Tempļa ordeņa mantojums

DEVĪTĀ NODAĻA

KOPENHĀGENA

DESMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ

De Rokfors tuvojās grāmatveikalam. Tikai gājējiem pare­dzētā iela bija tukša. Šajā rajonā atradās daudz kafejnīcu un restorānu, taču tie bija vairāku kvartālu attālumā; šajā Streget daļā viss jau bija slēgts. De Rokfors bija nodomājis aizbraukt no Dānijas, kad būs paveicis divus atlikušos uzdevumus. Liecinieki katedrālē noteikti jau bija raksturojuši policijai vi­ņa un abu viņa tautiešu izskatu. Tāpēc bija svarīgi te neuz­kavēties ilgāk, kā nepieciešams.

Viņš bija paņēmis līdzi no Roskildes visus četrus padotos un ieplānojis raudzīties, lai ikviens viņu solis būtu rūpīgi pār­domāts. Improvizāciju šai dienai jau bija diezgan, un Apaļa­jā tornī tās bija maksājušas dzīvību vienam no viņa vīriem. Viņš negribēja zaudēt vēl kādu. Divi vīri jau novēroja grāmatveikala aizmuguri. Divi citi atradās viņam blakus. Ēkas augšstāva logos dega gaisma.

Labi.

Vajadzēja aprunāties ar veikala īpašnieku.

Malons paņēma no ledusskapja diētiskās pepsikolas pu­deli un pa četriem kāpņu posmiem devās lejup uz pirmo stāvu. Grāmatveikals aizņēma visu ēku. Pirmais stāvs bija paredzēts grāmatu stendiem un klientiem, divi nākamie grāmatu uzglabāšanai, bet ceturtajā stāvā bija neliels dzīvok­lis, ko Malons dēvēja par savām mājām.

Viņš bija pieradis dzīvot šaurajās telpās, un tās viņam pa­tika daudz labāk nekā divtūkstoš kvadrātpēdu lielā māja, kas viņam reiz piederēja Atlantas ziemeļu daļā. Kad viņš pa­gājušajā gadā to pārdeva par vairāk nekā trīssimt tūkstošiem dolāru, sešdesmit tūkstošus viņš varēja ieguldīt, lai uzsāktu jauno dzīvi, ko viņam piedāvāja jaunais dāņu labdaris, kā zob­galīgi bija izteikusies Stefānija, savāds maza auguma vīrs Henriks Torvaldsens.

Pirms četrpadsmit mēnešiem vēl svešinieks, tagad Malo­na labākais draugs.

Viņi bija sapratušies kopš paša sākuma, vecais vīrs gados jaunākajā bija kaut ko saskatījis Malons gan skaidri nesa­prata, ko, un viņu pirmā tikšanās Atlantā kādā lietainā ce­turtdienā abu nākotni bija saistījusi cieši kopā. Stefānija to­reiz uzstāja, lai Malons iet mēnesi ilgā atvaļinājumā pēc tam, kad tiesas process pret trim apsūdzētajiem Mehiko tiesas process, kas ietvēra narkotiku starptautisko tirdzniecību un nežēlīgo izrēķināšanos ar narkotiku apkarošanas dienesta in­spektoru, kurš turklāt bija Amerikas Savienoto Valstu pre­zidenta draugs, izvērtās asinspirtī. Kad Malons pusdienas pārtraukumā devās atpakaļ uz tiesu, viņš iekļuva slepkavu sarīkotajā krustugunī tā gan nekā nebija saistīta ar pašu tiesas procesu, tomēr Malons centās apšaudi pārtraukt. Viņš dabūja lodi kreisajā plecā. Apšaudes iznākums bija septiņi mirušie, deviņi ievainotie, un viens no mirušajiem bija jauns Dānijas diplomāts Kajs Torvaldsens.

Nācu runāt ar jums personiski, bija teicis Henriks Tor­valdsens.

Viņi sēdēja Malona darbistabā. Plecs sāpēja velnišķīgi. Viņš neprasīja, kā Torvaldsens viņu atradis vai kā vecais vīrs zina, ka viņš prot dāņu valodu.

