Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Malons kopā ar Kasiopeju iegāja plašā telpā, kur griestus veidoja tēstas koka sijas, bet sienu paneļus klāja tepiķi ar ie­austiem bruņu, zobenu, šķēpu, bruņucepuru un sejsargu at­tēliem. Vienā telpas galā atradās melna marmora kamīns. Is­tabu apgaismoja žuburains svečturis. No ēdamzāles ienāca pārējie. Malons ievēroja, cik nopietnas ir viņu sejas. Zem sīkrūšu logiem atradās mahagonija rakstāmgalds, uz kura bija saliktas grāmatas, papīri un fotogrāfijas.

Laiks apspriest, vai varam nonākt pie konkrētiem seci­nājumiem, sacīja Kasiopeja. Uz galda ir viss, kas attiecas uz šo tematu.

Malons pastāstīja pārējiem par Larsa dienasgrāmatu, par to, ka daļa informācijas tajā ir maldinoša.

Vai arī tas, ko Larss teicis par sevi? Stefānija jautāja. šis jaunais cilvēks… Viņa norādīja uz Žofrē.

Ātsūtīja man tās lapas no dienasgrāmatas, ko mestrs bija no tās izgriezis. Tur Larss rakstījis par mani.

Tikai jūs varat spriest, vai tas, ko viņš teicis, ir patie­sība vai maldinājums, atbildēja Kasiopeja.

Viņai taisnība, sacīja Torvaldsens. Tomēr kopumā dienasgrāmata nav patiesa. Larss to izveidoja kā "ēsmu" templiešiem.

Arī par to jūs Kopenhāgenā neteicāt ne vārda. Stefānijas tonis liecināja, ka viņa atkal jūtas aizkaitināta.

Torvaldsenu tas neiespaidoja.

Pats svarīgākais, lai de Rokfors domā, ka dienasgrā­matā ir patiesība.

Jūs! Varēja gadīties, ka mūs nošauj, kad centāmies to atgūt. Stefānija saslējās.

Taču tas nenotika. Kasiopeja jūs pasargāja.

Vai tāpēc jūsu rīcību var saukt par pareizu?

Stefānija, vai jūs vienmēr saviem aģentiem izstāstāt visu? Torvaldsens apjautājās.

Stefānija neatbildēja.

Viņam taisnība, teica Malons.

Stefānija asi pagriezās un paskatījās uz viņu.

Cik bijis reižu, kad tu esi man sacījusi tikai daļu patie­sības? Cik reizes es pēc tam esmu sūdzējies, ka būtu varējis aiziet bojā? Ko tad tu teici? Pierodi! Tas pats ir šeit, Stefānija. Man tas nepatīk tikpat stipri kā tev, bet esmu pieradis.

Vai mēs nevarētu beigt strīdēties un palūkot, kā tikt pie kopīga viedokļa par Sonjēra atradumu? ieteicās Kasiopeja.

Ar ko jūs ieteiktu sākt? Marks jautāja.

Manuprāt/ ļoti piemērots sākums būtu Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmens, jo mums ir Štibleina grāmata, ko Henriks nopirka izsolē. Kasiopeja norādīja uz galdu. Tā ir atvērta lappusē, kur atrodas zīmējums.

Visi sapulcējās kopā un lūkojās uz attēlu.

Kleridons mums Aviņonā to skaidroja, teica Malons un pastāstīja par nepareizi iegravēto nāves gadskaitli 1681, nevis īsto 1781, proti, par romiešu cipariem MDCOLXXXI, kur ietverta nulle, kā arī par pārējiem romiešu cipariem LIXLIXL, kas iegravēti labajā apakšējā stūrī.

Marks paņēma zīmuli un uz papīra lapas uzrakstīja: 1681 un 59, 59, 50.'

-Šie ir tie paši cipari, tikai arābu rakstība. Nulli es neņe­mu vērā. Kleridonam taisnība, romiešiem nulles ciparu sistēmā nav.

Malons norādīja uz grieķu burtiem kapakmens zīmējuma kreisajā pusē.

