Tempļa ordeņa mantojums

SEŠDESMIT OTRA NODAĻA

Malons kāpa pēdējais. Ticis augšā, viņš ieraudzīja, ka baz­nīcu ieņēmuši seši bruņoti vīri, kurus komandē de Rokfors. Saule bija norietējusi. Iekšpusi apgaismoja divi nelieli uguns­kuri. Dūmi plūda ārā pa vaļējām logu spraugām.

Mister Malon, beidzot mēs tiekamies, sacīja Reimons de Rokfors. Roskildes katedrālē jūs veikli tikāt galā.

Priecājos dzirdēt, ka protat novērtēt.

Kā jūs atradāt mūs? jautāja Marks.

Par to nekādā ziņā nevar pateikties jūsu tēva viltīgi sa­fabricētajai dienasgrāmatai. Viņš tur mainījis detaļas vienīgi tik daudz, lai padarītu rakstīto nevērtīgu. Kad monsieur Kle­ridons atšifrēja tajā uzzīmēto kriptogrammu, vēstījums, pro­tams, neko nedeva. Tur bija teikts, ka viņš slēpj Dieva no­slēpumus. Tā kā esat bijis lejā, pasakiet vai tur kaut kas ir paslēpts?

Man nav bijis iespējas to noskaidrot, Malons atbildēja.

To mēs varam labot. Atbildot uz jūsu jautājumu…

Žofrē nodevis mūs, teica Torvaldsens.

Markam izbrīnā pārvērtās seja.

Ko?

Malons jau bija pamanījis Žofrē rokā pistoli.

Vai tas tiesa?

Es esmu ordeņa brālis, uzticīgs savam mestram. Pildīju savu pienākumu.

Savu pienākumu? iekliedzās Marks. Tu, melīgais draņķis! Marks metās pie Žofrē, bet divi brāļi aizšķērsoja viņam ceļu. Žofrē stāvēja ka iemiets. Tu mani ievilināji šajā pasākumā tikai tādēļ, iai de Rokfors gūtu virsroku? Vai tā tu pildīji mūsu mestra novēlējumu? Viņš tev uzticējās. Es tev uzticējos.

Es zināju, ka jūs sagādāsiet nepatikšanas, Kasiopeja pavēstīja. Par to liecināja itin viss.

Un jums jāzina, ka man nepatikšanas esat sagādājusi jūs, de Rokfors sacīja. Atstājot Larsa Nela dienasgrāmatu Aviņonā, lai es to atrodu. Jūs domājāt, ka tā izdosies mani aiz­kavēt. Tomēr nu jūs, mademoisellc, redzat, ka lojalitāte orde­nim guvusi pārsvaru. Jūsu pūles bijušas veltīgas. De Rokfors pavērsās pret Malonu.

Seši viri ir šeit, seši ārpusē, un viņi prot rīkoties ar ie­ročiem. Jums ieroču nav vismaz brālis Žofrē tā stāstīja. To­mēr nebūs par ļaunu pārliecināties. De Rokfors pamāja, un viens no vīriem pārmeklēja Malonu, tad pārējos.

Vai tu zvanīji uz abatiju, kad devies pēc iepirkumiem? Marks jautāja Žofrē. Es jau brīnījos, kāpēc tu pieteicies braukt. Divas dienas tu no manis nebiji atgājis ne soli.

Žofrē stingā seja pauda nesatricināmu pārliecību.

Tu esi nožēlojams riebeklis, nevis virs! Marks iesau­cās.

Piekrītu, teica de Rokfors, un Malons nolūkojās, kā de Rokfors paceļ pistoli un trīs reizes iešauj Žofrē krūtis. Jau­nais vīrietis sagrīļojās, un de Rokfors vēl iešāva lodi viņam galvā.

Zofre sabruka zeme. No brūcēm plūda asinis. Malons ie­koda lūpā. Viņš neko nevarēja darīt lietas labā.

Marks klupa virsū de Rokforam.

Tas pavērsa pret Marku pistoli.

Marks apstājās.

Viņš man uzbruka abatijā, de Rokfors teica. Uzbru­kums mestram sodāms ar nāvi.

Tas nav darīts piecus gadu simteņus! Marks kliedza.

Viņš bija nodevējs. Nodeva jūs un mani. Viņš nekur ne­der. Spiegam jārēķinās ar šādām sekām. Viņš noteikti zinā­ja, ar ko riskē.

