Tempļa ordeņa mantojums

PIRMĀ NODAĻA

KOPENHĀGENA. DĀNIJA

TREŠDIENA, DIVDESMIT OTRAIS JŪNIJS. MŪSDIENAS

DIVI UN PIECDESMIT MINŪTES DIENĀ

Kotons Malons pamanīja nazi tieši lajā pašā brīdī, kad ie­raudzīja Stefāniju Nelu. Viņš sēdēja pie kafejnīcas Nikolaj āra galdiņa, ērti iekārtojies baltā režģu krēslā. Saulainā pēcpus­diena bija mīlīga, un populārajā Dānijas laukumā Hojbro Placis, kas pletās viņam priekšā, ļaužu bija ka biezs. Kafejnīcas ofi­ciantes, kā parasti, steigšus tekāja šurpu turpu, apkalpojot viesus, un viņš jau pusstundu sēdēja, gaidot Stefāniju.

Viņa bija maza auguma sieviete septītajā gadu desmitā, lai gan viņa nekad nebija apstiprinājusi savu īsto vecumu, un Tieslietu ministrijas personāla lietās, kur Malons reiz bija ieskatījies, dzimšanas datiem paredzētajā ailē atradās tikai draisks ieraksts N/A. Viņas tumšajos matos vīdēja sudrabai­nas šķipsnas, bet brūno acu skatienā vienlaikus jautās libe­rāls iejūtīgums un nelokāma stingrība kā jau prokurorei. Divi prezidenti bija centušies panākt, lai viņa kļūst par ģe­nerālprokurori, bet viņa abus piedāvājumus bija noraidījusi. Kāds ģenerālprokurors bija izmantojis visu savu ietekmi, lai Stefāniju atceltu no amata īpaši pēc tam, kad FIB bija viņai uzdevis izmeklēt šā ģenerālprokurora darbu, bet Baltais nams noraidīja šo ideiu, jo Stefānija Nela bija ne vien izcila speciāliste, bet arī pedantiski godīga.

Savukārt vīrietis ar nazi bija neliela auguma, drukns, ar šauru seju un īsi apgrieztiem matiem, kas galvvidū bija sa­sukāti uz augšu. Viņa vaibsti lika domāt, ka viņš ir no Aus­trumeiropas, viņam bija vajāta cilvēka sejas izteiksme tajā jautās bezcerība, kas Malonam darīja vēl lielākas raizes nekā pazibējušais naža asmens. Viņš bija ģērbies džinsa auduma biksēs un asinssarkanā jakā.

Malons piecēlās, nenolaizdams acis no Stefānijas.

Viņam ienāca prātā, ka vajadzētu varbūt uzsaukt un brī­dināt, bet viņa bija pārāk tālu, un troksnis visapkārt bija pā­rāk liels. Skatu uz Stefāniju tieši pašreiz aizsedza kāda mo­dernā skulptūra, kuru laukumā bija tik daudz, šī attēloja piedauzīgi resnu sievieti, kas kaila guļ uz vēdera, un viņas varenais dibens slējās augšup kā vēja appūstas kalnu virsot­nes. Kad Stefānija parādījās no bronzas skulptūras otras pu­ses, vīrietis ar nazi bija viņai pavisam tuvu, un Malons no­raudzījās, kā viņš pārgriež siksnu, kas bija pārmesta sievietei pār kreiso plecu, pagrābj ādas somu un nogrūž Stefāniju uz celiņa akmens plāksnēm.

Sieviete iekliedzās, un, ieraugot zagli pazibinām nazi, ļau­žu pūlī sacēlās troksnis.

"Sarkanā jaka" metās uz priekšu ar Stefānijas somu rokā, ar plecu atgrūzdams cilvēkus, kas viņu traucēja. Daži pagrū­da viņu. Zaglis asi pagriezās pa kreisi, apmetās ap kādu bronzas skulptūru un beidzot sāka skriet. Šķita, viņš gribē­ja nokļūt uz gājējiem paredzēto ielu Kobmagergnde, kas, apmetot līkumu, veda uz ziemeļiem ārā no Hajbro Plads un dzi­ļāk pilsētas veikalu rajonā.

