Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Vil. L ENEL! VE /. ES-A VUiNON

PUSVIENS DIENA

Malons pētīja Ruā Kleridonu. Kārnā auguma cilvēks bi­ja ģērbies vaļīgās velveta biksēs, notrieptās ar kaut ko lī­dzīgu zilganzaļai krāsai, un krāsainā sporta kreklā. Viņš va­rēja būt nepilnus sešdesmit gadus vecs, ar tik tieviem locekļiem kā kukainis dievlūdzējs un pievilcīgiem, lai gan asiem sejas vaibstiem. Tumšās acis bija iegrimušas dziļi acu dobumos, to skatiens bija caururbjošs, taču prāta gaisma tajā tikpat kā vairs nebija manāma. Kājas bija basas un ne­tīras, nagi nekopti, bet sirmie mati un bārda sapinkājušies. Uzraugs viņus bija brīdinājis, ka Kleridonam esot murgai­nas idejas, bet bīstams viņš neesot, tomēr iestādē gandrīz visi no viņa izvairoties.

Kas jūs esat? Kleridons franciski jautāja, vērdamies abos ar atsvešinātu, mulsu skatienu.

Sanatorija atradās milzīgā pilī. Pie ieejas piestiprinātā plāksne vēstīja, ka tā kopš revolūcijas pieder Francijas val­dībai. Abpus galvenajai ēkai dīvainā leņķī pret to atradās pils spārni. Daudzas agrākās zāles tagad bija pārveidotas par pa­cientu palātām. Malons, Stefānija un Kleridons pašreiz atra­dās solārijā, ko ieskāva platas ailas ar logiem no griestiem līdz grīdai. Pa logiem pavērās skats uz apkārtējiem laukiem. Pusdienas saulei priekšā vilkās mākoņi. Kāds uzraugs bija teicis, ka dienā Kleridons lielākoties uzturas tieši te.

Vai jūs nākat no ordeņa? Kleridons jautāja. Vai jūs sūtīja mestrs? Man ļoti daudz jāpavēsta viņam.

Mēs nākam no mestra. Viņš mūs atsūtīja runāt ar jums. Malons nolēma izlikties.

Ā, beidzot. Esmu tik ilgi gaidījis. Balss skanēja sa­traukti.

Malons pamāja, un Stefānija pakāpās atpakaļ. Šis cilvēks acīmredzot uzskatīja Malonu par templieti, un sieviešu or­denī nebija.

Saki man, brāli, kas tev sakāms! Stāsti visu!

Kleridons nemierīgi sagrozījās krēslā, tad pielēca kājās un

ar visu augumu sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

Drausmīgi, viņš teica. Tik drausmīgi. Esam ielenkti no visām pusēm. Cik vien tālu sniedz skatiens, visur ir ie­naidnieki. Mums atlikušas tikai dažas bultas, ēdiens karstu­mā sabojājies, ūdens vairs nav. Daudzi krituši par upuri sli­mībām. Mūsu stundas ir skaitītas.

Izklausās patiešām nopietni. Kas notika?

Ārkārtīgi savādi. Viņpus mūra pacēla baltu karogu. Mēs raudzījāmies cits uz citu, un it visu brāļu apmulsušie vaibsti pauda vienu domu viņi grib runāt.

Malonam bija pazīstama viduslaiku vēsture. Krusta karu laikā sarunas bija parasta parādība. Karapulki, nonākuši strupceļā, bieži vien izstrādāja noteikumus, kas ļāva abām pusēm atkāpties un pasludināt uzvaru.

Vai jūs sapulcējāties? jautāja Malons.

Vecais vīrs pamāja un pacēla augšup četrus pirkstus.

Ik reizi, kad mēs jājām no cietokšņa cauri viņu pulkiem, viņi mūs sagaidīja draudzīgi, un sarunas beigu beigās bija veiksmīgas. Mēs vienojāmies.

Tad pasaki man to, kas jāzina mestram.

Tu esi nekaunīgs. Kleridons uzmeta viņam aizkaiti­nātu skatienu.

Kā tu to domā? Jūtu pret tevi dziļu cieņu, brāli. Tāpēc jau esmu šeit. Brālis Larss Nels teica, tu esot vīrs, kuram var uzticēties.

Saruna, šķiet, lika pūlēties vecā vīra smadzenēm. Tad Kleridona sejā parādījās sapratne.

Atceros viņu. Drosmīgs karotājs. Cīnījās ar godu. Jā. Jā. Patiešām atceros. Brālis Larss Nels. Lai Dievs mielo viņa dvēseli!

Kāpēc tu tā saki?

Vai tad tu neesi dzirdējis? Kleridons neticīgi jautaja. Viņš krita kaujā.

-Kur?

Kleridons papurināja galvu.

To es nezinu. Zinu tikai to, ka tagad viņš ir pie tā Kun­ga. Mēs par viņu noturējām misi un skaitījām daudzas lūg­šanas.

Vai esi dalījies maizes riecienā ar brāli Nelu?

Daudzkārt.

Vai viņš kādreiz runāja par saviem meklējumiem?

Kāpēc tu man to prasi? Kleridons, nenolaizdams ska­tienu no Malona, pavirzījās nostāk.

