Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTA!NES

SEŠI VAKARĀ

De Rokfors raudzījās uz brāļiem, kuri bija sapulcējušies. Savos amata tērpos viņi ģērbās reti. Statūti noteica, ka pa­rasti viņiem jāģērbjas pieticīgi un bez ārišķības. Taču konklāvā visam bija jānotiek oficiāli un katram tā loceklim jāvelk mu­gurā tērps, kas atbilst viņa amata pakāpei.

Skats bija iespaidīgs. Brāļi bruņinieki lepojās baltos vil­nas apmetņos virs īsām baltām sutanām, ko priekšpusē grez­noja tumšsarkana josla, darināta smalkā izšuvumā. Kāju stil­bus ietvēra sudrabainas zeķes. Galvu sedza balta kapuce. Uz tērpa krūtīm bija sarkanais ordeņa krusts ar četriem vie­nādiem zariem, kas galos kļūst platāki. Tērpu apņēma tumš­sarkana josta, un zobenu tagad aizstāja plata lente pāri ple­cam, kas atšķīra bruņiniekus no amatniekiem, fermeriem, rakstvežiem, priesteriem un palīgiem, kuru apģērba piegrie­zums bija tāds pats kā bruņiniekiem, tikai dažādos zaļās, brūnās un melnās krāsas toņos, bet klēriķus varēja atšķirt pēc baltajiem cimdiem.

Statūti noteica, ka konsistorijas sanāksmi vada maršals. Tādējādi tika novērsta iespēja, ka senešals, būdams otrais tūlīt pēc mestra, varētu ietekmēt sapulces gaitu.

Mani brāļi, ieteicās de Rokfors.

Visi apklusa.

Pienācis atjaunotnes laiks. Mums jāizvēlas mestrs. Pirms sākam, lūgsim mūsu Kunga vadību turpmākajām stundām.

De Rokfors noraudzījās, kā bronzas svečturu mirdzumā noliec galvas četri simti astoņdesmit astoņi brāļi. Aicinājums pulcēties bija nosūtīts tūlīt pēc rītausmas, un šurp bija devu­šies gandrīz visi brāļi, kuri kalpoja ārpus abatijas. Viņi bija sanākuši pils augšējā zālē. Pati pils jeb palais milzīgā, simt pēdu augstā, apaļā citadele ar septiņdesmit pēdu diametru un divpadsmit pēdu biezām sienām bija celta sešpadsmi­tajā gadsimtā. Kādreiz tā bija paredzēta kā abatijas pēdējā aizsardzības pozīcija uzbrukuma gadījumā, bet nu pārvēr­sta par ceremoniju centru. Šaujamlūkās ierīkoti logi ar vit­rāžām, uz dzeltenā apmetuma uzgleznoti Sv. Mārtiņš, Kār­lis Lielais un Jaunava Marija. Apaļajā zālē un divās ar margām apjoztajās galerijās virs tās viegli ietilpa gandrīz pie­ci simti vīru, un akustika tajā bija lieliska.

De Rokfors pacēla galvu un saskatījās ar četriem citiem augstākajiem ordeņa virsniekiem. Komandieris vienlaikus intendants un mantzinis bija viņa draugs. De Rokfors ga­diem ilgi bija veidojis labas attiecības ar šo atturīgo cilvēku un cerēja, ka viņa pūles drīz nesīs augļus. Apģērbu pārzinis, kas pārraudzīja ordeņa brāļu tērpus un drēbes, neapšaubā­mi bija gatavs nostāties maršala pusē. Tomēr sarežģījumi va­rēja rasties ar kapelānu, kas ordenī pārraudzīja visus garī­gos jautājumus. De Rokfors nekad nebija panācis, ka šis venēcietis kaut ko apliecinātu noteikti kapelāns izteica vie­nīgi miglainus vispārinājumus. Tad vēl bija senešals, kas stā­vēja, turēdams beauseant, ordeņa svēto melnbalto kaujas ka­rogu. Tērpies baltajā apmetnī un kapucē ar greznu uzšuvi uz kreisā pleca, kas norādīja viņa augsto amatu, viņš izska­tījās pārliecināts par sevi. De Rokforam radās nejauka, vel­koša sajūta pakrūtē. Tam cilvēkam nebija tiesību valkāt šādu tērpu.

Brāļi, konsistorija ir sapulcējusies. Laiks izvēlēties konklāvu.

