Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA

De Rokfors bija zili melns aiz dusmām. Pirms četrām stundām viņam paziņoja, ka tajā vakarā, kad nomira mestrs, arhīva drošības sistēma reģistrējusi apmeklējumu vienpa­dsmitos un piecdesmit vienā minūtē. Senešals arhīvā bija pa­licis divdesmit' minūtes un iznācis no tā, paņemdams līdzi divas grāmatas. Katrai grāmatai bija piestiprinātas elektro­niskās identifikācijas uzlīmes, un izrādījās, ka viņš paņēmis trīspadsmitā gadsimta kodeksu, kas de Rokforam bija pa­zīstams, un maršala ziņojumu, kas rakstīts deviņpadsmitā gadsimta beigās. Arī to de Rokfors bija lasījis.

Pirms vairākām stundām, pratinot Ruā Kleridonu, de . Rokfors nebija teicis, ka redzējis Larsa Nela dienasgrāmatā iekļauto kriptogrammu. Taču kriptogramma bija arī deviņ­padsmitā gadsimta maršala ziņojumā kopā ar norādi, kur tā atrasta abata Želī baznīcā Kustozā netālu no Rennes-leChāteau. De Rokfors atcerējās, ka maršals runājis ar Želī ne­ilgu laiku pirms tam, kad abatu noslepkavoja, un uzzinājis, ka kriptogrammu savā baznīcā atradis arī Sonjērs. Salīdzi­not izrādījies, ka abas kriptogrammas ir pilnīgi vienādas. Želī acīmredzot atrisinājis mīklu un maršalam darījis zināmu ri­sinājumu, bet tas netika pierakstīts un pēc Želī nāves nekur nebija atrodams. Gan vietējai policijai, gan maršalam bija aiz­domas, ka slepkava kaut ko meklējis Želī portfelī. Noteikti šo risinājumu. Taču vai slepkava bijis Sonjērs? Grūti teikt. Noziegums tā arī netika atklāts. Tomēr, ņemot vērā to, ko zināja de Rokfors, Rennas priesteri būtu vajadzējis iekļaut aizdomās turamo sarakstā.

Tagad maršala ziņojums bija prom. Varbūt tā nebija tik liela nelaime, ja jau de Rokfors bija dabūjis Larsa Nela die­nasgrāmatu ar Sonjēra kriptogrammas zīmējumu. Tikai vai

kriptogramma patiešām bija tāda pati kā Želi atrastā? To no­skaidrot nebija iespējams, bet maršala ziņojums no arhīviem bija paņemts ar noteiktu iemeslu.

Pirms piecām minūtēm, kad de Rokfors, izmantojot pie aplodas piestiprināto mikrofonu, bija klausījies Stefānijas Nelas un brāļa Žofrē sarunā, viņš uzzināja, ka Marks Nels un Kotons Malons devušies uz baznīcu. Izlasījusi, ko rakstījis iepriekšējais mestrs, Nela pat raudāja. Cik aizkustinoši! Mestrs acīmredzot bija visu paredzējis, un pasākums strauji kļuva nevadāms. De Rokfors domāja, ka jāpievelk groži un jāpiebremzē notikumu attīstība. Kamēr Ruā Kleridons nodar­bosies ar tiem, kuri šobrīd atradās Larsa Nela mājā, de Rok­fors gribēja tikt galā ar abiem pārējiem.

Pie Malona nomātās mašīnas piestiprinātais retranslators liecināja, ka Malons un Stefānija Nela rīta gaismiņā no Avi­ņonas atgriezušies Rennā. Marks Nels turp noteikti devies tieši no abatijas.