Kleridons teica, ka tie esot latīņu vārdi, kas uzrakstīti, izmantojot grieķu alfabētu. Viņš pārvērta burtus par latīņu alfabēta burtiem, un iznāca Et in arcadia ego. Un esmu Arkā­dijā es. Viņš domāja, ka tā varētu būt anagramma, jo frāzei pašai par sevi nav jēgas.

Marks vērīgi pētīja vārdus, tad palūdza Žofrē mugurso­mu un izņēma no tās priekšmetu, kas bija cieši ietīts dvielī, tad uzmanīgi izsaiņoja no tā nelielu kodeksu. Lapas bija sa­locītas uz pusēm, sašūtas kopā un iesietas Malonam šķita, ka tās ir pergamenta lapas. Viņam vēl nekad nebija izdevies aplūkot tik tuvu vai aptaustīt pergamentu.

Tas ņemts no templiešu arhīviem. Es to atradu pirms dažiem gadiem tūlīt pēc tam, kad kļuvu par senešalu. To rakstījis kāds no abatijas mūkiem tūkstoš pieci simti četrdes­mit otrajā gadā, ar izcilu prasmi pārrakstot četrpadsmitā gadsimta manuskriptu, kur stāstīts, kā templieši atjaunojuši ordeni pēc tīrīšanas. Tur ari stāstīts par laikposmu no tūk­stoš trīs simti sestā gada decembra līdz tūkstoš trīs simti septītā gada maijam, kad Žaks de Molē bija Francijā un par viņu zināms ļoti maz.

Marks saudzīgi atvēra senlaicīgo sējumu un piesardzīgi šķīra lapas, līdz atrada vietu, kuru meklēja. Malons redzēja, ka latīņu teksta burti uzvilkti ar izrotājumiem un cilpiņām un rakstot savienoti kopā, nepaceļot spalvu no papīra.

Paklausieties!

Mūsu augsti godājamais un uzticamais mestrs Žaks de Molē 1306. gada 6. jūnijā pāvesta vēstnesi uz­ņēma ar tādu greznību un godu, kāds pienākas tik augstas kārtas ļaudīm. Ar vēstījumu pāvests ziņoja, ka Viņa Svētības pāvests Klements Piektais aicina mes­tru de Molē uz Franciju. Mūsu mestrs bija nodomā­jis pakļausit rīkojumam un jau gatavojās ceļam, ta­ču, pirms viņš devās projām no Kipras, kur atradās ordeņa galvenā mītne, uzzināja, ka aicinājumu saņē­mis arī Maltas ordeņa vadītājs, taču atteicies paklau­sīt, aizbildinoties ar nepieciešamību juku laikos palikt kopā ar savu ordeni. Tas mūsu mestram radīja stipras aizdomas, un viņš apspriedās ar saviem virsniekiem. Viņa Svētība turklāt bija norādījis, lai mūsu mestrs ceļo inkognito un tikai ar dažiem pavadoņiem. Tas šķi­ta vēl jo aizdomīgāk. Kādēļ gan Viņa Svētībai būtu jānorāda, kā mūsu mestram pārvietoties? Tad mūsu mestram tika nogādāts savāds dokuments, ko sauca De Recuperatione Terrae Sanctae ("Par Svētās ze­mes atgūšanu"). Dokumentu bija rakstījis kāds no Fi­lipa Ceturtā advokātiem, un tajā bija runa par jau­nu, lielu krusta karu, kur karaspēku vadīs pats karalis, lai atņemtu Svēto zemi neticīgajiem. Šāds nodoms bija tiešs apvainojums mūsu ordeņa plāniem un lika mū­su mestram apšaubīt uzaicinājumu ierasties karaļa gal­mā. Mūsu mestrs darīja zināmu, ka stipri neuzticas Francijas monarham, tomēr būtu muļķīgi un nepie­dienīgi paust šādu neuzticību ārpus mūsu tempļa sie­nām. Mūsu mestrs, nebūdams vieglprātīgs un atcerē­damies kādreizējo Frederika Otrā nodevību, rīkojās piesardzīgi un izdomāja, kā pasargāt mūsu dārgumus un zināšanas. Lūgdams Dievu, viņš sacīja, ka varbūt kļūdās, tomēr uzskata, ka jābūt gatavam dažādām var­būtībām. Mūsu mestrs aicināja pie sevis brāli Žilbēru de Blanšforu un pavēlēja jau laikus aizvest projām tempļa dārgumus. Viņš teica de Blanšforam: "Var ga­dīties, ka mēs ordeņa vadība nokļūstam briesmās. Tāpēc neviens no mums nedrīkst zināt to, ko zini tu, un tev jāraugās, lai tavas zināšanas tiek pienācīgā vei­dā nodotas tālāk citiem." Būdams mācīts vīrs, brālis de Blanšfors devās pildīt šo misiju un noslēpa visu, ko ordenis bija ieguvis īpašumā. Viņa sabiedrotie bija vēl četri brāļi, un viņi kā pazīšanas zīmi izmantoja četrus vārdus, vienu katram no četriem. ET IN ARCA­DIA ECO. Taču burtu kārtība bija sajaukta. Pareizi tos sakārtojot, top skaidrs, kāds bija viņu uzdevums. ITEGO ARCANA DEI.

