Tempļa ordeņa mantojums

SEŠPAPSMITA NODAĻA

RENNESLECIA TEAU. FRANCIJA

VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Tūlīt aiz Kuizas Malons, vadot nomāto automašīnu, no­griezās no galvenās šosejas un sāka braukt pa ceļu, kas lī­kumojot veda augšup. Skatienam pavērās brīnišķīgas ainas tuvējo kalnu dzeltenīgi brūnās nogāzes klāja biezi saaugu­šas klinšu rozes, lavanda un timiāns. Tālumā varēja redzēt iespaidīgas cietokšņa drupas, to nomelnējušās sienas slējās augšup kā rēgaini pirksti. Visapkārt vēl dvašoja apkaimes ro­mantiskā vēsture, kad bruņinieki kā ērgļi brāzās lejup no augstieņu nocietinājumiem, lai uzkluptu pretiniekam un sa­grābtu laupījumu.

Viņš un Stefānija no Kopenhāgenas aptuveni četros no rīta bija izlidojuši uz Parīzi, kur paspēja uz pirmo Air France rei­su uz Tulūzu. Jau pēc stundas viņi bija uz šosejas un brauca uz dienvidrietumiem, uz apvidu, ko sauca par Langdoku.

Ceļā Stefānija pastāstīja Malonam par ciematu, uz kuru vi­ņi pašreiz devās un kurš atradās tūkstoš pieci simti pēdu augstumā pašā kalna augšā. Pirmie tur bija apmetušie s gaLli jo viņus vilināja iespēja jūdzēm tālu pārskatīt plašo Odas upes ieleju. Taču tie bija vestgoti, kas piektajā gadsimtā uz­būvēja citadeli un šo vietu nosauca senajā ķe ltu vārdā Rhedae, kas nozīmē "kaujas rati", un beigu beigās viņi šo vietu iz­veidoja par tirdzniecības centru. Tomēr līdz trīspadsmitajam gadsimtam pilsēta bija zaudējusi savu nozīmi, un līdz albiģiešu krusta karu beigām tā tika iznīcināta. Tiesības uz ze­mes īpašumu cita pēc citas ieguva vairākas bagātas ģimenes Francijā un Spānijā, un beidzot tās ieguva viens no Simona de Monforta leitnantiem, kas saņēma barona titulu. Ģimene

uzcēla pili, ap kuru izveidojās neliels ciemats, un nosaukums no Rhedae pārvērtās par Rennes-le-Chāteau. Pēcnācēji pārval­dīja zemi un pilsētu līdz tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajam gadam, kad nomira pēdējā mantiniece Marī d'Hotpūla de Blanšfora.

Runāja, ka viņa pirms nāves nodevusi tālāk kādu lielu noslēpumu, Stefānija teica, noslēpumu, ko viņas ģimene glabājusi gadsimtiem ilgi. Viņai bērnu nav bijis, un viņas vīrs nomiris pirmais, tāpēc noslēpumu viņa uzticējusi savam aba­tam Antuānam Bigū, kas Rennā bijis draudzes mācītājs.

Malons, raudzīdamies uz priekšu, kur šaurais ceļš pēdē­jo reizi iegriezās līkumā, iztēlojās, kāda bijusi dzīve tik no­maļā vietā. Norobežotās ielejas sagādāja lielisku patvērumu bēgļiem un bažīgiem svētceļniekiem. Viegli bija saprast, kāpēc šis apvidus kļuvis par neizsmeļamu avotu iztēlei, par apso­līto zemi noslēpumu mīļotājiem un "jaunā laikmeta" sludi­nātājiem, par vietu, kur rakstnieki, kam piemita nepārspē­jama izdoma, varēja iegūt reputāciju.

Kā Larss Nels.

Jau varēja saskatīt pilsētu. Malons samazināja ātrumu un izbrauca cauri vārtiem, kuru abās pusēs slējās kaļķakmens pīlāri. Uzraksts brīdināja FOU1LLES INTERDITES. ('Izdarīt iz­rakumus aizliegts!").

Vai bija jāizliek brīdinājums par izrakumiem? viņš ie­jautājās.

Stefānija pamāja.

Pirms daudziem gadiem cilvēki mēdza izrakņāt zemi katrā stūri, meklējot dārgumus. Pat spridzināja. To vajadzēja apturēt.