Malons ar lēcienu metās uz priekšu, apņēmies nogriezt uzbrucējam ceļu, pirms tas pagriezās ap stūri, bet viņam ce­ļu aizšķērsoja velosipēdistu pulciņš. Viņš apskrēja tiem ap­kārt un sprinta tempā devās tālāk, brāzās ap strūklaku, tad panāca zagli.

Viņi nogāzās uz akmens celiņa. "Sarkanā jaka" saņēma smagāko triecienu, un Malons uzreiz ievēroja, ka pretinieks ir spēcīgs un muskuļains. Uzbrukums viņu acīmredzot ne­bija nobiedējis, viņš apvēlās riņķī un ar celi iespēra Malonam pa vēderu.

Viņam aizrāvās elpa, un vēderā iemetās krampji.

"Sarkanā jaka" pielēca kājās un drāzās uz Kobmagergade.

Malons piecēlās, bet tūlīt pat sarāvās čokurā un pāris reižu sekli ievilka elpu.

Nolādēts! Viņš pēdējā laikā nebija trenējies.

Malons saņēmās un atkal sāka vajāt uzbrucēju, kas tagad atradās jau piecdesmit pēdu attālumā. Cīniņa laikā Malons nazi nebija manījis, bet, skrienot pa ielu starp veikaliem, viņš redzēja, ka vīrietis joprojām cieši tur ādas somu. Malonam krūtīs sāka svilināt, tomēr viņš pamazām tuvojās zaglim.

"Sarkanā jaka" satvēra kalsna, veca vīra, ziedu pārdevē­ja, ratiņus šādi ratiņi Hojbro Pinās un Kebmagergade rindojās cits citam blakus. Malons nevarēja ciest ielu pārdevējus, kuriem tā patika nostāties tieši pie viņa grāmatveikala logiem, īpaši sestdienās. "Sarkanā jaka" pagrūda ratiņus, lai tie pa bruģi ripotu uz Malona pusi. Malons nevarēja ļaut rati­ņiem ripot, kur pagadās, uz ielas bija pārāk daudz cilvē­ku, tostarp bērnu, tāpēc viņš pašāvās pa labi, saķēra ziedu ratiņus un, sagriezis šķērsām, apturēja.

Pametis skatienu atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Stefānija ap stūri iegriežas Kobmagergade un viņai blakus nāk policists. Viņi atradās dažu desmitu metru attālumā, un viņam nebija lai­ka gaidīt.

Malons brāzās tālāk, gudrodams, kurp gan tas vīrietis dodas. Varbūt viņš kaut kur bija novietojis mašīnu, varbūt šoferis viņu gaidīja vietā, kur Kebmagergade savienojās ar ci­tu Kopenhāgenas laukumu, Hauser Plads, kur arī bija daudz ļaužu. Malons cerēja, ka tā tomēr nebūs. Hauser Plads allaž bija neiedomājama drūzma, jo tur no visām pusēm saplūda kopā gājēju ielas, veidojot īstu pircēju Meku, tā saucamo Stroget. Malonam no neparastās slodzes smeldza kāju mus­kuļi, tie, šķita, tikpat kā neatcerējās laiku, ko viņš bija pava­dījis Jūras kara spēku un Tieslietu ministrijas dienestā. Tikai gads bija pagājis pēc labprātīgās atvaļināšanās, bet par viņa tagadējo treniņu režīmu iepriekšējais darba devējs nebūt ne­priecātos.

Tālāk priekšā slējās Apaļais tornis, kas cieši piekļāvās Trīsvienības baznīcai kā termoss komplektā ar lenča kārbu. Masīvajai cilindriskajai celtnei bija deviņi stāvi. Dānijas ka­ralis Kristiāns Ceturtais to bija cēlis tūkstoš seši simti četr­desmit otrajā gadā, un viņa valdīšanas simbols apzeltīts cipars 4, ko ieskāva burts C, zaigoja uz drūmās ķieģeļu fasādes. Vietā, kur atradās Apaļais tornis, krustojās piecas ielas, un "Sarkanā jaka" varēja izbēgt pa jebkuru no tām.

