DIVDESMIT OTRA NODAĻA

RENNESL E Cl 1Ā TE. 11 •

DEVIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ

Stefānija klaiņoja pa mirušā vira māju.

Tās izskats bija raksturīgs šim apvidum. Stipru, aptēstu baļķu grīdas, griesti ar sijām, akmens kamīns, vienkāršas priežkoka mēbeles. Telpas nebija plašas, bet pilnīgi pietie­kamas divas guļamistabas, darbistaba, vannasistaba, vir­tuve un darbnīca. Larsam arī agrāk bija patikusi kokapstrā­de, un Stefānija ievēroja, ka viņa virpas, kalti, griežņi un grebļi arvien vēl ir te. Visi instrumenti bija salikti uz dēļa, un tos klāja plāna putekļu kārtiņa. Stefanijai mājās joprojām glabājās bļodas, kārbas un svečturi, ko Larss bija izgatavo­jis no vietējiem kokiem.

Laulības laikā viņa vīru šeit bija apmeklējusi tikai dažas reizes. Stefānija un Marks dzīvoja Vašingtonā, tad Atlantā. Larss lielākoties uzturējās Eiropā, pēdējā gadu desmitā viņš dzīvoja Rennā. Nekad viņi nemēģināja ielauzties viens otra teritorijā, neprasījuši atļauju. Lai gan abi ļoti daudzos jautā­jumos nesapratās, tomēr allaž palika savstarpēji laipni. Var­būt pat pārāk laipni, Stefānija daudzkārt tika domājusi.

Viņa vienmēr bija uzskatījusi, ka māju Larss nopircis par pirmās grāmatas honorāru, bet tagad zināja, ka nopirkt to palīdzējis Henriks Torvaldsens. Tas Larsam bija tik rakstu­rīgi. Par naudu viņš nemēdza rūpēties un visu, ko nopelnī­ja, tērēja ceļojumiem un savu ideju īstenošanai, atstājot Stefānijas ziņā pienākumu raudzīties, lai tiek samaksāti rēķini. Viņa tikai nesen bija atmaksājusi aizņēmumu, ar kuru finan­sēja Marka studijas koledžā un universitātē. Dēls vairākas reizes bija piedāvājis, ka parādu saistības uzņemsies pats, se­višķi kopš tā laika, kad viņi atsvešinājās, bet Stefānija vien­mēr atteicās. Vecāku uzdevums bija sniegt bērnam izglītību, un viņa to uztvēra nopietni. Tagad Stefanijai likās, ka var­būt pārāk nopietni.

Vairākus mēnešus pirms Larsa nāves viņi nebija sarunā­jušies viens ar otru. Abu pēdējā tikšanās bija nejauka, viņi atkal bija strīdējušies par naudu, atbildību, ģimeni. Mēģinā­jums aizstāvēt Larsu vakar pie Henrika Torvaldsena bija licies tukšvārdīgs, taču Stefanijai nebija nācis prātā, ka pa­tiesība par viņas un vīra atsvešināšanos kādam ir zināma. Tomēr Torvaldsens acīmredzot to zināja. Varbūt viņi ar Lar­su bijuši tuvi draugi. Diemžēl Stefānija to nekad vairs neuz­zinās. Tā jau allaž bija ar pašnāvību darot galu pašnāv­nieka ciešanām, tā radīja ilgstošas mocības tiem, kuri palika dzīvajos. Stefānija tik ļoti vēlējās atbrīvoties no nelāgās iz­jūtas, kas šķita iemitinājusies pakrūtē. Neveiksmes radītās sāpes tā šīs izjūtas reiz nosaucis kāds rakstnieks. Stefānija tam piekrita.

Beigusi apstaigāt telpas, viņa iegāja darbistabā un apsē­dās pretī Malonam, kas jau kopš pusdienām lasīja Larsa die­nasgrāmatu.

Tavs vīrs bijis pedantiski rūpīgs pētnieks, viņš teica.

Tekstā daudz kas ir noslēpumains. Arī Larss bija ļoti noslēpumains cilvēks.

Malons, šķiet, dzirdēja sarūgtinājumu, kas izskanēja vi­ņas balsī.

Vai gribi man pastāstīt, kāpēc tu jūties atbildīga par to, ka viņš izdarīja pašnāvību?

Stefānija nolēma, ka ļaus Malonam izprašņāt viņu. Viņai bija nepieciešams runāt par to.