Viņpus vārtiem valdīja puskrēsla. Kaļķakmens ēkas bija sabūvētas tik cieši cita citai blakus kā grāmatas plauktā. Dau­dzām ēkām bija stāvi jumti, biezas durvis un verandas, ko norobežoja aprūsējušas dzelzs margas. Šaurs, ar krama plāk­snēm bruģēts grand rue veda augšup pa īsu nogāzi. Abpus ielai, turēdamies tuvāk ēkām, šurpu turpu vienā rindā vir­zījās ļaudis ar mugursomām plecos un Michelin tūristu ceļ­vežiem rokā. Malons pamanīja pāris pārtikas veikalu, grāmatveikalu un restorānu. No galvenās ielas uz māju puduriem veda dažas sānielas. Visas pilsētas caurmērs ne­bija lielāks par kādiem pieciem simtiem jardu.

Pastāvīgi te dzīvo ne vairāk par simt cilvēkiem, teica Stefānija. Taču pilsētu katru gadu apmeklē vismaz piecdes­mit tūkstoši.

Larss ar saviem darbiem radījis pamatīgu iespaidu.

Lielāku, nekā jebkad varēju iedomāties.

Stefānija norādīja uz priekšu un teica, lai Malons nogrie­žas pa kreisi. Viņi lēnām virzījās gar kioskiem, kur pārdeva rožukroņus, medaļas, gleznas un suvenīrus tūristiem, kas pa­staigājās, kaklā pakarinājuši fotoaparātus.

Viņi brauc šurp ar autobusiem, Stefānija sacīja. Grib ticēt neiespējamām varbūtībām.

Vēl viens kāpums, un Malons novietoja Peugeot smilšainā stāvvietā. Tur jau atradās divi autobusi, šoferi grozījās tiem līdzās un smēķēja. Vienā pusē slējās ūdenstornis, tā apskrambātās akmens sienas greznoja zodiaka zīme.

Ļaudis brauc šurp agri no rīta, Stefānija teica, kad vi­ņi bija izkāpuši no mašīnas, apskatīt abata Sonjēra īpašu­mu. Visu, ko viņš uzcēla par noslēpumainajiem dārgumiem, ko it kā bija atradis.

Malons piegāja tuvāk akmens sienai, kas bija krūšu aug­stumā. Zemāk jūdzēm tālu pletās skats uz laukiem, mežiem, ielejām un klintīm. Sudrabaini zaļos pakalnus izraibināja riekstkoku un ozolu audzes. Viņš mēģināja orientēties. Dien­vidu pusē apvārsni aizsedza Pireneju masīvs ar sniegotajām virsotnēm. No rietumiem pūta salts vējš; par laimi, saule bija silta.

Viņš palūkojās pa labi. Simt pēdu tālāk slējās cietoksnis neogotiskajā stilā ar robotu apmali un vienu vienīgu apaļu tornīti šis cietoksnis bija attēlots uz daudzu grāmatu un tūristu brošūru apvāka. Drūmais un noslēgtais cietoksnis stā­vēja pašā klints malā, it kā turēdamies pie klints. No cietok­šņa viņa gala to ietvēra slēgta galerija, kas sniedzās līdz sil­tumnīcai ar dzelzs kaluma karkasu, tad vēl tālāk līdz citam akmens ēku pudurim; visām ēkām bija oranžu kārniņu jum­ti. Pa cietokšņa valni ar fotoaparātiem rokā pastaigājās cil­vēki, apbrīnojot plašo skatu uz ieleju.

Tas ir Magdalēnas tornis. Lielisks skats, vai ne? jau­tāja Stefānija.

Šķiet, tas šeit neiederas.

Ari man allaž tā licies.

Pa labi no Magdalēnas torņa atradās dārzs ar dekoratī­viem augiem, un tam blakus celtne renesanses stilā, kas arī šķita it kā atvesta šurp no citurienes.

Villa "Betānija", Stefānija teica. Arī to cēlis Sonjērs.

Malons ievēroja nosaukumu. "Betānija".

Tas ir no Bībeles. Vieta Svētajā zemē. Nosaukums nozī­mē "nams, kas sniedz atbildi".

Viņa pamāja.

