Tempļa ordeņa mantojums

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Kur ir Larsa Nela dienasgrāmata? jautāja de Rokfors.

Pēters Hansens, kuru aizvien vēl turēja abi viri, raudzī­jās uz viņu. De Rokfors zināja, ka Hansens kādreiz bijis tuvu pazīstams ar Larsu Nelu. Uzzinājis, ka Stefānija Nela brauc uz Dāniju, lai apmeklētu izsoli, viņš iedomājās, ka viņa var­būt sazināsies ar Hansenu. Tieši tāpēc de Rokfors vispirms devās pie grāmattirgotāja.

Stefānija Nela taču pieminēja vīra dienasgrāmatu?

Hansens purināja galvu.

Nē. Neminēja ne pušplēsta vārda.

Vai Larss Nels nestāstīja, ka raksta dienasgrāmatu?

Nekad.

Vai saprotat, kādā situācijā esat nokļuvis? Es neesmu panācis neko no gribētā, turklāt vēl ļaunāk jūs mani pie­krāpāt.

Es zinu, ka Larss mēdza sīki pierakstīt visu notiekošo, Hansens rezignētā tonī sacīja.

Pastāstiet vairāk!

Hansens, likās, saņēma dūšu.

Vispirms atbrīvojiet mani!

De Rokfors ļāva, lai šis nejēga domā, ka guvis virsroku. Viņš pamāja, un viņa vīri atlaida Hansenu. Tas tūlīt iedzēra pamatīgu malku alus, tad nolika krūku uz galda.

Larss rakstīja vairākas grāmatas par Renlešato. Par no­zaudētiem pergamentiem, slepeno ģeometriju, par mistifi­kācijām. šķita, ka Hansens mēģina apvaldīt nemieru. Viņš izteica dažādus mājienus par dārgumiem. Par vestgotu zeltu, templiešu bagātībām, kara laupījumiem, ko ieguvuši albiģieši. Larss mēdza sacīt ņem pavedienu un noaud segu!

De Rokfors zināja visu par Rennes-le-Chāteau, mazu ciema­tu Dienvidfrancijā, kas tur pastāvējis kopš romiešu laikiem. Kāds priesteris deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē bija iz­tērējis milzīgas summas, pārbūvējot vietējo baznīcu. Pēc vai­rākiem gadu desmitiem paklīda baumas, ka priesteris to da­rījis par naudu, ko ieguvis no atrastām bagātībām. Larss Nels par šo intriģējošo vietu uzzināja pirms trīsdesmit ga­diem un, ņemot par pamatu šo nostāstu, uzrakstīja grāma­tu, kas kļuva par starptautisku bestselleru.

Pastāstiet, kas bija rakstīts Nela dienasgrāmatā! de Rokfors teica. Vai tur bija fakti, kas atšķīrās no Larsa Nela publicētajiem materiāliem?

Es jau teicu, ka par dienasgrāmatu neko nezinu. Han­sens paņēma krūku un iedzēra vēl. Taču, pazīstot Larsu, es šaubos, ka savās grāmatās viņš pasaulei pavēstījis visu.

Un ko viņš noslēpa?

Dāņa lūpas savilkās viltīgā smaidā.

It kā jūs jau nezinātu. Taču man patiešām par to nav ne jausmas. Es zinu tikai to, ko esmu lasījis Larsa grāmatās.

Jūsu vietā es neizteiktu nekādus pieņēmumus.

Hansens nelikās satraukts.

Sakiet kāpēc tā grāmata šovakar kļuvusi tik nozīmī­ga? Tā pat nav rakstīta par Rennes-le-Chāteau.

Tajā ietverts atminējums visam.

Kā nenozīmīga, vairāk nekā simt piecdesmit gadus veca grāmata var būt par atminējumu visam?

Daudzkārt vissvarīgākās ir pašas vienkāršākās lietas.

Hansens paņēma cigareti.

Larss bija savāds cilvēks. Es nekad neesmu viņu tā īsti sapratis. Viņš bija kā apsēsts ar Rennes-le-Chāteau. Viņam tā vieta bija mīļa. Larss tur pat nopirka māju. Es reiz tur biju aizbraucis. Viena vienīga garlaicība.

Vai Larss teica, ka ir kaut ko atradis?

Hansens palūkojās uz de Rokforu ar aizdomu pilnu ska­tienu.

Piemēram, ko?

Neizvairieties! Neesmu labā noskaņojumā.

Jūs noteikti kaut ko zināt, citādi nebūtu šeit. Hansens pieliecās, it kā gribēdams pieturēt cigareti, kas dūmoja uz pelnutrauka malas un grasījās nokrist. Taču roku viņš iebā­za tieši vaļējā atvilktnē un izvilka pistoli. Viens no de Rok­fora vīriem ar kāju izspēra ieroci no grāmattirgotāja rokas.