"Es slēpju Dieva noslēpumu," Marks teica, pārtulko­jot pēdējo teikumu. Četrpadsmitajā gadsimtā bieži izman­toja anagrammas.

Tātad de Molē bija sagatavojies? jautāja Malons.

Marks pamāja.

Francijā viņš ieradās kopā ar sešdesmit bruņiniekiem, ņemot līdzi simt piecdesmit tūkstošus zelta florīnu un div­padsmit zirgus ar tīra sudraba nastām. Viņš zināja, ka gai­dāmas nepatikšanas. Naudu vajadzēja izmantot, lai atpirk­tos. Taču šajā grāmatā rakstīts kaut kas tāds, ko reti kurš zina. Tempļa ordeņa bruņinieku komandieris Langdokā bija senjors de Gots. Pāvestu Klementu Piekto, kas aicināja de Molē, laicīgajā dzīvē sauca Bertrāns de Gots. Pāvesta māte bija Ida de Blanšfora, kas bija rados ar Žilbēru de Blanšfo­ru. Tādējādi de Molē rīcībā bija laba iekšējā informācija.

Tas allaž noder, Malons teica.

De Molē turklāt kaut ko zināja par Klementu Piekto. Pirms viņš kjuva par pāvestu, Klements Piektais bija ticies ar Filipu Ceturto. Karaļa varā bija piešķirt pāvesta amatu ik­vienam, kam vien vēlējās. Filips Ceturtais pāvesta amatu Klementam piešķīra, izvirzot sešus noteikumus. Pieci saistījās ar neierobežotām karaļa pilnvarām, bet sestais attiecās uz tffiiplieŠLgm. Filips gribēja, lai ordenis tiek iznīcināts, un Kle­ments piekrita.

Interesanti, sacīja Stefānija, tomēr šobrīd svarīgāk šķiet tas, ko zināja abats Bigū. Tieši viņš izveidoja Marī kap­akmens uzrakstu. Vai viņš būtu zinājis par de Blanšforu ģi­menes noslēpuma saistību ar templiešiem?

Bez šaubām, teica Torvaldsens. Ģimenes noslēpu­mu abatam Bigū izstāstīja pati Marī d'Hotpūla de Blanšfo­ra. Viņas vīrs bija Žilbēra de Blanšfora tiešs pēctecis. Kad sākās ordeņa vajāšanas un templiešu dedzināšana uz sārta, Žilbērs de Blanšfors nebija nevienam teicis, kur atrodas Lie­lais mantojums. Tas Blanšforu ģimenes noslēpums noteikti ir saistīts ar templiešiem. Kā gan citādi?

Marks pamāja.

Hronikas stāsta par siena vezumiem, kas pa Francijas laukiem vesti uz dienvidiem, uz Pirenejiem, un tos pavadī­juši bruņoti vīri, kuri pārģērbušies par zemniekiem. Gandrīz visi tikai diviem neveicies tikuši līdz galam. Diemžēl ne­kas nav teikts par ceļamērķa atrašanās vietu. Hronikās ir ti­kai viena norāde. Kur vislabāk var paslēpt oli?

