Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA

Malons bija gaidījis, ka parādīsies sieviete, bet šī nebija sievietes balss. Viņš sniedzās pēc pistoles.

Nekustieties, mister Malon! Uz jums notēmēti ieroči.

Vīrietis no katedrāles, sacīja Stefānija.

Es jau teicu, ka mēs tiksimies vēlreiz. Un arī jūs, monsieur Kleridon. Psihiatriskajā slimnīcā jūs netēlojāt visai pār­liecinoši. Vājprātīgs? Nav tiesa.

Malons centās tumsā kaut ko saskatīt. Telpa bija tik liela, ka grūti bija pateikt, no kuras puses nāk skaņas. Tomēr bei­dzot viņš pamanīja cilvēkus, kuri stāvēja augstāk par viņiem blakus grāmatplauktiem pie koka margām.

Viņš saskaitīja četrus.

Jūsu zināšanas ir iespaidīgas, monsieur Kleridon. Seci­nājumi par kapakmeni šķiet loģiski. Vienmēr esmu uzskatī­jis, ka no šiem gravējumiem var daudz uzzināt. Ari es esmu bijis te jau agrāk un rakņājies pa plauktiem. Tik grūti pūliņi. Tik daudz, ko pētīt. Atzinīgi vērtēju faktu, ka esat sašauri­nājis pētījumu loku. "Lasi Caridad likumus." Kas gan to būtu domājis?

Kleridons pārmeta krustu, un Malons pamanīja viņa ska­tienā bailes.

Lai Dievs mūs sargā!

Ko nu, monsieur Kleridon, neredzamā vīrieša balss tei­ca. Vai patiešam vajag vērsties pie debesu spēkiem?

Jūs esat tā Kunga karotāji. Kleridonam drebēja balss.

Kāpēc jūs tā domājat?

Kas gan cits jūs varētu būt?

Varbūt esam no policijas? Nē. Tam jūs neticētu. Varbūt esam piedzīvojumu meklētāji pētnieki, tāpat kā jūs. Tomēr ne. Tātad vienkāršības labad teiksim, ka esam Viņa karotāji. Kā jūs trīs varat palīdzēt mums?

Neviens neatbildēja.

Misis Nelai ir vira dienasgrāmata un tā grāmata no iz­soles. Viņa dos mums tās.

Ne velna! Stefānija nošņācās.

Lietus troksni pārskanēja paukšķis, it kā būtu pllsis ba­lons, un pavisam tuvu Stefanijai no galda virsas atlēca lode.

Nepareiza atbilde, balss sacīja.

Atdod tās viņam! teica Malons.

Stefānija nikni paskatījās uz viņu.

Nākamo lodi viņš raidīs uz tevi.

Kā jūs zināt? balss jautāja.

Tā darītu es.

Klusi smiekli.

Man jūs patīkat, mister Malon. Jūs esat profesionālis.

Stefānija izņēma no pleca somas abas grāmatas.

Pasviediet tās starp plauktiem uz durvju pusi! teica balss.

Viņa paklausīja.

Parādījās tumšs stāvs un paņēma tās.

Malons klusībā aprēķināja, ka arhīvā viņu tagad ir vis­maz pieci. Viņa pistole bija aizbāzta aiz jostas zem žaketes. Diemžēl to nebija iespējams dabūt rokā, jo viens no viņiem izšautu ātrāk. Turklāt aptverē bija vairs tikai trīs patronas.

Misis Nela, jūsu vīram izdevās apkopot daudzus fak­tus, un viņa secinājumi par trūkstošajiem elementiem visu­mā bija pareizi. Viņam bija vērā ņemamas prāta spējas.

Ko jūs gribat panākt? jautāja Malons. Es šajos noti­kumos iesaistījos tikai pirms pāris dienām.

Taisnīgumu, mister Malon.

Vai bija nepieciešams nogalināt vecu vīru Remies-le-Chateau, lai panāktu taisnīgumu? Malons domāja, ka varbūt izdotos slepus izvilkt pistoli.

Kuru tad?

Ernstu Skovilu. Viņš strādāja kopā ar Larsu Nelu. Jūs taču to zināt?

Mister Malon, gada laikā pēc atvaļināšanās jūsu pras­me, šķiet, notrulinājusies. Varbūt tad, kad vēl strādājāt, iz­jautāšana jums padevās labāk.

Tagad jums ir dienasgrāmata un grāmata. Varbūt do­sieties projām?

Man vajadzīga tā litogrāfija. Monsieur Kleridon, esiet tik laipns un iedodiet to manam biedram tur, galda pretējā pusē.

Kleridons acīm redzami negribēja to darīt.