Vai jums ir skaidrs, ar ko riskējat jūs?

Savāds jautājums no cilvēka, kas nogalinājis ordeņa brāli. Arī tāda rīcība sodāma ar nāvi.

Malons saprata, ka tā ir apkārtējiem domāta izrāde. De Rokforam vajadzēja vismaz bridi parādīt, ka ienaidnieks ir viņa varā.

Es darīju to, kas bija jādara, Marks iebilda.

De Rokfors noklikšķināja automātiskās pistoles gaili.

Tāpat darīšu es.

Stefānija nostājās starp abiem vīriešiem, ar augumu aiz­segdama Marku.

Vai jūs nogalināsiet arī mani?

Ja vajadzēs.

Esmu kristiete un neesmu darījusi brāļiem ļaunu.

Tie ir vārdi, dārgā lēdija. Tukši vārdi.

Stefānija izvilka ķēdi ar medaljonu, kas viņai bija ap kaklu.

Jaunava Marija. Viņa allaž ir kopā ar mani.

Malons zināja, ka de Rokfors neiedrošināsies šaut uz Ste­fāniju. Ari viņa nojauta, ka tas ir teātris, un šobrīd parādīja de Rokfora vīriem, ka viņš blefo. De Rokfors nevarēja at­ļauties liekuļot. Viņš saprata, ka vajadzīga drosme stāties pretī pielādētam ierocim.

De Rokfors nolaida pistoli.

Malons metās pie Žofrē. Kāds no vīriem pacēla roku, lai viņu apturētu. Malons iesaucās:

Jūsu vietā es to roku nolaistu!

Lai viņš iet, de Rokfors teica.

Malons piegāja līķim tuvāk. Henriks stāvēja un raudzījās uz mirušo. Viņa seja bija savilkusies sāpēs, un Malons tajā ieraudzīja to, ko nebija redzējis, kopš pazina Torvaldsenu.

Asaras.

Jūs kopā ar mani atgriezīsieties tur, de Rokfors teica Markam, un parādīsiet man, ko atradāt. Pārējie paliks šeit.

Ejiet…

De Rokfors paraustīja plecus un pavērsa pistoles stobru pret Torvaldsenu.

Viņš ir jūds. Cita ticība.

Neuzstājiet! Malons sacīja Markam. Dariet, kā viņš liek. Malons cerēja, ka Marks sapratīs šobrīd jāpiekāpjas.

Labi. Kāpsim lejā, Marks piekrita.

Ari es gribētu iet kopā ar jums, Malons ieteicās.

Nē, sacīja de Rokfors. Tas attiecas tikai uz ordeni. Lai gan es nekad neesmu Nelu uzskatījis par vienu no mums, tomēr viņš devis zvērestu, un ar lo jārēķinās. Turklāt man var noderēt viņa ieteikumi. Savukārt jūs varat sagādāt ne­patikšanas.

Kā jūs zināt, ka tās nesagādās Marks?

Zinu. Citādi jūs visi mirsiet, pirms viņš paspēs izrāp­ties no tās bedres lai ari varbūt esat kristieši.

Marks devās lejā pa trepēm, aiz viņa kāpa de Rokfors. Marks norādīja pa kreisi un pastāstīja par kambari, ko viņi tikko bija atraduši.

De Rokfors ielika pistoli makstī un pavērsa lukturi uz priekšu.

Rādiet ceļu! Un atcerieties, kas notiks, ja radīsies sarež­ģījumi. '

Marks sāka iet uz priekšu, spīdinot savu lukturi. Viņi ap­gāja ap nodevīgo bedri, kur gandrīz bija iekritusi Stefānija.

Atjautīgi, sacīja de Rokfors, to aplūkodams.

Viņi atrada atvērto režģi.

Marks atcerējās Malona brīdinājumu un spēra soļus ļoti piesardzīgi. F.ja kļuva arvien šaurāka, tad spēji pagriezās pa labi. Vēl pēc dažiem soļiem bija ass pagrieziens pa kreisi. Viņš virzījās collu pa collai.

Tad Marks pagriezās pēdējo reizi un apstājās.