Dēls man bija ļoti dārgs, teica Torvaldsens. Kad viņš pievienojās mūsu diplomātiskajam korpusam, biju dziļi sa­viļņots. Viņš lūdza norīkojumu uz Mehiko. Viņš studēja ac­teku kultūru. Reiz viņš būtu kļuvis par vērtīgu mūsu parla­menta locekli. Par valstsvīru.

Pirmie iespaidi par šo cilvēku virpuļoja Malona prātā. Torvaldsena izcelsme noteikti bija dižciltīga, uzreiz varēja re­dzēt, ka viņš ir īpašs, viņam piemita vienlaikus elegance un stils. Taču šī izsmalcinātība bija krasā pretstatā deformēta­jam augumam; viņa mugurkauls bija groteski sakumpis un nekustīgs, izliekts kā gārnim. Sažuvusi sejas āda liecināja, ka viņš visu mūžu bijis spiests saskarties ar ļoti grūtu izvēli, grumbas līdzinājās dziļām plaisām, acu kaktiņos pletās "vārnk?jiņas", bet uz rokām un kājām bija tumši plankumi un sazarotas vēnas. Pelēkie alvas krāsas mati bija biezi un kupli, tāpat kā uzacis, kuru sudrabainie kušķi piešķīra veca­jam vīram satrauktu izteiksmi. Tikai acis dzīvi pauda spēcī­gas jūtas. Tās bija pelēkzilas, šķita dīvaini gaišredzīgas, lai gan vienā acī varēja manīt kataraktas iezīmes.

Atnācu iepazīties ar cilvēku, kas nošāva mana dēla slep­kavu.

Kāpēc? jautāja Malons.

Lai pateiktos jums.

Jūs būtu varējis piezvanīt.

Es labprātāk tiekos vaigu vaigā.

Šobrīd es labprātāk vēlētos palikt vienatnē.

Saprotu, jūs gandrīz nogalināja.

Malons paraustīja plecus.

Jūs aizejat no darba. Atsakāties no dienesta pakāpes. Esat nolēmis atvaļināties.

Jūs milzum daudz zināt.

Zināšanas ir pati lielākā greznība.

Malonu teiktais nebija iespaidojis.

Paldies par atzinību! Man plecā ir caurums, kas necie­šami sāp. Tā kā jūs savu esat pateicis, tad varētu iet projām.

Torvaldsens pat nepakustējās. Viņš tikai aplūkoja darbis­tabu un blakustelpas, kas bija redzamas caur arkām. Pie vi­sām sienām bija plaukti ar grāmatām. Šķiet, māja bija vienī­gi fons grāmatplauktiem.

Arī man tās ir mīļas, apmeklētājs sacīja. Mana māja ir pilna ar grāmatām, tāpat kā jūsējā. Esmu tās vācis visu mūžu.

Malons nojauta, ka šis vairāk nekā sešdesmit gadus ve­cais vīrs ir izcils taktiķis. Atverot durvis, viņš bija ievērojis, ka Torvaldsenu atvedis limuzīns. Viņš jautāja:

Kā jūs zināt, ka es runāju dāniski?

Jūs runājat vairākās valodās. Jutos lepns, uzzinot, ka viena no tām ir mana dzimtā valoda.

Ta nu nebija atbilde, bet vai Malons īstenībā gaidīja at­bildi?

Jūsu eidētiskā atmiņa droši vien ir īsta svētība. Manējā ar gadiem pagaisusi. Es daudz ko vairs nespēju atcerēties.

Malons to apšaubīja.

Ko jūs gribat?

Vai esat domājis, ko darīsiet nākotnē?

Malons pamāja ar roku uz grāmatplauktiem.

Domāju, ka varētu atvērt antikvāro grāmatu veikalu. Man ir daudz, ko pārdot.

Lieliska ideja. Man ir kāds veikals, ko gribu pārdot, ja tas jums patiks.

Malons nolēma teikt, ka piekrīt. Galu galā tas taču neko nenozīmē. Tomēr apmeklētāja ciešajā skatienā pazibēja kas tāds, ka Malons saprata viņš nejoko.

Torvaldsens ar savilktajām, nepakļāvīgajām rokām no žaketes kabatas izņēma biznesa vizītkarti un nolika uz dī­vāna.

Tas ir mans tālruņa numurs. Ja tas jūs interesē, piezva­niet.

Vecais vīrs piecēlās.

Malons palika sēžam.