Atkal kluss šāviena plīkšķis, un lode ieurbās galda vir­smā.

Man nepatīk atkārtot, ko esmu teicis.

Malons paņēma zīmējumu un pasniedza Kleridonam.

Dariet, kā viņš liek!

Kleridons ar drebošu roku to paņēma un spēra dažus so­ļus viņpus spuldzes gaismas apļa. Atskanēja apdullinošs pēr­kona grāviens, satricinot sienas. Lietus sāka gāzt vēl stip­rāk.

Tad atskanēja vēl kāds blīkšķis.

Šāviens.

Pašķīstot dzirkstelēm, sasprāga lampa.

De Rokfors dzirdēja šāvienu un ieraudzīja arī zibsni ņo pistoles stobra netālu no arhīva durvīm. Nolādēts! Te bija ieradies vēl kāds.

Telpa iegrima tumsā.

Kustieties! viņš uzkliedza saviem vīriem uz otrā stā­va platformas un cerēja, ka viņi zina, kā jārīkojas.

Malons saprata, ka spuldzi kāds sašāvis tīši. Tā sieviete. Viņa bija atradusi veidu, kā iekļūt iekšā.

Melnajā tumsā Malons satvēra Stefāniju un norāva sev blakus uz grīdas. Viņš cerēja, ka šāviens pārsteidzis arī vī­riešus, kuri atradās augšā.

Viņš izvilka pistoli.

Vēl divi šāvieni no lejas, un tie tur, augšā, laidās bēgt. Uz koka platformas dunēja steidzīgi soļi. Malonu vairāk uz­trauca vīrietis, kurš atradās netālu no galda, bet no tās pu­ses vairs nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Arī Kleri­dons nebija manāms.

Skriešana mitējās.

Lai kas jūs esat, atskanēja vīrieša balss, vai vajadzēja iejaukties?

Es varētu jautāt to pašu, sieviete vienaldzīgā tonī no­teica.

Šī nav jūsu darīšana.

Nepiekrītu.

Jūs Kopenhāgenā uzbrukāt diviem maniem brāļiem.

Teiksim tā es apturēju jūsu uzbrukumu.

Par to jūs saņemsiet sodu.

Mēģiniet dabūt mani rokā!

Apturiet viņu! vīrietis iesaucās.

Augšā pazibēja melni stāvi. Malonam acis jau bija apra­dušas ar tumsu, un platformas tālākajā galā viņš varēja sa­skatīt kāpnes.

Viņš iedeva Stefanijai pistoli.

Paliec šeit!

Kur tu iesi?

Atlīdzināt par pakalpojumu.

Malons pietupās un rāpus līda uz priekšu starp plauk­tiem. Tikko viens no vīriešiem nolēca no pēdējā pakāpiena, Malons saķēra un nogāza viņu zemē. Vīrietis bija aptuveni tādā pašā augumā kā "Sarkanā jaka", bet šoreiz Malons bija gatavs rīkoties. Iegrūdis celi vīrietim pakrūtē, Malons ar dūri spēcīgi iesita viņam pa skaustu.

Vīrietis saļima un nekustējās.

Malons vērīgi lūkojās tumsā. Vairākas ejas tālāk viņš iz­dzirdēja skrejošu soļu troksni.

Nē. Lūdzu, laidiet mani!

Kleridons.

De Rokfors devās tieši uz durvīm, kas veda ārā no arhī­viem. Viņš nokāpa lejā no platformas un saprata, ka sieviete gribēs steigšus atkāpties, taču viņas iespējas bija ierobežo­tas. Zālei bija tikai vienas durvis. Vēl varēja tikt ārā caur pār­ziņa kabinetu. Taču vīrs, ko de Rokfors tur bija norīkojis, nupat pa radio paziņoja, ka tur neviena nav.

Tagad viņš zināja, ka tā ir sieviete, kas traucējusi viņam Kopenhāgenā un droši vien ari iepriekšējā naktī Rennes-leChāteau. Šī apjauta lika de Rokforam sasparoties. Vajadzēja noskaidrot, kas viņa ir.

Arhīva durvis atvērās un atkal aizvērās. Gaismas staru kūlī, kas ielauzās telpā no gaiteņa, de Rokfors pamanīja kā­du augumu nekustīgi guļam starp plauktiem. Viņš metās turp un atrada kādu no saviem padotajiem bez samaņas skausta ādā bija iedūrusies maza bulta. Tas bija brālis, kurš arhīva pirmajā stāvā bija paņēmis no viņiem dienasgrāmatu, grāmatu un litogrāfiju.

Un tās bija nozudušas.

Nolādēts!