Luktura gaismā viņš ieraudzīja aptuveni desmit jardus platu un garu kambari ar augstiem, ieapaļiem griestiem. Kasiapejas minējums, ka apakšzemes velves ierīkojuši romieši, šķita pareizs: Galerija veidoja ideālu glabātavu, un skatie­nam atklājās brīnumaini dārgumi.

Vispirms Marks saskatīja nelielas, krāsainas skulptūras. Vairākas Jaunavas Marijas un Bērna statuetes. Apzeltītas sta­tujas, kas attēloja Mariju sērās pie Jēzus, kurš noņemts no krusta. Eņģeļi. Krūšutēli. Visi salikti rindās pie mugurējās sienas. Tad luktura gaismā zeltaini iemirdzējās taisnstūra lā­des. Dažas bija apdarinātas ar ziloņkaulu, citas izgreznotas ar oniksa un zelta mozaīku, vēl citas laistījās zeltītā un vara spīdumā un bija rotātas ar ģerboņiem un reliģiska rakstura ainām. Visas bija pārāk dārgas, lai būtu paredzētas tikai man­tu turēšanai. Tie bija relikviju šķirsti, izgatavoti svēto atlie­ku glabāšanai. Droši vien, steidzoties pārvest dārglietas šurp, tajos tika salikts viss, ko vien varēja.

Marks dzirdēja, ka de Rokfors noņem mugursomu, un telpu piepeši appludināja spilgti oranža gaisma no lampas, kam strāvu piegādāja baterijas. De Rokfors pasniedza tādu pašu ari Markam.

Šī derēs labāk.

Markam nepatika sadarboties ar šo briesmoni, bet viņš saprata, ka tas vajadzīgs. Viņš paņēma lampu, un abi sāka pētīt visu, kas atradās kambarī.

>5

Apklājiet viņu! Malons teica vienam no brāļiem, no­rādot uz Žofrē.

Ar ko? tas jautāja.

Elektrisko lampu vadi ietīti segā. Varu izmantot to. Malons norādīja uz baznīcas pretējo pusi aiz ugunskura.

Vīrietis īsu bridi apsvēra ierosinājumu, tad sacīja:

Oui. Dariet tā!

Malons lēni aizgāja līdz ģeneratoram un sameklēja segu, visu laiku pārdomādams situāciju. Atgriezies viņš apklāja Žofrē augumu. Trīs sargi bija aizgājuši pie otra ugunskura. Trīs pārējie atradās pie ieejas.

Viņš nebija nodevējs, čukstēja Henriks.

Visi palūkojās uz Torvaldsenu.

Viņš ienāca iekšā viens un pateica, ka de Rokfors ir šeit. Žofrē viņu atveda. Viņam tas bija jādara. Iepriekšējais mestrs licis apsolīt, ka jāpastāsta de Rokforam, tiklīdz būs atrasts Lielais mantojums. Žofrē citādi nevarēja. Viņš nav gribējis to darīt, bet paļāvies uz veco mestru. Viņš teica, lai es izlie­kos, lūdza man piedošanu un sacīja, ka raudzīsies, lai man nenotiek nekas ļauns. Diemžēl es nevarēju viņu nosargāt.

To viņš darīja muļķīgi, teica Kasiopeja.

Varbūt, Torvaldsens sacīja. Taču viņam ārkārtīgi sva­rīgs bija dotais vārds.

Vai viņš zināja, kāpēc par mantojumu vajadzēja stāstīt de Rokforam? Stefānija klusi jautāja.

Viņš tikai teica, ka mestrs paredzējis Marka sadursmi ar de Rokforu. Žofrē uzdevums bija raudzīties, lai viņi sa­stopas.

Marks nav pretinieks tādam kā de Rokfors, Malons sacīja. Markam vajadzīga palīdzība.

Gluži manas domas, Kasiopeja izrunāja tikai ar lūpām vien.

Malonam patika, kā viņai iezibsnījās acis.

Marks pētīja dārgumus. Viņš vēl nekad nebija redzējis tā­du bagātību. Relikviju šķirstos bija sudrabs un zelts gan monētas, gan neapstrādāts metāls. Tur bija zelta dināri, sud­raba drahmas un bizantiešu monētas, saliktas kārtīgās rin­dās. Un dārgakmeņi. Trīs šķirsti bija pilni ar tiem. Neaptve­rams daudzums. Marks redzēja arī vīna kausus un relikviju traukus no ziloņkaula, stikla un sudraba. Dažus rotāja relje­fas figūras un dārgakmeņi. Marks gudroja, kādu svēto at­liekas tur glabājas. Ielūkojies kādā kristāla traukā un izlasī­jis uzrakstu, viņš iesaucās:

De Molē!