Sonjērs labi zināja vārdu nozīmi. Stefānija norādīja uz citām mājām viņiem aiz muguras. Larsa māja atrodas tālāk pa to aleju. Pirms dosimies turp, man kaut kas jāiz­dara. Kamēr ejam, es jums izstāstīšu, kas šeit notika tūk­stoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā. Es to izlasīju pagājušajā nedēļā. Notikumi, kas šai vietai ļāva izkļūt no aizmirstības.

Abats Beranžē Sonjērs prātoja par grūto uzdevu­mu, kas viņu gaidīja. Marijas Magdalēnas baznīca bi­ja celta uz vestgotu pils drupām un iesvētīta tūkstoš piecdesmit devītajā gadā. Tagad pēc astoņiem gad­simtiem tās iekšpuse bija izpostīta caurā jumta dēļ, kas ļāva ūdenim plūst iekšā, it kā jumta nemaz nebū­tu. Sienas sadrupa, pamati bruka kopā. Lai bojājumus labotu, vajadzēja gan pacietību, gan izturību, bet abats domāja, ka viņam tas varētu būt pa spēkam.

Abats bija liela auguma, spēcīgs vīrs, ar platiem pleciem un īsi apgrieztiem melniem matiem. Vienīgā interesantā iezīme viņa sejā, ko abats izmantoja sev par labu, bija dziļā rieva zoda vidusdaļā. Tā piešķīra maz­liet šķelmīguma viņa stingrajiem vaibstiem, melnajām acīm un biezi saaugušajām uzacīm. Viņš bija dzimis un audzis dažas jūdzes attālajā Montazelas ciematā, tāpēc labi pārzināja Korbjēru kalnu apvidu. Rennesle-Chāteau viņš pazina kopš bērnības. Sv. Marijai

Magdalēnai veltītā baznīca jau vairākus gadu desmi­tus gandrīz netika izmantota, un viņš nebija varējis iedomāties, ka pienāks diena, kad viņam būs jārisina ar to saistītās problēmas.

Draņķība, viņam teica cilvēks, ko sauca par Ruso.

Abats pameta skatienu uz masonu.

Tiesa gan.

Otrs masons Babū centās nostiprināt kādu no sie­nām. Departamenta administrācijas arhitekts nesen bija ieteicis ēku nojaukt, bet Sonjērs nemūžam to nepieļautu. Vecajai baznīcai piemita kaut kas tāds, ka viņš juta to nekādā ziņā nedrīkst nojaukt.

Vajadzēs daudz naudas, lai visu atjaunotu, tei­ca Ruso.

Milzīgi daudz naudas. Abats pasmaidīja, lik­dams vecajam vīram saprast, ka viņš saprot, cik lielas būs grūtības. Taču mēs panāksim, lai ši celtne būtu tā Kunga vērta.

Viņš nepateica, ka jau sagādājis diezgan lielu sum­mu. Kāds no viņa priekšgājējiem bija novēlējis seši simti franku tieši baznīcas labošanai. Abatam bija arī izdevies pārliecināt pilsētas padomi aizdot tūkstoš četri simti franku. Taču lielāko daļu naudas viņš visai sle­peni bija dabūjis pirms pieciem gadiem. Trīs tūkstošus franku bija ziedojusi Šamboras grāfiene; viņas nelaiķa vīrs Anri bija Burbonu dzimtas pēdējais pretendents uz Francijas troni troni, kas vairs neeksistēja. Tajā laikā Sonjēram bija izdevies pievērst sev visai lielu uz­manību ar sprediķiem, kas bija vērsti pret republikā­ņiem un kas draudzes locekļos rosināja monarhistisku noslieci. Valdība izteica viņam piezīmes citu pēc ci­tas, atņēma ikgadējo atalgojumu un pieprasīja, lai aba­tu atlaiž no amata. Taču bīskaps deviņus mēnešus ka­vējās prasību izpildīt. Abata nostāja pievērsa grāfienes uzmanību, un viņa sazinājās ar abatu, izmantojot kādu starpnieku.

Ar ko sāksim? jautāja Ruso.

Abats par to bija daudz domājis. Logu vitrāžas jau bija atjaunotas, un jaunais lievenis pie galvenās ieejas drīz vien būs pabeigts. Noteikti vajadzēja remontēt zie­meļu sienu, kur pašreiz darbojās Babū, bija jāuzstāda jauna kancele un jānomaina jumts. Taču abats zinā­ja, kas darāms vispirms.