Dariet, kā es liku! de Rokfors uzsauca atlikušajiem vī­riem.

Tad viņš brāzās uz durvīm.

/

Malons dzirdēja vīrieša rīkojumu un nolēma atgriezties pie Stefānijas. Viņš nezināja, ko tie vīri nodomājuši darīt, bet nojauta, ka tas attiecas uz viņiem un nevar būt nekas labs.

Tāpat pustupus viņš devās atpakaļ pie galda.

Stefānija, Malons izdvesa.

Šeit, Koton.

Malons klusi pielīda viņai tuvāk. Tagad varēja dzirdēt ti­kai lietus šalkas.

Jābūt kādam citam ceļam, kā tikt no šejienes ārā, viņa tumsā čukstēja.

Malons paņēma no Stefānijas pistoli.

Kāds izgāja pa durv,īm. Varbūt tā sieviete. Es redzēju tikai ēnu. Pārējie noteikti mēģinājuši dabūt rokā Kleridonu un aizgājuši pa citu izeju.

Durvis atvērās atkal.

Tagad tas ir viņš, Malons teica.

Viņi piecēlās un metās cauri arhīva telpai uz durvīm. Tur Malons brītiņu pakavējās, bet, neko nemanīdams un nedzir­dēdams, gāja ārā.

*

De Rokfors pamanīja sievieti skrienam pa garo galeriju. Viņa pacirtās atpakaļ un, nepalēninot soli, izšāva.

Viņš pieplaka pie grīdas, un sieviete nozuda aiz stūra.

Piecēlies de Rokfors skrēja atkal. Pirms sieviete izšāva, viņš bija pamanījis, ka viņai ir abas grāmatas.

Sievieti vajadzēja apturēt.

Malons pamanīja, ka piecdesmit pēdu attālumā ap stūri nogriežas melnās biksēs un melnā svīterī tērpies vīrietis ar pistoli rokā.

Tas kļūst interesanti, viņš teica.

Abi sāka skriet.

*

De Rokfors turpināja vajāt sievieti. Viņa noteikti centās izkļūt no pils un, šķiet, labi zināja telpu izvietojumu. Ik reizi viņa izvēlējās pareizo pagriezienu. Sieviete izveicīgi bija da­būjusi to, pēc kā ieradusies, tāpēc jāpieņem, ka izkļūšanu viņa rūpīgi pārdomājusi.

Pa vēl kādu portālu viņš nokļuva zālē ar krustveidā vel­vētiem griestiem. Sieviete jau bija zāles tālākajā galā un no­griezās ap stūri. De Rokfors skrēja turp un ieraudzīja platas akmens kāpnes, kas veda lejup. Lielās goda kāpnes. Kād­reiz tās klāja Persijā austi kāpņu paklāji, uz sienām bija fres­kas, un kāpnes, ko sadalīja kaltas dzelzs vārti, veda uz ma­jestātiskajām pāvesta ceremonijām. Tagad kāpņu laukumiņi un sienas bija kaili. Apakšā, trīsdesmit jardus zemāk, valdī­ja pilnīga tumsa. De Rokfors zināja, ka tur ir durvis, pa ku­rām var nokļūt pagalmā. Viņš dzirdēja sievietes soļus, bet nevarēja saskatīt viņas stāvu.

Tāpēc viņš gluži vienkārši šāva.

Desmit reizes pēc kārtas.

Malons dzirdēja skaņu, kas atgādināja āmura sitienus. Klusināti šāvieni cits pēc cita.

Desmit pēdu attālumā no viņa atradās durvis, un tagad Malons tuvojās tām lēnākā gaitā.

Piķa melnajā tumsā kāpņu lejasgalā iečīkstējās eņģes. De Rokfors saprata, ka sieviete ver vaļā durvis. Lietus šalkoņa un vēja auri kļuva skaļāki. Acīmredzot viņš, šaujot uz labu laimi, nebija trāpījis. Viņa gāja projām no pils. Tad de Rok­fors aiz muguras saklausīja soļus un ierunājās mikrofonā, kas bija piestiprināts pie krekla.

Vai jums ir tas, ko man vajag?

Jā, ir, atskanēja atbilde.

Esmu konklāvā galerijā. Misters Malons un misis Nela ir aiz manis. Tieciet galā ar viņiem!

De Rokfors metās lejā pa kāpnēm.

Malons redzēja, ka vīrietis melnajā svīterī izskrien ārā no plašās zāles viņiem priekšā. Malons, turēdams rokā pistoli, skrēja viņam nopakaļ, bet Stefānija sekoja.

No citiem telpas portāliem parādījās trīs bruņoti vīri un aizšķērsoja viņiem ceļu.