Tas bija muļķīgi, sacīja de Rokfors..

Ejiet ellē! Hansens izgrūda, berzēdams roku.

lesprakšķējās de Rokforam pie jostas piestiprinātais uz­tvērējs, un viņam ausī ierunājās kāda balss:

Tuvojas vīrietis. Pauze. Tas ir Malons. Nāk tieši uz veikalu.

To jau varēja gaidīt, taču varbūt šis bija īstais brīdis skaid­ri likt Malonam saprast, lai nebāž degunu svešās darīšanās. De Rokfors deva mājienu abiem padotajiem. Viņi atkal sa­grāba Pēteru Hansenu aiz rokām.

Par krāpšanu jāmaksā, de Rokfors teica.

Pie velna, kas jūs esat?

Cilvēks, ar kuru jums nevajadzēja spēlēt šādu spēlīti. De Rokfors pārmeta krustu. Lai tas Kungs ir ar jums!

Malons redzēja gaismu trešā stāva logos. Iela Hansena grāmatveikala priekšā bija tukša. Uz tumšā bruģa bija no­vietotas tikai dažas automašīnas. Malons zināja, ka no rīta, kad šajā gājējiem paredzētajā ielā atkal parādīsies pircēji, ma­šīnas jau būs projām.

Ko Stefānija teica, veikala telpās runājot ar Hansenu? Mans vīrs teica, ka jūs esat cilvēks, kas spēj atrast pat neiespējamo. Tātad Pēters Hansens acīmredzot pazinis Larsu Nelu, un tas varētu izskaidrot, kāpēc Stefānija meklējusi Hansenu, nevis nākusi pie Malona. Taču Malonam vēl bija milzum daudz citu neskaidru jautājumu.

Larsu Nelu viņš nekad nebija sastapis. Nels nomira ap­tuveni gadu pēc tam, kad Malons pievienojās Magelāna no­daļai, un tolaik viņš un Stefānija tikai sāka viens otru iepa­zīt. Taču pēc tam viņš bija izlasījis visas Nela grāmatas, kur kopā bija savīti vēsturiski fakti, pieņēmumi un iespaidīgas sakritības. Larss bija starptautisko sazvērestību teorijas pie­kritējs, viņš uzskatīja, ka Dienvidfrancijas rajonā Langdokā paslēptas lielas bagātības. Pa daļai tas bija gluži saprotami.

Šis rajons sen bija pazīstams kā trubadūru zeme, kā apvi­dus, kur slejas senas pilis, kur bijuši krusta kari, kur radu­sies leģenda par Svētā Grāla kausu. Diemžēl Larsa Nela darbi nebija guvuši nopietnu zinātnisku ievirzi. Viņa teorijas iein­teresēja tikai "jaunā laikmeta" rakstniekus un neatkarīgos fil­mu režisorus, kuri paplašināja viņa spriedumu robežas, galu galā izvirzot teorijas vērienīgā diapazonā no citplanētiešiem līdz romiešu kara laupījumiem un pat līdz kristietības apslēptajai būtībai. Protams, nekad nekas netika pierādīts vai atrasts. Taču Malons bija pārliecināts, ka Francijas tūrisma industrijai patika šīs hipotēzes.

Grāmata, ko Stefānija centās nopirkt Roskildes izsolē, saucās Pierres Gravees du Lcuiguedoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"-). Dīvains nosaukums, vēl jo dīvaināks temats. Ar ko tas saistījās? Malons zināja, ka Stefānija neizjūta īpašu cieņu pret vīra darbu, šī nesaprašanās bija galvenā problēma viņu laulībā, un beigu beigās tās dēļ abi sāka dzīvot šķirti Larss apmetās Francijā, viņa palika Amerikā. Ko tad viņa da­rīja Dānijā vienpadsmit gadus pēc vīra nāves? Un kāpēc te bija cilvēki, kuri gribēja iejaukties viņas darījumos pat draudot ar nāvi?

Malons turpināja iet un centās sakārtot domas. Viņš zi­nāja, ka Pēters Hansens nepriecāsies, viņu ieraugot, tāpēc nolēma uzmanīgi izvēlēties vārdus. Vajadzēja nomierināt to stulbeni un uzzināt visu iespējamo. Malons būtu ar mieru pat maksāt par to.

Pēkšņi kaut kas gāzās no Hansena veikala ēkas augšējā stāva loga.

Malons pacēla galvu un ieraudzīja kādu stāvu, kas krita ar galvu pa priekšu, apmeta gaisā kūleni, tad triecās pret ma­šīnas motora pārsegu.

Malons metās uz priekšu un pazina Pēteru Hansenu. Viņš taustīja pulsu. Vājš.

