Tempļa ordeņa mantojums

OTRA NODAĻA

Stefānija jutās satriekta. Pēc divdesmit sešiem Tieslietu ministrijā nostrādātajiem gadiem, kur piecpadsmit pēdējos gadus viņa vadīja Magelāna nodaļu, viņa bija iemācījusies sa­prast ja kāds objekts stāv uz četrām kājām, ja tam ir snu­ķis un lielas, nokarenas ausis, tas ir zilonis. Lai to apjēgtu, zilonim nav jāpiekarina plāksnīte ar uzrakstu. Tikpat skaidrs bija tas, ka vīrietis sarkanajā jakā nav bijis parasts zaglis.

Viņš bija gluži kas cits.

Un tas nozīmēja, ka par Stefānijas darījumiem kāds zina.

Viņa bija redzējusi, kā zaglis krīt no torņa, šī bija pirmā reize, kad viņa pati savām acīm skatīja nāvi. Ilgus gadus vi­ņa bija dzirdējusi savus aģentus runājam par to, taču lasīt ziņojumu par nāvi un redzēt kādu mirstam bija kā diena pret nakti. Cilvēka ķermenis bija atsities pret bruģi ar šķebinošu būkšķi. Vai viņš nolēca pats? Vai Malons viņu nogrūda? Vai tur notika kautiņš? Vai viņš kaut ko teica pirms kritiena?

Stefānija bija atbraukusi uz Dāniju viena vienīga iemesla dēļ un nolēmusi pie viena apciemot Malonu. Pirms dau­dziem gadiem viņš bija viens no tiem divpadsmit, kurus Stefānija pašā sākumā izvēlējās darbam Magelāna nodaļā. Viņa bija pazinusi Malona tēvu, vērojusi, cik stabili karjerā uz priekšu virzās dēls, un priecājusies, kad viņš pieņēma viņas darba piedāvājumu un, atstājis ģenerālprokurora amatu Jūras kara spēkos, pārnāca uz Tieslietu ministriju. Beigu beigās viņš kļuva par Stefānijas vislabāko aģentu, un viņa nobēdā­jās, kad Malons pagājušajā gadā nolēma atvaļināties.

Kopš tā laika Stefānija viņu nebija sastapusi, lai gan abi dažas reizes bija runājušies pa tālruni. Kad viņš dzinās pa­kaļ zaglim, Stefānija ievēroja, ka Malona staltais augums ar­vien vēl ir spēcīgs un muskuļains, biezie, viļņainie mati nav zaudējuši gaišo, dzeltenbrūno toni, ko viņa labi atcerējās un kas līdzinājās pilsētas seno akmens celtņu krāsai. Viņš pie Stefānijas bija strādājis aptuveni divpadsmit gadus, allaž bijis godīgs un patstāvīgs, tāpēc bija labs aģents, kuram viņa varēja uzticēties, taču viņam piemita arī cilvēciska līdzjūtība, īstenībā Malons bija vairāk nekā tikai darbinieks.

Viņš bija Stefānijas draugs.

Tomēr tas nenozīmēja, ka viņa grib iesaistīt Malonu sa­vos darījumos.

Vajāt zagli bija gluži Malona garā, tomēr tas radīja sarež­ģījumus. Tas nozīmēja, ka, tiekoties ar viņu, izvirzīsies jau­tājumi, uz kuriem Stefānija negribēja atbildēt.

Tikšanās ar seno draugu bija jāatliek uz citu reizi.

Malons iznāca no Apaļā torņa un devās nopakaļ Stefāni­jai. Kad viņš bija atstājis jumta platformu, mediķi aprūpēja abus vecos cilvēkus. Vīrietis bija cietis satricinājumu, saņe­mot sitienu pa galvu, bet nopietnas vainas viņam nebija. Sie­viete joprojām histēriski raudāja, un Malons dzirdēja, ka viens no torņa uzraugiem ieteic, lai viņu ved uz neatlieka­mās palīdzības mašīnu, kas gaidīja lejā.

