Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT CETURTA NODAĻA

Pa līkumaino nogāzi Malons nobrauca lejā tik ātri, cik vien uzdrošinājās. Tad viņš pagriezās uz rietumiem, kur atradās lielā šoseja, un jau pēc pusjūdzes pagrieza mašīnu uz dien­vidiem, uz Pireneju pusi.

Kurp mēs braucam? jautāja Stefānija.

Tikties ar Kasiopeju Vitu. Gribēju braukt viens, bet nu šķiet, ka pienācis laiks visiem iepazīties ar viņu. Malons vēlējās parunāties. Pastāstiet man par viņu! viņš lūdza Markam.

Es necik daudz nezinu. Esmu dzirdējis, ka viņas tēvs bijis bagāts spāņu uzņēmējs, bet māte musulmaniete no Tanzānijas. Viņa ir sieviete ar izcilu prātu. Ieguvusi zinātnisku grādu vēsturē, mākslā, reliģijā. Un bagāta. Mantojusi lielu naudu un sapelnījusi vēl vairāk. Viņai un tētim daudzkārt gadījās nopietni strīdi.

Par ko? Malons gribēja zināt.

Viņa uzskata par savu misiju pierādīt, ka Kristus nav miris pie krusta. Pirms divpadsmit gadiem uzskats par reli­ģisko fanātismu bija atšķirīgs. Cilvēkus vēl tik ļoti nebiedē­ja talibi vai ai Qaeda. Toreiz "karstais punkts" bija Izraēla, un Kasiopeju aizvainoja uzskats, ka visi musulmaņi ir eks­trēmisti. Viņai riebās kristiešu iedomība un jūdaisma augst­prātība. Tētis teiktu, ka viņa meklēja patiesību. Viņa gribēja atmest mītu un noskaidrot, cik patiesībā līdzīgi bijuši Jēzus Kristus un Muhameds. Kopīga izcelsme kopīgas intereses. Nu, aptuveni tā.

Vai tad to pašu nevēlējās arī jūsu tēvs?

Es allaž to viņam teicu.

Malons smaidīja.

Cik tālu ir līdz viņas pilij chāteau?

Mazāk nekā stundas brauciens. Pēc dažām jūdzēm pagriezīsimies uz rietumiem.

Malons raudzījās atpakaļskata spogulī. Neviens neseko­ja. Labi. Viņi iebrauca Senlū pilsētiņā, un Malons samazināja ātrumu. Tā kā bija svētdiena, viss bija slēgts, darbojās vie­nīgi benzīna uzpildes stacija un pirmās nepieciešamības pre­ču veikals dienvidu pusē. Malons apturēja mašīnu.

Pagaidiet! viņš teica. Man kaut kas vajadzīgs.

Malons nogriezās no šosejas un brauca pa grantētu ceļu, kas veda biezā mežā. Rādītājs liecināja, ka ŽIVORA VIDUS­LAIKU PIEDZĪVOJUMS MODERNAJĀ PASAULĒ atrodas pusjūdzi tālāk. No Rennas viņi bija atbraukuši nepilnās piecdesmit mi­nūtēs. Lielākoties ceļš bija vedis uz rietumu pusi. Viņi bija pabraukuši gar kataru cietokšņa drupām pie Monseguras, tad pagriezušies uz dienvidiem, kur pāri upju ielejām slējās ar kokiem apaugušas kalnu nogāzes.

Divvirzienu ceļš bija labi kopts, to apēnoja dižskābarži. Zem to zariem valdīja sapņains miers. Tad skatienam pavē­rās ar īsu zāli apaudzis izcirtums. Šur tur stāvēja mašīnas. Ap izcirtumu auga slaidas priedes un egles. Malons apturē­ja mašīnu, un visi kāpa ārā. Redzamā vietā atradās plāksne ar uzrakstu franču un angļu valodā.

ŽIVORAS SENVIETA ESIET SVEICINĀTI PAGĀTNĒ! ŠEIT, ŽIVORĀ, KURU PAŠĀ SĀKUMĀ IEŅĒMA LUIJS IX, 11FK BŪVĒTA PILS, IZMANTOJOT MATERIĀLUS UN METODES, KAS BIJA

PIEEJAMAS TRĪSPADSMITĀ GADSIMTA AMATNIEKIEM. NO

AKMEŅIEM MŪRĒTAIS TORNIS SIMBOLIZĒJA LORDA VARU,

UN ŽIVORAS PILS BIJA CELTA KĀ MILITĀRS CIETOKSNIS AR BIEZIEM MŪRIEM UN DAUDZIEM STŪRU TORNĪŠIEM. APKĀRTNE BIJA PĀRPILNĀM ŪDENS, AKMEŅU, ZEMES, SMILŠU UN KOKMATERIĀLU, KO IZMANTOJA PILS

CELTNIECĪBA. TAGAD TE STRĀDĀ KALNRAČI, AKMEŅKAĻI, MŪRNIEKI, GALDNIEKI, KALĒJI UN

PODNIEKI, DZĪVOJOT UN ĢĒRBJOTIES TIEŠI TĀ KĀ PIRMS SEPTIŅIEM SIMTIEM GADU. PROJEKTS TIEK ĪSTENOTS PAR PRIVĀTIEM LĪDZEKĻIEM, UN BUS VAJADZĪGI AITUVF.NI TRĪSDESMIT GADI, LAI PILI PABEIGTU. VĒLAM LABI PAVADĪT LAIKU TRĪSPADSMITAJĀ GADSIMTĀ.