Pēc vakarnakts notikumiem uz tilta ar to sievieti de Rok­fors bija domājis, ka Malons un Stefānija Nela vairs nav sva­rīgi, tāpēc saviem vīriem bija pavēlējis tos tikai uzraudzīt. Nogalinot amerikāņu bijušo slepenā dienesta aģentu un šā dienesta pašreizējo vadītāju, viņš saceltu kājās visus Ameri­kas izlūkošanas spēkus. De Rokfors bija braucis uz Aviņo­nu, lai atklātu pils arhīvu noslēpumus un sagūstītu Klerido­nu, nevis pievērstu sev lieku uzmanību. Iecerēto viņš bija paveicis, turklāt ieguvis Larsa Nela dienasgrāmatu. Galu galā vienai naktij tas bija labs panākums. Viņš pat bija gribējis likt mieru Markam Nelam un Žofrē, jo, atrazdamies ārpus aba­tijas sienām, viņi bija mazāk bīstami. Tomēr, uzzinot par abām nozudušajām grāmatām, de Rokfors mainīja plānus.

Mēs esam uz vietas, ausī ierunājās kāda balss.

Palieciet klusu, iekams es teikšu, viņš iečukstēja mik­rofonā.

De Rokfors bija paņēmis līdzi sešus brāļus, un viņi bija izvietojušies pa visu ciematu, iejūkot ļaužu drūzmā. Svētdie­na bija gaiša un saulaina, pūta diezgan stiprs vējš. Odas ie­lejā arvien bija silts un rāms laiks, bet tuvējās kalnu virsot­nēs pastāvīgi plosījās vēji.

Pa galveno ielu de Rokfors devās uz Marijas Magdalē­nas baznīcu, nemaz nepūlēdamies slēpties.

De Rokfors gribēja, lai Marks Nels zina, ka viņš ir šeit.

kZj

rj^.

Marks stāvēja pie tēva kapa. Piemineklis gan pie šā, gan pie citiem kapiem bija aprūpēts, jo tagad kapsēta, likās, bija neatņemama sastāvdaļa pilsētas augošajā tūrisma industrijā.

Pirmos sešus gadus pēc tēva nāves Marks pats bija kopis kapu, apmeklēdams to katru nedēļas nogali. Viņš rūpējās ari par māju. Rennas iedzīvotāji tēvu cienīja, jo viņš bija laipns pret visiem un cienīja Sonjēra piemiņu. Varbūt arī šā iemes­la dēļ tēvs savās grāmatās bija iekļāvis tik daudz izdomāju­mu par Rennu. Noslēpumi ienesa naudu visam apvidum, un rakstniekus, kuri šo noslēpumainību kritizēja, neviens negri­bēja lasīt. Tā kā patiesību neviens skaidri nezināja, fantāzi­jai tika ļauta brīva vaļa. Turklāt uzskatīja, ka tieši tēvs pie­vērsis pasaules uzmanību Rennai, lai gan Marks zināja, ka tēva interesi par šo vietu ierosinājusi kāda mazpazīstama franču rakstnieka Žerāra de Seda grāmata Le Tresor Mauiiit, kas izdota sešdesmito gadu beigās. Marks allaž bija domā­jis, ka grāmatas nosaukums "Nolādētā bagātība" ir ļoti at­bilstīga, īpaši nozīmīgi tas šķita pēc tam', kad tēvs pēkšņi gā­ja bojā. Tēva sarakstīto grāmatu Marks bija izlasījis pusaudža vecumā, taču to, kas patiesībā likts uz spēles, tēvs viņam pa­teica tikai pēc vairākiem gadiem, kad viņš pēc universitātes beigšanas specializējās viduslaiku vēsturē un reliģijas filozo­fijā.

Kristīgās ticības' pamatā ir fizisko ķermeņu augšāmcel­šanās. Tā nozīmē Vecās Derības apsolījuma piepildīšanos. Ja kristieši nekad nepieredzēs augšāmcelšanos, tad viņu ticī­bai nav jēgas. Ja nebūs augšāmcelšanās, tad evaņģēliji melo, tad kristīgā ticība domāta tikai šīszemes dzīvei, jo pēc tam vairs nekā nav. Tieši augšāmcelšanās dara vērtīgu visu, ko darījis Kristus. Citās reliģijās cilvēki lūdz par paradīzi un dzī­vi pēc nāves. Taču vienīgi kristietība sniedz Dievu, kas kļu­vis par cilvēku, miris savu sekotāju dēļ, tad cēlies no kapa, lai valdītu mūžīgi. Padomā par to! tēvs teica. Kristiešiem