Malons un Stefānija apstājās.

Lūdzu, nometiet pistoli! teica viens no vīriem. Malons nekā nevarēja novākt visus uzreiz, jo tie paspētu nošaut vai nu viņu, vai Stefāniju, vai abus. Tāpēc viņš izlai­da pistoli no rokas, un tā blarkšķēdama nokrita uz grīdas. Trīs vīrieši nāca tuvāk.

Ko lai mēs tagad darām? Stefānija jautāja.

Varbūt vari kaut ko ieteikt.

Jūs nevarat neko, ieteicās kāds cits. Malons un Stefānija stāvēja.

Pagrieziet muguru! atskanēja pavēle.

Malons skatījās uz Stefāniju. Viņam šad tad bija gadījies nokļūt šādās saspringtās situācijās. Pat ja izdotos notriekt vienu vai divus, tomēr vīri bija trīs un visi bruņoti.

Dobjš būkšķis, Stefānija iekliedzās un sabruka uz grīdas. Malons nepaspēja mesties viņai klāt. Viņš sajuta sitienu pa galvu, un pasaule izgaisa.

*

De Rokfors sekoja sievietei, kas, pārjoņojusi pāri tukša­jam pils laukumam, turpināja skriet pa Aviņonas ielām, ku­rās neredzēja nevienu cilvēku. Siltais lietus gāza kā ar strau­mēm. Debesis piepeši pavērās tās pāršķēla milzīga zibens šautra, uz mirkli pārraujot tumsas plīvuru. Tūlīt pat nodār­dēja pērkons.

Ēkas palika aiz muguras, un viņi tuvojās upei.

De Rokfors zināja, ka pāri upei stiepjas St. Benezet tilts. Viņš ieraudzīja, ka sieviete dodas tieši uz ieeju tiltā. Ko viņa dara? Kāpēc viņa skrien turp? Lai nu kā, de Rokforam bija jāseko. Viņas rokās bija tas, pēc kā viņš bija ieradies, un viņš negrasījās braukt no Aviņonas projām bez grāmatas un Nela dienasgrāmatas, lai gan ar bažām nodomāja, ko tām būs no­darījis lietus. De Rokforam mati bija slapji un pilēja, apģērbs izmircis līdz ādai.

Desmit metrus viņam priekšā nozibsnīja uguns no ieroča stobra sieviete šāva pa durvīm, kas veda uz tiltu.

Viņa nozuda ēkā.

De Rokfors pieskrēja pie durvīm un uzmanīgi palūkojās iekšā. Labajā pusē atradās biļešu kase. Kreisajā pusē daži suvenīru kioski. Uz tiltu veda trīs turniketi. Tilts, kuram trū­ka dažu laidumu, sen jau kalpoja vienīgi kā tūristu apskates objekts.

Nu sieviete atradās divdesmit metrus viņam priekšā, viņa skrēja pa tiltu uz upes vidu.

Tad viņa nozuda.

De Rokfors metās uz priekšu un, pārlēcis pāri turniketiem, sekoja.

Otrā pilona galā atradās gotiska kapela. Viņš zināja, ka tā ir Saint-Nicholas kapela. Kādreiz tur glabājās svētā Benezē mirstīgās atliekas, jo tieši šo svēto uzskatīja par tilta aiz­bildni. Taču revolūcijas laikā tās gāja zudībā, un palika vie­nīgi kapela, kuras augšdaļa bija būvēta gotiskajā, bet apakš­daļa romāņu stilā. Tieši tur bija nozudusi sieviete devusies lejup pa akmens kāpnēm.

Atkal noplaiksnīja zibens.

De Rokfors izslaucīja no acīm lietusūdeni un apstājās uz augšējā kāpņu laukumiņa.

Tad viņš sievieti ieraudzīja.

Nevis lejā, bet atkal uz tilta, un viņa brāzās uz ceturtā laiduma galu tas nozīmēja, ka viņa nokļūs līdz Ronas vi­dusdaļai, bet tālāk netiks, jo tilta laidumi upes pretējā pusē bija sagruvuši pirms trīssimt gadiem. Acīmredzot viņa bija izmantojusi kāpnes, lai nozustu viņa skatienam un varbūtē­jam šāvienam.

De Rokfors ap kapelu metās viņai pakaļ.

Viņš negribēja šaut. Sieviete viņam bija vajadzīga dzīva. Vēl jo svarīgāk, ka viņam vajadzēja to, kas bija pie viņas. Tāpēc viņš raidīja šāvienu pa kreisi no sievietes viņai pie kājām.