Apbrīnojami, bet Hansens atvēra acis.

Vai jūs mani dzirdat? Malons jautāja.

Nekādas atbildes.

Kaut kas nošvīkstēja Malonam gar ausi, un Hansena ķer­menis it kā palēcās. Vēl viens švīksts, un Hansenam notrū­ka galva, nošķiežot Malona žaketi ar asinīm.

Viņš apcirtās riņķī.

Pie trešā stāva loga stāvēja vīrietis ar pistoli. Tas pats vī­rietis ādas jakā, kurš bija sācis šaudīties katedrālē, kurš gri­bēja uzbrukt Stefanijai. Kamēr šāvējs vēl mērķēja, Malons pa­slēpās aiz mašīnas.

Ložu krusa.

Šāvienu paukšķi bija apslāpēti, tie atgādināja roku plauk­šķināšanu. Ierocis ar klusinātāju. Kāda lode atlēca no mo­tora pārsega blakus Hansena līķim. Cita sadragāja priekšējo stiklu.

Mister Malon, šī lieta uz jums neattiecas, no augšas sacīja vīrietis.

Tagad attiecas.

Malons negrasījās palikt šeit un uzsākt sarunu. Zemu pietupies, viņš virzījās uz priekšu pa ielu, slēpdamies aiz mašī­nām.

Atkal šāvieni. Lodes ietriecās metālā un stiklā.

Aizlīdis kādus divpadsmit jardus tālāk, Malons atskatī­jās. Seja logā vairs nebija redzama. Viņš piecēlās un skrēja, pagriezdamies ap pirmo stūri. Viņš apsviedās arī ap nāka­mo ielas stūri, mēģinot tā izmantot ielu labirintu, lai starp viņu un vajātājiem paliktu ēkas. Deniņos pulsēja asinis. Sirds smagi dauzījās. Nolādēts! Viņš atkal bija iesaistījies spēlē.

Malons uz mirkli apstājās un aizelsdamies tvēra vēso gaisu.

No aizmugures kāds skriešus tuvojās. Malonam ienāca prātā, vai vajātājiem ir pazīstams ceļš pa Sfragef. Jādomā, tas viņiem bija pazīstams. Viņš atkal apcirtās ap stūri un skrēja gar tumšiem veikalu logiem. Vēderu savilka krampji. Iespēja kaut kur patverties kļuva arvien mazāka. Priekšā at­radās viens no šā rajona laukumiem ar strūklaku vidū. Vi­sas kafejnīcas ap laukumu bija slēgtas. Tuvumā neredzēja ne­vienu cilvēku. Te gandrīz nebija, kur paslēpties. Laukuma pretējā pusē slējās baznīca. Caur logu vitrāžām vīdēja vāja blāzma. Vasarā Kopenhāgenas baznīcas bija vaļā līdz pusnak­tij. Malonam vajadzēja vietu, kur patverties vismaz uz īsu laiciņu. Viņš brāzās uz marmora portālu.

Nospiežot rokturi, noklikšķēja slēdzenes mēlīte.

Viņš pagrūda svina smagās durvis, ielavījās iekšā, tad klu­si tās aizvēra, cerēdams, ka vajātāji nebūs pamanījuši.

šur tur izvietotās kvēlspuldzes apgaismoja tukšo telpu. Puskrēslā rēgaini iezīmējās iespaidīgā altāra un skulptūru ap­rises. Tumsā netālu no altāra Malons pamanīja kāpnes, kas veda lejup pretī blāvai gaismai. Viņš kāpa lejā, saltu raižu pārņemts.

Kāpņu apakšgalā bija dzelzs vārtiņi, aiz tiem plaša tel­pa ar trīs jomiem un zemiem, velvētiem griestiem. Pašā vi­dū atradās divi akmens sarkofāgi, ko klāja milzīgas kalta granīta plāksnes. Tumšajā telpā blāzmoja tikai vāja, dzintardzeltena mirga no gaismekļa blakus nelielam altārim. Malo­nam šķita, ka tur kādu bridi varēs gluži labi patverties. Vei­kalā atgriezties nedrīkstēja. Viņi noteikti zina, kur viņš dzīvo. Malons centās nomierināties, taču īso atslābuma bri­di pārtrauca troksnis varēja dzirdēt, ka augšā atveras dur­vis. Viņš pameta skatienu uz griestiem, kas atradās nepilnas trīs pēdas viņam virs galvas.

Augšā uz baznīcas grīdas skanēja divu cilvēku soļi.

Malons ierāvās dziļāk ēnā. Viņš sajuta sen pazīstamās šausmu izjūtas uzplūdu un apvaldīja to. Vajadzēja atrast kā­du priekšmetu, ar ko aizstāvēties. Divdesmit pēdas tālāk ap­sīdā viņš pamanīja dzelzs svečturi.