Vai par to visu maksā Kasiopeja Vita? jautāja Malons.

Viņa kaislīgi aizraujas ar viduslaiku vēsturi, Marks tei­ca. Tulūzas universitātē viņu labi pazīst.

Malons nolēma rīkoties bez aplinkiem. Vita noteikti bija paredzējusi, ka viņš galu galā viņu atradīs.

Kur viņa dzīvo?

Marks norādīja uz austrumu pusi, kur zem ozolu un diž­skābaržu lapotnes aizvijās vēl kāds cejš.

Chateau ir tur.

Vai šīs ir apmeklētāju mašīnas?

Marks pamāja.

Viņi rīko ekskursijas uz būvvietu, lai gūtu ienākumus. Pirms daudziem gadiem, kad darbs vēl tikai sākās,, arī es te biju. Viņas iecerētais pasākums ir patiesi iespaidīgs.

Malons devās uz ceļu, kas veda uz chateau.

Sasveicināsimies ar namamāti.

Viņi gāja klusējot. Tālumā uz stāvas nogāzes Malons ie­vēroja drūmu, pa pusei sabrukušu akmens torni, kas bija ap­audzis ar dzeltenīgu sūnu. Gaiss bija silts un rāms. Abpus ceļam ziedēja sārti virši, irbulenes un savvaļas puķes. Ma­lons iztēlojās ieroču šķindu un kaujas saucienus, kas droši vien skanēja ielejā pirms gadu simteņiem, kad vīri cīnījās par šo vietu. Virs galvas ķērcot pārlidoja vārnu bars.

Aptuveni simt jardus tālāk viņš ieraudzīja chateau. Tā at­radās koku paēnā nelielā ieplakā un neapšaubāmi nodroši­nāja zināmu nošķirtību. Pils bija būvēta no tumšsarkaniem ķieģeļiem un akmens, kas simetriskā izkārtojumā veidoja čet­rus stāvus augstu ēku ar slīpu šīfera jumtu, kuras abās pu­sēs slējās ar efejām apauguši torņi. Ēkas fasādi apvija zaļi augi. Varēja redzēt aizsarggrāvjus, kas ieskava pili no trim pusēm un tagad bija aizauguši ar zāli. Aiz pils auga slaidi koki, bet tās pamatus apņēma apgriezts īvju dzīvžogs.

Pamatīga ēka, Malons teica.

Sešpadsmitais gadsimts, Marks ieteicās. Man stāstī­ja, ka viņa nopirkusi chateau un visu apkārtni ar senvietu. Viņa to nosaukusi par RoChatnpagne tā saucies viens no Luija Piecpadsmitā kavalērijas pulkiem.

Pie ēkas bija novietotas divas automašīnas. Pats pēdējais Beritley Continental GT modelis Malons atcerējās, ka tas maksā aptuveni simt sešdesmit tūkstošus dolāru, un Porsc­he Roadster, salīdzinājumā ar iepriekšējo tas bija lēts. Tur bija arī motocikls. Malons gāja tam klāt un aplūkoja kreiso mugurējo riepu un trokšņa slāpētāju. Uz spožās, hromētās vir­smas bija skramba.

Malons skaidri zināja, kā skramba radusies.

Te es trāpīju.

Pilnīgi pareizi, mister Malon.

Viņš pagriezās. Balss skanēja no portika puses. Pie atvēr­tajām durvīm stāvēja slaida auguma sieviete ar kastaņbrūniem matiem līdz pleciem. Viņas vaibstu skaistums atgādi­nāja ēģiptiešu dievieti smalkas uzacis, izcelti vaigu kauli, neliels deguns. Āda bija mahagonija krāsā, un viņa bija ģēr­busies glītā krekliņā bez piedurknēm, kas atsedza tumšos plecus, un zīda svārkos ar košu rakstu, kas sniedzās līdz ceļ­galiem. Kājās bija ādas sandales. Tērpam piemita nevērīga elegance, it kā viņa grasītos doties pastaigā pa Elizejas lau­kiem.

Sieviete uzsmaidīja Malonam.

Es jūs gaidīju. Viņi saskatījās, un Malons redzēja, cik apņēmīgs ir viņas tumšo, dziļo acu skatiens.

Tas ir interesanti, jo es tikai pirms stundas nolēmu braukt šurp.

Ak, mister Malon, esmu pārliecināta, ka domājāt par mani kopš tā brīža, kad Rennā šāvāt uz manu motociklu.

Malonam radās ziņkāre.