var būt atšķirīgi uzskati daudzos jautājumos. Taču par aug­šāmcelšanos viņi visi ir vienisprātis. Tā ir viņu universālā konstante. Jēzus viens pats cēlās no mirušajiem visu dēļ. Viņš viens uzveica nāvi visu pārējo dēļ. Kristus ir dzīvs un dar­bojas, lai atpestītu viņus. Viņus gaida debesu valstība, jo arī viņi tiks modināti pēc nāves, lai dzīvotu mūžīgi Dieva val­stībā. Tādējādi ikviena traģēdija gūst nozīmi, jo augšāmcel­šanās sniedz cerību nākotnei.

Tad tēvs uzdeva jautājumu, kas Markam kopš tā laika ne­bija izgājis no prāta.

Un ja nu tas nekad nav noticis? Ja Kristus gluži vien­kārši nomira un pārvērtās par pīšļiem?

Patiešām ja nu tā?

Padomā par visiem tiem miljoniem, kas tika nogalināti Kristus vārdā! Albiģiešu krusta karā vien sadedzināja piec­padsmit tūkstošus vīriešu, sieviešu un bērnu tikai par to, ka viņi noliedza mācību par nāvi pie krusta. Inkvizīcija noslēpj kavoja daudzus miljonus. Krusta kari Svētajā zemē maksāja dzīvību simtiem tūkstošiem cilvēku. Un tikai Kristus tā sauj camās augšāmcelšanās dēļ. Pāvesti gadsimtiem ilgi izmanļ tojuši Kristus nesto upuri kā veidu karotāju motivēšanai. Ja j augšāmcelšanās nekad nebūtu notikusi, tātad nebūtu arī ap-/ solījuma dzīvei pēc nāves, kā tu domā cik daudzi būtu gā­juši bojā?

Atbilde bija vienkārša. Neviens.

Ja nu augšāmcelšanās nemaz nav bijusi?

Marks bija aizvadījis piecus gadus, meklējot atbildi orde­nī, ko pasaule uzskatīja par iznīdētu jau pirms septiņiem sim­tiem gadu. Taču no abatijas viņš bija aizgājis ar tikpat lielu mulsumu, kā tur pirmo reizi ieradies.

Ko viņš tur bija ieguvis?

Vēl svarīgāk ko bija zaudējis?

Marks atguvās un atkal sāka lūkoties uz tēva pieminekli. Viņš pats bija pasūtījis akmens plāksni un kādā drūmā maija pēcpusdienā uzraudzījis, kā to uzstāda. Tēvs tika atrasts ne­dēļu pirms tās dienas, pakāries pie tilta margām pusstun­das braucienā uz dienvidiem no Rennas. Kad piezvanīja poli­cija, Marks bija mājās Tulūzā. Viņš atcerējās tēva seju. līķa identificēšanas laikā pelnpelēka āda, pavērta mute, stiklainas

acis. Grotesks tēls Marks baidījās, ka nekad to neaizmir­sīs.

Māte tūlīt pēc bērēm bija atgriezusies Džordžijā. Tajās trīs dienās, kamēr viņa bija Francijā, viņi runāja ļoti maz. Markam toreiz bija divdesmit septiņi gadi, viņš tikko bija sācis studijas maģistrantūrā Tulūzas universitātē un praktis­kajai dzīvei bija sagatavots visai vāji. Tomēr nu bija pagājuši vienpadsmit gadi, un viņš šaubījās, vai tagad ir sagatavots labāk. Vakar viņš būtu varējis nogalināt Reimonu de Rokforu. Kas noticis ar visu, kas viņam mācīts? Kur palikusi dis­ciplīna, ko viņš šķila apguvis? De Rokfora izturēšanos bija viegli saprast aplama pienākuma izjūta kopā ar egoismu, bet paša vājības bija mulsinošas. Trīs dienu laikā viņš bija kļuvis no seneŠala par bēgli. No drošības iekļuvis juceklī. Noklīdis no mērķa.

Kādēļ?