Nevarētu teikt, ka es jūtos atbildīga. Gluži vienkārši jū­tu, ka esmu tur iesaistīta. Mēs abi bijām lepni. Arī ietiepīgi. Es strādāju Tieslietu ministrijā, Marks bija jau pieaudzis, mēs runājām, ka jāļauj man darīt, kā es pati vēlos, tāpēc pievēr­sos tam, kas, manuprāt, bija svarīgi. Larss darīja to pašu. Diem­žēl mēs viens otru nenovērtējām.

Pēc tik daudziem gadiem atskatā jau ir viegli runāt. To­reiz to zināt nebija iespējams.

Tur jau tā lieta, Koton. Es esmu šeit. Viņa vairs nav. Stefanijai bija ļoti grūti runāt par sevi, bet tas bija jāizsaka.

Larss bija talantīgs rakstnieks un labs pētnieks. Vai atce­ries, ko stāstīju par Sonjēru un šo pilsētu? Vai interesanti? Ja es būtu par to padomājusi tad, kad Larss vēl bija dzīvs, var­būt viņš joprojām būtu šeit. Stefānija saminstinājās. Viņš bija tik mierīgs cilvēks. Nekad nepacēla balsi. Nekad netei­ca nevienu sliktu vārdu. Viņa ierocis bija klusēšana. Viņš va­rēja staigāt apkārt nedēļām, neizteikdams ne vārda. Tas mani tracināja.

Nu, to es saprotu. Malons pasmaidīja.

Zinu. Mana ātrā daba. Larss ar to tā arī nevarēja sa­mierināties. Beigu beigās mēs nolēmām, ka būs labāk, ja viņš dzīvos savu dzīvi, bet es savējo. Šķirties negribējām ne viens, ne otrs.

Tas skaidri parāda, ko viņš pret tevi izjuta dziļi sirdī.

Es to nesapratu. Zināju vienīgi, ka starp mums ir Marks. Viņš tiecās pie Larsa. Man bija grūti tikt galā ar savām emo­cijām. Larss bija citāds. Un Markam piemita tēva zinātkāre reliģijas jautājumos. Viņi bija tik līdzīgi. Mans dēls izvēlējās tēvu un atraidīja mani, bet es pati to panācu. Torvaldsenam bija taisnība. Darbs man padevās izcili, bet es galīgi nepratu tikt galā ar savu dzīvi. Pirms Marks gāja bojā, es ar viņu ne­biju runājusi trīs gadus. Šīs patiesības apjauta un sāpes sa­trieca Stefāniju. Vai vari iedomāties, Koton? Mēs ar dēlu trīs gadus nebijām viens otram pateikuši ne vārda.

Kā radās tāda atsvešinātība?

Marks nostājās tēva pusē, tāpēc es nošķīros savā dzī­vē, bet viņi viņējā. Marks dzīvoja Francijā. Es paliku Ame­rikā. Pēc laiciņa jau vairs nebija grūti nelikties ne zinis par viņu. Neļauj, ka tā notiek ar tevi un Gēriju! Dari savu dar­bu, bet nepieļauj to!

Es esmu pārcēlies uz dzīvi četrus tūkstošus jūdžu attā­lumā no viņa.

Tavs dēls dievina tevi. Tām jūdzēm nav lielas nozīmes.

Esmu daudz domājis, vai rīkojos pareizi.

Tev jādzīvo sava dzīve, Koton. Jāiet savs ceļš. Šķiet, dēls ciena tavu izvēli, lai gan ir vēl pavisam jauns. Mans bija daudz vecāks un daudz skarbāks pret mani.

Malons paraudzījās pulkstenī.

Saule norietējusi jau pirms divdesmit minūtēm. Gandrīz īstais laiks.

Kad tu pirmo reizi pamanīji, ka mums seko?

Tūlīt pēc tam, kad atbraucām. Tie bija divi vīrieši. Abi līdzinājās tiem no katedrāles. Viņi sekoja mums kapsētā, tad pa pilsētu. Tagad viņi ir tur, ārā.

Vai viņi nenāks te, iekšā?

Malons papurināja galvu.

Viņi tikai novēro.

Tagad saprotu, kāpēc tu aizgāji no Magelāna nodaļas. Spriedze. Tas ir grūti. Nekad nedrīkst zaudēt modrību. Tev Kopenhāgenā bija taisnība. Es nezinu, kas ir aģenta darbs.