Viņa apstājās un pagriezās pret de Rokforu.

Viņš nolaida pistoles stobru uz leju un skrēja turp.

Sieviete stāvēja pie ceturtā laiduma gala, aiz viņas bija ti­kai tumsa un ūdens. Gaisu satricināja pērkona grāviens. Me­žonīgi brāzmoja vējš. Lietus pātagoja de Rokfora seju.

Kas jūs esat? viņš jautāja.

Sieviete bija ģērbusies melnā, pieguļošā kombinezonā. Vi­ņas augums bija slaids un muskuļains, galvu sedza kapuce, bija redzama tikai sejas tumšā āda. Kreisajā rokā viņai bija pistole, bet labajā plastmasas maisiņš. Viņa izstiepa roku un pārlika, maisiņu pār tilta margām.

Nepārsteidzieties! viņa teica.

Es varu jūs gluži vienkārši nošaut.

Jūs to nedarīsiet divu iemeslu dēļ.

Es klausos.

Pirmkārt, maisiņš iekritīs upē, un tas, ko jūs patiešām gribat dabūt, būs zudis. Otrkārt, es esmu kristiete. Jūs ne­nogalināt kristiešus.

Kā jūs zināt, ko es daru un ko ne?

Jūs esat Tempļa ordeņa bruņinieks, tāpat kā tie pārējie. Jūs esat zvērējis nedarīt ļaunu kristiešiem.

Man nebija ne jausmas, ka jūs esat kristiete.

Tad paliksim pie pirmā iemesla. Ja nošausiet mani, grā­matas aizpeldēs pa Ronu. Tās aiznesīs straume.

Acīmredzot mēs tiecamies iegūt vienu un to pašu.

Jūs esat apķērīgs.

Sieviete turēja maisiņu virs ūdens, bet de Rokfors prāto­ja, kur vislabāk tēmēt, tomēr viņai bija taisnība maisiņš no­zustu daudz ātrāk, nekā viņš paspētu pārvarēt desmit pēdu attālumu, kas abus šķīra.

Šķiet, ka rezultāts neizšķirts, viņš teica.

Es tā neteiktu.

Sieviete palaida maisiņu vaļā, un tas nozuda melnajā tum­sā. Izmantodama pārsteigumu, viņa pacēla ieroci un šāva, bet de Rokfors parāvās pa kreisi un nokrita uz slapjā ak­mens. Notrausis lietus lāses no sejas, viņš ieraudzīja, ka sie­viete pārlec pāri margām. Pielēcis kājās, viņš skrēja turp, do­mādams ieraudzīt apakšā Ronu, taču tur aptuveni astoņas pēdas zemāk bija akmens platforma, daļa no pilona, kas bal­stīja tilta ārējo arku. Viņš redzēja, ka sieviete paķer maisiņu un nozūd zem tilta.

De Rokfors vilcinājās tikai īsu brīdi, tad lēca un noturē­jās kājās, bet no trieciena iesāpējās potītes.

Ierēcās motors, un de Rokfors redzēja, ka no tilta apak­šas tālākajā galā izšaujas motorlaiva un aizjoņo projām uz ziemeļu pusi. Viņš pacēla pistoli, grasīdamies šaut, bet ie­raudzīja, ka laivā nozibsni uguns no ieroča stobra sievie­te šāva.

De Rokfors pieplaka pie slapjā akmens.

Motorlaiva nozuda skatienam.

Kas tā draņķe bija? Viņa zināja, ka viņš pieder pie Tempļa ordeņa, lai gan nezināja viņa amatu. Turklāt viņa noteikti saprata, cik nozīmīga ir grāmata un dienasgrāmata. Vēl sva­rīgāk bija tas, ka sieviete acīmredzot zināja visas viņa gai­tas.

Viņš piecēlās un, slēpjoties no lietus, pagāja zem tilta, kur sieviete bija piesējusi motorlaivu. Viņa bija izplānojusi gud­ru bēgšanas paņēmienu. De Rokfors jau gribēja kāpt augšā pa dzelzs kāpnēm, kas bija piestiprinātas tilta ārpusē, kad tumsā kaut ko pamanīja.

Viņš pieliecās.

Zem pārejas uz slapjā akmens gulēja grāmata.

De Rokfors to pacēla un centās saskatīt burtus. Beidzot viņam izdevās dažus vārdus izlasīt.

Larsa Nela dienasgrāmata.

Steigā bēgot, sieviete to bija pazaudējusi.

Viņš smaidīja.

Tagad viņam piederēja daļa no mīklas risinājuma ne jau viss, bet varbūt diezgan, un viņam bija skaidrs, kā uzzināt atlikušo.