēr tie ir ļoti nozīmīgi. Viņa nāve mani apbēdināja. Es allaž esmu šaubījies, vai tā bija pašnāvība.

Tāpat kā es, Stefānija čukstēja. Lai to kaut jel kā iz­skaidrotu, centos vainot visu un visus, taču dziļi sirdī ne­kad neesmu pieņēmusi par patiesību, ka Larss pats pielicis sev roku.

Tas vairāk par visu izskaidro, kāpēc jūs esat šeit, Hen­riks sacīja.

Malons nojauta, ka Stefānija jūtas neērti, tāpēc mazliet novirzīja sarunu.

Vai drīkstu paskatīties dienasgrāmatu?

Stefānija iedeva viņam Larsa dienasgrāmatu, un viņš to pārlapoja. Tā ietvēra aptuveni simt lappuses, kur bija ļoti daudz skaitļu, skiču, simbolu un ar roku rakstīta teksta. Tad Malons ar bibliofila trenēto skatienu aplūkoja iesējumu, un kaut kas piesaistīja viņa uzmanību.

Te trūkst lapas.

Kā tu to domā?

Viņš parādīja Stefanijai dienasgrāmatu no augšpuses.

Paskaties! Te ir gandrīz nemanāmas spraugas. Vietā, kur pie iesējuma muguriņas bijusi piestiprināta lapa, tagad bija palikusi tikai plāna sloksnīte. Lapa izgriezta ar žileti. Es allaž tam pievēršu uzmanību. Nekas nevar tā mazināt grāmatas vērtību kā trūkstošas lapas. Malons vēlreiz no­pētīja grāmatu no augšpuses un apakšpuses, atklājot, ka pa­zudušas astoņas lapas.

Nebiju to ievērojusi, teica Stefānija.

Tu daudz ko esi palaidusi garām.

Viņas sejā parādījās košs pietvīkums.

Atzīstos, ka esmu pieļāvusi muļķīgu kļūdu.

Koton, ierunājās Torvaldsens, visu šo centienu no­zīme, iespējams, ir daudz lielāka. Templiešu arhīvi var izrā­dīties daļa no jebkura atraduma. Ordeņa arhīvi sākumā at­radās Jeruzālemē, tad tos pārveda uz Akru, beidzot uz Kipru. Vēstures liecības apgalvo, ka pēc tūkstoš trīs simti divpadsmitā gada arhīvi tika nodoti Joaniešu ordenim, bet tam nav nekādu pierādījumu. Filips Ceturtais meklēja arhī­vus no tūkstoš trīs simti septītā līdz tūkstoš trīs simti četr­padsmitajam gadam, bet neatrada neko. Daudzi domā, ka templiešu sakrātās bagātības bijušas vienas no lielākajām vi­duslaiku pasaulē. Iedomājieties, ko nozīmētu šo arhīvos pie­minēto vietu atrašana.

Tas varētu būt visu laiku izcilākais grāmatas atradums.

Kopš četrpadsmitā gadsimta manuskriptus neviens nav redzējis, un daudzi no tiem mums noteikti nav pazīstami. Lai gan izredzes atklāt slēptuvi nav lielas, tomēr pētīt ir vērts.

Malons piekrita.

Torvaldsens pievērsās Stefanijai.

Ko jūs teiktu, ja mēs noslēgtu pamieru? Larsa dēļ. Es­mu pārliecināts, ka jūsu aģentūra sadarbojas ar daudzām "starptautiskas intereses personām", lai sasniegtu abpusēji vēlamu mērķi. Varbūt tā varētu rīkoties arī mēs?

Gribu redzēt vēstules, ko jūs un Larss rakstījāt viens otram.

Torvaldsens pamāja.

Tās jūs varat dabūt.

Stefānija palūkojās uz Malonu.

Tev taisnība, Koton, man vajadzīga palīdzība. Piedod, ka iepriekš izteicos tādā tonī. Man likās, ka varēšu to pa­veikt viena pati. Taču, ja jau tagad mēs esam labi draugi, aiz­brauksim uz Franciju un palūkosimies, ko var atrast Larsa mājā. Es tur labu laiku neesmu bijusi. Turklāt Rennes-leChāteau ir daži cilvēki, ar kuriem varam aprunāties. Cilvēki, kuri strādājuši kopā ar Larsu. Sāksim ar to.

Var gadīties, ka mums seko tavas "ēnas", viņš teica.

Par laimi, man esi tu. Stefānija pasmaidīja.

Arī es labprāt brauktu turp, sacīja Torvaldsens.

Malons jutās pārsteigts. Henriks reti izbrauca no Dāni­jas.

Kādēļ jus esat nolēmis pagodināt mus ar savu sabie­drību?

Es kaut ko zinu par to, ko meklēja Larss. Šīs zināšanas var izrādīties noderīgas.

Man nav iebildumu. Malons paraustīja plecus.

Labi, Henrik, teica Stefānija. Mums būs laiks iepa­zīt citam citu. Šķiet, jums taisnība man šis tas jāiemācās.

Tāpat kā mums visiem, Stefānija. Tāpat kā mums vi­siem.

De Rokfors centās savaldīties. Viņa aizdomas bija apstip­rinājušās. Stefānija Nela bija tikusi uz pēdām vīra iezīmēta­jai takai uz atradumiem. Turklāt viņai piederēja ari vīra die­nasgrāmata un Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, varbūt vienīgais, kas vēl saglabājies. Tur jau tas āķis ar Lar­su Nelu. Viņam galva strādāja. Strādāja pārāk labi. Un ta­gad viņa atrastās norādes bija dabūjusi rokā atraitne. De Rokfors bija kļūdījies, uzticēdamies Pēteram Hansenam. Taču tobrīd tas likās pareizi. Nu viņš tā vairs nekļūdīsies. Pārāk daudz kas bija atkarīgs no iznākuma, lai uzticētu vēl kaut ko citam svešiniekam.

De Rokfors turpināja klausīties, kā viņi norunā, ko darīs, ieradušies Rennes-le-Chāteau. Malons un Stefānija nolēma turp doties jau rīt. Torvaldsens pēc dažām dienām. Kad de Rok­fors bija dzirdējis diezgan, viņš noņēma no aplodas mikro­fonu un kopā ar abiem biedriem paslēpās biezā koku audzē.

Šonakt neviens nogalināts netiks.

Trūkst lapas.

De Rokforam bija vajadzīga trūkstošā informācija no Lar­sa Nela dienasgrāmatas. Cilvēks, kas dienasgrāmatu sūtījis, bijis apķērīgs. Sadalot guvumu, tika novērsta pārsteidzīga rīcība. Šī mīkla bija visai sarežģīta, un de Rokforam noteikti nebija zināmi visi fakti, taču viņš bija nolēmis tos uzzināt pir­mais.

Nekas. Ja visi spēles dalībnieki būs Francijā, viņš ar tiem tiks galā itin viegli.