Mēs sāksim ar altāri.

Ruso sejā parādījās ziņkāres pilna izteiksme.

Cilvēki tam pievērš galveno uzmanību, Son­jērs sacīja.

Kā teiksiet, abat.

Abatam patika veco draudzes locekļu cieņpilnā at­tieksme pret viņu, lai gan viņš bija tikai trīsdesmit as­toņus gadus vecs. Piecu gadu laikā viņam Renna bija iepatikusies. Te viņš nebija tālu no mājām, te bija ba­gātīgas iespējas studēt Svētos rakstus un pilnveidot la­tīņu, grieķu un senebreju valodas zināšanas. Turklāt abatam patika doties pastaigās pa kalniem, makšķerēt un medīt. Taču nu bija pienācis laiks paveikt kaut ko radošu.

Viņš pagājās tuvāk altārim.

Balto marmora virsmu bija izraibinājis lietusūdens, kas gadsimtiem ilgi tecējis no caurajiem griestiem. Marmora plāksni balstīja divi bagātīgi izrotāti stabi tos greznoja vestgotu krusti un grieķu burti.

Mēs nomainīsim virsmu un stabus, abats pa­vēstīja.

Kā gan, abat? Ruso jautāja. Mēs tos nespē­sim noņemt.

Abats pamāja uz Babū pusi.

Ņemsim lielo veseri. Sis darbs nav paveicams ar juveliera paņēmieniem.

Babū atnesa smago darbarīku un aplūkoja altāri. Tad, ar piepūli pacēlis veseri, viņš ar to trieca altārim tieši pa vidu. Biezā plāksne ieplaisāja, bet akmens ne­padevās.

Tas ir ļoti ciets, Babū sacīja.

Vēlreiz, Sonjērs teica, enerģiski pamādams ar roku.

Vēl viens trieciens, un marmors pārplīsa, abas pu­ses ar iekšmalām uzgāzās viena otrai virsū iedobē starp stabiem.

Pabeidz! abats teica.

Plāksnes abas puses ātri vien tika sadauzītas vai­rākos gabalos.

Abats noliecās.

Vāksim tos projām.

Nesīsim mēs, abat, teica Babū, nolikdams ve­seri sānis. jūs salieciet tos kaudzē.

Abi vīri pacēla smagos gabalus un devās uz dur­vīm.

Nesiet uz kapsētu un nokraujiet! Tie vēl noderēs tur, abats izrīkoja.

Kad vīri aizgāja, abats ievēroja, ka stabi palikuši ne­skarti. Viņš noslaucīja putekļus un gružus no viena staba gala. Uz otra staba vēl turējās kaļķakmens atlū­za, un, kad viņš to iemeta kaudzē pie pārējām, tad pa­manīja staba galā iedobi. Tā nebija lielāka par viņa plaukstu un droši vien bija iekalta, lai tur ievietotu tapu, kas noturēja vietā altāra virsmas plāksni, taču abats pamanīja iedobē kaut ko paspīdam.

Viņš pieliecās tuvāk un uzmanīgi nopūta nost pu­tekļus.

Jā, tur kaut kas bija.

Stikla pudelīte.

Tā bija tikai mazliet garāka un resnāka par viņa rādītājpirkstu, un pudelītes kaklu slēdza tumšsarkans vasks. Aplūkodams tuvāk, abats ieraudzīja pudelītē sa­ritinātu papīru. Viņš sāka gudrot, kopš kura laika pu­delīte te glabājusies. Altārim neviens nebija pieskāries ilgus gadus, tāpēc jādomā, ka pudelīte paslēpta ļoti sen.

Viņš izņēma to no slēptuves.

Ar to pudelīti viss arī sākās, Stefānija sacīja.

Malons pamāja.

Ari es lasīju Larsa grāmatas. Taču man likās, ka Sonjērs tajā stabā atradis trīs pergamentus ar šifrētiem vēstījumiem.

Stefānija noliedzoši papurināja galvu.

