Tempļa ordeņa mantojums

SEPTĪTĀ NODAĻA

Reimons de Rokfors atradās pie katedrāles viņpus ļaužu pūļa un vēroja notiekošo. Viņš un abi viņa biedri bija atkā­pušies tālāk un stāvēja ēnā, ko meta kuplie koki, kas auga iepretī katedrāles laukumam. Viņš bija pamanījies izlavīties pa sāndurvīm un pamukt tieši tajā brīdī, kad policija iebru­ka pa galveno ieeju. Viņus, šķiet, neviens nebija pamanījis. Varas pārstāvji pašreiz uzmanību pievērsīs Stefanijai Nelai un Kotonam Malonam. Paies labs laiciņš, pirms aculiecinieki sāks stāstīt, ka bijuši vēl citi bruņoti vīrieši. De Rokforam bija pazīstamas šādas situācijas, un viņš zināja, ka virsroku vienmēr ņem tas, kurš saglabā vēsu prātu. Tāpēc viņš iegal­voja pats sev, ka jānomierinās. Viņa vīriem vajadzēja zināt, ka viņš te ir noteicējs.

No ķieģeļiem būvētās katedrāles priekšpusē zibsnīja po­licijas mašīnu sarkanās un baltās signālugunis. Policijai iera­dās papildspēki, un viņš apbrīnoja faktu, ka tik nelielai pil­sētai kā Roskilde ir skaitliski tik liels policijas dienests. Cilvēki plūda šurp no tuvējā pilsētas laukuma. Notikuma vietā drīz vien radās haoss. Tas bija lieliski. Haosā de Rok­fors allaž jutās kā zivs ūdenī, protams, ja vien viņš varēja būt noteicējs.

Viņš paskatījās uz tiem diviem, kuri kopā ar viņu bija ka­tedrālē.

Vai esat ievainots? viņš jautāja tam, uz kuru Malons bija šāvis.

Vīrietis pavēra jaku un parādīja, cik labi noderējusi bruņuveste.

Tikai sāpīgs sitiens.

De Rokfors redzēja, ka no pūļa iznāk un tuvojas divi pā­rējie kalpotāji, kurus viņš bija sūtījis uz izsoli. Pa rāciju viņi bija pavēstījuši, ka Stefānija Nela izsolē nav ieguvusi gribē­to. Tāpēc viņš tiem pavēlēja, lai atsūta Stefāniju šurp. Viņš bija domājis, ka Stefāniju varbūt varēs iebiedēt, bet tas ne­izdevās. Vēl ļaunāk, šādi de Rokfors bija pievērsis pārāk lielu uzmanību viņa darījumiem. Taču par to bija jāpateicas Kotonam Malonam. Viņa vīri bija pamanījuši Malonu izsolē, un viņš lika tiem Malonu aizturēt, kamēr pats runās ar Stefāni­ju Nelu. Acīmredzot arī šī iecere bija izgāzusies.

Tie abi pienāca klāt, un viens teica:

Mēs pazaudējām Malonu.

Es viņu atradu.

Viņš ir attapīgs. Tam vīram ir aknas.

De Rokfors zināja tas ir tiesa. Kad viņš uzzināja, ka Stefānija Nela grasās braukt uz Dāniju un tikties ar Malonu, viņš bija pārbaudījis datus par Kotonu Malonu. Ļoti iespē­jams, ka Malons ir iesaistīts viņas plānos, lai kādi tie būtu, tāpēc de Rokfors noskaidroja visu, ko vien spēja.

Viņa īstais vārds bija Harolds Ērls Malons. Viņš bija četr­desmit sešus gadus vecs, dzimis Amerikā, Džordžijas štatā. Viņa māte arī bija no Džordžijas, bet tēvs bija armijas cil­vēks, beidzis Jūras kara spēku institūtu Anapolisā un uzdie­nējis līdz komandiera pakāpei. Viņa zemūdene nogrima, kad dēls bija desmit gadus vecs.