Kāpēc jūs domājat, ka mani interesē?

Jūs tas interesē, mister Malon.

Malons jutās aizvainots par izteikto pieņēmumu īpaši tāpēc, ka apmeklētājam bija taisnība. Torvaldsens šļūcošiem soļiem devās uz durvīm.

Kur tas veikals atrodas? Malons jautāja, lādēdams pats sevi, ka izrādījis interesi.

Kopenhāgenā. Kur gan citur?

Malons atcerējās, ka piezvanījis Torvaldsenam tikai pēc trim dienām. Viņam vienmēr bija licies vilinoši dzīvot Eiro­pā. Vai Torvaldsens zināja arī to? Malonam nebija nācis prā ­tā, ka būtu iespējams pārcelties uz dzīvi ārzemēs. Viņš bija amerikānis, te dzimis un audzis, strādājis valdības dienes­tā. Taču tas bija pirms notikumiem Mehiko. Pirms tam, kad septiņi bija miruši un deviņi ievainoti.

Viņam bija palikusi atmiņā sievas atsvešinātā seja dienu pēc tam, kad viņš piezvanīja uz Kopenhāgenu.

Esmu ar mieru. Mēs jau tik ilgi dzīvojam katrs savu dzī­vi, Koton. Laiks šķirt laulību. To viņa paziņoja gluži lietiš­ķā tonī kā jau advokāte, kas piedalās tiesas procesos.

Vai tev ir kāds cits? Malons nevērīgi jautāja.

Tas nu gan nav svarīgi, tomēr jā, ir gan. Paklau, Ko­ton, pagājuši pieci gadi, kopš esam pašķīrušies. Esmu dro­ša, ka tu šajā laikā neesi dzīvojis kā mūks.

Tev taisnība. Pienācis laiks šķirt laulību.

Vai tu patiešām grasies atvaļināties no jūras kara spē­kiem?

Esmu to jau izdarījis. Vakardien.

Viņa papurināja galvu, kā mēdza darīt, kad Gērijam bija vajadzīgs mātišķs padoms.

Vai tas tevi apmierinās? Jūras kara spēki, lidotāju sko­la, juridiskā fakultāte, armijas advokātu korpuss, Magelāna nodaļa. Tagad tu pēkšņi atvaļinies. Ko iesāksi tālāk?

Malonam nekad nebija paticis viņas augstprātīgais tonis.

Es pārceļos dzīvot uz Dāniju.

Viņas vaibsti nepauda neko. Tikpat labi Malons būtu va­rējis teikt, ka pārceļas uz Mēnesi.

Ko tad tu tur meklēsi?

Man apnicis, ka uz mani šauj.

Kopš kura laika? Tev taču nodaļā patika.

Laiks kļūt pieaugušam.

Viņa pasmaidīja.

Tātad tu domā, ka pārcelšanās uz Dāniju palīdzēs šo brīnumu paveikt?

Malonam ne prātā nenāca kaut ko skaidrot. Viņai tas ne­rūpēja. Un viņam sievas rūpes nemaz nebija vajadzīgas.

Man jāparunā ar Gēriju.

Kāpēc?

Gribu zināt, vai viņam nekas nav iebilstams.

Kopš kura laika esi sācis raizēties par mūsu domām?

Tieši viņa dēļ es aizgāju no dienesta. Gribēju, lai viņam līdzās būtu tēvs…

Blēņas, Koton! Dienestu tu atstāji pats sevis dēļ. Ne­aizbildinies ar zēnu! Jebkas, ko tu domā darīt, ir tevis paša, nevis viņa dēļ.

Nav vajadzīgs man teikt priekšā, ko es domāju.

Kas tad tev to pateiks? Mēs bijām precējušies ilgu lai­ku. Vai tev šķiet, ka bija viegli gaidīt, kad tu atgriezīsies nez no kurienes? Baidīties, vai tevis vietā nesaņemsim maisu ar tavu līķi? Esmu maksājusi par to, Koton. Tāpat kā Gērijs. Ta­ču zēns tevi mīl. Nē viņš tevi dievina, bezgalīgi dievina. Mēs abi zinām, ko viņš teiks, jo viņam galva strādā labāk nekā manējā vai tavējā. Lai kas mums abiem kopā nav pa­veicies, taču viņš gan ir izdevies.