De Rokfors pienāca tuvāk.

Traukā atradās nomelnējušu kaulu fragmenti. Markam bi­ja zināms šis nostāsts. Žaks de Molē bija sadedzināts dzīvs uz kādas salas Sēnas upē Parīzes Svētās Dievmātes katedrā­les tuvumā, viņš kliedzis, ka nav vainīgs, un lādējis Filipu Ceturto, kurš vienaldzīgi nolūkojies nāvessoda izpildē. Nak­tī brāļi pārpeldējuši pār upi un izrakņājuši karstos pelnus, tad peldējuši atpakaļ, mutē turēdami pa pusei pārogļotos de Molē kaulus. Nu viņš raudzījās uz šiem kauliem.

De Rokfors pienāca klāt un nomurmināja lūgsnu.

Skat, ko viņi izdarījuši!

Taču Marks saprata vēl ko vairāk.

Tas nozīmē, ka šo vietu kāds apmeklējis pēc tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada. Brāļi droši vien turpināja nākt šurp, līdz visi bija miruši. Par šo vietu zināja pieci. Četrpadsmitā gadsimta vidū viņus, jādomā, paņēma "melnā nāve". Taču noslēpumu viņi neizstāstīja nevienam, un ziņa par šīs velves atrašanās vietu bija zudusi uz mūžīgiem laikiem. Marku pārņēma skumjas.

Viņš pavērsa gaismu pret kambara sienu un ieraudzīja ap­tuveni četrdesmit krucifiksus, kā arī melnkoka statuetes da­žādos st'los, sākot ar romāņu un bizantiešu stilu līdz pat vē­lajai gotikai. Kokgriezumi bija tik smalki, ka tēli gandrīz Šķita elpojam.

Iespaidīgi, sacīja de Rokfors.

Tās bija neaprēķināmas bagātības. Akmens nišas gar divām sienām bija pieblīvētas pilnas. Marks bija sīki pētījis viduslaiku kokgriezumu vēsturi un saturu muzeju krājumos, bet nu viņa priekšā atradās plaša, iespaidīga viduslaiku amatnieku mākslas izstāde.

Labajā pusē uz akmens pjedestāla viņš ieraudzīja milzīga apjoma grāmatu. Apvāks arvien vēl mirdzēja šķiet, tas bi­ja apzeltījums un bija rotāts ar pērlēm. Acīmredzot grā­matu kāds jau bija vēris vajā, jo zem tās atradās sagumzīta pergamenta lapas. Marks pieliecās, apgaismoja sadriskātās lapas un redzēja latīņu burtus. Viņš izlasīja dažus vārdus un saprata, ka tā reiz bijusi inventāra grāmata.

De Rokfors arī to pamanīja.

Kas tas ir?

Grāmatvedības atskaites. Sonjērs droši vien gribējis tās aplūkot, kad atradis šo vietu. Taču ar pergamentu jāapietas uzmanīgi.

Zaglis. Lūk, kas viņš bijis. Parasts zaglis. Viņam nebija tiesību te neko ņemt.

Vai mums ir tiesības?

Tas pieder mums. To atstājis pats de Molē. Viņu piesita pie durvīm kā pie krusta, tomēr viņš neko neizstāstīja. Šeit ir viņa kauli. Tas viss ir mūsu īpašums.

Marka uzmanību piesaistīja daļēji atvērta lāde. Viņš to ap­gaismoja, ieraudzīja pergamenta lapas un lēni vēra vaļā vā­ku. Marks neuzdrošinājās pieskarties lapām, kas bija salik­tas kaudzē, tāpēc nolēma izlasīt, kas rakstīts uz pašas augšējās. Tā bija senā franču valoda. Marks to zināja labi diezgan, lai saprastu, ka tas ir testaments.

Dokumenti, ko glabājis ordenis. Šī lāde droši vien ir pil­na ar trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta testamentiem un aktiem. Viņš pašūpoja galvu. Brāļi līdz pašām beigām rūpējās, lai pienākums būtu izpildīts. Marks pārdomāja var­būtējās iespējas. Ko mēs varam uzzināt no šiem dokumen­tiem?