Šī procedūra bija maldinoši vienkārša. No liela trauka, kur atradās zīmītes ar visu brāļu vārdiem, tika izņemta viena zī­mīte. Tas, kura vārds atradās uz zīmītes, brīvas izvēles kār­tā nosauca kādu citu no klātesošajiem, kurš atkal izņēma no trauka zīmīti ar kādu vārdu, pēc tam šis brālis atkal pēc sa­vas gribas izvēlējās nākamo, un šāda nejaušā atlase turpinā­jās, līdz bija izvēlēti desmit brāļi, šāda kārtība apvienoja ne­jaušības elementu ar personisku izvēli, ievērojami mazinot iepriekš organizētas neobjektivitātes iespēju. Automātiski konklāvā tika iekļauti de Rokfors kā maršals un sene­šals, tādējādi kopskaits bija divpadsmit. Lai kļūtu par mes­tru, kandidātam vajadzēja saņemt divas trešdaļas balsu.

De Rokfors vēroja izvēles norisi. Kad tā beidzās, izrādī­jās, ka izvēlēti četri bruņinieki, viens priesteris, rakstvedis, fermeris, divi amatnieki un strādnieks. Viņa piekritēju nebi­ja maz. Taču sasodītās nejaušās atlases dēļ konklāvā bija ie­kļauti vairāki tādi, kuru lojalitāte bija labākajā gadījumā apšaubāma.

Desmit izvēlētie panācās uz priekšu un izkārtojās puslokā.

Mums ir konklāvs, de Rokfors paziņoja. Konsisto­rija beigusies. Sāksim.

Visi brāļi atmeta atpakaļ kapuces tas nozīmēja, ka var sākties debates. Konklāvs nenotika slepeni. Kandidātu izvir­zīšana, apspriešana un balsošana norisinājās visu brāļu klāt­būtnē. Taču statūti noteica, ka skatītāji nedrīkst bilst ne puš­plēsta vārda.

De Rokfors un senešals nostājās kopā ar pārējiem. De Rokfors vairs nebija vadītājs konklāvā visi brāļi bija vien­līdzīgi. Viens no visiem divpadsmit, gados vecāks bruņinieks ar kuplu sirmu bārdu, sacīja:

Nākamajam mestram jābūt mūsu maršalam, vīram, kas daudzus gadus sargājis ordeni. Izvirzu viņu par kandidātu.

Piekrišanu izteica vēl divi brāļi. Tā kā par maršalu savu vārdu bija likuši jau trīs brāļi, viņš tika pieņemts par kandi­dātu.

Tad soli uz priekšu spēra viens no amatniekiem ieroču kalējs.

Es neesmu mierā ar to, kas tika nodarīts mūsu mestram. Viņš bija labs cilvēks, kas mīlēja ordeni. Pret viņu nedrīk­stēja vērst iebildumus. Es izvirzu par kandidātu senešalu.

Piekrītoši pamāja vēl divi brāļi.

De Rokfors stāvēja kā sastindzis. Nu pozīcijas bija ieņem­tas.

Lai sākas kauja!

Debates ilga jau otro stundu. Statūti nenoteica konklāvam laika ierobežojumu, taču visiem klātesošajiem vajadzēja stā­vēt, pieņemot, ka procedūras norises ilgumu varētu ietekmēt dalībnieku izturība. Vēl neviens nebija uzaicinājis balsot. Tie­sības to darīt bija ikvienam no divpadsmit konklāvā locek­ļiem, bet neviens negribēja pasteigties un tādējādi zaudēt ie­spēju tā būtu vājuma pazīme, tāpēc balsot uzaicināja vienīgi tad, kad par izvēli šķita pārliecinātas divas trešdaļas no kon­klāvā locekļiem.

Man nepatīk tas, ko tu plāno darīt, senešalam teica priesteris, viens no konklāvā.

Nezināju, ka man ir kāds plāns.

Tu turpināsi vadīt ordeni tā, kā to darīja iepriekšējais mestrs. Kā pagātnē. Vai taisnība?

Es palikšu uzticīgs savam zvērestam tāpat, kā vajadzētu darīt tev, brāli.

Manā zvērestā nekas nav teikts par vājumu, prieste­ris sacīja. Nav prasīts, lai esmu apmierināts ar pasauli, kas vārgst neziņā.

Savas zināšanas mēs esam sargājuši gadsimtiem ilgi. Kā­pēc tu gribi, lai mēs pārvēršamies?

Soli uz priekšu spēra vēl kāds konklāvā loceklis.

Esmu noguris no liekulības. Man tā rada nelabumu. Al­katības un nezināšanas dēļ mēs gandrīz aizgājām bojā. Laiks atdarīt.