Parādījās policijas mašīnas.

Viena, riepām kaucot, apstājās Apaļā torņa dienvidu pu­sē. Otra tuvojās no Kobmagergade tālākā gala, aizšķērsojot bēgšanas ceļu uz ziemeļu pusi. "Sarkanā jaka" tagad bija ie­sprostots laukumā, kas atradās ap Apaļo torni. Viņš saminstinājās, šķietami novērtējot situāciju, tad metās pa labi un nozuda Apaļajā tornī.

Ko tas muļķis dara? No torņa varēja izkļūt vienīgi caur pirmā stāva portālu. Taču "Sarkanā jaka" to varbūt nezināja.

Malons skrēja uz ieeju. Viņš pazina cilvēku, kas strādāja biļešu kasē. Šis norvēģis bija aizrāvies ar angļu literatūru un daudz stundu tika pavadījis Malona grāmatveikalā.

Ārne, kurp tas vīrs devās? Malons jautāja dāņu valo­dā, cenzdamies'atgūt elpu.

Aizskrēja garām nesamaksājis.

Vai augšā kāds ir?

Pirms brīža augšup devās kāds gados vecāks pāris.

Augšup nevarēja nokļūt ne pa kāpnēm, ne arī ar liftu.

Līdz pat torņa augšējam stāvam veda spirālveida uzbrauk­tuve, izbūvēta jau torņa celtniecības sākumā, lai pa to ar ra­tiem varētu uzvest augšā masīvos septiņpadsmitā gadsimta astronomijas instrumentus. Vietējiem ekskursiju vadītājiem patika stāstīt, ka reiz Krievijas cars Pēteris Lielais zirgā uz­jājis līdz pašai augšai, bet cariene braukusi nopakaļ karietē.

Malons dzirdēja, ka stāvā virs viņiem atbalsojas soļu trok­snis. Zinot, kas viņu gaida, viņš pašūpoja galvu.

Sakiet policijai, ka esam tur, augšā.

Viņš sāka skriet.

Ticis līdz spirālveida uzbrauktuves pusei, viņš paskrēja ga­rām ieejai Lielajā zālē. Stiklotās durvis bija aizslēgtas, telpa tumša. Torņa ārsienās cits citam līdzās bija iebūvēti ar orna­mentiem rotāti dubultlogi, bet tos sargāja dzelzs stieņi. Ma­lons atkal ieklausījās un joprojām dzirdēja soļu dipoņu augšā.

Viņš turpināja skriet, smagi elsojot. Pie viduslaikos dari­nātās ierīces, kas attēloja planētu kustību un bija piestipri­nāta augstu pie sienas, Malons apstājās. Viņš zināja, ka izeja uz jumta platformu atrodas tikai dažu pēdu attālumā aiz uz­brauktuves pēdējā līkuma.

Soļu troksnis vairs nebija dzirdams.

Malons uz pirkstgaliem virzījās tālāk pa velvēto eju. Pašā vidū atradās astoņstūru telpa observatorija; tā vairs nebi­ja Kristiāna Ceturtā, bet vēlāku laiku būve. Observatoriju ieskāva plaša terase.

Kreisajā pusē observatoriju apņēma dekoratīvs metālka­luma žogs, un žoga vienīgie vārtiņi bija aizvērti un nostipri­nāti ar ķēdi. Labajā pusē smalka metālkaluma margas noro­bežoja torņa ārmalu. Aiz zemajām margām varēja saskatīt pilsētas sarkano kārniņu jumtus un baznīcu zaļās smailes.