Akmeņu kaudzē, Malons teica.

Tieši tā sacīja arī mestrs, Marks atsaucās. Četrpa­dsmitajā gadsimtā uzskatīja, ka visdrošākā varētu būt vie­ta, kas atrodas acu priekšā.

Malons atkal palūkojās uz kapakmens zīmējumu.

Tātad Bigū lika iegravēt kapakmenī kodētu vēsti, ka viņš slēpj Dieva noslēpumu, un centās to parādīt atklāti. Ko tas nozīmē? Ko mēs esam palaiduši garām?

Marks no mugursomas izņēma vēl vienu grāmatu.

Šis ir ordeņa maršala ziņojums, kas uzrakstīts tūkstoš astoņi simti deviņdesmit septītajā gadā. Viņš pētījis faktus par Sonjēru un tuvējā ciematā uzgājis kādu citu priesteri, aba­tu Želī, kurš savā baznīcā atradis kriptogrammu.

Tāpat kā Sonjērs, ieteicās Stefānija.

Jā. Želī atšifrējis kriptogrammu un gribējis pastāstīt bīs­kapam, ko uzzinājis. Maršals uzdevies par bīskapa pārstāvi un nokopējis kriptogrammu, bet atrisinājumu paturējis no­slēpumā.

Marks parādīja klātesošajiem kriptogrammu, un Malons pētīja burtus un simbolus.

Vai atšifrēšanai vajadzīga skaitliska atslēga?

Marks pamāja.

Bez atslēgas to nav iespējams atrisināt. Pastāv miljardi iespējamo kombināciju.

Viena minēta arī jūsu tēva dienasgrāmatā, Malons sa­cīja.

Zinu. Tētis to atrada Noela Korbī nepublicētajā manu­skriptā.

To mums pastāstīja Kleridons.

Tas nozīmē, ka tā tagad ir de Rokfora rokās, teica Stefānija. Varbūt tas ir izdomājums un Larss to tur ierakstījis tīši?

Apšaubāms ir viss, ko teicis Korbī, paskaidroja Tor­valdsens. Viņš izpušķojis stāstu par Sonjēru, lai vairotu sa­vas sasodītās viesnīcas apmeklētāju skaitu.

Tomēr… manuskripts, Marks ierunājās. Tētis allaž domāja, ka tajā rakstītais ir patiesība. Korbī bijušas tuvas at­tiecības ar Sonjēra mīļāko līdz pat viņas nāvei tūkstoš devi­ņi simti piecdesmit trešajāi gadā. Daudzi uzskata, ka viņa Korbī kaut ko izstāstījusi un tieši tāpēc viņš manuskriptu ne­kad nav publicējis. Tas bijis pretrunā ar viņa sadomāto ver­siju.

Taču kriptogramma dienasgrāmatā, šķiet, ir izdomā­jums, sacīja Torvaldsens. Tieši kriptogrammas dēļ de Rok­fors gribējis dienasgrāmatu.

Varam vienīgi cerēt, ka tā ir, teica Malons. Viņš cie­šāk ieskatījās attēlā "Lasi Caridad likumus", kas atradās uz galda. Paņēmis rokā pastkartes lieluma reprodukciju, viņš pētīja uzrakstu zem mazā auguma vīra mūka tērpā, kas sē­dēja uz ķebļa un, pirkstu pie lūpām pielicis, aicināja klusēt.

ACABOCE A° DE 1681

Kaut kas nebija pareizi. Malons nekavējoties salīdzināja attēlu ar litogrāfiju.

Atšķīrās gadskaitļi.

Šorīt es vācu informāciju par to gleznu, teica Kasio­peja. Atradu to attēlu internetā. Glezna gājusi bojā uguns­grēkā divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet pirms tam audekls ticis notīrīts un sagatavots izstādei. Res­taurācijas laikā noskaidrojies, ka "1687" īstenībā ir "1681". Taču litogrāfija zīmēta tajā laikā, kad gadskaitlis nav bijis skaidri saskatāms.