Tas ir mīts, ko piepinuši klāt ļaudis. Mēs ar Larsu par to runājām. Lielāko daļu izdomājumu radījis Rennas kro­dzinieks piecdesmitajos gados, gribēdams veicināt sava kro­dziņa popularitāti. Meli pēc meliem. Larss nekad nav atzi­nis, ka bijuši tādi pergamenti. To šķietamie teksti aprakstīti daudzās grāmatās, bet pašus pergamentus neviens nekad nav redzējis.

Kāpēc tad viņš par tiem rakstīja?

Lai varētu pārdot savas grāmatas. Zinu, viņam tas ne­patika, tomēr viņš to darīja. Larss allaž teica bagātības, ko Sonjērs atradis/ attiecināmas uz tūkstoš astoņi simti deviņ­desmito gadu, lai kas arī bijis tajā stikla pudelītē. Taču viņš bija vienīgais, kas tam ticēja. Stefānija norādīja uz vēl kā­du akmens celtni. Tā ir priestera māja, kur Sonjērs dzīvo­ja. Tagad tur ir viņa muzejs. Tur atrodas ari tas altāra stabs ar iedobi.

Viņi pagāja garām kioskiem, pie kuriem pulcējās ļaudis, un soļoja pa bruģēto ielu.

Marijas Magdalēnas baznīca, Stefānija teica, norādot uz romāņu stila celtni. Reiz te bijusi vietējo grāfu kapela. Tagad par dažiem eiro var aplūkot abata Sonjēra dižo darbu.

Tu to neturi nekādā vērtē?

Viņa paraustīja plecus.

Nekad neesmu uzskatījusi, ka tas būtu ko vērts.

Labajā pusē Malons ieraudzīja pussagruvušu pili, sienas

saulē bija kļuvušas pelēcīgi brūnas.

Tā piederējusi Hotpūlām, Stefānija sacīja. Revolūci­jas laikā to piesavinājās valdība, un pēc tam pils aizgāja bojā.

Viņi aplieca baznīcas tālāko galu un iegāja pa akmens vār­tiem, uz kuriem bija attēlots kaut kas līdzīgs galvaskausam un sakrustotiem kauliem zem tā. No vakar lasītās grāmatas Malons atcerējās, ka šāds simbols bijis uz daudziem templie­šu kapakmeņiem.

Aiz ieejas zemi klāja oļi. Malons zināja, kā franču valodā sauc šo vietu. Enclos paroissiaux. Baznīcas pagalms ar kapsē­tu. Tā vienā pusē atradās zema siena, otra puse piekļāvās baznīcai, bet ieeja līdzinājās triumfa arkai. Kapsētā bija ļoti daudz ar akmens plāksnēm klātu kapu, kapakmeņu un pie­minekļu. Uz dažiem kapiem bija nolikti ziedi, daudzi sa­skaņā ar franču tradīcijām izgreznoti ar aizgājēju fotogrā­fijām.

Stefānija piegāja pie kāda pieminekļa, kur neredzēja ne ziedu, ne fotogrāfiju, un Malons ļāva viņai iet vienai. Viņš zināja, ka vietējie iedzīvotāji Larsu Nelu tik labi bija iere­dzējuši, ka ļāvuši viņu apbedīt savā kapsētā.

Piemineklis bija pavisam vienkāršs, uz tā bija iegravēts ti­kai vārds, gadskaitļi un epitāfija: VlRS, TĒVS, ZINĀTNIEKS.

Malons klusi piegāja Stefanijai klāt.

Viņi ne mirkli nešaubījās, ka Larss apglabājams šeit, viņa čukstēja.

Malons saprata, ko viņa ar to domā svētītā zemē.

Mērs toreiz sacīja neesot skaidru pierādījumu, ka viņš izdarījis pašnāvību. Viņi bija tuvi draugi, tāpēc mērs gribē­ja, lai Larsu apglabā šeit.

šī ir ideāla vieta, Malons teica.

Viņš zināja, ka Stefānija jūtas sāpināta, taču, ja viņš liktu manīt, ka to saprot, viņa uzskatītu, ka Malons izturas pārāk familiāri.

Attiecībās ar Larsu esmu pieļāvusi daudz kļūdu, viņa sacīja. Un par tām man bija jāmaksā, zaudējot Marku.

Dzīve laulībā ir sarežģīta. Arī Malona laulībā neveik­smes iemesls bija savtīgums. Tāpat kā bērnu audzināšana.