Man grūtības radās tad, kad tā pacilātībai līdzīgā trauk­sme sāka iepatikties. Tieši tad var draudēt nāve.

Mēs pārējie dzīvojam relatīvā drošībā. Taču kā ju­ties tu, zinādams, ka izseko ikvienu tavu soli, ka grib tevi nogalināt? Tagad es saprotu, ka tu biji pārmocījies. Galu galā tev vajadzēja rast kādu glābiņu.

Treniņš palīdz pārvarēt bailes. Cilvēks iemācās tikt galā ar nedrošības izjūtu. Taču tu nekad to neesi mācījusies. Ma­lons pasmaidīja. Tu esi tikai priekšniece.

Ceru, tu atceries, ka nebiju nodomājusi iesaistīt tevi šajā pasākumā.

Tu to pateici ļoti skaidri.

Tomēr es priecājos, ka esi šeit.

-Šo iespeju es nebūtu laidis garām ne par kādiem pasau­les labumiem.

Stefānija smaidīja.

Tu man biji pats labākais aģents.

Biju tikai pats veiksmīgākais. Un man pietika veselā sa­prāta.

Pēters Hansens un Ernsts Skovils ir noslepkavoti. Stefānija brītiņu klusēja, tad izteica domu, kurai bija sākusi ti­cēt. Varbūt Larss arī. Tas vīrietis katedrālē gribēja, lai es to zinu. Lika man netieši noprast.

Loģiski to ir grūti pamatot.

Zinu. Nav pierādījumu. Taču man ir tāda nojauta. Es gan neesmu aģente, bet esmu sākusi uzticēties savām nojau­tām. No otras puses, nevar izdarīt secinājumus, balstoties uz pieņēmumiem. Jāiegūst fakti. Šī lieta ir Joti dīvaina.

Bez šaubām, ļoti dīvaina. Tempļa bruņinieki. Noslēpu­maini uzraksti uz kapakmeņiem. Priesteri, kas atrod nozu­dušas bagātības.

Stefānija pameta skatienu uz Marka fotogrāfiju, kas atra­dās uz mazā galdiņa. Viņš bija nofotografēts dažus mēnešus pirms nāves. Jaunā vīrieša dzīvīgie vaibsti tik ļoti līdzinājās Larsam. Tāds pats šķelts zods, mirdzošas acis un tumsnēja āda. Kā gan viņa bija pieļāvusi, ka viņu attiecības kļūst tik sliktas?

Savādi, ka fotogrāfija ir šeit, Malons ieteicās, redzē­dams, uz ko Stefānija raugās.

Es to noliku pēdējo reizi, kad šeit biju. Pirms pieciem gadiem. Pavisam drīz pēc tās nelaimes lavīnā. Grūti bija ticēt, ka viņas vienīgais bērns jau piecus gadus ir miris. Bēr­ni nedrīkst mirt, domājot, ka vecāki viņus nav mīlējuši. Vīrs, no kura Stefānija bija atsvešinājusies, gulēja kapā, bet Marku bija dziļi aprakuši Pireneju sniegi trīsdesmit jūdzes uz dien­vidiem no šejienes. Man ar to jātiek galā, Stefānija dre­bošā balsī čukstēja, skatoties fotoattēlā.

Es joprojām nezinu, kas tas ir.

Arī Stefanijai tas nebija skaidrs.

Malons pacēla augšup dienasgrāmatu.

Vismaz mēs zinām, kur Aviņonā atrast Kleridonu, kas minēts vēstulē Ernstam Skovilam. Viņu sauc Ruā Kleridons. Dienasgrāmatā ir adrese un apzīmējums. Larss un viņš biju­ši draugi.

Nezināju, ka tu to atradīsi.

Vai es vēl kaut ko esmu palaidis garām?

Grūti pateikt, kas ir svarīgs. Tur daudz kas rakstīts.

Tev jābeidz melot man.

Stefānija rājienu bija gaidījusi.

Zinu. ,

Es nevaru tev palīdzēt, ja tu kaut ko slēp.

Viņa to saprata.

Ko tu vari teikt par trūkstošajām lapām, kas tika atsū­tītas Skovilam? Vai tur kaut kas ir?