Ar kādu nolūku? senešals jautāja. Kas ar to tiks pa­nākts?

Taisnīgums, iesaucās kāds cits bruņinieks, un piekri­šanu izteica vairāki citi konklāvā locekļi.

De Rokfors nolēma iesaistīties debatēs.

Evaņģēlijā teikts: "Lai tas, kurš meklē, nepārstāj mek­lēt, līdz atrod. Tas, kurš atrod, izjutīs satraukumu. To, kurš izjutīs satraukumu, pārņems apbrīna, un viņš valdīs pār visu."

Senešals pavērsās pret viņu.

Toms arī teicis: "Ja jūsu vadoņi jums saka raugieties, valstība ir debesīs, tad jūs redzēsiet putnus debesīs. Ja viņi jums saka valstība ir jūrā, tad jūs redzēsiet zivis ūdenī."

Mēs netiksim nekur, ja tā turpināsim, sacīja de Rok­fors.

Konklāvā locekļi piekrītoši māja ar galvu, tomēr neviens nebalsoja.

Senešals brīdi vilcinājās, tad teica:

Es jautāju tev, maršal. Kāds ir tavs plāns, ja tiksi ievē­lēts? Vai vari mums to pateikt? Vai arī tu darīsi kā Jēzus, atklājot noslēpumus tikai tiem, kuri ir noslēpumu vērti, un neļaujot kreisajai rokai zināt, ko dara labā roka?

De Rokfors izmantoja izdevību, lai pateiktu brāļiem, ko bija iztēlojies.

Jēzus arī teica: "Nav nekā apslēpta, kas netiks atklāts."

Kas tad mums būtu jādara?

De Rokfors pārlaida skatienu plašajai telpai un arī gale­rijai. Šis bija viņa brīdis.

Atceries! Pašu sākumu. Kad zvērestu deva tūkstošiem brāļu. Tie bija drosmīgi vīri, kuri iekaroja Svēto zemi. Hro­nikās stāstīts par kādu garnizonu, kas zaudējis kauju saracēņiem. Pēc kaujas diviem simtiem dzīvajos palikušo bruņi­nieku piedāvāja saglabāt dzīvību, ja viņi atteiksies no Kristus un pievienosies islāmam. Visi atteicās un ļāva, lai musulma­ņi viņiem nocērt galvu. Tas ir mūsu mantojums. Krusta karš bija mūsu karš. Lai radītu lielāku iespaidu, viņš brīdi klu­sēja. Tieši tāpēc ir tik grūti atzīt to, kas notika piektdienā, tūkstoš trīs simti septītā gada trīspadsmitajā oktobrī tik kaunpilnā, tik nicināmā dienā, ka Rietumu civilizācija arvien vēl to apzīmē par nelaimi. Tūkstoši brāļu tika netaisnīgi ap­cietināti. Dienu pirms tam viņi bija Kristus un Zālamana tem­pļa nabadzīgie bruņinieki, viņi iemiesoja visu, kas labs, un bija gatavi mirt par baznīcu, pāvestu un Dievu. Jau nākama­jā dienā viņus apsūdzēja ķecerībā. Un par ko? Viņus apvai­noja, ka viņi spļāvuši uz krustu, neķītri skūpstījušies, noturē­juši slepenas sapulces, dievinājuši kaķi, piekopuši sodomiju, pielūguši kādu bārdainu vīrieša galvu. Viņš apklusa. Tur nebija ne druskas patiesības, tomēr mūsu brāļus spīdzināja, un daudzi neizturēja un padevās, nepatiesi atzīdamies. Simt divdesmit brāļus sadedzināja uz sārta. Viņš atkal apklusa. Mūsu mantojums ir kaunpilns, un vēsture mūs piemin tikai ar aizdomām.

Un ko tu teiksi pasaulei? senešals mierīgā toni jau­tāja.

Patiesību.

Kāpēc lai tev ticētu?

Viņiem nebūs citas izvēles, de Rokfors atbildēja.

Kāpēc tad tā?

Man būs pierādījums.

Varbūt tu zini, kur atrodas mūsu Lielais mantojums?

Senešals bija pieskāries vienīgajai vājajai vietai, bet nedrīk­stēja izrādīt savu vājumu.

Tas man ir viegli pieejams.

Brāļi galerijā ieelsojās aiz pārsteiguma.

Senešala vaibsti palika tikpat mierīgi.

Tu saki, ka pēc septiņiem gadu simteņiem esi atradis nozaudētos arhīvus. Vai esi atradis arī mūsu bagātības, kas netika Filipam Skaistajam?