Man vienmēr likās, ka Larsa aizraušanās ir muļķīga. Es strādāju Tieslietu ministrijā un veicu valdībai svarīgu dar­bu. Viņš meklēja kaut ko… neiespējamu.

Kāpēc tad tu esi šeit?

Stefānija nenolaida skatienu no kapa.

Sapratu, ka esmu viņam to parādā.

Varbūt parādā pati sev.

Stefānija novērsa skatienu no kapa.

Varbūt esmu parādā mums abiem, viņa teica.

Malons neturpināja šo tematu.

Stefānija norādīja uz kapsētas tālāko nostūri.

Tur apbedīta Sonjēra mīļākā.

Par Sonjēra mīļāko Malons bija lasījis Larsa grāmatās. Viņa bija sešpadsmit gadus jaunāka par Sonjēru. Viņai bija tikai astoņpadsmit gadu, kad viņa atstāja cepuru darinātājas darbu un kļuva par abata saimniecības vadītāju. Viņa palika kopā ar Sonjēru līdz viņa nāvei tūkstoš deviņi simti septiņpadsmi­tajā gadā. Visus savus īpašumus Sonjērs beigu beigās novē­lēja viņai, arī zemi un bankas kontus, tāpēc vēlāk neviens nevarēja uz tiem pretendēt, pat baznīca ne. Viņa turpināja dzīvot Rennā, ģērbās sēru drānās un līdz pat nāvei tūkstoš deviņi simti piecdesmit trešajā gadā izturējās tikpat dīvaini kā tolaik, kad vēl bija dzīvs viņas mīļākais.

Viņa bija savādniece, sacīja Stefānija. Krietnu laiku pēc Sonjēra nāVcs viņa paziņoja, ka ar tiem līdzekļiem, ko atstājis Sonjērs, varētu uzturēt visus Rennas iedzīvotājus simt gadus, taču pati dzīvoja nabadzībā līdz pat pēdējai dzīves stundai.

Vai kāds noskaidroja, kāpēc tā?

Viņa tikai bija uzrakstījusi: "Es tos nedrīkstu aiztikt."

Man likās, ka tu par to zini visai maz.

Es nezināju līdz pagājušajai nedēļai. Vairāk uzzināju no grāmatām un dienasgrāmatas. Larss daudz laika veltījis intervijām ar vietējiem iedzīvotājiem.

Šķiet, viņi par to diezgan baumojuši.

Jā, par Sonjēru. Viņš bija miris jau sen. Taču viņa mīļā­kā dzīvoja līdz pat piecdesmitajiem gadiem, tāpēc septiņdes­mitajos un astoņdesmitajos gados arvien vēl bija daudzi, kas viņu pazinuši. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā viņa pārdeva villu "Betānija" kādam vīrietim Noelam Korbī. Tas bija krodzinieks, kas tur izveidoja viesnīcu un palai­da tautā izdomājumus par Rennu. Sonjēra mīļākā apsolīja, ka izstāstīs Korbī par Sonjēra lielo noslēpumu, taču dzīves beigās viņa cieta insultu un vairs nespēja ne runāt, ne rak­stīt.

Viņi lēni soļoja pa stingro taku, pie katra soļa iečirksto­ties oļiem.

Agrāk viņa bija apglabāta tepat blakus Sonjēram, bet mērs teica, ka abata kapu var apdraudēt dārgumu meklē­tāji. Stefānija papurināja galvu. Tāpēc pirms dažiem ga­diem priesteri izraka un pārapbedīja dārza mauzolejā. Ta­gad par viņa kapavietas apskati jāmaksā trīs eiro… jādomā, tā ir cena par to, lai līķis būtu drošībā.

Malons saprata sarkasmu.

Stefānija norādīja uz kapu.

Atceros, ka reiz biju atbraukusi šurp pirms daudziem gadiem. Kad Larss te ieradās sešdesmito gadu sākumā, abu kapavietas iezīmēja tikai divi apskrambāti krusti, apauguši ar vīteņaugiem. Neviens tos nekopa. Neviens par tiem ne­rūpējās. Sonjērs un viņa mīļākā bija pilnīgi aizmirsti.

Kapavietu ietvēra dzelzs ķēde, un betona vāzēs bija ie­likti svaigi ziedi. Malons saskatīja uz viena kapakmens epi­tāfiju, ko varēja izlasīt tikai ar grūtībām.