Stefānija papurināja galvu.

Šī ir mīkla, kurai nav atminējuma. Ik pēc brīža kaut kas izrādās citādi.

Jūs pašreiz darāt tieši to, ko gribēja mestrs, ieteicās Žofrē.

Visi paskatījās uz viņu.

Viņš teica kad jūs apvienošot pūliņus, viss atklāšoties.

Jūsu mestrs mūs īpaši brīdināja sargieties no inženieres. Malons jutās apmulsis.

Varbūt jums vajadzētu sargāties no viņas. Žofrē ar roku pamāja uz Kasiopejas pusi.

Ko tas nozīmē? Torvaldsens jautāja.

Viņas rase divus gadu simteņus cīnījās pret templiešiem.

Īstenībā musulmaņi sakāva ordeņa brāļus un padzina no Svētās zemes, Kasiopeja paziņoja. Un Spānijas musul­maņi šeit, Langdokā, neļāva templiešiem paplašināt ietek­mes sfēru uz dienvidiem viņpus Pirenejiem. Jūsu mestram taisnība. Sargieties no inženieres!

Ko jūs darītu, ja atrastu Lielo mantojumu? Žofrē vi­ņai jautāja.

Atkarībā no tā, kāds ir šis mantojums.

Vai tas ir svarīgi? Tik un tā tas nav jūsu mantojums.

Visai atjautīgi, ņemot vērā, ka esat tikai vienkāršs or­deņa brālis.

Uz spēles likts ļoti daudz, un jūsu godkārīgajai tieksmei pierādīt, ka kristietība ir meli, šajā ziņā ir vismazākā nozīme.

Es neesmu teikusi, ka man būtu šāda godkārīga tiek­sme.

Mestrs zināja.

Kasiopejas vaibsti saspringa šī bija pirmā reize, kad Ma­lons viņas sejā pamanīja izpaužamies uzbudinājumu.

Jūsu mestrs neko nezināja par maniem motīviem.

Un, tos slēpjot, jūs tikai spēcināt aizdomas, ko izteicis viņš, atbildēja Žofrē.

Kasiopeja pavērsās pret Henriku.

Šis jaunais cilvēks var radīt sarežģījumus.

Viņu sūtījis mestrs, atbildēja Torvaldsens. Mēs ne­drīkstam šaubīties par viņu.

Viņš ir nepatīkams, Kasiopeja paziņoja.

Varbūt, Marks teica. Taču viņš piedalās meklējumos, tāpēc samierinieties ar viņu.

Kasiopeja apvaldīti jautāja:

Vai jūs viņam uzticaties?

Tas nav svarīgi, Marks atbildēja. <Henrikam taisnī­ba. Viņam uzticējās mestrs, un jāņem vērā vienīgi tas. Pat krietns brālis var šķist kaitinošs.

Kasiopeja vairs neiebilda, bet dumpīgā izteiksme viņas sejā saglabājās. Un Malons zināmā mērā piekrita viņas ne­patikai.

Malons atkal pievērsa uzmanību materiāliem uz galda un aplūkoja Marijas Magdalēnas baznīcas fotouzņēmumus. Viņš ievēroja dārzu ar Jaunavas Marijas statuju un vārdus MISSION 1891 un PEN1TENCE, PEN1TENCE, kas bija iegravēti otrādi ap­grieztā vestgotu pīlāra priekšpusē. Viņš pārskatīja baznīcas ba­reljefu tuvplāna fotogrāfijas, ciešāk ieskatīdamies desmitajā, kur redzams, kā romiešu kareivis met kauliņus par Kristus apmetni. Tad lūkojās uz četrpadsmitā bareljefa fotogrāfiju, kur tumsas aizsegā divi vīri nesa Kristus ķermeni.

Viņš atcerējās, ko baznīcā bija teicis Marks, un gudroja vai viņi to nes kapā iekšā vai no kapa ārā?

Malons pašūpoja galvu.

Augstā debess, kas te notiek?