Arī tām es varu viegli piekļūt.

Pārdroši teikts, maršal.

De Rokfors cieši raudzījās uz brāļiem.

Esmu meklējis desmit gadus. Norādes ir sarežģītas, to­mēr drīz vien manā rīcībā būs pierādījums, ko pasaule ne­varēs noliegt. Nav svarīgi, vai kāds mainīs domas. Uzvara tiks gūta, pierādot, ka mūsu brāļi nav bijuši ķeceri. Ikviens no viņiem bijis svētais.

Pūlī iešalcās aplausi. De Rokfors izmantoja šo brīdi.

Romas katoļu baznīca likvidēja mūsu ordeni, pasludi­nāja, ka mēs pielūdzot elkus, taču baznīca godā pati savus tukšās greznības elkus. Viņš atkal brīdi klusēja, tad skaļi sacīja: Es atgūšu līķautu.

Atkal aplausi. Vēl skaļāki. Ilgāki. Tas bija statūtu pārkā­pums, bet šobrīd neviens par to neuztraucās.

Baznīcai nav tiesību uz mūsu līķautu, de Rokfors sau­ca, pārkliegdams aplausus. Mūsu mestru Žaku dc Molē spīdzināja, mocīja un sadedzināja uz sārta. Un ko viņš bija noziedzies? Uzticīgi kalpojis Dievam un savam pāvestam. Viņa mantojums nepieder viņiem. Tas ir mūsu mantojums. Mums ir līdzekļi, kā sasniegt šo mērķi. Tas notiks manā vadībā.

Senešals iedeva beauseant vīrietim, kas stāvēja viņam bla­kus, piegāja tuvu klāt de Rokforam un nogaidīja, līdz ap­lausi apklust.

Un kas būs ar tiem, kuri nedomā tā kā tu?

"Kas meklē, atrod, un, kas klaudzina, tam atver."

Un tie, kuri to nedarīs?

Arī par tiem evaņģēlijā pateikts skaidri. "Bēdas jums, ko pārņēmuši sātana dēmoni."

Tu esi bīstams cilvēks.

Nē, senešal, bīstams esi tu. Tu atnāci pie mums vēlu un ar gļēvu sirdi. Tev nav jēgas par mūsu vajadzībām, tu zini tikai to, ko pats un tavs mestrs uzskatīji par tām. Es šim or­denim esmu atdevis savu dzīvi. Neviens nav apšaubījis ma­nas spējas tikai tu. Es allaž esmu turējies pie ideāla un drī­zāk lūzīšu nekā liekšos. Viņš novērsās no pretinieka un pagriezās pret konklāvu. Diezgan. Uzaicinu balsot.

Statūti noteica, ka debates līdz ar to beigušās.

Es balsošu pirmais, sacīja de Rokfors. Par sevi. Tie, kuri piekrīt, sakiet!

Viņš vēroja, kā lēmumu apdomā desmit atlikušie konklā­vā locekļi. Kad viņš strīdējās ar senešalu, viņi bija klusējuši, bet klausījušies tik saspringti, ka bija skaidrs visi sapra­tuši. De Rokfors nopētīja viņus un cieši vērās uz tiem, ku­rus uzskatīja par pilnīgi uzticamiem.

Rokas sāka celties uz augšu.

Viena. Trīs. Četras. Sešas.

Septiņas.

Nu de Rokforam jau bija vajadzīgās divas trešdaļas, bet viņš gribēja vairāk, tāpēc vēl gaidīja, pirms varētu pasludi­nāt uzvaru.

Par viņu nobalsoja visi desmit.

Telpā atskanēja skaļi apsveikuma saucieni.

Senajos laikos viņu būtu nogāzuši no kājām un aiznesuši uz kapelu, kur viņam par godu noturētu misi. Vēlāk notik­tu svinības tā bija viena no retajām reizēm, kad ordenis atļāvās jautrību. Taču tagad tā vairs nenotika. Vīri sāka skan­dēt viņa vārdu, un brāļi, kuri nekad nemēdza izpaust emo­cijas, tagad izrādīja atzinību, skaļi aplaudējot. Aplausiem pie­vienojās saucieni beauseant, un šis vārds atbalsojās plašajā zālē.

Lai slava!

Skandēšanai turpinoties, de Rokfors paraudzījās uz senešalu, kas stāvēja viņam blakus. Viņi ielūkojās viens otram acīs, un de Rokfors lika saprast, ka mestra izvēlētais pēctecis ne vien zaudējis cīņā, bet zaudētājam turklāt draud nāves briesmas.