Marks sajuta ieroci zem žaketes. Drošības izjūta, ko tas sniedza, viņu uztrauca vēl viena jauna un savāda izjūta, kas sagādā mierinājumu.

Viņš aizgāja līdz Ernsta Skovila atdusas vietai. Marks bi­ja pazinis noslēgto beļģi, viņam patika šis cilvēks. Acīmre­dzot Skovilu bija pazinis arī mestrs, jo vēl pagājušajā nedēļā tika sūtījis Skovilam vēstuli. Ko de Rokfors vakar teica par abiem pasta sūtījumiem? Esmu parūpējies par vienu no adresā­tiem. Acīmredzot. Ko vēl viņš sacīja? Driz vien tikšu galā ari ar otru. Mātei draudēja briesmas. Tās draudēja viņiem visiem. Taču Marks tikpat kā neko nevarēja līdzēt. Iet uz policiju? Viņiem neviens neticētu. Abatijai apkaimē bija laba slava, un neviens brālis ne vārda neteiktu pret ordeni. Tur atrastu vienīgi klusu klosteri, kura iemītnieki sevi veltījuši Dievam. Ordeni pastāvēja plāns, kā noslēpt visu, kas saistās ar brālību, un neviens pats abatijā neko neatklātu.

Par to viņš bija pārliecināts.

Tagad viņiem bija jātiek galā pašiem vien.

*

Malons Golgātas dārzā gaidīja, -līdz Marks atgriezīsies no kapsētas. Viņš nebija gribējis iejaukties tādā brīdī, jo sapra­ta, ka Marks jūt bēdas. Malonam bija tikai desmit gadu, kad gāja bojā viņa tēvs, bet sāpes par to, ka viņš nekad vairs ne­redzēs tēvu, nebija izgaisušas pilnīgi. Taču viņš tēvu neva­rēja apmeklēt kapsētā. Malona tēvs gulēja Atlantijas zieme­ļu daļas dibenā nogrimušās zemūdenes korpusā. Reiz viņš bija centies noskaidrot, kā tas noticis, bet viss incidents tika uzskatīts par slepenu.

Malona tēvs bija mīlējis floti un Ameriku, viņš bija pat­riots, kas labprāt atdeva dzīvību par savu dzimteni. Šī apzi­ņa Malonu allaž darīja lepnu. Markam Nelam bija laimējies. Viņš kopā ar tēvu bija pavadījis daudzus gadus, bijis tuvs tēvam un strādājis ar viņu kopā. Tomēr Malons un Marks daudzējādā ziņā bija līdzīgi. Abu tēvi bija nodevušies dar­bam. Abi miruši. Gan viena, gan otra tēva nāves apstākļi bija mīklaini.

Malons stāvēja pie dārza un noraudzījās, kā apmeklētāji ieiet kapsētā un nāk no tās ārā. Beidzot viņš ieraudzīja Mar­ku, kas nāca caur vārtiem aiz kādas japāņu tūristu grupas.

Tas bija grūti, Marks sacīja. Man viņa pietrūkst.

Jums vajadzētu salabt ar māti. Malons nolēma turpi­nāt pārtraukto sarunu.

Man ar viņu saistās daudz smagu atmiņu, un tagad, kad esmu bijis pie tēta kapa, tās atkal mani nomāc.

Viņai taču ir sirds. Zinu, tā paslēpta tērauda čaulā, to­mēr tā ir dzīva.

Marks smaidīja.

Šķiet, jūs viņu pazīstat.

Jau krietni sen.

Šobrīd mums jāpievērš uzmanība tagadējā mestra viltī­gajiem plāniem.

Jūs protat izvairīties, tāpat kā māte.

Tas ir gēnos. Marks atkal pasmaidīja.

Malons palūkojās pulkstenī.

Pusdivpadsmit. Man jādodas. Pirms iestājas krēsla, gribu apmeklēt Kasiopeju Vitu.

Uzzīmēšu jums, kā atrast ceļu. Tas nav tālu.

Viņi gāja projām no Golgātas dārza un pagriezās uz gal­venās ielas pusi. Malons ievēroja, ka aptuveni simt pēdu at­tālumā no viņiem tieši uz baznīcas pusi dodas kāds neliela auguma vīrietis ar raupjiem sejas vaibstiem, rokas sabāzis ādas jakas kabatās.