To man pasaki tu. Malons iedeva viņai astoņas lapas. Stefanijai likās, ka tas palīdzēs novērst domas no Larsa un Marka, tāpēc viņa pārlasīja ar roku rakstīto tekstu. Lie­lākoties tur nekā īpaša nebija, taču, lasot pāris vietu, viņai

sažņaudzās sirds. /

… Sonjērs neapšaubāmi rūpējās par savu mīļāko. Viņa pārnāca dzīvot pie Sonjēra, kad viņas ģimene ieradās Rennā. Viņas tēvs un brālis bija prasmīgi amatnieki, un viņas māte aprūpēja draudzes priestera māju. 7ās bija tūkstoš astoņi simti deviņdesmit otrajā gadā, gadu pēc tam, kad Sonjērs daudz ko bija atra­dis. Kad viņas ģimene pārcēlās uz dzīvi citur, lai strā­dātu tuvējā fabrikā, viņa palika pie Sonjēra līdz pat viņa nāvei divdesmit gadus vēlāk. Kopš kāda laika Son­jērs dokumentāri nodeva viņas īpašumā visu, ko iegā­dājās, tādējādi apliecinot, ka uzticas viņai. Viņa bija Sotijēratn bezgala uzticīga un glabāja viņa noslēpu­mu trīsdesmit sešus gadus pēc viņa nāves. Es apskau­žu Sonjēru. Viņš pazina sievietes atdevīgo mīlestību un atbildēja tai ar pilnīgu paļāvību un cieņu. Cik zi­nāms, viņš bijis ciets vīrs, kam grūti izpatikt, vīrs, kas tiecies paveikt ko tādu, lai ļaudis viņu atcerētos. Viņa atstātais mantojums ir krāšņā Marijas Magda­lēnas baznīca. Nekur nav minēts, ka viņa mīļāka kaut reizi iebildusi pret to, ko viņš dara. Visur rakstīts, ka viņa veltījusi sevi viņam un atbalstījusi savu labvēli it visās iecerēs. Droši vien viņiem dažreiz bija nesa­skaņas, tomēr viņa palika Sonjēram uzticīga līdz pat viņa pēdējai stundiņai un pēc tam vēl gandrīz četrus gadu desmitus. Par uzticību daudz ko varētu teikt. Vīrietis var paveikt brīnumus, ja sieviete, kuru viņš mīl, atbalsta viņu, lai arī varbūt domā, ka tas, ko viņš dara, nav visai gudri. Sonjēra mīļākā noteikti ne vie­nu reizi vien šūpoja galvu, noraugoties viņa šķietami bezjēdzīgajos darbos. Tiem laikiem smieklīga bija gan villa "Betānija", gan Magdalēnas tornis. Taču viņa nekad necentās atvēsināt abata degsmi. Viņa rūpējās

par Sonjēru, jaujot viņam būt tādam, kāds viņš gri­bēja būt, un iznākumu var skatīt tie tūkstoši, kuri katru gadu brauc uz Rennu. Tāds ir Sonjēra atstātais mantojums. Viņai jāpateicas par to, ka tas joprojām eksistē.

Kāpēc tu devi man to lasīt? Stefānija jautāja Malonam, kad bija beigusi.

Tev vajadzēja izlasīt.

No kurienes radās visi tie rēgi? Varbūt Rennes-le-Chāteau nebija nekādu dārgumu, taču šajā vietā perinājās ļauni gari, kas gribēja viņu mocīt.

Kad saņēmu dienasgrāmatu un lasīju to, sapratu, ka esmu bijusi netaisna pret Larsu un Marku. Viņi ticēja tam, ko mek­lēja, gluži tāpat kā es ticēju savam darbam. Marks mēdza teikt, ka es pret visu izturoties noraidoši. Stefānija pieklu­sa, cerot, ka mirušo gari klausās. Kad izlasīju dienasgrā­matu, sapratu, ka man nav bijusi taisnība. Lai ko meklēja Larss, viņam tas bija svarīgi, tāpēc vajadzēja, lai tas būtu sva­rīgi arī man. Tieši tāpēc es braucu šurp, Koton. Esmu to vi­ņiem parādā. Stefānija palūkojās uz Malonu ar nogurušu skatienu. Dievs zina, ka esmu parādā. Es tikai nezināju, ka likmes būs tik augstas.

Viņš atkal paraudzījās pulkstenī, tad palūkojās uz tumša­jiem logiem.

Laiks noskaidrot, cik augstas tās ir. Vai tu varēsi palikt

te?

Stefānija saņēmās un pamāja.

Sākšu kaut ko darīt. Tu ķeries pie tā, kas jādara tev.

Загрузка...