Kāpēc jūs mani ieslēdzāt Magdalēnas tornī?

Cerēju izmantot laiku un klusi aizbraukt. Taču jūs tikāt ārā daudz par ātru.

Kāpēc pirms tam šāvāt uz mani?

No tā cilvēka, kuram uzbrukāt, jūs neko nevarētu uz­zināt.

Malons ievēroja sievietes balss glāsmaino toni viņa no­teikti vēlējās mazināt sasprindzinājumu.

Varbūt jūs negribējāt, ka es ar viņu runāju? Tik un tā, paldies, ka paglābāt manu ādu Kopenhāgenā.

Viņa atvairījās no pateicības.

Jūs arī pats būtu atradis veidu, kā tikt ārā. Es vienīgi paveicināju šo procesu.

Malons redzēja, ka sieviete palūkojas viņam pār plecu.

Marks Nels. Priecājos beidzot iepazīties ar jums. Jauki, ka neesat aizgājis bojā tajā lavīnā.

Redzu, jums joprojām tīk iejaukties citu cilvēku darīša­nās.

Es to neuzskatu par iejaukšanos. Gluži vienkārši es rau­gos, kā veicas tiem, kuri mani interesē. Piemēram, jūsu tēvs. Kasiopeja pagāja garām Malonam un sniedza roku Stefani­jai. Priecājos iepazīties arī ar jums. Es labi pazinu jūsu vīru.

Cik esmu dzirdējusi, jūs ar Larsu nebijāt visai labi draugi.

Nespēju ticēt, ka tā kāds varējis runāt. Kasiopeja pa­lūkojās uz Marku ar neslēpti draisku skatienu. Vai jūs to teicāt mātei?

Nē. Viņš ne, Stefānija sacīja. To man pateica Ruā Kle­ridons.

Ā, no tā cilvēka jāuzmanās. Uzticoties viņam, var tikai iekulties nepatikšanās. Es jau brīdināju Larsu, lai piesargās, bet viņš neklausījās.

Šajā ziņā esmu ar jums vienisprātis, sacīja Stefānija.

Malons iepazīstināja namamāti ar Žofrē.

Vai jūs esat no ordeņa? Kasiopeja jautāja.

Žofrē neko neteica.

Nē, es negaidu atbildi. Tomēr jūs esat pirmais templietis, ar kuru iepazīstos pieklājīgā veidā.

Nav tiesa, Žofrē iebilda, norādot uz Marku. Viņš ir ordeņa senešals, un viņu jūs pazināt jau agrāk.

Malons brīnījās par Žofrē runīgumu. Līdz šim jaunais cil­vēks bija klusējis.

Senešals? Esmu pārliecināta, ka tas ir garš stāsts, Ka­siopeja teica. Nāciet iekšā! Pašreiz man gatavo lenču. Ie­raudzīju jūs un pateicu virssulainim, lai uzliek vēl dažus šķīv­jus. Nu jau visam vajadzētu būt gatavam.

Lieliski, ieminējās Malons. Es vai mirstu aiz izsal­kuma.

Tad ēdīsim. Mums ir daudz, ko pārrunāt.

Viņi sekoja Kasiopejai. Malons aplūkoja Itālijas dārgās ku­modes, senlaicīgos bruņutērpus, lāpu turekļus no Spānijas, Bovē tepiķus un flāmu gleznas. Šķita, visu bija izvēlējies liet­pratējs.

Kasiopeja veda viņus uz plašo ēdamzāli. Sienas bija ap­darinātas ar apzeltītu ādu. Caur sīkrūšu logiem, ko augšpu­sē rotāja smalks aizkars, plūda iekšā saules stari un meta zaļ­ganas ēnas uz baltās galddrānas un marmora grīdas. Pie griestiem greznojās lustra ar divpadsmit žuburiem. Kalpo­tāji kārtoja mirdzošus sudraba galda piederumus.

Viss izskatījās patiešām iespaidīgi, bet Malona uzmanību piesaistīja cilvēks, kas sēdēja galda viņā galā.

Forbes Europe viņu uzskatīja par astoto bagātāko cilvēku kontinentā, viņa vara un ietekme bija tieši proporcionāla eiro miljardiem, kas viņam piederēja. Viņu labi pazina valstu vadītāji un karaliskās ģimenes. Dānijas karaliene viņu sauca par savu draugu. Labdarības organizācijas visā pasaulē vi­ņu uzskatīja par dāsnu ziedotāju. Pagājušajā gadā Malons vis­maz trīs dienas nedēļā bija viesojies pie viņa un runājis par grāmatām, politiku, pasauli un dzīvi. Malons šā cilvēka mājā bija nācis un gājis, it kā būtu ģimenes loceklis, un daudzē­jādā ziņā tā arī juties.

Taču nu viņam sāka par to rasties šaubas.

Tagad viņš jutās kā muļķis.

Taču Henriks Torvaldsens tikai smaidīja.

Bija jau laiks, Koton. Es gaidu divas dienas.