Tas nav viss, pēkšņi ieteicās dc Rokfors. Te nav grā­matu. Nevienas pašas. Kur ir zināšanas?

Tas, ko jūs redzat, ir viss.

Jūs melojat. Vajag būt vairāk. Kur?

Marks ielūkojās de Rokforam sejā.

Viss ir tepat.

Nekrāpiet mani! Mūsu brāļi paslēpa zināšanas. Jūs to zināt. Filips tās neatrada. Tām jābūt kaut kur šeit. Es redzu pēc jūsu sejas. Ir kaut kas vēl. De Rokfors paņēma pistoli un pielika stobru Markam pie deniņiem.

Pasakiet!

Es drīzāk miršu.

Varbūt gribat, lai mirst jūsu māte? Vai jūsu draugi tur, augšā? Jo viņus es nošaušu vispirms, jums noskatoties, līdz uzzināšu to,'ko gribu zināt.

Marks pārdomāja. Viņš nebaidījās no de Rokfora savā­di, bet bailes viņu nemāca nemaz -, taču viņš pats gribēja uzzināt patiesību. Tēvs bija meklējis ilgus gadus, bet neko netika atradis. Ko mestrs par viņu bija rakstījis mātei? Mar­kam diemžēl nepiemīt apņēmība, kas nepieciešama, lai pabeigtu iesākto cīņu. Blēņas! Līdz tēva meklējumu risinājumam bija tikai daži soļi.

Labi. Nāciet!

Te ir drausmīgi tumšs, Malons teica brālim, kas, li­kās, bija noteicējs. Vai neiebilstat, ka iedarbināsim ģenera­toru un iedegsim lampas?

Mēs gaidām, kad atgriezīsies mestrs.

Viņiem lampas būs vajadzīgas lejā, un, kamēr sakārto­sim aparatūru, paies vairākas minūtes. Jūsu mestrs negribēs gaidīt, kad pieprasīs gaismu. Malons cerēja, ka šis pare­dzējums var iespaidot sarga lēmumu. Vai no tā kāds ļau­nums? Mēs tikai visu sagatavosim.

Labi. Lai iet!

Malons atgriezās pie pārējiem.

Viņš uzķērās. Sākam darboties. Stefānija un Malons paņēma vienu komplektu, bet Henriks un Kasiopeja otru. Katrā no abiem komplektiem ietilpa halogēnlampa uz oran­ža statīva. Ģenerators bija darbināms ar benzīnu. Viņi no­vietoja pa statīvam baznīcas abās pusēs un pavērsa lampas uz augšu. Vadi stiepās līdz altārim, kur atradās ģenerators.

Turpat blakus bija instrumentu soma. Kasiopeja sniedzās pēc tās, bet sargs viņu apturēja.

Man jāsavieno vadi. Šai ierīcei nav kontaktligzdu. Es tikai paņemšu skrūvgriezi.

Sargs minstinājās, tad atkāpās un nolaida pistoli. Kasio­peja iebāza roku somā un lēni izņēma skrūvgriezi. Uguns­kura gaismā viņa savienoja vadus ar ģeneratora kontaktiem.

Pārbaudīsim savienojuma vietas ar lampām, viņa tei­ca Malonam.

Viņi nevērīgā solī piegāja pie pirmā statīva.

Instrumentu somā ir mana bultu pistole, Kasiopeja čukstēja.

Šķiet, tās ir tieši tās jaukās mantiņas, ko izmantojāt Ko­penhāgenā? Malons sacīja, nekustinot lūpas gluži kā vē­derrunātājs.

Tās iedarbojas zibenīgi. Lai izšautu, man vajag tikai da­žas sekundes.

Kasiopeja niekojās ap statīvu.

Cik bultu jums ir?

Viņa izlikās, ka beidz darboties.

Četras.

Abi devās pie otra statīva.

Mums ir seši viesi.

Divi pārējie ir jūsu ziņā.

Viņi apstājās pie otra statīva. Malons izdvesa:

Vajadzēs uz mirkli novērst viņu uzmanību un viņus ap­mulsināt. Man ir kāda ideja.

Kasiopeja izlikās kaut ko darām lampas mugurpusē.

Šķiet, īstais bridis.