Viņš satvēra Marku pie pleca.

Mums ir kompānija.

Marks paskatījās uz to pusi un ieraudzīja de Rokforu.

Malons ievēroja vēl trīs vīrus ar īpatnējo īso matu grie­zumu un ātri novērtēja situāciju. Divi stāvēja pie villas "Betānija". Viens aizšķērsoja ceļu uz mašīnu stāvvietu.

Vai varat kaut ko ieteikt? Malons jautāja.

Marks devās uz baznīcu.

Sekojiet man!

Stefānija atvēra durvis, un Ruā Kleridons ienāca iekšā.

No kurienes jūs nākat? viņa jautāja, pamājot ar roku, lai Žofrē nolaiž ieroci.

Naktī viņi no pils mani atveda šurp un turēja kādā dzī­voklī divas ielas tālāk, bet man pirms dažām minūtēm izde­vās aizbēgt.

Cik brāļu ir pilsētā? jautāja Žofrē.

Kas jūs esat?

Viņa vārds ir Žofrē, sacīja Stefānija, cerot, ka viņš sa­pratīs jārunā pēc iespējas mazāk.

Cik daudz brāļu ir šeit? atkārtoja Žofrē.

Četri.

Stefānija piegāja pie virtuves loga un paskatījās uz vienu, tad uz otru pusi. Iela bija tukša. Taču viņa raizējās par Mar­ku un Malonu.

Kur tie brāļi ir?

Nezinu. Dzirdēju, viņi runā, ka jūs esot Larsa mājā, tā­pēc nācu tieši šurp.

Stefanijai šī atbilde nepatika.

Naktī mēs nevarējām jums palīdzēt. Mums nebija ne jausmas, kurp viņi jūs aizveduši. Centāmies dabūt rokā de Rokforu un to sievieti, bet dabūjām sitienu pa galvu un bijām bez samaņas. Kad atguvāmies, visi jau bija projām.

Francūzis pacēla rokas.

Ir jau labi, madame. Es sapratu. Jūs neko nevarējāt darīt.

Vai de Rokfors ir šeit? Žofre jautāja.

Kas?

Mestrs. Vai viņš ir te?

Viņi nesauca cits citu vārdā. Kleridons paskatījās uz Stefāniju. Tomēr dzirdēju viņus runājam, ka Marks esot dzīvs. Vai tiesa?

Stefānija pamāja.

Viņš un Kotons aizgāja uz baznīcu, bet viņiem drīz vien jāatgriežas

Tas ir brīnums. Es domāju, ka viņš ir miris.

Arī es tā domāju.

Kleridons aplūkoja istabu.

Es šajā mājā neesmu bijis krietnu laiku. Mēs ar Larsu bieži te sarunājāmies.

Stefānija piedāvāja Kleridonam apsēsties pie galda. Žof­rē nostājās pie loga, un viņa ievēroja tik savaldīgajā sejā ner­vozitātes pazīmes.

Kas ar jums notika? viņa jautāja Kleridonam.

Līdz pat rītam biju sasiets. Viņi atbrīvoja mani no sai­tēm, lai es varētu atviegloties. Tualetē izrāpos pa logu un nācu šurp. Viņi noteikti meklēs mani, bet citur man nebija, kur iet. Tikt no šīs pilsētas ārā ir ļoti grūti, jo vārti ir tikai vieni. Kleridons nemierīgi grozījās krēslā. Vai varu pa­lūgt ūdeni?

Stefānija atgrieza krānu un ielēja glazē ūdeni. Kleridons to izdzēra vienā paņēmienā. Viņa ielēja vēl.

Es briesmīgi baidos no viņiem, teica Kleridons.

Ko viņi grib? Stefānija jautāja.

Viņi meklē Lielo mantojumu, tāpat kā Larss.

Un ko jūs viņiem teicāt? Žofrē ar tikko jaušamu nici­nājumu jautāja.