Malons sekoja tēva pēdās, mācījās Jūras kara spēku aka­dēmijā un beidza to kā trešais labākais savā kursā. Viņu uz­ņēma lidotāju skolā, un tur viņa sekmes bija tik labas, ka vi­ņu izvēlējās apmācīt par lidotāju iznīcinātāju. Interesanti, ka, ticis mācībās līdz pusei, Malons piepeši lūdza jaunu nosūtī­jumu, tika uzņemts Džordžtaunas universitātes Juridiskajā fakultātē un, būdams norīkots darbā Pentagonā, ieguva grā­du tieslietās. Tad viņu pārcēla uz armijas advokātu galveno korpusu, kur viņš deviņus gadus bija štata advokāts. Pirms trīspadsmit gadiem viņu pārcēla uz Tieslietu ministriju, uz Stefānijas Nelas jaunizveidoto Magelāna nodaļu. Tur viņš strādāja līdz. pagājušajam gadam, tad priekšlaikus atvaļinā­jās, būdams komandiera pakāpē.

Malons bija šķīries, un viņa četrpadsmit gadus vecais dēls kopā ar bijušo sievu dzīvoja Džordžijā. Tūlīt pēc atva­ļināšanās Malons bija atstājis Ameriku un pārcēlies uz Ko­penhāgenu. Viņš bija kaislīgs bibliofils; pēc reliģiskās piede­rības katolis, bet ne īpaši reliģiozs. Malons labi prata vai­rākas valodas, viņam nebija nekādu atkarību vai fobiju, viņu vadīja dziļa iekšējā motivācija un ārkārtīga atdevība. Viņam piemita eidētiska atmiņa*. Visumā Malons bija tieši tāds cil­vēks, kādu de Rokfors labprāt vēlētos redzēt savu padoto, nevis pretinieku.

Vairākas aizritējušās minūtes bija to apstiprinājušas.

Pilnīgi skaidrs, ka Malonu nebiedēja sarežģītas situācijas, īpaši tad, ja viņš domāja, ka Slefanijai Nelai draud briesmas.

Arī de Rokfora jaunais biedrs pirms brīža bija demonstrē­jis lojalitāti un drosmi, lai gan, nolaupot Stefanijai Nelai so­mu, viņš bija rīkojies pārāk sasteigti. Viņam vajadzēja nogai­dīt, kad Stefānija pēc tikšanās ar Kotonu Malonu atgriežas viesnīcā viena un neaizsargāta. Varbūt jauneklis šādi cen­tās izpatikt dc Rokforam, zinādams, cik svarīga ir viņu mi­sija. Varbūt tā bija gluži vienkārši nepacietība. Taču, kad jau­nais cilvēks Apaļajā tornī bija iedzīts stūrī, viņa izvēle bija pareiza nevis gūsts, bet nāve. Tīrais kauns, taču tāds bija mācību process. Tie, kuriem pietika saprāta un spēju, tika uz augšu. Visi pārējie tika likvidēti.

De Rokfors pievērsās vienam no biedriem, kas bija atra­dies izsoles zālē, un jautāja:

Vai uzzinājāt, kas bija solītājs, kurš piedāvāja vislielāko summu?

Jaunais cilvēks pamāja.

Darbiniekam vajadzēja iedot tūkstoš kronas.

De Rokforu neinteresēja cilvēciskās vājības cena.

Kā viņu sauc?

Henriks Torvaldsens.

Kabatā sāka vibrēt mobilais tālrunis. De Rokfora viet­nieks zināja, ka adresāts ir nevaļīgs, tāpēc bija skaidrs, ka zvanam ir svarīgs iemesls. Viņš atlocīja tālruni.

Tas brīdis ir tuvu, balss tālrunī teica.

Cik tuvu?

Vēl dažas stundas.

Negaidīta priekšrocība.

Jums būs uzdevums, de Rokfors teica tālrunī. Ir kāds cilvēks Henriks Torvaldsens. Bagāts dānis, dzīvo uz zie­meļiem no Kopenhāgenas. Šo to es zinu, bet man vajadzīga pilnīga informācija par viņu stundas laikā. Piezvaniet, kad esat to sagādājis.

Tad de Rokfors beidza sarunu un pagriezās pret padota­jiem.

Mums jāatgriežas mājās. Taču pirms saulrieta jāpaveic vēl divi uzdevumi.