"Sarkanās jakas" līķis arvien vēl gulēja zemē, apsegts ar bāldzeltenu palagu, un policija centās pavirzīt tālāk ļaudis, kuri drūzmējās ap notikuma vietu. Spraucoties cauri pūlim, Malons noraudzījās, kā policists noņem apsegu un līķi sāk fotografēt policijas fotogrāfs. Zaglis patiešām bija pārgrie­zis sev rīkli. Asiņainais nazis atradās dažu pēdu attālumā no viņa rokas, kura bija izgriezta nedabiskā leņķī. Asinis no brū­ces bija sakrājušās tumšsarkanā peļķē uz bruģa. Galvaskau­sā bija iedobums, rumpis sašķaidīts, bet kājas izlocītas tik kroplīgi, it kā tajās nebūtu kaulu. Policists teica, lai Malons neiet projām viņiem vajadzēja liecinieka ziņojumu, taču šo­brīd Malonam bija jāsameklē Stefānija.

Viņš tika ārā no ziņkārīgo blenzēju loka un pameta ska­tienu uz vakara debesīm, kur saule pirms rieta spīdēja iz­šķērdīgā krāšņumā. Neviena mākonīša. Šī nakts droši vien būtu ideāli piemērota zvaigžņu vērošanai, taču Apaļā torņa observatoriju neviens tagad neapmeklēs. Nē. Tīf šovakar ap­meklētājiem tika slēgta, jo kāds vīrietis tikko bija nolēcis no augšas, lai nonāvētos.

Kas gan bija tas vīrietis?

Malona domās ziņkāre mijās ar bažām. Viņš saprata, ka vajadzētu atgriezties savā grāmatveikalā un aizmirst Stefā­niju Nelu un visu, ko viņa dara. Viņš pie Stefānijas vairs ne­strādāja. Tomēr Malons zināja, ka tā nenotiks.

Te kaut kas risinājās, un tas nebija nekas labs.

Malons pamanīja Stefāniju piecdesmit jardus uz priekšu pa Vestergade tā bija vēl viena gara gājēju iela, kas veidoja Kopenhāgenas veikalu rajona tīklu. Viņa gāja žiglā un pār­liecinātā solī, tad spēji nogriezās pa labi un nozuda kādā ēkā.

Malons steidzās turp un ieraudzīja grāmatveikalu Hansen's Antikvariat. Tā īpašnieks bija viens no retajiem cilvēkiem pilsētā, kas nemēdza izturēties pret Malonu laipni. Pēteram Hansenam nepatika ārzemnieki, īpaši jau amerikāņi, un viņš bija pat mēģinājis nepieļaut, lai Malonu uzņem Dānijas An­tikvāro grāmattirgotāju asociācijā. Par laimi, neviens cits Hansena nepatiku neatbalstīja.

Malonā pamodās seni instinkti, izjūtas un maņas, kas bija snaudušas kopš atvaļināšanās laika pagājušajā gadā. Izjūtas, kas viņam nepatika. Taču tās allaž bija likušas viņam tiek­ties arvien tālāk.

Malons apstājās netālu no ieejas durvīm un ieraudzīja, ka iekšpusē Stefānija sarunājas ar Hansenu. Tad abi iegāja dzi­ļāk veikala telpās, kas trīsstāvu ēkā aizņēma visu pirmo stā­vu. Malonam bija zināms telpu izkārtojums, jo viņš pagāju­šajā gadā bija pētījis Kopenhāgenas grāmatveikalus. Gandrīz visi simbolizēja ziemeļniekiem raksturīgo kārtības mīlestību grāmatas bija rūpīgi izvietotas plauktos un sakārtotas pēc tematiem. Taču Hansens bija paviršāks. Viņa veikalā jukjukām bija sakrautas vecās un jaunās grāmatas galvenokārt jaunās, jo viņš nebija no tiem cilvēkiem, kas gatavi maksāt bargu naudu, lai iegūtu īpašumā kādu retumu no privātas kolekcijas.