Malons apgāja ap platformu un ieraudzīja uz vēdera guļam vecu vīrieti. Aiz viņa stāvēja "Sarkanā jaka", pielicis nazi pie rīkles vecajai sievietei un ar roku aptvēris viņu ap vidu. Šķita, viņa gribēja kliegt, bet balsi aizžņaudza bailes.

Esiet mierīga! Malons dāniski teica sievietei.

Viņš pētīja "Sarkano jaku". Tumšās, gandrīz sērīgās acis joprojām lūkojās tā, it kā vīrieti kāds vajātu. Spožajā saulē spīdēja sviedru lāses uz viņa pieres. Viss liecināja, ka Ma­lons nedrīkst spert pat soli tuvāk. Lejāk jau skanēja soļu trok­snis, norādot, ka pēc brītiņa būs klāt policija.

Varbūt nomierināsieties? Malons jautāja angliski.

Viņš redzēja, ka vīrietis to sapratis, tomēr nazi nenolai­da. "Sarkanā jaka" šaudīgi skatījās te augšup, te atkal uz Malonu. Likās, vīrietis nejutās drošs pats par sevi, un tas Malonam darīja vēl lielākas raizes. Izmisumā cilvēki mēdz rīkoties neprātīgi.

Nolieciet nazi! Šurp nāk policija. Jūs nevarat tikt pro­jām no šejienes.

"Sarkanā jaka" atkal palūkojās uz debesīm, tad pievērsās Malonam. Skatiens pauda neizlēmību. Ko tas nozīmēja? So­mas zaglis uzskrien simt pēdu augstā tornī, no kura nav iz­ejas?

Soļu troksnis no lejas kļuva skaļāks.

Policija ir tepat.

"Sarkanā jaka" atkāpās līdz dzelzs margām, bet sievieti arvien vēl turēja cieši. Malons nojauta vīrieša nelokāmo ap­ņēmību, kas spieda viņu rīkoties, tāpēc vēlreiz atkārtoja:

No šejienes nav izejas.

"Sarkanā jaka" vēl ciešāk satvēra sievieti, pastreipujoja dažus soļus atpakaļ un atspiedās pret ārējām margām, kas sniedzās viņam tikai līdz jostasvietai, tagad aiz viņa un ķīlnieces bija vairs tikai tukšums.

Piepeši šausmu izteiksme vīrieša skatienā izzuda, un viņš kļuva savādi mierīgs. Viņš pagrūda sievieti uz priekšu, un Malons viņu satvēra, pirms viņa zaudē līdzsvaru. "Sarkanā jaka" pārmeta krustu un, rokā turot Stefānijas somu, metās pāri margām, izkliedzot tikai vienu vārdu beauseaut[1] -, tad, krītot lejā, ar nazi pāršķēla sev rīkli.

Kad portālā parādījās policisti, sieviete skaļi ievaimanā­jās.

Malons palaida viņu vaļā un pieskrēja pie margām.

"Sarkanā jaka" nekustīgi gulēja uz bruģa simt pēdu ze­māk.

Malons pagriezās un palūkojās debesīs vēl augstāk par ka­roga mastu virs observatorijas, kur Dānijas karogs balts krusts uz sarkana fona bezvējā bija nošļucis uz leju.

Uz ko tas vīrietis skatījās? Kāpēc viņš metās lejā?

Malons atkal paraudzījās uz leju un ieraudzīja Stefāniju, kas ar elkoņiem pūlējās izlauzties caur arvien blīvāko ļaužu pūli. Viņas soma atradās dažu pēdu attālumā no mirušā vī­rieša, un Malons vēroja, kā viņa paķer somu no bruģa, tad ienirst skatītāju burzmā. Viņš sekoja Stefanijai ar skatienu, kad viņa lauzās cauri pūlim, ātri aizsteidzās pa kādu no ie­lām, kas veda projām no Apaļā torņa, un, ne reizi neatskatī­jusies, nozuda cilvēku pilnajā Stivget.

Malons noskatījās, cik steidzīgi viņa attālinās, pašūpoja galvu un nomurmināja:

Ko tad tas nozīmē?