Neko, bet viņi tikpat kā neko nejautāja. Sacīja, ka pra­tināšot mani vēlāk, kad tikšot galā ar kaut ko citu. Tikai ne­pateica, ar ko. Kleridons cieši lūkojās uz Stefāniju. Vai zināt, ko viņi no jums grib?

Viņiem ir Larsa dienasgrāmata, grāmata no izsoles un gleznas litogrāfija. Ko viņi vēl var gribēt?

Manuprāt, Marku.

To izdzirdējis, Žofrē manāmi saspringa.

Ko viņi grib no Marka? Stefānija jautāja.

Nezinu, madame. Lai nu ko viņi grib, es domāju, ka asi­nis viņi tādēļ negrasās izliet.

Gandrīz deviņus gadu simteņus brāļi miruši par to, kam ticējuši, Žofrē teica. Tagad nekas nav mainījies.

Jūs runājat tā, it kā piederētu pie ordeņa.

Es tikai citēju vēsturi.

Kleridons kāri dzēra ūdeni.

Mēs abi ar Larsu Nelu daudzus gadus pētījām ordeņa vēsturi. Esmu lasījis to, par ko jūs runājat.

Ko jūs lasījāt? Žofrē viegli uzjautrinātā toni jautāja. Grāmatas, ko rakstījuši cilvēki, kuri neko nezina. Viņi rak­sta par ķecerību un elku pielūgsmi, par to, ka brāļi cits citu skūpstījuši uz lūpām, par sodomiju un Jēzus Kristus nolieg­šanu. Tur nav ne vārda patiesības. Tikai meli, kuru nolūks ir iznīcināt ordeni un piesavināties tā bagātības.

Nu jūs patiešām runājat kā templietis.

Es runāju kā cilvēks, kam dārga patiesība.

Vai tad tas neraksturo templiešus?

Vai tādam nevajadzētu būt ikvienam cilvēkam? ,

Stefānija smaidīja. Žofrē bija atjautīgs.

Malons kopā ar Marku atgriezās Marijas Magdalēnas baz­nīcā. Pa galveno eju viņi steigšus devās garām tūristiem, kas laiski aplūkoja baznīcas iekšpusi, un aizgāja līdz altārim. Tur Marks pagriezās pa labi un caur kādām atvērtām durvīm ie­gāja nelielā telpā. Tur stāvēja trīs apmeklētāji ar fotoaparā­tiem.

Lūdzu, atvainojiet! Marks angliski teica. Esmu no muzeja, mums šī telpa uz laiciņu vajadzīga.

Neviens neapšaubīja šos autoritatīvos vārdus, un, kad cil­vēki izgāja, Marks klusi aizvēra durvis. Gaisma telpā ieplū­da caur loga vitrāžām. Pie vienas sienas atradās vairāki tukši skapji. Trīs pārējās sienas bija apšūtas ar koka paneļiem. Citu mē

De Rokforam vajadzēja būt klāt pēc nepilnas minūtes, tā­pēc Malons jautāja:

Vai jums kaut kas ir padomā?

Marks piegāja pie kāda skapja un taustījās gar augšējo plauktu.

Es jau stāstīju, ka Sonjērs Golgātas dārzā izveidoja grotu no akmeņiem, ko viņš atveda, atgriežoties no ceļojumiem uz ieleju kopā ar savu mīļāko. Marks turpināja kaut ko mek­lēt. Viņi allaž atveda pilnas kastes ar akmeņiem. Lūk!

Marks satvēra skapi un strauji parāva. Tas pavērās, un aiz tā parādījās istaba bez logiem.

Šī bija Sonjēra slēptuve. Visu to, ko viņš atveda reizē ar akmeņiem, viņš noglabāja šeit. Par slēptuvi zina tikai re­tais. Sonjērs to izveidoja, pārbūvējot baznīcu. Plānos, kas zī­mēti pirms tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmā gada, Šī telpa ir parādīta.

No žaketes iekškabatas Marks izņēma automātisko pis­toli.

Gaidīsim un redzēsim, kas notiks.

Vai de Rokfors zina par slēptuvi?

Tas drīz vien noskaidrosies.