Atkal viņai bija taisnība.

Paklausies, Koton! Kāpēc tu gribi doties pāri okeānam, tā ir tava darīšana. Ja jau tas tev dara prieku, lūdzu. Tikai neizmanto aizbildinājumam Gēriju! Viņam itin nemaz nav va­jadzīgs līdzās neapmierināts tēvs, kas cenšas kompensēt savu skumjo bērnību.

Vai tev patīk mani aizvainot?

Tā gluži nav. Taču patiesība ir jāpasaka, un tu to zini.

Malons aplaida skatienu krēslainajam veikalam. Domas

par Pemu nekad pie laba neveda. Viņa pret Malonu izjuta dziļu naidīgumu, un tas bija radies pirms piecpadsmit ga­diem, kad viņš bija nekaunīgs jūras kara spēku leitnants. Ma­lons bija krāpis sievu, un viņa to zināja. Viņi gāja pie laulību konsultanta un nolēma, ka mēģinās sakārtot laulības dzīvi, bet kādu dienu desmit gadus vēlāk, atgriezies no uzdevu­ma, viņš atrada, ka sieva ir projām. Viņa bija noīrējusi māju sev un Gērijam Atlantas viņā pusē, paņemdama līdzi vienī­gi pašu nepieciešamāko. Atstātajā zīmītē viņa bija uzrakstī­jusi jauno adresi un pavēstījusi, ka laulība ir cauri. Pragma­tiski un salti tas bija Pemas stilā. Tomēr interesanti, ka viņa necentās panākt tūlītēju laulības šķiršanu. Viņi gluži vienkārši dzīvoja šķirti, sazinājās tikai tad, ja tas bija vajadzīgs Gērija dēļ, un izturējās viens pret otru pieklājīgi.

Taču beigu beigās pienāca laiks izlemt pilnīgi un galīgi.

Tā nu Malons aizgāja no darba, atvaļinājās, oficiāli izšķī­rās, pārdeva māju un atstāja Ameriku, visu to paveikdams vienas garas, drausmīgas, vientulīgas, mokošas, taču galu galā apmierinošas nedēļas laikā.

Malons ieskatījās pulkstenī. Patiešām jānosūta Gērijam vēstule pa e-pastu. Viņi sazinājās vismaz reizi dienā, un At­lantā tagad bija vēla pēcpusdiena. Paredzēts, ka pēc trim ne­dējām Gērijs ieradīsies Kopenhāgenā, lai pavadītu vienu mē­nesi kopā ar tēvu. Tāpat viņi bija darījuši pagājušajā vasarā, un Malons nepacietīgi gaidīja dēla ierašanos.

Viņam joprojām darīja raizes strīds ar Stefāniju. Agrāk viņš bija pazinis dažus aģentus, kuri izturējās tikpat naivi kā viņa un, apzinādamies risku, to gluži vienkārši ignorēja. Kā tur bija tas teiciens, ko Stefānija viņam allaž daudzināja? Runā, dari, kliedz, pamāci, bet nekad, itin nekad netici! Labs pa­doms, ko viņai pašai vajadzētu ņemt vērā. Stefanijai acīm­redzot nebija ne jausmas, ko viņa dara. Taču… vai Malonam bija kāda jēga par to? Ar sieviešu izpratni viņam nekad ne­bija veicies. Lai gan ar Pemu viņš bija nodzīvojis pusi mūža, tomēr tā arī nebija viņu iepazinis. Kā gan lai viņš saprastu Stefāniju? Nebija ko jaukties viņas darījumos. Tā galu galā bija viņas dzīve.

Tomēr prāts viņam nebija mierīgs.

Kad Malons bija divpadsmit gadus vecs, viņš uzzināja, ka piedzimis ar eidētisku atmiņu. Tā nebija fotogrāfiskā atmiņa, ko tā patīk rādīt filmās un aprakstīt grāmatās. Viņš tikai lie­liski atcerējās visas detaļas, kuras cilvēkiem parasti aizmir­stas. Atmiņa viņam noteikti palīdzēja mācīties, un viegli pa­devās valodas, taču dažreiz bija grūti no daudzajām, atmiņā palikušajām detaļām izvēlēties vienu vienīgo.

Tā kā pašreiz.