TE DUS BERANŽĒ SONJĒRS RENNES-LE-CHĀTEAU DRAUDZES PRIESTERIS

1853-1917

MIRIS 1917. GADA 22. JANVĀRĪ, BŪDAMS 64 GADUS VECS

Kaut kur lasīju, ka tas kapakmens bijis pārāk vārīgs, lai pārvietotu, Stefānija teica, tāpēc to atstājuši tepat. Tur­klāt tūristiem ir vairāk, ko apskatīt.

Vai viņas kapu neapdraudēja dārgumu meklētāji? Ma­lons ievēroja Sonjēra mīļākās kapakmeni.

Acīmredzot ne, tāpēc viņa atstāta šeit.

Vai viņu attiecības neizraisīja skandālu?

Stefānija paraustīja plecus.

Lai cik lielu bagātību Sonjērs būtu ieguvis, viņš to iz­mantoja cilvēku labā. Vai redzēji ūdenstorni pie autostāvvie­tas? To pilsētai uzcēla viņš. Viņš arī bruģēja ielas, deva lī­dzekļus māju remontam, aizdeva naudu cilvēkiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Tāpēc ļaudis piedeva ikvienu vājību, kas viņam varbūt piemita. Turklāt tajā laikā daudziem prieste­riem bija saimniecības vadītājas. Vismaz Larss tā rakstījis sa­vās grāmatās.

Aiz stūra parādījās trokšņainu tūristu grupa un tuvojās kapam.

Viņi te nāk un blenž, Stefānija teica ar vieglu nicinā­jumu. Nez vai viņi tāpat uzvestos mājās, kapsētās, kur ap­glabāti viņu tuvinieki?

Bļaustīgais bariņš nāca tuvāk, un gids sāka stāstīt par mī­ļāko. Stefānija gāja projām, un Malons sekoja viņai.

Viņiem tas izraisa tikai ziņkāri, Stefānija klusi sacīja. Viņi grib dzirdēt, kur abats Sonjērs atradis dārgumus, ar kuru palīdzību atjaunojis baznīcu, un kādi bijuši vēstījumi, kas liecinājuši par bagātību atrašanās vietu. Grūti pat iedo­māties, ka cilvēki tic šādām blēņām.

Vai tad Larss nerakstīja par to?

Rakstīja gan zināmā mērā. Tomēr padomā, Koton! Pat ja priesteris tos dārgumus atrada, kāpēc gan viņš būtu at­stājis norādes, lai bagātības atrod kāds cits? Visu, kas šeit redzams, viņš uzcēla savas dzīves laikā. Viņš nekādā ziņā nebūtu gribējis, lai dārgumus piesavinās kāds cits. Viņa pa­purināja galvu. Lieliski der grāmatām, bet tā nav patie­sība.

Malons gribēja jautāt vēl kaut ko, taču tad pamanīja, ka Stefānija raugās uz kapsētas otru stūri gar akmens kāpnēm, kas veda lejup, kur ozola paēnā atradās vēl daži kapakme­ņi. Tur Malons ieraudzīja pavisam jaunu kapavietu, kas bija apklāta ar ziediem, un pelēkā kapakmens virsmā gaiši at­spīdēja sudrabainie gravējuma burti.

Stefānija devās turp, un Malons sekoja.

Ak! viņa ieteicās ar raižpilnu sejas izteiksmi.

Malons izlasīja. ERNSTS SKOVILS. Palūkojies uz gadaskait-

ļicm, viņš aprēķināja, ka šis cilvēks miris septiņdesmit trīs gadu vecumā.

Pagājušajā nedēļā.

Vai tu viņu pazini? Malons jautāja.

Runāju ar viņu pirms trim nedēļām. Drīz vien pēc tam, kad saņēmu Larsa dienasgrāmatu. Stefānija nenolaida ska­tienu no kapa. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš strā­dāja kopā ar Larsu un ar kuru mums būtu vajadzējis apru­nāties.

Vai tu viņam teici, ko esi nodomājusi darīt? Stefānija lēni pamāja.

Pastāstīju par izsoli, par grāmatu un teicu, ka došos uz Eiropu.

Malons nespēja ticēt pats savām ausīm.

Manuprāt, vakar tu sacīji, ka neviens neko nezina.

Es meloju.