Viņš nemierīgi sāka mest lokus ap Malonu kā kaķis. Ma­lons nolēma izdibināt pēc iespējas vairāk par ainām, kas tē­lojās šā cilvēka neskaidrajā prātā. Sagrābis Kleridonu aiz sporta krekliņa, Malons pacēla mazo vīreli augšup. Stefānija paspēra soli uz priekšu, bet Malons uzmeta viņai ašu ska­tienu, norādot, lai neiejaucas.

Mestrs ir neapmierināts, viņš teica. Ārkārtīgi neap­mierināts.

Ar ko? Kleridona seja aiz kauna tumši pietvīka.

Ar tevi.

Es neko neesmu nodarījis.

Tu neatbildi uz manu jautājumu.

Ko tu gribi? Kleridons apmulsa vēl vairāk.

Pastāsti par brāļa Nela meklējumiem!

Kleridons papurināja galvu.

Es neko nezinu. Brālis Nels man neuzticējās.

Acīs, kas raudzījās uz Malonu, atkal parādījās bailes un galējs apjukums. Viņš palaida vīrieti vaļā. Kleridons atkāpās līdz stikla sienai un paķēra papīra dvieļu rituli un pudeli ar šķīdumu. Viņš apsmidzināja loga stiklu un sāka to tīrīt, lai gan tur neredzēja nevienu netīru plankumiņu.

Mēs te velti šķiežam laiku. Malons pagriezās pret Ste­fāniju.

Tev taču teica.

Man vajadzēja pārbaudīt. Viņš atcerējās zīmīti, kas bija sūtīta Ernstam Skovilam, un nolēma mēģināt pēdējo reizi. Izņēmis no kabatas papīra lapiņu, viņš pagājās tuvāk Kleridonam. Pa logu varēja redzēt, ka dažu jūdžu attālumā sle­jas Villeneuve-les-Avigno7i bāli pelēcīgās sienas.

Tur dzīvo kardināli, teica Kleridons, nepārstādams spodrināt stiklu. Nekaunīgi visi kā viens.

Malons zināja, ka agrākajos laikos kardināli bija uzcēluši nocietinātu pili ārpus Aviņonas mūriem, lai patvertos no pil­sētas šaurības un pāvesta modrās acs. Tagad viņu jau sen vairs nebija, bet senā pils bija palikusi tur vairs nebija dzī­vības, un tā lēni bruka kopā.

Mēs esam kardinālu reģenti, Malons teica, turpinā­dams iesākto spēli.

Lai viņi visi iet ellē! Kleridons nospļāvās uz grīdas.

Izlasi šo! »

Vīrelis paņēma papīra lapu un ar skatienu pārskrēja vār­diem. Viņš izbrīnā iepleta acis.

Es ordenim neko neesmu nozadzis. Apzvēru. Balss kļuva skaļāka. Tā ir nepatiesa apsūdzība. Varu apzvērēt pie Dieva. Neesmu neko nozadzis.

Tas cilvēks redzēja tikai to, kas eksistēja viņa iedomās. Malons paņēma papīru.

Tā ir laika šķiešana, Koton, Stefānija teica.

Kleridons panācās tuvāk.

Kas ir tā sieva? Kāpēc viņa ir šeit?

Malons gandrīz pasmaidīja.

Viņa ir brāļa Nela atraitne.

Es nezināju, ka brālis bija precējies.

Malons atsauca atmiņā to, ko pirms divām dienām bija lasījis grāmatā par templiešiem. i

Kā zināms, daudzi brāļi reiz bijuši precēti. Taču viņa bi­jusi neuzticīga, tāpēc laulība šķirta un viņa nosūtīta uz klos­teri.

Kleridons papurināja galvu.

Viņa izskatās ietiepīga. Ko viņa dara šeit?

Meklē patiesību par savu vīru.

Kleridons cieši paraudzījās uz Stefāniju un norādīja uz viņu ar pirkstu.

Tu esi grēciniece! viņš iesaucās. Brālis Nels cieta tavu grēku dēļ. Kauns pār tavu galvu.

Stefanijai pietika atjautas gluži vienkārši noliekt galvu.

Es tiecos vienīgi pēc piedošanas.

Redzot viņas pazemību, Kleridona vaibsti kļuva pieļāvī­gāki.

Es tev piedodu, masa. Ej ar mieru!

Malons sakustējās, un viņi devās uz durvju pusi. Kleri­dons atkal apsēdās krēslā.

Tik skumji, Stefānija teica. Un biedējoši. Cik šaus­mīgi ir zaudēt prātu! Larss bieži runāja par vājprātu un bai­dījās no tā.

Ikviens no tā baidās. Malons arvien vēl turēja rokā zīmīti, ko bija atradis Ernsta Skovila mājā. Atkal ieskatījies lapiņā, viņš izlasīja trīs pēdējās rindiņas:

Aviņonā atrodiet Kleridonu! Viņš var norādīt ceļu.

Tikai prend garde l'Ingēnieur.

Nezinu, kāpēc sūtītājs domāja, ka Kleridons var norā­dīt ceļu? viņš jautāja. Esam nonākuši strupceļā.

Nav tiesa.

Šie vārdi, izteikti angļu valodā, atskanēja no solārija vi­ņas puses.

Malons pagriezās un ieraudzīja, ka Kleridons pieceļas kā­jās. Vīrieša bārdainajā sejā vairs nebija ne miņas no apmul­suma.

Es varu parādīt virzienu. Un padoms, kas minēts zī­mītē, jāņem vērā. jums jāsargās no inženiera. Tā ir sieviete, un es slēpjos šeit viņas, kā arī vairāku citu dēļ.