Malons klusi iegāja krēslainajā telpā, cerēdams, ka ne­viens darbinieks neuzrunās viņu vārdā. Pāris reižu viņš bija pusdienojis kopā ar Hansena menedžeri, no kuras uzzināja, ka Hansens jūt netīksmi pret viņu. Par laimi, viņa nebija re­dzama, tikai kādi desmit cilvēki stāvēja pie plauktiem un pē­tīja grāmatas. Malons veikli pagājās uz telpas aizmuguri viņš zināja, ka tur atrodas milzums šauru telpu, kuras citu no citas norobežo plaukti ar grāmatām. Viņš jutās neērti, te stāvot, Stefānija galu galā bija tikai piezvanījusi un teikusi, ka būs pilsētā dažas stundas un vēlas tikties vienīgi tādēļ, lai sasveicinātos, taču tas bija pirms "Sarkanās jakas" pa­rādīšanās. Un Malonam sasodīti gribējās zināt, kāpēc tas vī­rietis mira.

Viņam gan nevajadzētu brīnīties par Stefānijas izturēša­nos. Viņa vienmēr mēdza paturēt visu pie sevis, dažreiz pat pārāk lielā mērā, tāpēc bieži radās strīdi. Strādāt kabineta drošībā pie datora Atlantā bija gluži kas cits nekā pildīt sle­penā aģenta uzdevumu. Nav iespējams pieņemt pareizus lē­mumus, ja trūkst pilnīgas informācijas.

Malons ievēroja, ka Stefānija un Hansens atrodas nišā bez loga, kur Hansenam bija kabinets. Malons reiz tur tika ie­griezies, kad sākumā mēģināja nodibināt draudzīgas attie­cības ar to stulbeni. Hansens bija drukns vīrietis ar prāvu degunu, zem kura dižojās sirmas ūsas. Malons iekārtojās aiz pārblīvēto plauktu rindas un paņēma grāmatu, izlikdamies, ka lasa.

Kāpēc jums vajadzēja braukt šurp tik tālu ceļu? Han­sens jautāja saspringtā, sēcošā balsī.

Vai kaut ko zināt par Roskildes izsoli?

Tik raksturīgi Stefanijai atbildēt ar jautājumu, ja viņa ne­vēlējās sniegt atbildi.

Es to bieži apmeklēju. Tajā tiek pārdots milzum daudz grāmatu.

Izsole bija pazīstama arī Malonam. Roskilde atradās trīs­desmit minūšu brauciena attālumā uz rietumiem no Kopen­hāgenas. Pilsētas antīko grāmatu dīleri reizi gada ceturksni rīkoja izsoli, uz kuru sabrauca pircēji no visas Eiropas. Di­vus mēnešus pēc veikala atvēršanas Malons tur bija nopel­nījis gandrīz divsimt tūkstošus eiro par četrām grāmatām, ko viņam izdevās atrast kādas mazpazīstamas muižas ūtru­pē Čehijas Republikā. Iegūtie līdzekļi ļāva viņam daudz mierīgāk pārdzīvot laiku, kad viņš no algota valsts darbi­nieka pārtapa par uzņēmēju. Taču tas raisīja ari konkurentu nepatiku, un Pēters Hansens nebija slēpis skaudību.

Man vajadzīga tā grāmata, par kuru runājām. Šovakar. Jūs teicāt, ka šeit to varēšot nopirkt bez grūtībām, Stefānija sacīja tāda cilvēka tonī, kas radis pavēlēt.

Hansens klusi iesmējās.

Amerikāņi. Visi jūs esat vienādi. Pasaule riņķo ap jums.

Mans vīrs teica, ka jūs esat cilvēks, kas spēj atrast pat neiespējamo. Grāmata, ko man vajag, ir jau atrasta. Es gri­bu tikai to nopirkt.