Svečturis bija aptuveni piecas pēdas augsts un četras col­las resns, un tajā bija iestiprināta vaska svece. Viņš izņēma sveci un pasvārstīja svečturi rokā. Smags. Paņēmis to līdzi, Malons, pacēlies pirkstgalos, aizgāja uz kapeņu velves pre­tējo pusi un nostājās aiz pīlāra.

Kāds sāka kāpt lejā.

Malons vērīgi raudzījās tumsā, ķermeni pildīja enerģija, kas agrāk allaž bija ļāvusi noskaidroties domām.

Kāpņu lejasgalā parādījās vīrieša siluets. Viņam rokā bija ierocis, un trokšņa klusinātājs stobra galā bija skaidri saska­tāms pat krēslainajā gaismā. Malons ciešāk satvēra dzelzs svečturi un pacēla roku. Vīrietis tuvojās. Malons sasprindzi­nāja muskuļus. Noskaitījis līdz pieci, viņš sakoda zobus un atvēzējies trieca ar svečturi vīrietim tieši pa krūtīm tas at­šļuka pret vienu no sarkofāgiem.

Malons aizmeta svečturi un ar dūri spēcīgi iesita vīrietim pa žokli. Pistole izkrita tam no rokas un grabēdama nori­poja uz akmens grīdas.

Uzbrucējs nogāzās zemē.

Malons meklēja ieroci, bet velvē jau skanēja otra uzbru­cēja soļi. Atradis pistoli, Malons stingri satvēra tās rokturi.

Otrs nācējs raidīja uz viņa pusi divus šāvienus.

Lodes trāpīja griestu akmenī, saceļot sīku putekļu māko­nīšus. Malons aizslēpās aiz tuvākā pīlāra un šāva. Apslāpēts šāviena troksnis, un lode ar rikošetu atlēca no tālākās sie­nas.

Otrais uzbrucējs nostājās aiz tālāk novietotā sarkofāga.

Nu Malons bija lamatās.

Starp viņu un izeju atradās apbruņots vīrs. Pirmais jau vaidēdams slējās kājās. Malonam bija ierocis, tomēr izredzes nebija spožas.

Piemiedzis acis, viņš centās kaut ko saskatīt krēslainajā telpā un gatavojās turpmākajam.

Vīrietis, kas bija sācis slieties augšā, pēkšņi sabruka uz grīdas.

Pagāja dažas sekundes.

Klusums.

Augšā atbalsojās soļi. Tad atvērās un aizvērās baznīcas durvis. Malons nekustējās. Klusums bija biedējošs. Viņš pē­tīja tumsu. Nekur nekādas kustības.

Viņš nolēma riskēt un zagās uz priekšu.

Pirmais uzbrucējs gulēja zemē kā pakritis. Arī otrs vīrie­tis bija sabrucis un nekustējās. Malons pataustīja pulsu vie­nam un otram. Pulss bija jūtams, bet ļoti vājš. Tad viņš pa­manīja kaut ko vienam vīrietim uz skausta. Pieliecies tuvāk, viņš izvilka no ādas mazu bultiņu, tādu kā puscollu garu adatu.

Viņa glābējam bija pazīstamas ļoti specifiskas ierīces.

Abi vīrieši, kuri te gulēja uz grīdas, bija tie paši, kas vi­ņam uzmācās pie izsoles. Kas viņus bija šādi noguldījis? Ma­lons noliecās un paņēma abus viņu ieročus, tad pārmeklēja viņus. Nekā, kas viņus varētu identificēt. Vienam zem jakas bija rācija. Malons paņēma to, tāpat ari austiņas un mikro­fonu.

Vai tur kāds ir? viņš teica mikrofonā.

Kas runā?

Jūs esat tas pats cilvēks, kurš bija katedrālē? Kurš tik­ko nogalināja Pēteru Hansenu?

Tā varētu būt.

Malons saprata, ka neviens atklātā ēterā necik daudz ne­teiks, taču vēstījums bija skaidrs.

Jūsu vīri ir krituši.

Vai jūsu darbiņš?

Labprāt gribētu, lai tā būtu. Kas jūs esat?

Tas neattiecas uz šo sarunu.

Ko jums bija nodarījis Pēters Hansens?

Es nicinu tos, kas mani krāpj.

Acīmredzot.,Taču jūsu puišus kāds negaidīti pārstei­dza. Nezinu, kas, taču man tas patīk.

Klusums. Malons brīdi gaidīja un jau gribēja kaut ko teikt, kad rācija iesprakšķējās.

Esmu pārliecināts, ka jūs izmantosiet šo veiksmi un tur­pināsiet tirgoties ar grāmatām.

Tad runātājs rāciju izslēdza.