Es to pārdošu par pašu augstāko piesolīto cenu.

Malons saviebās. Stefanijai nebija pazīstama bīstamā te­ritorija, kurā viņa bija iekļuvusi. Kārtojot šādus darījumus, nekad nedrīkstēja atklāt, cik ļoti pircējam manta vajadzīga.

Tā ir gandrīz nepazīstama grāmata, kas nevienu nein­teresē, viņa sacīja.

Tomēr jūs tā interesē acīm redzami, tātad atradīsies arī citi gribētāji.

Runāsim skaidri mēs solām visvairāk.

Kāpēc tā grāmata ir tik svarīga? Es par to līdz šim neko neesmu dzirdējis. Tās autors ir nezināms.

Vai jūs apšaubāt mana vīra motīvus?

Ko tad tas nozīmē?

Tas uz jums neattiecas. Nodrošiniet grāmatu mums, un es samaksāšu cenu, par kuru vienojāmies.

Kāpēc jūs grāmatu nepērkat pati?

Neesmu nodomājusi paskaidrot.

Jūsu vīrs bija daudz atsaucīgāks.

Viņš ir miris.

Lai gan tas tika pateikts bez īpašām emocijām, uz brīdi iestājās klusums.

Vai uz Roskildi mēs brauksim kopā? Hansens jautāja, acīmredzot sapratis, ka no Stefānijas neko neuzzinās.

Es tikšos ar jums tur.

Gaidīšu ar nepacietību.

Stefānija ātri devās ārā no kabineta, un Malons, ierāvies dziļāk savā slēptuvē, novērsās, kad viņa gāja garām. Viņš dzirdēja, ka aizcērtas Hansena kabineta durvis, un izman­toja izdevību doties atpakaļ uz veikala izeju.

Stefānija izgāja no pustumšā veikala un nogriezās pa krei­si. Malons nogaidīja, tad zagās uz priekšu un vēroja, kā viņa kādreizējā priekšniece apsteidz pircējus un dodas atpakaļ uz Apaļo torni.

Malons nedaudz atpalika un sekoja viņai.

Stefānija ne reizi neatskatījās. Šķita, viņai ne prātā nenā­ca, ka viņas gaitas varētu kādu interesēt. Tomēr viņai va­jadzētu iedomāties šādu iespēju, sevišķi pēc notikuma ar "Sarkano jaku". Malons brīnījās, kāpēc Stefāniju nepavada apsargs. Tiesa gan, viņa nebija slepenā aģente, taču nebija ari vieglprātīga auša.

Nonākusi līdz Apaļajam tornim, Stefānija nenogriežas pa labi, lai dotos ūz Hojbro Plads, kur atradās Malona grāmatveikals, bet turpināja iet taisni. Nogājusi vēl trīs kvartālus, viņa nozuda Hotel d'Angleterre.

Malons vēroja viņu ieejam.

Viņš jutās aizvainots, ka Stefānija nodomājusi Dānijā pirkt kādu grāmatu un nav lūgusi viņa padomu. Acīmredzot Stefānija negribēja iesaistīt viņu. Īstenībā šķita, ka pēc notiku­ma Apaļajā tornī viņa negribēs ar Malonu pat runāt.

Viņš palūkojās pulkstenī. Nedaudz pāri pusčetriem. Izsole sākās sešos vakarā, un līdz Roskildei bija pusstundas brau­ciens. Malons nebija domājis braukt turp. Katalogā, kas tika atsūtīts jau pirms vairākām nedēļām, nekā interesanta nebi­ja. Taču tagad tas vairs nebija svarīgi. Pat ņemot vērā Stefānijas raksturu, viņa izturējās savādi. Un pazīstamā iekšējā balss, kas Malonu bija sargājusi visus divpadsmit gadus, kad viņš strādāja par valdības slepeno aģentu, teica, ka Stefani­jai viņš būs vajadzīgs.